2014.gada 17.augustā

Emmas problēma
Tagad ķersimies klāt daudz, daudz smagākai tēmai – skaistumam. Tā ir ļoti jutīga zona un sensitīva joma ikvienam no mums, kas lasa šīs rindas. Tā taču ir! Vai ne?
Brīdī, kad mums līdzās nostājas kāda persona, kas vaigā ir daiļāka par mums un pievērš sev pretēja dzimuma uzmanību, visas problēmas arī sākas.
Sniegbaltītes pamāte pasakā jautā: ” Spogulīt, spogulīt, saki man tā. Kura ir visskaistākā” un spogulis parasti atbildēja, ka visdaiļākā uz pasaules ir tieši pati vaicātāja – karaliene. Taču reiz spogulis vairs neapstiprināja šo ”stabilo patiesību” un pateica, ka skaistāka par karalieni ir viņas audžumeita. Skaudība iegailējās zinās liesmās un pasaka varēja sākties! Karalienei bija skaidrs, ka audžumeita ir jānoindē vienkārši tāpēc, ka tā ir kļuvusi pārāk skaista.
Kā rīkojas cilvēks, kas uzzina, ka kāds cits konkrētajā vietā un apstākļos tiek traktēts kā skaistāks un pievilcīgāks?
Emma to uzzināja guļot slimnīcā. Palāta bija liela un (kā jau uzņemšanās nodaļā pieņemts) cilvēku tajā daudz. Visi skaļi sarunājās dažādās valodās un divas sievietes, netālu no Emmas, apsprieda jauno pacientu izskatu. Abas nevarēja iedomāties, ka Emma viņu runātos tekstus saprata arī svešvalodā:
– Paraug to tur! To, kas guļ uz tās kušetes.
– To ar gariem peisakiem?
– To pašu.
– Paskat tik! Nu nekāda paskata viņai nav! Bet puisietis viņai līdzās gan smuks kā bilde.
– Re kur tā tur otrā pusē! Tā gan ir smuka. Daudz smukāka par to pirmo. Kā bilde!
– Ā, jā… bet vīrišķis gan viņai pagalam neglīts un vārgs.
– Slims laikam…
– Jā, nez kur tās nesmukās tos glītos puisiešus ķer? – noteica otra un sieviešu saruna aprāvās. Tikai pēc krietna mirkļa Emma saprata, ka mērķēts ir uz viņu un viņas draugu. Abas sieveles Emmu uzskatīta par neglīteni, bet viņas puisi par skaistuli. Kādas šausmas! Nejēdzība! Emma pati sevi spogulī vienmēr uztvērusi kā daiļu būtni un tagad šīs divas nejēdzīgās lauku sievas ar savu sarunu bija iedūrušas dunci viņas pašapziņas centrā.
Protams, ka divas lauku tantes svešā valstī, svešvalodā nav kvalitātes kritērijs, taču izdzirdēt kaut ko ”tādu” par sevi nav patīkami. Ko darīt tālāk?
Pirmais ceļš ir tas, kuru izvēlējās Emma. Viņa nepieprasīja, lai viņas ”daiļais draugs” atrisina situāciju, bet aprunājās vakarā ar sev labvēlīgu vecāku draudzeni. Par to pašu hamletisku jautājumu: esmu vai neesmu skaista?”.

Vai tiešām spogulis nerāda patiesību?
Pasaulē neeksistē viena veida, unificētas skaitums. Jaunā sieviete, kuru abas sirmgalves slimnīcā pozitīvi apsprieda, bija dienvidnieciska tipa: smalks ķermenis, lielas tumšas acis un mati, uz robežas ar vulgaritāti. Emma bija robustākas ķermeņa būves, taču ļoti maigi veidota ar līganām ķermeņa līnijām un plastisku graciozitāti. ”Tavs skaistums ir unikāls un tas rūpīgi jākopj, lai regulāri akcentētu tavas priekšrocības”, – teica Emmas gudrā konsultante. Pamazām Emma iemācījās izkopt, attīstīt savu šarmu un saprata kuros sociālos lokos viņas skaistums ir pieprasīts vairāk nekā draudzenes kolorītais košums. Viņas skaudībai nebija laika piedzimt, jo savas vērtības apziņa cementēja drošību un pārliecību par savu estētisko izstarojumu. Abas ir draudzenes joprojām.
