2015.gada 5.aprīlis

Lieldienas ir nozīmīgākās kristīgo pasaules svinības, jo atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Taču šie kristīgo svētki pēc savas dabas, faktoloģiskās piesaistes un laika ir cieši piesaistītas jūdu jeb ebreju lieldienām, kuras svin sakarā ar ebreju atkāpšanos no Ēģiptes, saistībā ar tā saucamā verdzības gada noslēgumu. Tāpēc lielākajai daļai tautu Lieldienu nosaukums cēlies no ebreju vārda “פסח” (pesach) = ”paska”, ”posk”, ”pasha” un nozīmē ”atstāt aiz sevis” jeb ”paiet garām”. Tādējādi ir jāuzsver tieši ebrejiskā šo kristiešu svētku izcelsme.

Tā tas ir.

Kristīgo pasaule nosaka Lieldienu norises laiku, izejot no pirmās svētdienas pēc pirmā metona/pavasara pilnmēness pēc 21. marta. Svinēšanas saknes Ebreju Lieldienas jeb pesach dzimušas neuzrūgušās maizes svinību laikā, kas saistīta ar atkāpšanos no Ēģiptes (15 gs. pirms. Kr.dz.), kad naktī jāupurē jēriņš. Tāpēc Sargeņģelis esot pasargājis Izraēlas tautu no bojāejas. Šo tradīciju saglabāja līdz 70.g. (pēc Kr dz.) upurējot jēriņus Jeruzalemes tempļos un apēdot tos nakts mielasta laikā. Šodien Lieldienu jēra maltīte ir aizstāta ar citiem simboliskiem ēdieniem un ”jautājumu – atbilžu” vakaru, kad jaunākais dēls uzdod jautājumus tēvam par tradicionālajiem ebreju Lieldienu notikumiem. Jāuzver, ka šajos svētkos jāēd maize, kuras gatavošanai nelieto ieraugu. Tas norādīts arī Vecajā Derībā, Otrajā Mozus grāmatā 12:17-18, kurā, norādīts, ka šajā dienā ” jums būs ēst vienīgi neuzrūgusi maize”. Tieši ebreju Pashas laikā Jēzus no Nācaretes iejāja Jeruzalemē un pēc tam tur norisinājās visi zināmie notikumi, kurus kristieši šodien atzīmē sākot ar Pūpolsvētdienu un beidzot ar Otrajām Lieldienām. Tātad sākot ar Jēzus ienākšanu Jeruzalemē un beidzot ar augšāmcelšanos pēc nāves. Ar laiku ebreju un kristīgo Lieldienu svinēšanas kalendāri sāka nesakrist un dažādo kalendāru kultūra panāca šo svinību laika nobīdi dažādās valstīs.

Visi nesvin Lieldienas pēc baznīcas scenārija

Daudzās valstīs Lieldienas, tieši tāpat kā Ziemassvētki, ir sekularizējušās un nesaglabā reliģisko saturu. Tāpēc nav nejauši, ka arī daudzās mūsu latviešu ģimenēs šos svētkus svin kā radu un draugu saimes svinības, kurās izmanto gan Kristīgās baznīcas, gan arī mūsu tautas folkloras tradīcijas. Kas nu kuram tuvāks.

Kur radusies tradīcija – krāsot Lieldienu olas? Pavasaris ir atdzimšanas laiks. Šo notikumu dažādās tautas svin atšķirīgi. Ola nozīmē atdzimšanu un auglību, zaķis – virilo. Daudzos avotos uzver sekojošu ”olu ēšanas” izskaidrojumu Lieldienu laikā: zemnieku sētās vistas ziemas laikā olas nedēj (tās atsāk šo aktivitāti tieši pavasarī).Tā kā gavēņa laikā olas ēst nedrīkst, tad ap marta beigām, aprīļa sākumu izveidojas lielas olu rezerves, kuras cilvēki notiesā savu pavasara saulgriežu svētku svinēšanas laikā, pēc gavēņa noslēguma. Tik vienkārši. 🙂

Ko darīt ar olām Lieldienās?

