- gada 3. jūlijā. Speciāli TVNet.
Cik slimai fantāzijai jābūt, lai Pinokio reklāmā redzētu pornogrāfiju, – konstatē interneta čata dalībnieks ar segvārdu Toms, diskutējot informāciju par to, ka Valsts policija pēc aptuveni četrus gadus ilgas izmeklēšanas izbeigusi kriminālprocesu par iespējamu pornogrāfiju Latvijas Nacionālās operas izrādes «Leļļu opera» reklāmā.
Šis «svaigi – senais» notikums no jauna tika aktualizēts pagājušajā nedēļā, kad uzzinājām, ka Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde jūnija sākumā pieņēmusi lēmumu izbeigt kriminālprocesu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.
Tātad – nekas slikts nav izdarīts. Viss kārtībā.
Mazais, kailais puisītis, kas uz «Leļļu operas» reklāmas plakāta izgreznots ar pasaku tēla Pinokio degunu un «nostājies baletdejotājiem raksturīgā pozā ar muguru pret kameru» (BNS, 26.06.2012.) nav nekas briesmīgs.
Galu galā traci par to, ka attēlot kailu bērnu operas reklāmas plakātā nedrīkst, sacēla «ārvalstu pilsoņi, kuri, ierodoties Rīgā, šīs operas izrādes reklāmu bija ievērojuši lidmašīnas piedāvātajos preses izdevumos» (LTV, 26.06.2012.), un protams, ka jau pašā sākumā vairums pašmāju ekspertu skaidri zināja, ka šādas iedomas ir tikai ārzemniekiem. Tukša trakošana. Dūmi bez uguns, jo ārzemnieku satraukuma iemesls esot «pašu ziņotāju slimā fantāzija».
Viņi saskata pornogrāfiju tur, kur tās nav.
– Viņi ir slimi, – man toreiz ar 100% pārliecību balsī uzsvēra vairākas kompetentas Latvijas amatpersonas, kuras no vienas puses jautāja par šo «gadījumu» (lai it kā formāli uzzinātu manu mediju ekspertes viedokli), taču no otras puses jautātāju balss intonācija norādīja, ka šis jautājums ir retorisks.
– Viņi – tie ārzemju sūdzētāji ir patiešām slimi. Nevis mēs! Mēs nemurgojam un neredzam aiz katra maza, plika bērna neķītrības, – dimdināja vairākas Latvijas «ietekmes sviras». To pašu deklarēja arī daudzi citi. «Jau toreiz vairākas amatpersonas, tostarp Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa, paziņoja, ka nesaskata plakātā pornogrāfijas pazīmes» (BNS, 26.06.2012.). Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Cilvēktiesību centrs. Starp citu, LCC atzinumā norādīts, ka LNO uzveduma «Leļļu opera» reklāma, kurā attēlots kails zēns, nav pornogrāfiska. LCC pat uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā, acīmredzami pārprotot pornogrāfijas jēdzienu un nepietiekami iedziļinoties reklāmas materiāla saturā un kontekstā, tiek neatbilstoši ierobežota preses brīvība un apdraudēta radošā vide. Šim imperatīvajam viedoklim toreiz pievienojās vairums Latvijas mediju.
Jā, pornogrāfijas šajā reklāmas attēlā nebija (pēc Latvijas likumdošanā pieņemtā formulējuma). Taču attēls bija aizskarošs un pazemojošs pavisam citā sakarībā.
Savādi, ka pat cilvēktiesību eksperti to nepamanīja
Sabiedrība nebija vienota. Kriminālprocess šajā lietā tika sākts 2008. gada 1. februārī pēc krimināllikuma 166. panta 2. daļas – par tādu pornogrāfisku vai erotiska rakstura materiālu lejupielādi, iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālās darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. «Process tika sākts, ievērojot Pornogrāfijas ierobežošanas likumā noteikto, ka «bērnu pornogrāfija ir pornogrāfiska rakstura materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, vai jebkāds cits materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā, bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura telpā» (Leta, TVNET, 26.06.2012.).
Ņemot vērā izraisīto publisko satraukumu, Nacionālā opera nolēma nomainīt izrādes reklāmas māksliniecisko risinājumu. Taču autore – izrādes scenogrāfe uzstāja, ka viņai nav bijis «neķītru nolūku», jo esot «gribēts labi» – kailais bērns ar garo degunu «simbolizējot Pinokio kā bērnu, kas ienāk pasaulē ar tiešu, skaidru un nesamaitātu pasaules redzējumu un stāv bērnam raksturīgā pozā, rādot «garu degunu» (turpat). Bērna dzimumorgāni reklāmā vispār nav redzami, un tieši tāpēc tā neesot pornogrāfija.
Kails bērns tātad nozīmē tīrību un nevainību.
Viss.
Ja šāds simbols pārliecina scenogrāfi pašu, tad visi pārējie, kuri saskata «ko neķītru», ir paši vainīgi pie savas samaitātības.
Skaidra lieta.
Policijai lūdza skaidrot, pēc kādiem kritērijiem tā vērtēs iemeslu kriminālprocesa sākšanai. Tika saņemta atbilde – «vadoties pēc likuma».
Tagad šī «Leļļu operas» reklāmas lieta ir izbeigta, jo, kā norādīts policijas ziņojumā – «nekādu lēmumu pieņemt nav iespējams, jo Latvijā nav speciālistu, kuri būtu gatavi uzņemties veikt aizliegtās pornogrāfijas, tostarp bērnu pornogrāfijas, ekspertīzi» (Leta, 26.06.2012.).
Aklās ielas situācija liek secināt, ka kaut kas nav kārtībā gan ar idejas autoriem, gan ar sūdzētājiem, gan ar situācijas lēmējiem. Kur ir kļūda?
Tātad:
Vai Latvijai patiešām nav ekspertu, lai civilizēti izlemtu šo strīdu? Nav speciālistu, kas prastu atšķirt šajā problēmā «baltu» no «melna»?
Kāpēc mūsu sabiedrība joprojām ir pārliecināta, ka fotografēt kailus bērnus un izmantot tos reklāmā, ievietot savu bērnu kailfoto internetā ir nekas cits kā vecāku mīlestības izpausme un lepnums par dzimtas turpināšanu. Tātad – laba lieta. Paradoksāli, ka arī šodien pie mums Latvijā pedofilu it kā nav, un šīs fenomens joprojām tiek uzskatīts vienīgi par samaitāto rietumnieku kaiti.
Vecāku tiražētie bērnu kailfoto
Sāksim pēc kārtas. Šajā jautājumā Latvijā ir eksperti un tie ir masu komunikācijas speciālisti. Ikviens šīs nozares profesors jums paskaidros, ka šajā konkrētajā gadījumā ir runa nevis par «lingvistiku» vai «pornogrāfijas ekspertīzi», bet gan par publiskošanu jeb tiražēšanu – izplatīšanu lielam recipientu lokam. Kamēr māte un tēvs apskata sava bērna bildīti savā dzimtas albumā vai priecājās kopā par atvasītes bildītēm ar vecvecākiem vai draugiem, tikmēr «skatīšanās» ir viņu personīgā lieta. Līdzko šis pats attēls tiek ievietots avīzē, internetā vai tiražēts kā plakāts vai skrejlapa, t.i., pavairots masu patēriņam, tā ieslēdzas publiskās telpas tiražēšanas ētiskie noteikumi. Tie dod priekšroku cilvēktiesību pamatjautājumam, kurš aizliedz publiskot attēlus, kas nav saskaņoti ar pašu nofotografēto personu. Īpaši tad, ja fotografētā persona vai personu grupa ir fiksēti pazemojošā vai upura pozā. Upura attēlus publicēt nedrīkst.
Vienkārši.
Upuris nav vainīgs procesā, kas ar viņu ir noticis, un nevar aizstāvēt sevi.
Tātad – šādos gadījumos policijai vai tiesai vajadzētu beigt vērsties pie līdz šim šajos gadījumos tik iecienītajiem lingvistikas ekspertiem vai veselas virknes speciālistu, kā tas tika praktizēts šajā konkrētajā gadījumā, kad policija tika nopratinājusi kā «lietā» kompetentas personas – «tiesu psiholoģijas speciālistus, psihoterapeitus, ģimenes psihoterapeitus, seksopatalogu-psihoterapeitu, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāju, Modeļu asociācijas vadītāju un iesaistītās puses» (Diena, 30.05.2012.).
Šis konkrētais notikums pakļaujas publicistikas un tiražēšanas noteikumiem, un tāpēc šķiet savādi, ka Latvijas policija šo piederību neizprata un neizmantoja valstī esošos komunikācijas zinātņu profesorus, lai novērtētu konkrētā reklāmas ziņojuma atbilstību tiražēšanas normām. Leļļu operas reklāmas gadījums ir tiražēšanas normu nepārprotams pārkāpums. Pārkāpēja – idejas autore un scenogrāfe šoreiz nesaņēma sodu, pateicoties policijas izmeklētāju nekompetencei un dažu radošo organizāciju masīvā spiediena dēļ. Ielu parlaments uzvarēja taisnu tiesu, jo neņēma vērā bērna cilvēktiesības.
Mēs negribam neko sliktu, brīdī, kad lepni ievietojam sava jaundzimušā mazuļa-plikucīša jauko bildīti internetā (visu apskatei, tātad – tiražējam). Aizmirstam, ka, labu gribot, var nobruģēt ceļu uz elli, jo šo attēlu var izmantot arī citi – citādiem nolūkiem (ieskaitot pedofilus) un vēlāk jūsu bērns nebūs pateicīgs par viņa kailfoto izlikšanu publiskai apskatei kādā pedofilu vai tml. vietnē bez izņemšanas iespējas. Savādi, ka mēs vīpsnājam par puskailo jaunkundžu izmantošanu reklāmas un interneta pašreklāmās, taču neredzam tiražētu puskailu bērnu pazemošanu mūsu pašu publiskajā telpā. Vecāku atbildība šajā gadījumā ir ierobežota, jo vēlāk šis pats zēns neteiks savai mammai vai tētim paldies par jauko agras bērnības piedzīvojumu «uz reklāmas staba bez biksēm», kas ir bijis vecāku (nevis viņa paša) sankcionēts pasākums. Būtībā te nav runa par jūtīgo robežu starp mākslu, erotiku un pornogrāfiju, bet gan tas ir cilvēktiesību pamatjautājums. Par sava ķermeņa izmantošanu publiskajā telpā var atbildēt tikai un vienīgi cilvēks pats.
