Gatavojoties atvadīties no Omanas, bija jāatrod dāvanas savējiem no šīs mīklainās tuksnešu, naftas un dabas gāzes zemes.

”Šī nav tā valsts, kur kaut ko jēdzīgu var nopirkt”, – man skaidroja filipīniešu oficiante restorānā. Ar viņu mēdzu sarunāties ēdienreižu laikā. Simpātiska, gudra un enerģiska sieviete, kas bija ieradusies Omanā kā viesstrādniece, lai sapelnītu līdzekļus iztikai. ”Man, diemžēl, jāsagādā savai ģimenei nauda un es izvēlējos šim mērķim Salalu, – viņa stāsta. ” Darbs šeit kaulus nelauž, man tas patīk. Taču dzīvot gan še negribētu”, – sieviete secina, noliekot uz mana galda tasi ar melnu arābu kafiju, kas smaržo kā arābu nakts.

• Filipīnas arī ir musulmaņu valsts, – mēģinu salīdzināt.
• Jā, ir, bet pie mums Manilā viss nav tik konservatīvs kā šeit, – viņa iebilst.
• Kādā nozīmē konservatīvs?

-Visās nozīmēs. Šī ir ļoti konservatīva un aizspriedumaina valsts, kurā labi jūtās tikai šīs valsts – dejas autori – vīrieši. Iziet uz ielas vienai šeit neskaitās gudri darīts. Nejēdzīgi. Tāpēc nekur neeju viena pati. Vienkārši nekur neeju un neko nepērku. Krāju naudu, lai būtu ko aizvest uz mājām. Uz Manilu. Labi vien ir – nav iespējas šeit tērēt naudu un tāpēc vairāk iekrājas! – viņa smejas un piedāvā vēl kafiju.

• Kur es kaut ko varu nopirkt? Ko vērtīgu? – neatkāpjos.

Kas jūs interesē? Apģērbs, piemēram.

Tad brauciet uz Lulū. Lulū? Jā, jums tur patiks! – viņa smejas un atstāj mūs vienus. Pie galdiņa. Smalkajā restorānā ar romantisko nosaukumu ”Safrāns”.

Jāāā, ārzemju viesstrādniecei šeit var būt pagrūti dzīvot, – konstatē kolēģis, zviedrs Oke, – visur ejot vajag kādu vīrieti, kas pavada un aizstāvēt sevi ir praktiski neiespējami. Okem taisnība. Oficiālajos stāstos par Omanu mums nācās noklausīties tekstus par to, ka šeit nav nodokļu, veselības aprūpe un izglītība ir bezmaksas un valsts pat sedz saviem tautiešiem elektrības rēķinus.

 

Par sieviešu stāvokli

Omana skaitās salīdzinoši progresīva šajā virzienā. Sievietes drīkst strādāt un viņas ir galvenokārt nodarbinātas skolās un valsts pārvaldē. Pamatskolas bērniem ir apvienotas zēniem un meitenēm, bet vēlāk bērni mācās zēnu un meiteņu skolās. Tās apjoztas augstiem mūriem un ieiešana skolās tiek strikti kontrolēta.

Puikas un vīrieši publiskajā telpā gozējās baltos halātos un sievietes tradicionāli tērpjas melnos mēteļos ar kapucēm. Atkarībā no ģimenes konservatīvisma, meitenes un sievas ir vai nu apsējušas tikai melno musulmaņu galvas lakatu vai arī ietērptas burkā jeb parandžā, kas apskatei atstāj tikai acis. Vīriešu baltie tērpi ir uzkrītoši un eleganti savā vienmuļībā. Tos valkā praktiski visi ”naftas reģiona” valstu pārstāvji , taču atšķirības vērojamas galvenokārt galvasrotās. Katarā tiek lietots modernizēts beduīnu tērps ar melno ”kamieļu cilpu” ap galvu kā dominējošo rotu, kuru ieskauj līgavas plīvuram līdzīga galvassega. Turpretī Omanā kungiem pieņemts izmantot vai nu izšūtu cepurīti vai diva veida galvas lakatus – oficiālo vai brīvā laika. Kā redzat kungu mode ir daudz plašāka diapazona nekā dāmu, kuras uz ielām praktiski neredz un par viņu gaumi spriest gandrīz nav iespējams, jo tās publiskajā telpā gandrīz vienmēr tuntuļojas melnos maisos uz izskatās kā gigantiskas žāvētās plūmes.

Starp citu, izrādās, ka valsts ir gatava maksāt par savu pilsoņu studijām arī ārzemēs, ja tādas ir nepieciešamas. Taču, ja kāda no Omanas gudrajām meitenēm vēlas studēt, piemēram Amerikas Savienotajās Valstīs vai kur citur, tad viena viņa turpu doties nedrīkst. Viņai jābrauc kopā ar savu brāli. Brāļa (kā pavadoņa) uz turēšanos ārzemēs atkal apmaksās valsts. Taču – ko darīt, ja gudrai meitenei nav brāļa? Tādā gadījumā brāli piešķirs valsts. Izrādās, ka ”brālis” var būt profesija un pat amats, par kuru valsts maksā. 🙂

Vai arābu sievietes ir apmierinātas ar savu dzīvi? Izskatās, ka kopumā nav apmierinātas, taču iebildumus nedzird tāpēc, ka ”tā ir pierasts” un ”pretī runāt nav pieņemts”. Vīriešiem viņas atriebjas savā, specifiskajā veidā. Tajā pašā, kuru instinktivi prot visas pasuales daiļā dzimuma pārstāves.:)