Šajā gadījumā skaudības pirmā fāze funkcionēja kā impulss spītībai un radošiem meklējumiem. Taču šis pats notikums varēja arī izraisīt pavisam citas sekas.
Liela daļa cilvēku pēc šādas nejauši dzirdētas sarunas par sevi, iekrīt depresijā, jūtas ļoti slikti un atsakās no centieniem vērst situāciju sev par labu ar godīgām metodēm. Starp citu – man liekas, ka ikviens no mums, cienījamo lasītāj, esam bijuši šādā situācijā! Iekrituši dziļā depresijas un skumju bedrē tikai tāpēc, ka kādam citam – konkurentam, draugam, kolēģim ir izdevies kas labāk nekā mums pašiem. Tas mēs jūtamies smagi zaudējuši. Tad mūsu priekšā atveras bezdibenis un mēs speram soli uz priekšu, lai mestos izmisuma bedrē iekšā. Stop! Uzmanību! Nekādas reālas bedres faktiski nav. Neviens mums to nav izracis un šī bedre faktiski neeksistē. To esam izdomājuši mēs paši. Izrakuši paši sev, savā iztēlē. Taču mēs par to nedomājam – mēs gribam krist bedrē, speram soli uz priekšu, pagrūžam paši sevi un krītam bezdibenī iekšā, jūtoties bezpalīdzīgi un pazemoti.
Kurš vainīgs? Skaudība. Tā liek mums justies slikti, būt bezpalīdzīgiem un iedveš, ka neko vairāk nevar darīt!
Tātad, Emmas gadījumā esam nonākuši pie divām jaunām skaudības izpausmēm – A) konkurētspējīgā un B) depresīvā skaudība.
Taču ir vēl trešā – C) apsēstības skaudība.

Iedomājieties divus zinātniekus. Jaunus un talantīgus. Viens no viņiem pamazām iegūst panākumus un pakāpeniski stabilizē savu statusu universitāšu pasaulē. Viņš ieņem salīdzinoši augstu un ietekmīgu akadēmisko pozīciju savā valstī. Taču kāds cits viņa kolēģis, bez līdzvērtīga akadēmiskā statusa, pēkšņi izdod grāmatu, kas apraksta negaidītu zinātnisko problēmu risinājumu un vienā rāvienā kļūst ļoti populārs medijos. Pirmais nevar ciest, ka otrais pēkšņi kļuvis populārs un dara visu, lai sabojātu sava konkurenta dzīvi. Viņš kritizē savu kolēģi studentiem, kolēģiem, aizliedz lasīt viņa grāmatas, dara visu iespējamo, lai izspiestu konkurentu no nozares. Šāda skaudība vairs nav mirkļa impulss. Tā ir apsēstība, kas būtiski ietekmē abu zinātnieku dzīves un visu viņu pētījumu nozari. Tā ir jau apsēstība.
Visbiežāk nākamais solis skaudības spirālē ir ceturtais skaudības veids jeb D) ļaunu vēlošā skaudība. Liela daļa cilvēku ik dienas lieto šo ”ļaunu vēlošo skaudību” savā dzīvē kā ikdienišķu, normālu instrumentu. Viņu attiecības ar kolēģiem tiek būvētas uz šīs skaudības modeļa matricas: visos gadījumos panākt apkārtējo iemīšanu dubļos un pazemot tos. Šie cilvēki tik ļoti aizraujas ar šo destruktīvo nodarbi, ka ir pat gatavi paši riskēt ar savu labklājību, lai tikai pazudinātu konkurentu. Viņi gūst lielāku gandarījumu no citu cilvēku neveiksmēm, kļūdām nekā no saviem panākumiem.
