Pēc uzbrukuma Charlie Hebdo Parīzē, zināma sabiedrības daļa centās manifestēt savu solidaritāti ar tiem, kas uzdrošinās paust savu viedokli. No malas tas izskatījās lieliski.

Parīzes notikumu laikā atrados Tuvējos Austrumos, kur (manā tuvumā) neviens ar tekstu ” Esmu Čārlijs” diemžēl ceļā negadījās. Tobrīd vienīgais avots informācijai no Eiropas bija viesnīcas daudzie TV kanāli, kas atšķirīgi pauda savu sašutumu par notikušo traģēdiju franču karikatūru žurnāla redakcijā. Vieni ziņoja, citi nosodīja, vēl trešie uzdrošinājās pat komentēt.

Taču viens visiem kanāliem bija kopīgs – sašutums par nogalināšanu.

Nogalināt nedrīkst.

Taču arī šajā imperatīvā pazibēja zemteksti = nogalināt par to nedrīkst, bet tā darīt arī nedrīkst. Liekulība pacēla galvu, jo nākamais – ”solidaritāte vārda brīvībai” izrādījās daudziem grūtāk pārvārāms lēciens.

Aiza, kuru pieradinātais prāts nespēj pārvarēt pat divos piegājienos.

Pēc atgriešanās Eiropā mani pārsteidza negaidītie līdzpilsoņu jautājumi: ”vai galu galā tā drīkst darīt”, ”ticīgie tomēr jāciena” un, ka ”šis franču žurnāls jau tāds dzeltenais mēsls vien ir” , ”tā bija zaimošana” un ”ņirgāšanās”. No izvirzītajām versijās izrietēja loģisks secinājums, ka nošautie karikatūristi saņēmuši to ko pelnījuši – nāvi. Jo ”sarkanās līnijas” neviens nedrīkst pārkāpt arī pie mums Eiropā. Latviju ieskaitot.

Vai mums joprojām eksistē ”sarkanās līnijas” ?

Tās pašas, kuras nedrīkst pārkāpt PSRS, Ziemeļkorejā, Kubā un Irānā un kuras arī pie mums Latvijā ”neakceptē redakcionālā politika”. Jā, protams, ka tās ir un eksistē daudzu cilvēku galvās joprojām.

”Slikto zēnu” kauslīgums joprojām dažiem šķiet respektējama lieta.

Atvērto, demokrātisko sabiedrību šodien atkal mēģina saindēt ar bailēm.

Vai pateikt atklāti, ka  indēšanu veicina reliģiozie fanātiķi ar savām iecerēm pamazām atkal pārvērst mūsu sabiedrību baznīcas pārvaldītā, rupju, pazemojošu likumu regulētā ticības diktatūrā ar svēto inkvizīciju SS vai KGB vietā?

Vai to drīkst atklāti pateikt?

Vai drīkst atzīties, ka šiem ”ticības diktatūras” krustnešiem pieslejas arī politiskie diktatori , piemēram Krievijas prezidenta Vladimira Putina veidolā, kas lieliski pašlaik izmanto ortodoksālo pareizticību, lai piešķirtu savām ekspansīvajām lielvalsts ambīcijām garīguma auru?

Pēc uzbrukuma karikatūristiem Parīzē pirms mēneša un zviedru māksliniekam Laršam Vilkam Kopenhāgenā vakar, nākas secināt, ka konflikts nav baznīcu vai ticību starpā, bet gan starp ticīgajiem teroristiem un sabiedrības vairākumu, kas vēl pagaidām neatbalsta demokrātijas kolonizēšanas ideju.

”Mēs” un viņi, kuriem ir misija mūs ”atgriezt uz īstenā ceļa”.

Vakar naktī terorists Kopenhāgenā nošāva 55 gadus vecu vīrieti Larša VIika konferences ”Kunst, Blasfemi og Ytringsfrihed” laikā, kas bez policistu apsardzes nebūtu iespējama. Pie viena tika ievainoti trīs policisti, taču pašu mākslinieku, kam ložu kārta bija paredzēta, izdevās izglābt. Pēc tam naktī pie sinagogas tika nogalināts vēl viens cilvēks un trīs ievainoti. Tikai pret rītu policistiem izdevās šāvēju novākt.

Kā mums dzīvot tālāk?

Ar katru nākamo karikatūrists, mākslinieku vai žurnālistu, kas uzdrošinās apšaubīt ”šūnu ķekara” dievišķo jēgu, piegriezīsim pogas un uzrakstīsim aizvien bargākus cenzūras likumus ” lai visi būtu apmierināti”?

Jau tagad Latvijā ir pārsteidzoši liels procents iedzīvotāju, kas vēlas, lai cenzūras spiediens pastiprinās. Vai pie šī efekta vainīgas ir tikai PSRS sekas, jeb tomēr arī pašreizējās mediju vides misijas nekonsekvence?

Varmācība ”vanagu”, ”parādnieku” un ”ušakovu” izskatā

Reliģiozā un politiskā ekstrēmisma balsis dzirdamas arī Latvijā un šī iemesla dēļ mums pārējiem jābūt konsekventiem, nenolaižoties līdz ”viņu līmenim”, atverot arī tālāk vaļā durvis demokrātijai, atvērtībai un humānismam. Nevis naivumam.

Šo pašu aicinājumu pauda arī Norvēģijas premjers Stoltenbergs pēc traģiskās masu slepkavības Utoijas salā, pie Oslo 2011. gadā.

Mēs nedrīkstam atļaut varmācībai triumfēt tikai tāpēc, ka viņi mums draud. Vienalga kāda veidolā šis fundamentālisms sevi piedāvā (”vanagu”, ”parādnieku” vai ”ušakovu” izskatā).

Pēc šāvieniem Kopenhāgenā, konference turpināja darbu.

Audiovizuālās valodas provocētāji turpina savu darbu visos kontinentos.

”Mēs paliekam pie savas demokrātijas. Tikai tā būsim spēcīgi”, – vakar komentēja notikušo dāņu Politiken atbildīgais izdevējs Bū Lindegārds.

Pie mums Latvijā neviens no vadošo mediju vadītājiem pagaidām nav izteicies par šo notikumu vai to komentējis līdzīgi. Nožēlojami.

Slēpjamies aiz pārējo Eiropas valstu vadītāju viedokļu mugurām? Jau atkal.  Vai ”gļēvums parastais” ir izskaidrojums apstāklim, ka Kopenhāgenas notikumi Latvijā šodien nav galvenā mediju ziņa un to nekomentē izsmeļoši.

Eiropas demokrātiju šogad apdraudējuši jau divreiz.

Publiski, apklāti, brutāli un nejēdzīgi, vēršot galveno triecienu pret attīstītas demokrātijas galveno fundamentu – izteikšanās brīvību.

Kopenhāgenas pagājušās nakts notikumi ir tie paši, kas Francijā – vispirms šauj pa medijiem un pēc tam (pie viena) nogalina ebrejus vai cilvēku, kas apsargā Sinagogu. Radikālajiem islāmistiem tas nav nekas jauns – izteikšanās brīvība un ebreji ir mērķis visiem tiem, kas cīnās pret atvērtu liberālo demokrātiju.

Pagaidām ekstrēmisms ievainojis Franciju un Dāniju.

Kurš būs nākamais?