Kamēr bērnam šo jautājumu nevar uzdot pašam (līdz 18 gadu vecumam), viņa kailfoto izmantošana paliek slēgto tēmu sarakstā. Tas ir vienkārši. Cienīsim savas sabiedrības nākotni un izturēsimies pret bērniem tieši tāpat, kā mēs vēlētos, lai viņi (mūsu bezpalīdzības un atkarīgas situācijā) izturētos pret mums.
Jā, policijai šajā lietā nebija ko darīt. Šī ir mediju ombuda/tiesībsarga lieta, kura Latvijā joprojām nav.
Pedofili ir tikai ārzemēs?
Tagad par trešo pozīciju – pieņēmumu, ka mums nav pedofilu. Tie ir tikai ārzemēs, jo operas afišas neatbilstībai morāles normām uzmanību pievērsa tieši ārzemju vīrietis. Šobrīd, kad negaidīti, kā no gaisa ir nokritis pašmājās «ražots» Miķelsons, kas Nīderlandes tiesā atzinies ap 83 mazgadīgu bērnu seksuālā izmantošanā, medijiem būtu vairāk un plašāk jārunā par mūsu pašu pieaugušo cilvēku tieksmi apmierināt savu kaisli ar bērniem. Jo diemžēl arī pie mums ir pedofilu neredzamā armija.
Jā, es zinu, ka šī tēma ir pretīga. Jā, mēs ilgi nezinājām, ka šādi cilvēki eksistē, taču mūsu nezināšana neatbrīvo mūs no atbildības bērnu priekšā.
Šis fenomens ir formulēts 1886. gadā psihiatra Richard von Krafft-Ebing publikācijā «Psychopathia Sexualis», kurā autors mēģina definēt un sistematizēt cilvēkus ar pedofila nosliecēm. Šī grupa ir apjomīga un sarežģīta, kas nepārprotami nedrīkst no sabiedrības puses tikt ignorēta vai noliegta tikai tāpēc, ka mums «»riebjas pedofili». Jā, man arī šķiet pretīgs viņu noziegums un ir pagrūti aktualizēt šo tēmu, taču es apzinos, ka tieši sabiedrības kompetence šajos jautājumos ir pats galvenais cīņas ierocis pret mazu bērnu un pusaudžu seksuālu izmantošanu, jo bērnu izmantotājs šodien nav tikai «svešs, pretīgs vecis vārtu rūmē, kas piedāvā konfektes». Pēdējie pētījumi šajā virzienā rāda, ka vismaz 5% – 7% iedzīvotāju ir ar pedofilu nosliecēm, taču ne visi viņi realizē praksē šo savu novirzi (Briere J, Runtz M, 1989, Smiljanich K, Briere J, 1998, Fromuth M, Conn V 1997, Lancaster R, 2011).
Vai «Leļļu operas» reklāmas autori lēja ūdeni uz neredzamo pedofilu dzirnavām?
Protams. Vai viņi saprata, ko ir izdarījuši? Vai sabiedrība to saprata?
Šķiet, ka nē.
Vai mēs (mūsu sabiedrībā) esam pa ceļam uz dažādu seksuālo izpausmju izpratni, nejaucam tās ar novirzēm un spējam orientēties, lai aizsargātu savus bērnus?
Kā jums šķiet?
Sandra Veinberga | Blogs 
Šajā gadījumā – tomēr tiek izmisīgi pūsts liekulības taurē, mēģinot pat ar tādu izmisuma pieskaņu saskatīt to, kas nav, pie reizes vainojot policiju un visus nekompetencē, netieši norādot, ka gaismu varēja ienest tikai un vienīgi raksta autore.
Daudzām tēzēm rakstā var piekrist, bet attiecināt tieši uz šo gadījumu – ir nevietā un, lietojot autores terminoloģiju, dziļi nekompetenti.
PatīkPatīk
Paldies par komentāru. 🙂 Nevaru Jums piekrist, jo tajā faktiski nav kur piekrist (nav argumentu), izskan tikai apvainojumi un apgalvojumi par manu it kā “nekompetenci”, “liekulību”.
Ziniet, ir tā kā es sava jomā patiešam zinu šīs lietas un procesus un sekoju līdzīgiem notikumiem visā pasaulē. Jā, esmu zinātņu doktore un profesore un no tā nekaunos, jo mani diplomi nav nopirkti un manas grāmatas ir manis pašas uzrakstītas un publiski izdotas. Aiz šī manas kompetences stāv smags un ilgs studiju darbs, kas turpinās joprojām. Tiktāl par kompetenci. OK?
Par to, ka “gaismu varēja ienest tikai autore” esat pārpratis. Jo, mani bijušie studenti šobrīd ir mediju profesori un lieliski tiek ar šiem jautājumiem galā. Es, kā viņu kādreizējā pasniedzēja, ar saviem audzēkņiem, protams, ļoti lepojos. 🙂
Viņiem arī neviens neprasīja. Manā balsī nav izmisuma pieskaņa, nē es aktualizēju un pacēlu jautājumus, kas pagriež spoguli pret pašiem lasītājiem. Mūsu lasītāji ir pieraduši, ka lamā bankas, varu, politiķus, bet viņi paši ir balti un pūkaini.
Zinu, ka pagriežot spoguli pret lasītāju var iekulties nemīluļa slavā un kolēģi mani no šī soļa ir brīdinājuši. Visi jau grib būt mīluļi. Vai ne? Publikas mīluļi. Sataisīt niknu ģīmi un lamāt TV ekrānā vai TVNET slejās varu! Super! Protams, ka to vajag darīt, taču žurnālistika ar šiem atmaskojumiem nebeidzas.
Daudz smagāk ir pacelt šādu “kailā puisēna” tēmu un pateikt mūsu mīļaiem tautiešiem – “padomājiet, vai mūsu attieksmi nevajadzētu mainīt” vienkārši tāpēc, ka pasaule tagad ir citādāka nekā mēs līdz šim bijā pieraduši. Iespējams, ka būtu jāiet vēl tālāk un jāizgaismo, kā mūsu sabiedrībā vispār izturas pret bērniem.
Saviem un svešiem. Ziniet – nejauki izturas. Negribas arī par to dizrdēt? Ok, klusēsim. Tieši tāpat kā klusē krievi un baltkrievi, ukraiņi un citi austrumeropieši savos medijos par spoguļattēlu, kuriem totalitārā propaganda ir sējusi sajūtu, ka mēs esam tie labie un tie svešie ir tie sliktie. No šejienes ksenofobija un nespēja uztvert pārmaiņas saabiedrība, kuras ienes modernais laiks.
Man patīk ar Jums diskutēt. Turpināsim? Laidīsim gar ausīm lamas un apvainojumus un uzrunāsim tos, kas dzird un saprot, jo medmāsu nevajadzētu lamāt par to, ka iedurot ar šprici sāp. Es rakstu par šīm tēmām, jo vēlos izglītot un attīstīt publisko domu dzimtenē. Man tas ir svarīgi. Arī Latvijai tas ir svarīgi.
PatīkPatīk
Tagad gaidīšu, kad mūsu sabiedrība “izveseļosies” sapratīs savu dziļo maldīšanos, atskārtīs, ka visu laiku tumsonīgi grimusi grākā un netiklībā pati savu grēku nemaz neapzinoties un baudījusi autores laipni pasniegto augli no patiesības koka (atminos, to kāds sen pasniedza pirmajam cilvēkam), beidzot aizklās visus kailumus vēl šur tur atrodamajām, pagāniskajām skulptūrām, iztīrīs muzejus no nepiedienīgām gleznām un guži kā Zviedrijā, kurā arī man, gluži kā autorei, gadījies padzīvot, sāks ģērbties vienādās, unisex drēbēs.
Lai nu Veinbergas kundze man piedod, bet es tiešām domāju, ka tā saucamā civilizetā sabiedrība jau sen ir slima un šī ir tikai viena no šīs slimības izpausmēm. Liekulība sasniegusi jau neiedomājamus apmērus – cilvēku seksualitātes vienlaicīga noliegšana no vienas puses un pārspīlēta eksplotēšana komerciālos nolūkos; politkorektums like arvien jaunām un jaunām arādībām izdomāt arvien mazāk ar tiem saistītus nosaukumus līdz mums pašiem pazūd jebkāda saprašana par ko katrā konkrētābrīdī runājam un tas viss kopumā galu galā noved permanenta apstulbuma un iekšējo dziņu perversām izpausmēm.
PatīkPatīk
Oj, kas par pārsteigumu! Izrādās, ka es esmu arī pret pagāniskām skulptūrām, “kailumu kā tādu” un ..redz kā izlasot internetā var uzzināt daudz jauna.
Par savu rakstu un par sevi. Pati biju domājusi rakstīt par “kailā bērna” tiražēšanas problēmām, bet izrādās, ka tagad mani apsūdz puritānismā un vienklārši “pārbīda akcentus”. Oj,oj,oj, cik interesanti!
Nekad neesmu noliegusi seksualitāti un erotika ir lieliska lieta, par to faktiski vajadzētu rakstīt un runāt vairāk!
Savādi, ka lasītāji nav sapratuši par ko ir runa. Šajā rakstā ir runa par to, ka vecākiem un pieaugušiem cilvēkiem nav tiesību izmantot savu vai svešu bērnu ķermeni savu ideju labā. Viss. Te varēju pielikt klāt arī ēbreju apgraizīšanas procedūru maziem zēniem, kas arī esot ļoti vajadzīga un tēvu tēvi tā darījuši un tāpēc mēs arī to turpinām. Puikām pašiem neko nepajautājot vai viņi ir ar mieru, ka viņiem šo to nogriež nost.
Tas pats par somāliešu un citām musulmāņu meitenēm un viņu “apgraizīšanu” 4 un 5 gadu vecumā. Vecākā paaudze tā grib un balsta! Jā, varam parunāt arī par perverso erotiku un par to kā senās kultūras vienmēr ir izmantojušas bērnus un ka mēs to reizēm īsti nesaprotam, kas ar to domāts. Muļķība neatbrīvo cilvēci no atbildības nākotnes priekšā. vai Jūs nesaprotat, ka es runāju par bērniem un nevis par erotiku vispār?
PatīkPatīk
Neaizvainojot Autori, piekrītu Tomam. Arī man ir gadījies ar šīm problēmām nodarboties.
Te tomēr ir Skandināviskā pieeja – ar naivu un pašapmierinošu domu, ka šis dzīves modelis vienīgais un pareizais. Ar atšķirīgu lietu savilkšanu vienā, faktiski tiek nonivelēta problēmas bīstamība.
