1. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.