Tālāk šim skaudības veidam pieslejas E) ”alkatības skaudība”, kad gados vecāki cilvēki, kuriem sabiedrībā ir augstāki amati un lielāka ietekme, izmanto neglītas metodes, lai apzināti iznīcinātu gados jaunākus talantus. Esat pavērojuši kā jūsu sacerējumu lasa šāds priekšnieks vai priekšniece, kas smīn un vaibstās par jūsu tekstā atklāto? Esat ievērojuši kā jūsu aktierspēli pēkšņi ledaini iznīcina gados vecāka primadonna, kuru jūs līdz šim teātrī esat dievinājuši!? Vai šajā gadījumā vispār var runāt par skaudību? Jā, var. Loģiski jaunajam cilvēkam būtu jābūt skaudīgam uz gados veco direktoru, priekšnieku, kam pieder viss, ko jauns cilvēks vien var iekārot: slava, stāvoklis, nauda utt. Taču reālajā dzīvē notiek otrādi – vecais un treknais ”celms” cieš no jaunu talantīgāku personu parādīšanās pie horizonta. Viņš vēlas par katru cenu saglabāt tikai sev ”saules vietu mežā” un ir gatavs ar uguni un zobenu iznīdēt ik vienu, kas parādās pie horizonta ar radošām un spējīga konkurenta ambīcijām. Jaunībai ir nākotne, kuras ”vecajam celmam” vairs nav. Par to arī atriebība.
Tātad – ikvienā no mums skaudība ir iekodēta. Ja mēs palaižam vaļā šo jomu sevī, tad skaudība var radīt milzum daudz problēmu mums pašiem, mūsu apkārtnei un pat visai sabiedrībai, jo tā balstās uz iedomām.

Iemīlēšanās
Mīlestības sākuma fāze ir iemīlēšanās. Arī šīs cēlās jūtas satur zināmu skaudības substanci. Sākuma fāzē skaudība neaptur mūs no mērķa un neiedarbina ļaunvēlību. Mēs ejam cīņa ar sāncenšiem, dodamies ceļā pie sava mīlas objekta. No vienas puses mums gribas ķircināt savu mīlas objektu, jo neesam droši, ka pirmā atbilde būs pozitīva, taču kāds neredzams spēks dzen mūs uz priekšu un mēs darbojamies = cīnāmies par savu laimi. Cenšamies uzrunāt šo cilvēku, iepazīt to labāk, apbrīnojam to, cenšamies tam līdzināties, vēlamies iedraudzēties. Skaudība pret iemīlēšanās objektu pamazām pārvēršas F) impulsa skaudībā.
Jā, arī tas ir skaudības veids: noslēgšanās apbrīnojama objekta priekšā. Pavisam cits stāvoklis ir mīlestība jeb pasija, kad sajūtas atveras pozitīvā akordā. Bet mīlestība ir kas pavisam cits. Par to parunāsim nākošajā grāmatā. OK?
Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie skaudības.
Pieņemu, ka daudziem no jums, cienījamo lasītājs, šķiet, ka iemīlēšanās stadijā skaudība neeksistē. Taču tā eksistē gan. Retais no mums godīgi atzīsies pat vecam draugam: ” Jā, es nevaru dzīvot bez šī cilvēka, man ir vajadzīgs viņa tuvums, es redzu viņa seju sapņos un nomodā. Es ienīstu sevi un savas sajūtas, jo netieku ar šo emocionālo situāciju galā un būtu gatavs viņu noslepkavot, ja tā varētu atbrīvoties no šī iemīlēšanās posta!”.
Pazīstams teksts, vai ne? Atzīties, ka šajā situācijā mēs esam superskauģi, ir pagrūti. Taču šis process ripo uz priekšu brīdī, kad esam smagi iemīlējušies. Lai atzītos būtu jāatklāj savi slepenākie sapņi, dziļākās domas un sapņi, cerības un ilgas, bailes kļūt smieklīgam, atraidītam un pazemotam.
Skaudība pret mīlas objektu palīdz mums saglabāt savu statusu paša acīs. Snobisma un augstprātības staus quo. Mēs cenšamies tēlot apkārtnei, ka ”nekādas iemīlēšanās nav” un pamēģinām to iegalvot arī savai apkārtnei un visiem, kas ir gatavi klausīties. Mēs pat mēģinām darīt sliktu savam mīlas objektam, lai ar šādu rīcību celtu savu prestižu sabiedrībā. Daudzas dzirksteles apdziest šajā skaudības orģijā, jo iemīlējies cilvēks bieži nav gatavs iet soli uz priekšu. Iepazīt jaunas sajūtas un izstiept roku sveicienam. Tā vietā iemīlējies skauģis sāk publiski pazemot savu mīlas objektu tikai tāpēc, ka pats nav spējīgs izspraukties ārā no pašizveidotā augstprātības karcera.
Tas nozīmē, ka skaudība rosina uz neatļautu vardarbību pat pret cilvēku, kurā esam iemīlējušies.
….