Un vēlreiz par liekulību. Zviedru sabiedrības augstais “puritānisms” pasaulē nav tik populārs kā “zviedru ģimene”. Tāpat kā somiem, kuri proponē alkohola atturību. Tieši somu vīrietis ir nekontrolējama alkoholiķa etalons un simbols, kurš., izrāvies no savas sabiedrības liekulības žņaugiem, turpat uz Igaunijas kuģa “piemetas lopā”.
Ja mēs katrā istabā meklēsim kaķus, tad var sākt ar aizdomām skatīties uz jebkuru vecmeitu, kura sakņu veikalā pērk burkānus.. Ka tik viņa tur kaut ko ne tā….
PatīkPatīk
Pagaidām Jums nav argumentu bet tukši apgalvojumi ” skandināviska pieeja” (kas tā tada?), “atšķirīgu lietu savilkšana vienā” (kādā veidā?) “nonivelēta problēmas bistamība” (kādā veidā?)
Kas ir “zviedru ģimene” (vai tulkojums no krievu val?) un kas ir zviedru puritānisms.
Es savā rakstā ne vārda neminēju par salīdzināšanu ar Zviedriju.
Kāpēc Jums visur rēgojas Zviedrija?
PatīkPatīk
Cienītā Veinbergas kundze! (Un es šo rakstot nebūt neironizēju, jo tiešām Jūs cienu) Biju cerējis, ka manu komentāru neuztversit tik personiski jo nekādā gadījumā nebiju domājis Jūs apvainot kādos nāves grēkos. Tiešām acentus pārbīdīju un arī mans komentārs nebija par erotiku. Gribēju norādīt, ka pasaules uztvere var būt dažāda un savulaik arī biju sagatavojis lekciju par sabiedrību attīstību, kurā viena no galvenajam tēzēm ir – uzskats, ka sabiedrība attīstās noteikti no primitīvākas uz komplicētāku, kas automātiski tiek uzskatīts par labāku, var nemaz nebūt patiess. Un manisprāt, ir maldīgi ieturēties pie domas, ka, piemēram, Rietumu sabiedrība ir attīstīta = laba, bet kaut kur Austrumos, tā ir uz zemāka attīstības līmeņa, tātad sliktāka. Tās vienkārši ir atšķirīgas.
Ar savu, atzīšos, visai sarkastisko komentāru, vēlējos norādīt uz tām, pēc manām domām, būtiskajām nelaimēm, kas mūsu(Rietumu) sabiedrībā plešas plašumā un draud mūs novest strupceļā. Arī Jūs šajā gadījumā, norādot, ka nerunājat par citām lietām, bet gan par bērna ķermeņa tiražēšanu, pieturaties pie mūsu sabiedrībā dominējošās metodes visu segmentēt un katru jautājumu apskatīt atsevišķi. Es aicinātu attālināties no katras konkrētās problēmas un aplūkot visas norises kopumā. Un tā darot, vismaz man, ir redzams visu mūsu vērtējumu glējs pretrunīgums un vēlēšanās attālināt katram sevi, kā sabiedrības locekli, no atbildīgu lēmumu pieņemšanas. Man šobrīd būs grūti paskaidrot savu domu, jo tam nepieciešams vairāk laika un vietas skaidrojumam, bet arī Jūsu pieminētā pieaugušo itkā patvaļīgā izrīkošanās ar bērniem, manuprāt ir pārlieku vienkāršota. Krāmējoties ar mūsu pašu izdomātām problēmām un iegremdējoties dažādu detaļu pārspīlētā analizēšanā, mēs viegli varam, un tā tas visbiežāk arī notiek, pazaudēt vispārējos sabiedrības eksistēšanas un tās locekļu savstarpējās mijiedarbības principus.
Šajā konkrētajā gadījumā, man šķiet, ir vērojams stiprs pārspīlējums un mēģinājums iemērot pavisam neatbilstīgas morālās, ētiskās un arī legālās normas. Savā iepriekšējā komentārā šo pārspīlējumu pieaudzēju līdz apsurdam, kas gam jāsaka, pēc tendences vērojuma, tikai šobrīd ir apsurds. Nemaz nebūšu izbrīnīts, ja šādi turpinot savu dzīvi dalīt arvien mazākos gabaliņos katru no time padarot statisku, jo citādi nav iespējams to klasificēt ar “labi” – “slikti”, pēc laika manis rakstītais visiem šķitīs pavisam nepieciešams.
Nemaz neesmu pārliecināts, ka šim bērnam varētu rasties kāds kaitējums viņa ķermeņa attēla tiražēšanas dēļ, ja vien mēs viņam to neiestāstīsim. Manuprāt šāda pārspīlēta kāda cilvēka personības u privātuma “aizstāvēšana” pati drīzāk noved pie kaitējuma iedvešot “upurim” pārliecību par to, ka ar viņu noticis kas beiedomājami slikts un ņemot vērā to, ka viņš pats diez vai spēj izprast šo sliktumu, tas sliktums var kļūt vēl jo vairāk šausminošs.
PatīkPatīk
Raksta viedoklim nepiekrītu, jo pirmkārt bērns atrodas vecāku aizgādnībā līdz 18 gadu vecumam un no reklāmas iegūtā nauda var tikt izmantota bērna dzīves kvalitātes uzlabošanai utt. Pie tam ņemot vērā, ka šajā gadījumā nenotiek personas pazemošana, bet gan makslinieciskas idejas realizācija. Briselē, čurājošo zēnu nevien neiedomājas ņemt nost, pie Bastējkalna arī ir divdomīgas skulptūras, bet to sabiedrība akceptē. Ar pedofīliem jācīnās policijai, jo par tādām darbībām attiecīgi tiek paredzēta kriminālatbildība, bet viennozīmīgi prezumēt, ka visa sabiedrība ir ar tādām problēmām arī nedrīkstētu, jo tā vienkārši nav. Tik par labi bērnu nedrīkst laist spēlēties pagalmā, uz bērnudārzos un skolās, jo tieši tur strādā cilvēki ar tādām noslēcēm. Uzskatu, ka ir jānošķir mākslu no pornogrāfijas vai eirotikas, jo nedrīkst likt visu vienā maisā.
PatīkPatīk
Nu, man personīgi nekad nav licies, ka tā drīkstētu darīt. ja es būtu tā bērna vietā, negribētu, lai liek manu bildi. taču par sabiedrību kopumā man grūti runāt, varu teikt tikai par sevi un to, ka mana paaudze un jaunākie aiz tās jau brīvību un cilvēktiesības uzskata par pašsaprotamākām un zina, kas ir pedofilija un ka tā var slēpties jebkur apkārt. bērni ir visneaizsargātākie, tāpēc tie visvairāk jāsargā un punkts. paldies par rakstu.
PatīkPatīk
Galvenais, ko neviens laikam nepasaka – nav jau runa par to, ko katrs domā. vienalga, vai tev šķiet, ka pilks bērns ir tīrības simbols vai nē, pedofili ir cilvēki, kas to uztvers kā kko seksuālu. Tas ir pierādīts un tikai tāpēc tādas bildes ir kāda slimās fantāzijas skarbā realitāte. bet tāpēc jau tās nevajadzēja ņemt laukā – pietika ar cilvēktiesībām, kā Sandra to izskaidroja.
PatīkPatīk
Nu es gan neesmu ar mieru pakļaut savu estētisko uztveri pedofīlu iegribu cenzūrai. Un manuprāt tieši tas, kā mēs katrs kaut ko uztveram, ir svarīgi jo lietas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – uztvere ir tā, kas tām piešķir šādas kvalitātes. Neredzu iemeslu kāpēc man šis plakāts būtu jāskata pedofīla acīm. Vai tiešām tikai tādēl, ka tādi cilvēki ir?
PatīkPatīk
Šai plakātā nav nekā pazemojoša, un neko pazemojošu, acīmredzot, nav saskatījuši nedz idejas autori, nedz plakāta veidotāji, nedz fotografētā bērna vecāki, nedz pats bērns, kas piekritis šādi fotografēties. Un ja pēc 4 gadus ilgas izmeklēšanas lieta tiek slēgta, jo tai nav pamata, un lielākā daļa ekspertu atzīst šo sūdzību par “slima suņa murgiem”, diez vai viena Sandra Veinberga, kas “cep” vairākus rakstus dienā, pavirši apskatot tūkstošiem dažādu tematu, būs gudrāka par visiem pārējiem ekspertiem un policijas izmeklētājiem, kas šo lietu ir rūpīgi pētījuši četru gadu garumā.
Salīdzināt operas izrādes reklāmas plakātu ar vecāku, pašu stulbuma iespaidā, internetā ievietotiem bērnu kailfoto ir kā apgalvot, ka melns un balts ir viens un tas pats. Un tas ir tas, ko Seja sauc par atšķirīgu lietu savilkšanu vienā. Kad vecāki ievieto savu bērnu fotogrāfijas internetā, viņi ir eiforijā un nav spējīgi vērtēt savu rīcību, tās iespējamās sekas un to, ka tā viņu bērniem var būt pazemojoša. Bet veidojot reklāmas plakātus, ar iesaistītajām personām tiek slēgti līgumi, nekas netiek darīts bez iesaistīto brīvprātīgas piekrišanas. Un tiem jāatbilst likumu normām, kam šis konkrētais plakāts atbilst, ja reiz policija lietu ir izbeigusi.
Nenoliedzu, ka kādam tas var šķist pazemojoši. Vai tas nozīmē, ka pārējiem diviem miljoniem cilvēku jāpārstāj rīkoties un domāt tā, kā vienam cilvēkam šķiet pazemojoši? Vai varbūt tomēr tam vienam būtu jādomā – kāpēc viņam šķiet pazemojošs tas, kas vairākumam tāds nešķiet? Ja cilvēki būtu izvairījušies domāt un darīt to, kas vienam indivīdam šķiet pazemojoši, vai mēs vispār būtu sākuši lietot uguni?
PatīkPatīk
Slima fantāzija vai tomēr skarba realitāte? Domāju, ka te nederēs vārdiņš “vai”. Gan slima fantāzija, gan skarba realitāte un tā patiešām ir realitāte.
Problēma ir daudz dziļāka! Tas, ka vecāki atļaujas bērnus izmantot savu projektu īstenošanai, tā ir gan sabojātā (brīvā, nekontrolētā) fantāzija, gan skarbā realitāte, ar kuru cīnīties nevienam nav drosmes un uzņēmības. Par to nerunāt? Nekādā ziņā, te ir nevis jārunā, bet rupora uz katra stūra jākliedz, par tām nejēdzībām, kas cilvēku galvās darās tikai, lai apmierinātu savas savtīgās ambīcijas.
