2015.gada 11. janvārī

Tobrīd, kad iekāpām taksometrā Rigā, lai agri no rīta aizbrauktu uz lidostu, kājas sala neizturami. Šoferis bija noturējis automašīnu visu nakti ārā. Salā. To varēja sajust, sēžot zaļā taksometra salonā, viņam aiz muguras. Vienu brīdi puisis centās ”kaut ko darīt lietas labā”, taču rezultāti izpalika. Ieradāmies lidostā Rīgā, ar ciešu apņemšanos sasildīt kāju pēdas pie kāda ”radiotaora”, taču RIX šādu servisu mums nepiedāvāja.

-7 grādi bija fakts, kas nebija pārsūdzams. Salām, neraugoties uz kafijas patēriņu.

Stokholma (pēc nepilnas stundas) mūs sagaidīja arī humānāku klimatu un uz vakara pusi dzīvsudraba stabiņš pacēlās jau virs nulles. Pārvietojoties uz ziemeļiem palika siltāks. Paradoksāli, bet fakts. Nākamajā rītā ar Kataras aviokompāniju uzsākām ceļu uz Omanu, rēķinoties ar garu ”nosēšanos” Dohā.

Izmantojām iespēju izmantot bezmaksas ekskursiju pa Dohu, kuru lidkompānija piedāvā saviem tranzīta pasažieriem. Pēc garu garām rindām un muitas kontrolēm, beidzot bijām enerģētiskās Kataras galvaspilsētā Dohā, kas man nozīmē TV kompānijas AlJazeera centru un naftas supervasti, kura spīd un rotājas ar fantastika apjoma peļņu (kā jau naftas un dabas gāzes supervalstij pienākas). Uzzinājām, ka nodokļu un sadzīves problēmu šeit neesot, jo visiem iedzimtajiem viss esot bezmaksas (skolu, veselības aprūpi, ieskaitot). Katram katarietim var būt četras sievas, taču 34 gadus vecais sultāns pagaidām iztiekot ar divām dzīvesbiedrēm un privāto lidlauku netālu no tikko uzceltās jaunās Dohas lidostas. Jā, ko gan vairāk viens parasts vīrietis var vēlēties? Dzīvi bez nodokļiem, bezmaksas ārstu, skolu un četras sievas virtuvē pie galda. Oj,oj. Cik maz tomēr cilvēkam vajag…sapratu un iekāpu nākamajā lidmašīnā, lai nakts vidū lidotu tālāk uz Omanas ostas pilsētu Salalu.

Pēc dekorātīvās Kataras, Omana izskatījās kā pieticības citadele. Nakts vidū, spītējot bioloģiskajam pulkstenim, nokļuvām līdz viesnīcai. Sabrukām gultās, aizmigām un nākamājā rītām pamodāmies +30 grādu karstumā.

Kājas vairs nesala.

Kas īsti ir Omanas sultanāts? Par to var izlasīt internetā un mans pienesums šajā jomā nebūs oriģināls. Taču ir arī interesantas lietas, kas var jūs, cienījamo lasītāj, interesēt. Mums ir bezmaksas veselības aprūpe un skola, – uzver vietējie un neslēpj savu lepnumu par sultanāta sociālajiem sasniegumiem. Kā izrādās, leiputrija attiecas tikai uz pamatiedzīvotājiem, bet vairums darbaspēka šeit ir imigranti, kas ” par visu” maksā paši.

• Vai viesstrādnieki var kļūt par Omanas pilsoņiem?
• Jā, 10 – 20 gadu laikā.
• Kā vērtējat Omanas situāciju?

-Lieliski. Mēs esam laimīgākā valsts pasaulē?

-Kāpēc?

-Sievietes pie mums dzīvo 100 gadu, vīrieši 85.

-Droši zināt? – es vaicāju ar labi slēptu skepsi balsī (fakti liecina ko citu)

-100%

• Kāpēc valsts ir tik skarba?

Tāpēc, ka pašlaik nav vasara.

Ko nozīmē vasara?

Tas nozīmē, ka beidzot līst lietus.Tad Salalā sākas īstenā vasaras sezona, visi ir laimīgi, visu laiku līst lietus un nogāzēs sāk ziedēt puķes. Visi sēž zem lietussargiem, rīko piknikus un no laimes izkūst.

Man gan labāk patīk sauss un saulains laiks…., -mēģināju iebilst.

Jums ir auksta valsts, – konstatēja puisis un izplūda slavas suminājumos lietum, miglai un vēsumam. Viņa vasara nozīmē laiku no jūlija līdz augustam, kad Omanā beidzot sākas lietus sezona. Tad pamostas skarbā daba. Tuksnesis pārvēršas ziedošā pļavā, pamostas pat čūskas.

Jums ir čūskas? Nu, protams, ka ir. Klaburčūskas, kobras, piemēram.

Tagad arī tās ir?

Nē, tagad tās guļ.

Aha, – es dziļdomīgi novliku.

(turpinājums sekos rīt).