Daudzsievība

Jā, Omanā ir atļauta daudzsievība un maksimālais sievu skaits vienam vīrietim esot četras. Lai apprecētos ar savu nākamo sievu, ir nepieciešama iepriekšējās sievas piekrišana. Tieši šo aspektu arābi uzsver kā būtisku sieviešu tiesību panākumu. Tā teikt – iepriekšējā neatļāva un viss. Ko dara šādos gadījumos? Izrādās, ka no sievas ir ļoti viegli izšķirties. Ir tikai jāatdod viņai atpakaļ pūra nauda un lieta darīta. Spītīgo sievu var nogādāt atpakaļ viņas ģimenei un lieta darīta. Problēmu vairs nav.

Daudzsievība vēsturiski neesot cēlusies no hiperseksuāla kungu aktīvisma, bet gan kā izeja no krīzes, kad karu rezultātā ļoti daudzas arābu atraitnes bija palikušas vienas, bez apgādnieka. Tad bijis pieņemts ”precēt” vientuļo sievieti un uzņemties gādību arī par viņas bērniem. Parasti šādos gadījumos ”precinieks” bija kāds no bojā gājušā vīra radiem. Kāda izskatās modernā ģimene? Mūsu gids Ismails atzinās, ka viņa esot tikai viena sieva un divi mazi bērni – 3 un 4 gadus veci. Otru sievu viņam nevajagot.

Kas ir tie, kuriem aiz muguras pa ielu ”tek” divi vai trīs melni maisi? Tie esot bagāti kungi, kuri lepojas ar savām sievām tāpat kā ar automašīnām vai nekaustāmiem īpašumiem. Kamielis un daudzas sievas esot statusa simbols.

 

Daudzsievības piekritēji

Viesnīcā bieži varēja redzēt kungus ar vairākām sievām. Pirmajā gadījumā ievēroju pludmalē kādu vīrieti gados, kuram līdzās tecēja meitenīte. Sākumā sapratu, ka tur iet tēvs ar meitu. Meitenes kustības nodeva viņas vecumu. Tikai vēlāk ievēroju, ka šis te nav tēva-meitas atpūtas brauciens, bet gani jaunā pāra medus mēnesis. Arābu bagātnieks ir atvedis uz jūrmalu savu jauno, nepilngadīgo sievu, lai to pieradinātu un izklaidētu. Izskatījās, ka jaunā sieva ar savu likteni nebija apmierināta, jo izskatījās nojaudājusies un nelaimīga. Meitene būvēja smilšu pilis un paklausīgi sēdēja līdzās savam kungam un pavēlniekam, taču sajūsmas vai baudas fluīdi no viņas neplūda. Tikai stress un bailes.

Pēc tam lenča laikā varēja novērot ”sievas”, kas parasti turējās nomaļus no ”vīriem” un kāri aplūkoja eiropiešu dāmu kleitas. Vīrieši, savukārt, uzvērti uzturējās tikai kungu kompānijās un kāri tvēra katru neticīgo sieviešu neapsegto ceļgalu vai elkoni. Trešie daudzsievības piekritēji bija tukli kungi, kuri parasti maršēja savām sievām un bērniem pa priekšu kā pīļtēviņi karavānā.

Tā kā līgavainis pirms laulībām savu sievu praktiski nav redzējis un nepazīst, tad nav izslēgts, ka turpmākā laulības dzīve arī ļoti bagātiem arābiem, neizdodas kā deja pa rozēm. No šī viedokļa var saprast viņu tieksmi ”iegādāties nākamo sievu”, cerībā kā otra loze būs laimīgāka. Taču aklo vistiņu spēlēšana laulības dzīvē arī pie četrām sievām var izveidoties par katastrofu. Tieši šo fenomenu varēju nolasīt gan Katarā gan Omanā. Ir ļoti grūti atrast sev piemērotu laulāto arī tad, kad seja nav aizklāta un it kā visas kārtis uz galda, kur nu vēl tad, ja par sievu jāizvēlas ķermenis, kas apsegts no galvas līdz kājām un (pie kam!) nerunā ne vārda. Godīgi? Man žēl arābu vīriešu. Viņi ir centušies iebāzt sievieti melnā maisā, atņemt viņai visas sievišķīgās vājības un pievākt tikai sev. Taču rezultātā cieš tikai idejas autori, jo ir uzkāpuši uz grabekļa, kas non-stopp ir uzbrukuma gatavībā. Sistēma darbojās pret viņiem pašiem. Var jau uzskatīt, ka ģimenes dzīves pamatā ir vienaldzīgas līdzāspastāvēšana un bērnu radīšana bez baudas. Taču tad nepieciešams masīvs reliģiskais fanātisms, lai šo bezizejas situāciju apjūsmotu kā normālstāvokli. Islama valsts fundamentālisti un bārdainie alkaidisti ir lielisks uzkates līdzeklis šī bezcerīgā procesa turpinājumam kad cilvēcīgas laimes vietā nostājas fanātiska kalpošana Dievam. Par Lulū apmeklējumu, deju svētkiem un valsts svētkiem, kas mums ar omaniešiem 18. novembrī ir kopīgi, uzrakstīšu rīt. Gaidu jūsu viedokli par manām Omanas pārdomām.