Vēlos saprast Sandras viedokli… Vai jūs uzskatāt, ka pie vainas ir visa sabiedrība kopumā? Vai jums nešķiet, ka tieši sabiedrība ir tā, kas provocē uz šādu “mākslinieku” rīcību. Vai gadījumā te nedarbojas pieprasījuma un piedāvājuma princips? Ja šim viedoklim piekrītat, tad nav grūti saskatīt problēmas dziļāko būtību – pārprasto demokrātiju, nenovērtēto tikumības nozīmi, pazaudēto ģimenes vērtību, sievišķību un vīrišķību. Sākotnēji šķiet, ka manis minētajai problēmas būtībai nav sakara ar kailo operas zēnu, bet tomēr es apgalvoju, ka te ir vistiešākais sakars.
Kā rīkoties? Manuprāt, mēs jau vairāk kā 20 neatkarības gadus, to vien darām, kā apzināti graujam visas garīgās vērtības. Daudziem tas ir izdevīgi, īpaši tiem, kam maksā par sensāciju publicēšanu. Izdevīgi ir arī tiem, kas raksta projektus, lai saņemtu finansējumu “glābšanas misijām”, kā arī tiem, kas šo visu teātri skatās. Tātad izrādās, ka degradācija ir izdevīga pilnīgi visiem. Pat tiem, kas ir cietušo lomā, tas viss ir gana izdevīgs, jo katastrofāli trūkstošās mīlestības, cieņas un cilvēcīguma dēļ, šie cietēji vismaz kaut kādā veidā pievērš sev uzmanību. 20 gadus pieminu tādēļ, ka dziļākā pagātnē nav vērts skatīties, jo to es un jūs ietekmēt nevarējām – toties šodien mēs to darām.
Sandra, arī jūs rakstāt visai virspusēji – tas ko jūs nosaucat par problēmu, visiem ir zināms. Vai jūs domājat, ka sabiedrība nezina kas ir slikti un kas labi? Sandra, viņi zina un pat ļoti labi, problēma ir tā, ka viņi tēlo, ka nezina vai nesaprot, jo tā ir vieglāk, jo tā nav jāuzņemas atbildība par notiekošo. Daudzi ieņem “ne mana cūka, ne mana druva” pozu.
PatīkPatīk
Hmm, es pieļauju, ka jums, Sandra ir diezgan spraigs darba grafiks un iedziļināties katrā komentāra Jums nepietiek laika, iespējams arī vēlēšanās. Jūs manu komentāru neesat uztvērusi tā, kā to biju domājusi es.
Tieši par to arī runāju, ka tantēm un onkuļiem ir sabojājusies morāle un bērns tiek izmantots ambīciju apmierināšanai un savtīgu mērķu piepildīšanai nerēķinoties ar bērnu – jeb precīzāk, nezināšana ko nozīmē bērns, ko nozīmē viņa personība gods un cieņa.
Bet, mans komentārs bija pavisam par ko citu.
PatīkPatīk
Paldies par viedokli!
Nu nezin vai 5 gadīgs bērns, kuru fotogrāfēja, izvietošanai publiskai apskatei, saprata, ko tantes un onkuļi ar viņu dara.
Jūs tiešām saņēmāt šī puisīša akceptu?
PatīkPatīk
Oj, sorry, sajaucu gan! Tā atbilde attiecās uz Liepiņa kunga komentāru! Tikko izlaboju.
Bet paldies Jums par viedokli, ko es ņemu vērā un respektēju kā visu konstruktīvu lasītāju domas.
PatīkPatīk
Jā, tā ir. Es jums piekrītu galvenajos jautājumos, bet nevaru pievienoties par to “virspusējību”. Publicistika ir žanrs, kas apzināti provocē lasītājus domāt līdzi. Tā nav nedz atskaite, nedz analītisks, zinātnisks raksts. Es apzināti pieskaros tikai dažām problēmām, jo tāda ir šī žanra būtība. Paņemt tikai dažas problēmas šķautnes, lai izgaismotu būtību. Domāju, ka “bērnu ekspluatācija” ir ļoti smaga Latvijas problēma. Par šo tēmu mani savulaik ieinteresēja pazīstamā rakstniece Astrīda Lindgrēna, kas visu savu mūžu ir cīnījusies par bērnu tiesībām pašiem noteikt savu dzīvi. Šo tēmu nevar pacelt visu uzreiz, viena raksta ietvaros. Uzskatu, ka mūsu sabiedrība patiešām izturas pret bērniem ļoti ciniski un piesedz savu “ģedovščinu” arī ar mākslas “pārklāju”, kā šajā gadījumā.
Jā, es patiešām domāju, ka mēs visa sabiedrība esam atbildīgi par nācijai un valstij svarīgām lietām.
Jo vairāk mēs par tām tēmām runāsim (nevis uzbruksim autoram, ka viņš domā alternatīvi), jo labāk būs Latvijai.
Es patiešām domāju, ka sabiedrība neapzinās, piemēram, pedofilu eksistenci un bērni no tā cieš.
Patiešām domāju, ka “kartupeļu seksa” līmenis jau sit puvuma smaku un beidzot būtu jāpasaka, ka, piemēram, politiķiem ir jāizbeidz uzvārīties uz Vecrīgas prostitūcijas biznesa naudas, jo kāds taču šo “gaļas turdzniecību” piesedz arī varas līmenī. Kā domājat Jūs, ar ko vajadzētu sākt?
PatīkPatīk
Paldies par viedokli, bet es “necepu” vairākus rakstus dienā. Lūdzu nevulgarizēsim. Jā es esmu eksperte šajā jomā un zinu ko runāju. Pieņemu, ka “sabiedrības krējumam” tas nepatīk. Tā nav atšķirīgu lietu savilkšana kopā, bet “tieši tas pats”. Vienkārši LV neievēro mediju ētiku un Jūs jau zināt, ka mediju ētika ir daudz plašāks jēdziens nekā likumdošana. Vai ne? Mēs, mūsu sabiedrībā, joprojām ļoti bieži rīkojamies neētiski pret citiem. Bērnus ieskaitot. Jums tā nešķiet? Vai man uzskaitīt vēl kādu piemēru?
PatīkPatīk
“Jūs tiešām saņēmāt šī puisīša akceptu?”
Nē, un man tas nebija jāsaņem – neesmu piedalījies šā plakāta tapšanā.
Neatkarīgi no cilvēka vecuma viņš labi saprot, ka viņam prasa fotografēties kailam/puskailam un vai viņam tas patīk, nepatīk, grib viņš to darīt vai negrib.
Ja Jums kaila bērna attēls šķiet nepieņemams, tā ir Jūsu darīšana, man ir iebildumi par to, ka šo savu “vienīgo pareizo” viedokli uzspiežat citiem, man to skaitā.
Starp citu, Jāņa Streiča filma “Cilvēka bērns” ir daudz “nepiedienīgāka”, jo tur redzami divu mazgadīgu zēnu dzimumorgāni…
PatīkPatīk
Paldies Jums arī. Reizēm ir labi sajust, ka ir domubiedri. Tā ir lieliska sajūta. Paldies.
Joprojām nesaprotu kāpēc tīmeklī tik daudziem šķiet svarīgi izrēķināties ar “sliktās ziņas” autoru nevis ar pašu problēmu. Tik daudzi man šodien pieprasa “atzīt kļūdu” un norāda ” cik viss saputrots” un es tikai brīnos…vai tiešām šiem cilvēkiem klibo loģika?
Savādi vai ne?
PatīkPatīk
Es nevienam neuzspiežu savu viedokli. Es izsaku savu viedokli un Jūs varat oponēt.
Jā, es tāpat kā pārējā civilizētā cilvēce uzskatu, ka kailus vai puskailus bērnus nedrīkst izmantot nedz reklāmā, nedz kādā citā publiskā eksponēšanā. Tas ir elementāri. Tas ir morāles jautājums.
Ir tāds jēdziens kā mediju un reklāmas ētika un to visi zina. Brīnos, ka Jums tas ir atklājums.
Es nevēlos tagad diskutēt ar Jums par Jāņa Streiča filmu un vispār par mākslu un “kailu bērnu” izmantojumu.Tas ir iemesls pavisam citai publikācijai. Mana aktuālā raksta ietvaros nebija runa par “piedienīgumu” vai “nepiedienīgumu”, bet gan par morāli un ētiku tiražēšanas procesā, kas ir ļoti nozīmīgas kategorijas jo regulē sabiedrības attiecību sistēmu. Žēl, ka Jums trūkst argumentu.
Paldies, ka piedāvājāt man tēmu par pedofīliju mākslā. Tas labi. Padomāšu par to. Savākšu materiālu un uzrakstīšu.
PatīkPatīk
Piedošanu. Via šeit vēl tiek apspriests raksta temats, vai autora un komentētāju personības? Tad man vairs īsti te nav kolasīt.
PatīkPatīk
Piekrītu, ka šī problēma ir komplicēta. Jā, es rakstu arī zinātni un zinu, ka šādā gadījumā būtu jāizvēršas dziļāk. Tomēr palieku pie sava, ka publicistika ir jāraksta tikai vienam segmentam. Vienai problēmas kārtai.
Šajā gadījumā es rakstu publicistiku un “paņemu” vienu problēmas segmenta bloku un to apskatu kā pirmo etapu savā ceļā pie dziļākām saknēm. Iespējams, ka no malas tas izskatās pavirši. Faktiski tā ir uvertīra.
Bērnam var rasties kaitējums un esmu redzējusi ļoti daudzus tiesas procesus, lasījusi liecības, kas pēc 10 vai 20 gadiem kļūst aktuālas līdzīgās situācijās. Es šajā gadījumā “nemētāju idejas” es secinu, izejot no pieredzes šajos jautājumos. Cilvēka privātums ir viņa aura.
Mazs bērns neko pats nenosaka, visu izlemj viņa vecāki vai vecvecāki. Tāpat bijis arī šajā gadījumā. Te mēs varam runāt arī par sabiedrības atbildību sveša bērna priekšā.
Starp citu – jo vairāk mēs uzņemsimies atbildību pār svešiem bērniem, jo labāka kļūs šī pasaule. Redz kā parādās nākamais slānis…:)
PatīkPatīk
Jūs varat nepiekrist, bet problēma no tā nepazūd. Visa mūsu dzīve ir “viens maiss” un to vai nu regulē vai neregulē vienota morāle. Nevar būt viena morāle dzīvei un otra mākslai. Tā ir viena un tā pati “grāmatvedība” 🙂
PatīkPatīk
Nē, tas jāskata ar mediju morāles acīm.