 

Olu krāsošana kā mākslas forma ir īpaši izplatīts fenomens tieši Austrumeiropā. Daudzām Centrāleiropas tautām Lieldienu olas tiek noklātas ar unikāliem ornamentiem un zīmējumiem. Olu dekorēšana jau sen kļuvusi par atsevišķu lietišķās mākslas formu.

Daudzām tautām te raksturīgs ne tikai apēst nokrāsotās olas, bet arī dāvināt tās tālāk sev tuviem un patīkamiem cilvēkiem. Ja Austrumeiropā šis dāvanu olas joprojām ir paškrāsoti mākslas darbi, tad Rietumeiropa jau sen tās aizstāj ar konfekšu olām jeb ar konfektēm, kas ievietotas kartona kārbās, kuras atgādina olas.

Olu spēles

Daudzās ģimenēs Lieldienu rītā notiek spēles ap un ar šīm krāsotajām olām. Tās meklē noslēptas. Vai nu dārzā vai telpās. Mīts par Lieldienu zaķi ir cēlies Vācijā jau 16. gadsimtā un dažādi izplatījies pārējās Eiropas valstīs. Piemēram pie mums Latvijā Lieldienu zaķis ir populāra persona un lielākā daļa mūsu bērni tic ka Olzaķis nes bērniem Lieldienu olas. Turpretī Skandināvijā lieldienu zaķis ”kā olu piegādātājs” nav iedzīvojies un ir pazīstams vienīgi šokolādes konfektes formā. Arī olu krāsošana visās mūsu kaimiņvalstīs nav vienādi populāra lieta.

Skandināvi vairāk nodarbojas ar Lieldienu dekorāciju veidošanu – greznojot bērzu zarus vai pūpolus ar krāsainām vistu spalvām. Vācieši mēdz ”izpūst” jēlas olas un pēc tam čaumalas izkrāsot. Pēc tam tās iekar ar krāsainām lentītēm pus plaukušos bērzu zaros. Tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas, taču visām kopīga ir olu ēšana. Krieviem raksturīgo ”pashu” ēd tikai slāvu valstīs, bet degvīnu pie Lieldienu olām laikam dzer tikai zviedri. ”Olu kaujas” esot cēlušās Polijā jau 14. gadsimtā. Tagad šo ”sporta veidu” Lieldienās turpina daudzas tautas, ieskaitot arī mūs – Latvijā. ”Olu ripināšana” kā Lieldienu tradīcija esot cēlusies Vācijā, 15. gadsimtā. Tolaik olu ripinātāji esot bijuši bagātie bērni, bet olu savācēji – trūcīgie mazuļi. Vēlāk olu vietā šajos svētkos vācieši sākuši ripināt arī greznotus ābolus un apelsīnus. 17. gadsimtā Zviedrijā sākuši Lieldienu olu mešanas mačus – kurš savu olu aizmetīs tālāk. Šo maču rīkojuši pludmalē, pie jūras. Galvenokārt Baltijas jūras piekrastē.

Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 18. gs. rīko olu ripināšanas mačus, kuru laikā olas ”dzen uz priekšu” ar karotēm vai slotas kātiem. Uzvar tas, kurš aizripina savu olu līdz finiša līnijai pirmais. Šo tradīciju amerikāņi saglabājuši līdz šodieni.  Otrajās Lieldienās olu ripināšana notiek parkā pie Baltā nama.

Zviedru bērni Lieldienu rītā sapulcējas nogāzītē un uzsāk savu olu ieripināšanu ar dēlīšu, cepešpannu vai kāda cita palīginstrumenta palīdzību. Pēc tam kad olas jau ir ieripinātas un lielā ātrumā traucās lejā pa nogāzīti, uzvar tā, kura pa ceļam ”saplēš” = saskrambā citas olas. Ja jūsu ola saskrambā kaimiņu Dārtas olu, tad abas ir jūsējās. 🙂

Lieldienu sestdienas vakarā ir pieņemts iedegt Lieldienu ugunskuru. Skandināvijas rietumu piekrastē un Somijā. Šī tradīcija esot ieceļojusi no Holandes. Uguni var iedegt arī šovakar ar mērķi aizdzīt projām ļaunos garus un raganas.

Priecīgas Lieldienas!