PatīkPatīk
Temats. Lūdzu turpināsim! Beidzot varam iedziļināties problēmā.
PatīkPatīk
nu re, viens mans komentārs pazuda.
Ir jauki, ka sevi, Sandra, uzskatāt par ekspertu un stāstiet, ka mēdijiem ir arī ētika.
Man, ilgstoši darbojoties šajā jomā, to nav atradies ieraudzit..
PatīkPatīk
Un vēl.
Bērnu auditorijai sexualitātes tēmas uzspiež tieši mēdiji. Ja palasa Sīrupus, Avenes utml mazgadīgai, jaunāko klašu bērnu auditorijai domātus izdevumus, tad tur gan varētu saskatīt daudzas līdzības ar pornokomiksiem, bet tas jau arī laikam ir ārpus sarunas tēmas, jo varētu aizskārt ētisko mēdiju vidi.
PatīkPatīk
Jā, es strādāju arī augstskolā un uzskatu, ka mediju ētika ir jāmāca studentiem izprast. Tas nav vienkārš jautājums. Ētika ir viena. Visiem. Tikai daļa to ievēro un daļa nē. Tieši tāpat kā satiksmes noteikumus. Radari krīt uz nerviem,taču autiņi brauc lēnāk. Vai Jums ir kāds cits priekšlikums kā savest kārtībā sabiedrību. Ar komplimentu ūdenskritumu un pozitīvisma zalvēm?
PatīkPatīk
Nē, tas nav ārpus tēmas. Tas ir par tēmu un pierāda, ka izdevējiem nav vajadzīga vienota mediju ētika valstī. Loģiski, ka viņiem tas nav vajadzīgs.
PatīkPatīk
ja Jūs man liekat izvēlēties starp to, ko un kā izpilda un potē sabiedrībai šodienas “mēdiju meistari” vai arī “komplimentu ūdenskritumus un pozitīvisma zalves” – es noteikti izvēlos pēdējo. Ar komplimentu pret apkārtējo un gaiši pozitīvu attieksmi bērnam var iemācīt daudz vairāk, nekā dzeltenumu, lētumu un garīguma noraidīšanu.
Diemžēl, mēdiju valdošais moto – nav labāku ziņu par sliktām ziņām – dominē.
Nebūtu lieki piebilst, ka dzelteni ir palikuši itin visi mēdiji, ieskaitot par nodokļu maksātāju naudu uzturētie Valsts ziņu kanāli. Es izteiktu vislielāko atbalstu, ja Jūs pieķertos mēdiju korupcijai un pērkamībai. Par mēdiju milzīgo ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu taču mums būs kopīgs viedoklis?
Ir kāds ļoti populārs raidījums Latvijā, kurš uzdodas par analītisku un informatīvu, it kā neko personīgu neapgalvojot, tomēr par kādu interesējošu personu uzsāk sarunu ar iespējamo intervējamo ar aicinājumu, vai Jūs nevarētu kko pateikt sliktu par viņu, jo taču kopā strādājāt un tad sadalījāt biznesu. Ak, tikai labu varat? Nē, tad paldies, nevajag…
PatīkPatīk
Sandra, paldies, ka veltāt laiku arī komentāriem. Jūs rakstāt, raisāt sabiedrības domu, un sabiedrība uz to reaģē tieši tā, kā tajā brīdī izjūt aktuālo tematu. Katram ir savi motīvi, sava pieredze un redzējums. Jūs noteikti labi zināt, ka uz katru lietu var palūkoties no vairākiem skatu punktiem. Domāju, ka lielākā daļa oponentu reaģē nevis uz pašu problēmu. Tie var būt dažādi iemesli – jūsu personība, jūsu atrašanās vieta, jūsu skaļākie izteikumi profesionālās darbības laikā, tā nenoliedzami var būt kolektīvā depresija, kas valda Latvijā un rada agresiju uz jebkuru aktuālu problēmas pieminēšanu. Problēmu ir tik daudz, ka cilvēki ir apjukuši. Es negribētu domāt, ka nevienam nav vēlēšanās risināt problēmas, kā es to rakstīju iepriekšējā komentārā par to cūku un druvu, es tikai domāju, ka valda haoss un haosā ir ļoti grūti orientēties.
Jūs jautājat: ”Kā domājat Jūs, ar ko vajadzētu sākt?” Vai jūs zināt kādu, kas būtu gatavs uzklausīt visus viedokļus un mesties problēmu risināšanā?
Problēma nav plakāts ar zēna kailo ķermenīti.
Problēma ir: 1. Vecāku rīcība. 2. „Reklāmistu” rīcība. 3. Sabiedrības attieksme. 4. Mēdiju ētika un morāle, kas stimulē vecāku rīcību, veido sabiedrības attieksmi, un „reklāmistu” vēlmi nopelnīt.
Vecāku rīcība, kas ļauj sava bērna kailfoto izmantot komerciāliem mērķiem. Nenoliedzami arī interneta vide, kur vecāki sagrūž savu bērnu fotogrāfijas vispasaules acij ne komerciāliem nolūkiem. Kāds tam iemesls? Pārmērīgā lepnība visos sociālajos slāņos, vēlme līdzināties saviem elkiem, kuru dzīvēm tie seko tieši publiskajā vidē, ko savukārt dāsni pasniedz masu mēdiji. Vecāku amorālā kultūra, kuru veido tieši mūsdienu tā saucamā inteliģence. Vai ir institūcijas kas kontrolē interneta, televīzijas, laikrakstu un žurnālu telpu? Jā, ir, tikai viņu morāle ir tikpat pakļauta sabiedrības domu veidojošajai „elitei”. Es vēlētos pieminēt Ļ.Tolstoja sacīto par savu darbu un ieguldījumu sabiedrībā. Viņš sacīja, ka visu savu literāta mūžu ir dzīvojis dubultdzīvi – viņa emocionālais gara stāvoklis neatbilda tam, ko viņš rakstīja savās grāmatās. „Es rakstīju to, ko viņi vēlējās lasīt, nevis to, ko patiesībā domāju.” – tā Tolstojs. Viņš, mūža nogalē nožēloja to, ka nespēja pārvarēt slavas alkas un ka vēlme būt labam un pareizam palika apslāpēta. Mēs visi vēlamies būt labi – neatradīsiet nevienu cilvēcisku būtni, kas vēlas darīt sliktu, bet kas tam traucē? Tumsība, alkatība, varaskāre utt. Tikai mūža nogalē cilvēks saprot, ka nav dzīvojis saskaņā pats ar sevi. Bet tad, kad viņš būdams večuks to stāsta – jaunie to neuztver nopietni. Jaunie domā – nu re, viņš tāpat mūžu nodzīvoja līksmojot un uzdzīvojot, un tagad vecumā grēkus nožēlo – tā būs ar mums visiem un tas mums dod brīvību rīkoties negodīgi un amorāli.
Arī oponentu reakcija ir jāvērtē šinī pat kontekstā – tā ir tā pati sabiedrības doma, ko rada kopējā, publiskā vide, kurā mēs visi tiekamies.
Tad sakiet, jums kā mēdiju speciālistei arī šķiet, ka cilvēce netiek iznīcināta ar šo visatļautību? Vai cilvēki nav kļuvuši par vergiem paši savām vēlmēm, kuras naski kultivē un ražo mēdiji? Jūs varētu iebilst sakot, ka pastāv brīva izvēle… nē, nepastāv, jau ļoti sen sabiedrības vēlmes veido un stimulē masu mēdiji.
Neuztveriet manis teikto kā uzbrukumu, es ļoti vēlos saprast mēdiju speciālistu viedokli. Jo es uzskatu, ka tieši šeit ir jāsāk risināt problēmas. Es vēlos izprast jūsu viedokli par ētiku un cenzūru, par sabiedrības degradācijas iemesliem – tieši jūsu sirdsdomu, nevis skolās iemācīto teoriju.
PatīkPatīk
Man ir ļoti patīkami lasīt Jūsu tekstu. Patiešām. 🙂 Beidzot sastopu cilvēkus bez liekulības un fasādes.
Par pirmo – visatļautību. Mēs katrs savu dzīvi varam veidot tā kā vēlamies un sabiedrību – tāpat. Es 100% atbalstu cilvēka brīvību. Tiesības izvēlēties kā dzīvot. Diemžēl ļoti daudzi “nepieaug” pēc 18 g.v. un nespēj atbildēt par sevi, savu rīcību, ģimeni un sabiedrību kā pieauguši un nobrieduši cilvēki. “Bērniem” dzimst bērni un “bērni” pārvalda valstis tikai tāpēc, ka viņiem nepietiek paškritikas.
Zog, ja var nozagt, sķērdē, ja tiek dota iespēja. Ālejas, ja blakus nestāv policists. Jā, šie cilvēki ir savu vēlmju vergi un viņiem vajag “sabiedrības satiksmes noteikumus” un “radarus”, lai savas plosīšanās dēļ viņi nenodara skādi pārējiem. Pieaugušajiem. 🙂
Masu mediji mēdz būt dažādas kvalitātes. Tos var iedomāties kā koku (vertikālu lekālu ar kvalitātes iedaļām). Galotnē ir Le Monde – laikraksts intelektuālajai elitei (maksā dārgi, jo strādā izglītoti žurnālisti ar labām algām, jāmaksā par fotomateriālu un visu pārējo, ko pieprasa kvalitatīva informācija). Tas nav bizness. Tirāža maza un izdevumi lieli. Tā ir Francijas mediju “nacionālā opera”. Mums tādas nav.
Mēs pa stumbru esam zemu. Pie dzeltenās žurnālistikas līmeņa, kas pieņem darbā gadījuma cilvēkus un maksā maz un skrūvē skandālus, lai panāktu lielu tirāžu vai “viļņošanos čatos”. Kūdam un rīdam, lai apmeklējums būtu liels un reklāmas devējiem izskatītos kārdinoši. Tas ir biness. Izdevumi mazi un ieņēmumi lieli.
Pašā apakšā ir pornogrāfija. Tur bizness vislabākais. Izdevumi minimāli un tirāžas lielas. Jā – ja valstī nodzeltē mediji, tad tie stimulē “vēlmju verdzību”.
Mums nav mediju kvalitāti regulējošas likumdošanas. Politiķi šo sfēru 100% nesaprot. Viņi neapjauš ka zāģē zaru uz kura mēs visi sēžam. Taču to var regulēt un panākt, ka kvalitātes līmenis medijiem nekrītas. Piemēram, var samazināt nodokļus radiostacijām, kas raida kvalitatīvas ziņas utt.
Ceru, ka ir saprotami. Ir?
PatīkPatīk
Jā, piekrītu. Mediji nodzeltē. Diemžēl mums medijus un reklāmu joprojām nemāca skolās. Reiz mēģināju šo lietu iekustināt, jo uzskatu, ka sabiedrība Latvijā var daudz darīt šajā jomā, ja sapratīs kā mediji funkcionē.
Bērni ir 100% reklāmas upuri un viņiem jau bērnu dārzā būtu jāizglīto par reklāmu un par to, ka nevajag no tēta un mammiņas pieprasīt ” to zirdziņu” un ” to lellīti” jo …reklāma ar mums manipulē. Bērni vispār ātri saprot šīs lietas. Tāpat mediju loģiku būtu jāmaca ģimnāzijā. Tur varētu skolniekiem pastāstīt kā mediji darbojas un viņi prastu atšķirt labu izdevumu no slikta.
Par korumpētību. Jā, tas būtu jādara uzraudzības institūcijām, kuru mums nav. Joprojām. Nav mediju tiesībsarga, kas sodītu par ētikas normu pārkāpumu. Šī sistēma rietumos darbojas. Mums izdevēji to apzināti “norok”.
Par labajām un sliktajā ziņām es domāju, ka pats galvenais ka tās tiek haotiski un nebūtiski veidotas. Mana maģistrante tikko pētīja PR satura īpatsvaru Latvijas TV kanālu ziņu izlaidumos. % bija šausminošs. Viens vienīgs PR ziņojumu dēlis ir ēters. Nez kur skatās visas radio un TV padomes ar komplicētajiem nosaukumiem.
PatīkPatīk
Paldies par atbildi, Sandra ! 🙂 notika tas, ko parasti saku, samierinot cilvēkus – lielākā daļa vērtību un uzskatu ir ļoti līdzīgi. Ja cilvēki ne tikai runā, bet arī klausās, viņi to pamana. Man liekas, ka mums tas izdevās.
PatīkPatīk
Jā, un tas ir forši. Izrādās, ka mums vienkārši jāsāk runāt un viss notiek. 🙂
PatīkPatīk
Tā ir….
p.s. labam vakaram iesaku :
http://karikaturama.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=31%3Ariga-ubagosana&catid=1%3Ateksti&Itemid=4&lang=lv
Pēc šī nevar ticēt apgalvojumam, ka mums nav humora izjūtas ! 🙂
PatīkPatīk
“..es “necepu” vairākus rakstus dienā. Lūdzu nevulgarizēsim.”
Kā tad lai sauc 2 rakstus 30. jūnijā, 3 – 19. jūnijā, 2 – 12. un 22. maijā, 3 – 4. maijā… Un daudzos, ne tikai šajā, manāma paviršība.
“.. es esmu eksperte šajā jomā” – šādu frāžu lietošana katra otrā-trešā teikuma sākumā liecina par ekspertīzi “pagonu nēsāšanā”, ne kādā citā jomā. Bet lai sauktu sevi par mediju eksperti, Jums būtu jāzina, ar ko šī joma atšķiras no fizikas un citām eksaktajām zinātnēm. Kā arī to, cik svarīga publicistikā ir gramatikas normu ievērošana. Un arī Jūsu rakstos manāmā tendence runāt par vairāk nekā vienu tematu neliecina, ka Jūsu ambīcijām būt mediju ekspertei būtu kāds pamats.
Ar frāzēm “es esmu eksperte”, “manas publikācijas…”, “mani audzēkņi…” autoritāti manās acīs neiemantot, un ticu, ka tādu kā es ir vairākumā. Vismaz starp blogu lasītājiem un rakstītājiem noteikti!
Bet tā jau ir novirzīšanās no diskusijas temata.
Par atšķirīgu lietu savilkšanu kopā.
Raksta sākumā Jūs runājat par to, ka izmeklēšana šai lietā izbeigta, jo tai nav pamata un viss ir kārtībā. Tad – izmeklētāji ir nekompetenti, skatījuši šo gadījuma no nepareizā skatu punkta, aptaujājuši ne tos ekspertus. Pēc tam pielīdzināt profesionāļu veidotu reklāmas plakātu vecāku internetā publicētām savu bērnu bildēm. Un beigās – par pedofīliju. Jūsu vietā es būtu izvēlējies vienu no šiem tematiem un to tad kārtīgi izanalizējis. Piemēram, ka izmantot bērnu (kailu/puskailu) fotogrāfijas reklāmas plakātos ir slikti, un “Pirmkārt,… Otrkārt…” izklāstītu – kāpēc.
Kā jau rakstīju iepriekš, ētika nav fizika. Jums par to ir savs viedoklis, citam ekspertam – savādāks, un tie visi ir pareizi atkarībā no argumentācijas. Un nav “civilizētās pasaules” viedokļa.
Taču Jūs kārtējo reizi apgalvojat, ka tiem, kuru viedoklis atšķiras no Jūsējā, nav argumentu. Es gan redzu komentāros nosauktus gana daudz argumentu, savukārt Jūsu atbildēs manāma nevēlēšanās tos redzēt, jo viedoklis atšķiras no Jūsējā “pareizā”.
Arī Jums paldies – par piemēriem, kā nedarīt.
PatīkPatīk
Paldies par atbildi! Jums varbūt vajadzētu izdomāt, ko īsti Jūs gribat man pateikt?
Jā, esmu savā nozarē nostrādājusi ļoti ilgi un iedziļinājusies mediju un PR jautājumos un par to nekaunos. Tas, ka man ir vairāki raksti dienā ir izskaidrojams ar komandu, kas man palīdz. Mēs te esam redakcija un tas ir normāli. Lieliski, ka Jūs manu daiļradi tā analizējat, mani maģistranti nav tik cītīgi. 🙂
Jā, mana loģika šī raksta rakstīšanā ir normāla publicista loģika un nekā neparasta tur nav. Šis raksts nav zinātnisks.
Es rakstu arī zinātni, piedalos konferencēs un rakstu grāmatas. Tur ir zinātnes loģika. Publicistikas loģika ir cita. Pastudējiet!
Civilizētajā pasulē par mediju ētiku ir viena loģika. Tai seko arī erksperti, kas pēta zinātnes un mediju attīstību. Pluralisma šajās loģikās nav.
Argumentu patiešām šiem aprējējiem nav, ir tikai pārliecība un ticība.
Ar to ir par maz. Palasisim Kantu!
Patiešām nevajag lasīt manus rakstus un satraukties, ja tajos viss nenotiek pēc Jūsu loģikas.
Pamēģiniet saprast arī citādu loģiku.
Tas noder. 🙂
PatīkPatīk
“Jums varbūt vajadzētu izdomāt, ko īsti Jūs gribat man pateikt?”
Sākumā to, ka plakātā, kas ir Jūsu raksta centrālais objekts, nav nekā pazemojoša, un neko tādu tajā nesaskata nedz izmeklētāji, ko Jūs nosaucat par nekompetentiem, bet kas šo lietu rūpīgi pētījuši 4 gadu garumā, nevis uz ziņu virsrakstiem balsta vienu to tūkstošiem paviršu rakstu, nedz vairums ekspertu, nedz konkrētā bērna vecāki, nedz Jums oponējošie komentētāji, kuriem “nav argumentu”.
Tad par to, ka profesionāļu veidots plakāts un vecāku internetā ieliktas bērnu fotogrāfijas nav viens un tas pats, kaut vai tāpēc, ka plakāta veidotāji ir rūpīgi izvērtējuši visus aspektus, bet vecāki, izvēloties publicēt savu bērnu fotogrāfijas internetā, ne uz ko tādu nav spējīgi.
Beigās – ka ir absurdi pārējai sabiedrībai pakļauties dažu indivīdu kompleksiem.
Un pārējais ir reakcija uz Jūsu “es esmu eksperte, mans viedoklis ir vienīgais pareizais, un tāds tas ir visā civilizētajā pasaulē, un tiem, kuru viedoklis atšķiras no manējā, nav argumentu”.
Visu cieņu Jūsu milzīgajai pieredzei, bet es ceru nekad nelīdzināties Jums, runājot no kompetences augstumiem un nespējot uzklausīt atšķirīgus viedokļus.
PatīkPatīk
Vai jūs, Sandra, būtu gatava atteikties no labiem ienākumiem, lai glābtu sabiedrību?
Nesteidziet atbildēt! Domāju, ka tagad jūs iespējams (?) sakāt, jā, bet tagad jau sākat šaubīties un gala rezultātā jūs noteikti sāksiet meklēt iemeslus, kādēļ tieši jūs šo misiju uzņemties nevarat. Kā jau nenogurstoši un apnicīgi atkārtoju – problēma ir daudz dziļāka un jo dienas, jo tā kļūst nekontrolējama. Būsim atklāti, iespējams, vairs nekas nav labojams, iespējams, ka sabiedrības doma ir tik ļoti (man visu laiku gribās teikt „iezombēta”, bet man šis vārds tik ļoti nepatīk…) tomēr tādu labāku salīdzinājumu notiekošajam nevaru atrast. Vizualizējot notiekošo, es redzu tādu ainu, ka cilvēki lēnā solī, bet ļoti mērķtiecīgi dodas rīklē kādam neiedomājami lielam un ļoti, ļoti bēdīgam, skumjam monstram, kas no viņiem izsūc tikumību, skaidrību, mīlestību, cieņu utt., tomēr monstrs ir humāns un nevienu nenogalina, viņš ļauj upuriem dzīvot un domā, ka cilvēki spēs šos resursus atjaunot. Savukārt šis te bēdīgais monstrs pat nenojauš kādus dārgumus viņš izmanto savu savtīgo alku apmierināšanai.
Ja tie, kas „diriģē parādi” (lētā, apzeltītā prese) saprastu, kādas vērtības viņi iznīcina, lai pabarotu savas nekontrolētās vēlmes, viņi tanī pat mirklī no kauna zemē ielīstu. Ja saprastu!!! Mums vairs nav vērtību ko sargāt, mēs tik ļoti esam sapinušies svešās vērtībās, esam kājām saminuši savu zeltu, bradājam pa to joprojām. Sabiedriskās domas veidotāji mums ir lieguši skatīties uz savām vērtībām. Tagad mums jāuzlūko egles zaros pakārti rūķi un māja jāapkarina ar sarkanām zeķēm, musm noteikti Jāņi būs neizdevušies, ja galdā nebūs Maximas šašliks un alus pudeles debesskrāpju lielumā. (Protams, protams, es taču tagad nerunāju par jums, jūs taču tāda neesat… jūs neesat no šīs dzeltenīgās armijas… (lasiet ar ironiju)) Tikai neceliet nu pārāk augstu degunu, to jūs varēsiet darīt tad, kad darbiņš būs padarīts. Jūs šobrīd pozicionējat sevi kā mēdiju speciālistu, bet Latvijā joprojām šinī nozarē ir pagrimums, pie kam grimst ne tikai nozare, bet rauj līdzi visu tautu.
Jā, jā, protams, ne jau tikai Latvijā – bet no kā tad mēs to visu aizguvām? No demokrātijas ko lepni mums atnesa „brīvās” pasaules valstis. Jā, bet es gribu uzsvērt, ka mēs esam latvieši un Latvija mums ir viena, tāpat kā māte ir tikai viena. Mani neinteresē kādu postu dzeltenā prese nodara Anglijai, Zviedrijai, Amerikai vai kādai citai valstij – man ir svarīga Latvija, jo tā ir mana sabiedrība. Neuzskatiet mani par egoisti, man rūp visas nācijas, kas cieš no šīs degradējošas sērgas, bet pirmkārt man rūp mana sabiedrība – Latvijas sabiedrība. Jūs, Sandra, sevi izslavējis speciālists, ar savu profesiju uzņematies atbildību un daudz lielāku, nekā citi, kas ir tikai beiguši vienu žurnālistikas kursu. Jūsu atbildība un pienākums ir daudz augstāks, jo, ja tādi speciālisti kā jūs nespēj neko mainīt, tad kāda velna pēc skolotājiem bija jātērē laiks, lai jūs mācītu, neraugoties uz to, ka jūs par to maksājāt. Es ceru, ka jūs saprotat par ko es runāju. Tā vairs nav tikai jūsu izvēle – paužot viedokli kā speciālists, jūs uzņematies atbildību, jūs veidojat cilvēku likteņus. Jūs taču labi zināt cik vārdam ir lies spēks un pie kam, ja to izsaka Liels cilvēks. Vai jūs bijāt tam gatava?
Atvainojiet par skarbumu, bet mēs visi esam raduši viens otram glaudīt pa spalvai, nedod Dies’, ka kāds par mums ko sliktu nepadomā. Man jau vienalga ko es ar savu glaudīšanu nodaru sabiedrībai, galvenais, lai par mani labu domā.
Atvainojiet arī par lirisko un emocionālo uzrunu – bet citādāk nevar.
Ko iesākt? Jūs sakāt lūk ko: „…Mēs katrs savu dzīvi varam veidot tā kā vēlamies un sabiedrību – tāpat…” Vai jūs saprotat ko pateicāt? Un tālāk jūs sakāt: „Diemžēl ļoti daudzi “nepieaug” pēc 18 g.v. un nespēj atbildēt par sevi, savu rīcību, ģimeni un sabiedrību kā pieauguši un nobrieduši cilvēki…”
Sandra, mēs nevaram veidot savu dzīvi tā kā vēlamies – diemžēl to mūsu vietā darāt jūs sabiedrības diriģenti un jā, te nu jums izrāvās patiesības šalts – „un sabiedrību tāpat.” Tagad gan, neuztveriet personīgi, te vairāk tēmēju uz tiem alkatīgajiem, lētajiem sensāciju meklētājiem. Domāju, esat pietiekoši gudra, lai manu domu uzķertu. Es nekādā ziņā ar saviem komentāriem nevēlos jūs nopelt. Mans mērķis ir mudināt jūs iedegties par savu misiju, jums ir šī iespēja un ja jūs to palaidīsiet garām, tad gan ziniet, ka būs vismaz viens cilvēks, kas jūs iespējams nosodīs, ka savu talantu neizmantojāt lai glābtu sabiedrību.
Sandra, ko dod viens „Le Monde”, ja pārējie ir sapuvuši – franči ir kļuvuši tikumiskāki, godīgāki vai cienījamāki? Jūs vēlētos tādu vienu „Le Monde” Latvijā? Jūs vēlētos būt tā īpašniece! Izcila doma, izcils mērķis, tomēr sakiet, vai tad jūs spēsiet mainīt sabiedrības domu? Spēsiet mainīt sasmirdušo dīķu ūdeni par dzidru avotu?
Sēžamies un rakstam ieteikumus, priekšlikumus, meklējam sabiedrotos, kas nevēlas dzīvot sasmirdušā sabiedrībā, kur viens otru aiz ausīm pa dubļiem valkā un mudina sabiedrību uz linča tiesu. Šodien linčojam Zaķi, bet rīt linčosim lapsu un vilku (man patīk meža zvēri ). Izveidojam vienu vietni, kur varam savas trakās idejas izlikt, veidojam kaut vai gadu, ja vajag divus, bet tas ir jādara. Nav ko tautu musināt ar skaļiem, emocionāliem rakstiem. Visu pirms ir jāzina ko teikt, jābūt par to pārliecinātiem un tikai tad jārunā. Nav jēgas bļaustīties un nosodīt gļēvos sensāciju meklētājus, jādomā formulējums, kas precīzi, neapgāžami parādīs tumsības, melu un akluma ietekmi. Jādara tā, lai sabiedrība pati sāk par to runāt, tikai tad var kaut kas izdoties. Un tad arī var likt galdā pārdomātu risinājumu, bet lai pie tāda nonāktu, nav jākliedz pa visu valsti, jo kāda jēga jautāt aklajam, lai apraksta Repina gleznu.
Atvainojiet, ļoti gari un emocionāli, bet es to pateicu! Varbūt ne visu, bet arī es ceru, ka domu sapratīsiet.
PatīkPatīk
Pirmkārt, kāpēc tad šeit būtu jāatmet jautājums par robežu starp mākslu un pornogrāfiju? Ir tomēr atšķirība vai tiek publicēta bilde, kurai vieta būtu tikai un vienīgi ģimenes albumā, vai tomēr mākslas fotogrāfija.
Otrkārt, lūk, labs piemērs, kā bērniem stāstīt, ka kaluma ir fui, pē un slikti jebkurā gadījumā. Cilvēkam ar veselīgu domāšanu un attieksmi pret sevi pieaugušā vecumā nevajadzētu rasties kompleksiem par to, ka bērnībā bijis redzams kails mākslas fotogrāfijā.
Protams, es nekādā gadījumā necenšos apgalvot, ka nu tik katram māksliniekam būtu jāražo māksla ar maziem bērniem, tomēr pavisam ierobežot kādu konkrētu mākslas izpausmi jau pārāk velk uz cenzūras pusi. Tad jau arī Sally Mani vai mūsu pašu Gundegas Deģes fotogrāfijas būtu aizliedzamas.
PatīkPatīk
Pirmkārt, kāpēc tad šeit būtu jāatmet jautājums par robežu starp mākslu un pornogrāfiju? Ir tomēr atšķirība vai tiek publicēta bilde, kurai vieta būtu tikai un vienīgi ģimenes albumā, vai tomēr mākslas fotogrāfija.
Otrkārt, lūk, labs piemērs, kā bērniem stāstīt, ka kaluma ir fui, pē un slikti jebkurā gadījumā. Cilvēkam ar veselīgu domāšanu un attieksmi pret sevi pieaugušā vecumā nevajadzētu rasties kompleksiem par to, ka bērnībā bijis redzams kails mākslas fotogrāfijā.
Protams, es nekādā gadījumā necenšos apgalvot, ka nu tik katram māksliniekam būtu jāražo māksla ar maziem bērniem, tomēr pavisam ierobežot kādu konkrētu mākslas izpausmi jau pārāk velk uz cenzūras pusi. Tad jau arī Sally Mani vai mūsu pašu Gundegas Deģes fotogrāfijas būtu aizliedzamas.
Un vēl, lūdzu, beigsim uzskatīt kādu par saprātīgu un domājošu cilvēku tikai no 18 gadu vecuma, nu nav tā, ka tas mazais puisītis absolūti nesaprot, kas ar viņu notiek. Bērniem ir jāmāca domāt, nevis jāmāca, ko domāt.
Un nejauksim kopā dažādas lietas, aizbildinoties ar saviem personīgajiem uzskatiem. Ja raksta autore justos pazemota par šādu savas bildes publicēšanu, tas vēl automātiski nenozīmē, ka visi tā jutīsies.
PatīkPatīk
P.S. Un te jau kāds cits komentētājs rakstīja – uzskats, ka ir kaut kāda “civilizētā pasaule” un visi pārējie ir tumsonīgi barbari, ir aplams.
PatīkPatīk
Krišjāni, palasīju jūsu komentārus… šķiet visā agresijā, ko vēršat pret acīmredzamu problēmu, nav problēmas izpratnes, bet gan haotiska vēršanās pret Sandru, viņas augstprātību, viņas rakstīšanas manieri un tas mijās kopā ar jūsu šauro leņķi no kura uzlūkojat problēmu. Krišjāni, cik jums gadu? Piedodiet, man bija slinkums meklēt.
Tad nu lūk – jūs esat 80to gadu bērns, apmēram vidus, nu nav svarīgi. Kādas reklāmas jūs no savas bērnības atceraties?
Ko jums mācīja bērnudārzā un sākumskolā? Sakiet vai tad, kad jums bija gadiņi 5 līdz 10 jums bija datorspēles ar kailām sievietēm, jūs skatījāties erotiskas filmas? Jūsu vecāki jums to ļāva? Vai jūs, Krišjāni esat saviem vecākiem pajautājis, kā viņi no jūsu acīm slēpa visu, kas varēja saturēt šādu nepiedienīgu sižetu jūsu mazajai acij un nenobriedušajam prātam. Jūs pat to neievērojāt. Man ir 93.gadā dzimuši dvīņi. Ziniet, biju panikā, kad 90to gadu beigās parādījās reklāmas, kas man šķita amorālas un es darīju visu, lai savu bērnu acij tās ierobežotu.
Tagad varētu arī nopūsties kā pēc smaga darba, bet, ak vai, man ir vēl viens ziķeris, kurš dzimis 99tajā gadā. Lielākās mocības visā bērna audzināšanas procesā ir sekošana līdzi tv un interneta materiāliem un to cenzēšana, tālāk runāšana par to cik negatīvu ietekmi atstāj šī netīrā vide.
Ziniet, es labprātāk šo laiku izmantotu, lai bērnam par mākslu stāstītu, par vēsturi un filozofiju, bet, nē, man viņam jāskaidro kādēļ nedrīkst spēlēt spēles – jo viņš saprot, ka pieaugušie ar spēlēm it kā nespēlējas, bet bērniem tās ir aizliegtas, pamēģiniet 12 gadīgam jauneklim izskaidrot kādēļ tas tā un kam šīs spēles domātas.
Redzot jūsu saskarsmes manieri, es pieļauju, ka teiksiet, ka es par “operas zēnu” esmu aizmirsusi un runāju pavisam par citām lietām – uzreiz atbildēšu, nē, neesmu aizmirsusi, tas viss ir cieši saistīts.
Un vēl, ziniet, Krišjāni, bija tāds laiks, kad tabaku par narkotiku uzskatīja un tā bija aizliegta. Tad, kad redzēja, ka cīņa ar to ir bezjēdzīga, to legalizēja. Tāpat kā šodien legalizē viendzimuma attiecības, tāpat pēc gadiem 100 būs ne tikai pedofīlija legalizēta, bet pat zoofīlija. Un tieši mēs būsim tie vainīgie, kas tam nepievērs pienācīgu uzmanību un nepielika visus spēkus, lai to nepieļautu!
PatīkPatīk
nu gan komentārs ! Kas par apgalvojumiem, raksturojumiem! ..
Vai gadījumā neesat apmeklējusi kādus no daudzajiem apjukušo un dīktdienīgo mājsaimnieču psiholoģijas kursiem?
PatīkPatīk
Nē, draudziņ, man nav nācies šādus kursus apmeklēt. Nezinu vai par laimi, vai par nožēlu 🙂 Ja jums, Seja, ir kādi jautājumi vai aizrādījumi – uz priekšu, bet tik apgaismotu un telepātisku komentāru kāds bija jūsu pēdējais… hmm, nu piedodiet, bet neuztvēru 🙂
PatīkPatīk
mēģināju ieturēt Jūsu stilu… izlaižot sadaļu par iepējām bērnības traumām…
PatīkPatīk
Vai jūsu galva kaut kas konstruktīvs un noderīgs arī mēdz parādīties? Un svešus stilus ieturēt nevajadzētu – veidojiet savu.
Tātad jautājumu, priekšlikumu un iebildumu jums tā kā nebūs, ja? Ja jā, tad domāju, ka jūs velti esat pametis/-usi tvneta komentētāju rindas.
PatīkPatīk
Ir reizes,kad labāk ir gudri paklusēt, nekā ko stulbu runāt (rakstīt).
PatīkPatīk
Jūs šai komentārā izgaismojat galveno iemeslu, kādēļ rodas šādi skandāli un diskusijas, arī par piedienīgumu/nepiedienīgumu vs. politkorektuma liekulību. Tas ir vecāku paniskās bailes, ka viņu atvases uzzinās par seksualitāti, jo viņi paši to nesaprot, uzskata to par kaut ko “netīru”, un tādēļ nav spējīgi to saviem bērniem normāli izskaidrot.
Es neesmu cietis no tā, ka bērnībā esmu redzējis erotiku vai pornogrāfiju, bet gan no tā, ka mani vecāki nekad nav ar mani runājuši par seksualitāti un ar to saistītām lietām. Un no TĀ cieš bērni, nevis no seksualitātes pārpilnības masu medijos un datorspēlēs.
Ja tomēr tieši no tā vēlaties pasargāt savus bērnus, tad efektīvākais veids būtu kopīgi apmeklēt teātri, mākslas izstādes, un tamlīdzīgus pasākumus. Jo vairāk viņu laiks būs piepildīts ar to, ar ko vēlaties viņus iepazīstināt, jo mazāk laika paliks tam, no kā vēlaties viņus pasargāt. Un runāt, par visu, par ko viņiem ir jautājumi.
Par manu vēršanos pret autori.
Varbūt man ir pārāk augsti standarti, bet uzskatu, ka publicists nevar atļauties:
a) paviršību,
b) gramatikas normu ignorēšanu, īpaši, ja tai pat laikā pārmet pārējiem satiksmes noteikumu un ētikas normu neievērošanu,
c) nogurdināt un garlaikot lasītājus ar bezjēdzīgi gariem rakstiem, kuros apraksta vairākus atsevišķus tematus,
d) piesaukt eksperta un speciālista titulus, nepierādot savu kompetenci ar argumentēti pamatotu viedokli.
PatīkPatīk
Sekojot šai diskusijai, jāsecina, ka tieši Krišjānis ir visprecīzāk definējis un argumentējis savu viedokli. Autorei vai pāris komentētājām tas var nepatikt, bet te nav vīzdegunīgas diagnozes pārējiem, tukši spriedelējumi vai necieņa. Ir precīzi izteikta doma, jautājumi un atbildes. Perfekti.
PatīkPatīk
Paldies! 🙂
PatīkPatīk
Krišāni, nejauciet nu visu vienā katlā. Es jūs labi saprotu, vēlaties izpausties, vēlaties uzsvērt savu spriest spēju un izcelties uz citu fona. Un tas nav nekas nosodāms, jauna cilvēka centieni izrauties no „botāniķiem” un politiķiem, vēlme sasniegt slavas augstumus – uz priekšu, domāju, ka no tā var kaut kas sanākt. Bet… Krišjāni, ir problēma un nezin kādēļ jūs to nevarat vai negribat saskatīt.
To, kā sevi pozicionē Sandra un kādā manierē viņa vērš lasītāju uzmanību ir viņas izvēle. Kā prot, tā dara. Sliktāk ir tiem, kas tikai kritizē jau radīto, bet paši tanī pat laikā nerada pilnīgi neko. Varbūt problēma ir jūsu uztverē, nevis Sandras darbībā?
Tātad, vai jūs uzskatāt, ka Latvijai ar izvirtību un gara degradāciju nav nekāda sakara?
Latvijas sabiedrība ir pilnīgi vesela un te nekas nav labojams?
Vai uzskatāt, ka anomālos pedofilus „ražo” vecāki, kas nerunā ar bērniem par seksu?
Vai uzskatāt, ka vecāki, kas vairās runāt par dzimumattiecībām ar bērniem, nav cietuši no nepareiza to traktējuma sabiedrībā?
PatīkPatīk
O, diskusijai jauna stadija – pati jautāju, pati atbildu.
Tas ir perfekti ! 🙂
PatīkPatīk
Krišjāni, šķiet, ka Jūs varētu būt labs korektors, ja jau esat tik acīgs un atrodiet gramatikas kļūdas manos rakstos.
Nekas nav tik perfekts, lai nebūtu vēl labāks, tāpēc labs korektors ir zelta vērts. Varat man palīdzēt?
Bet, ja Jums nepatīk mans viedoklis, kas neatbilst Jūsu priekšstatiem, varat manus rakstu nelasīt?
Es neuzdrošinos vērtēt un kritizēt citu savu kolēgu darbus (arī ne Jūsu blogu), ja man neviens to neprasa, jo uzskatu, ka katram ir tiesības uz savu stilu un pat uz gramatikas kļūdiņām:)
Bet man patīk jebkura konstruktīva diskusija par manos rakstos paceltām problēmam un paldies, ka tajā piedalieties!
PatīkPatīk
Domu sapratu. Šis “piegājiens” pasaulei magnetizē. Primitīvisms ir visaptverošs. Sēdēšu rīt lidmašīnās un domāšu. Atbilde notiekti būs. 🙂 Spontāni – jā, būtu gatava un faktiski to visu laiku daru. Ar sietu. Nesu un nesu. Domāju, ka ir labojams.
Mana mamma pēc kara esot uzstājusies kādā koncertā kopā ar leģendāro Antu Klinti. Toreiz bijis drrrrausmigi auksts un jaunkudzes nolēmušas nevilkt skatuves tērpus, bet iztikt ar mēteļiem. Vieta bijusi provinciāla un telpas neapkurinātas.
Vienīgā savu samta kleitu vilkusi Anta Klints un vēl likusi ap kaklu dzintara krelles, jo viņa nevarot runāt Aspāziju uz skatuves nepiedienīgā izskatā. Jaunkundzes atrunājušas viņu ar argumentu “te neviens to tāpat nesapratīs un nenovērtēs”.
Taču Klints bijusi kā klīnts. Palikusi pie sava ar tekstu: : “vienmēr zālē ir vismaz viens, kas to saprot, novērtē un viņam es arī strādāju”. Ģeniāli, vai ne? Mani šis lēdijas Antas Klints teksts motivē strādāt tālāk. Ceru, ka Jūs arī!!!!
PatīkPatīk
Dzīve nav reizrēķina tabula un pašapziņu nevajag jaukt ar vīzdegunību. Pašapziņa ir lieliska lieta. Starp citu.
PatīkPatīk
Ziniet ir ļoti daudz cilvēku, kas raksta slikti bez gramatikas kļūdām, bet maz, kas raksta labi – ar šīm kļūdām. Saulei arī ir plankumi. Vai Jūs to zinājāt?
PatīkPatīk
Pat ja Jums taisnība, manuprāt, Jūs neesat starp tiem otrajiem. Tie, starp kuriem vēlaties sevi redzēt, nelieto tukšas frāzes kā “Paldies par viedokli!”, “Man interesē konstruktīva diskusija” u.c. komentāros, ar kuriem parāda tieši pretējo, nedz arī triviālas patiesības par Saules plankumiem u.tml.
PatīkPatīk
Šī piezīme gan bija domāta komentētājai, bet… var attiecināt arī uz Jums. Pašapziņa nav slikta lieta, bet… es labāk neturpināšu. Te jau tā ir par daudz par Autoru, bet maz par tēmu
PatīkPatīk
Man nevis nepatīk Jūsu viedoklis, bet es tam nepiekrītu, un esmu jau iepriekš rakstījis – kāpēc.
Nepatīk man Jūsu “civilizētās pasaules gara gaismas nesējas” pozīcija, atsaukšanās uz ekspertes titulu katrā mīļā brīdī un augstprātīgā attieksme pret pārējiem kā nekompetentiem, tumsonīgiem barbariem.
PatīkPatīk
ļoti preicīzi ! Nu kur vēl precīzāk atbildēt !?
PatīkPatīk
Nu lieliski, ka visi ir apmierināti! Bet es tiešām neesmu dolāŗs, lai visiem patiktu, jo tad arī Jūs manu blogu nelasītu. Piedodiet par šo veco joku:)
PatīkPatīk
Sandra, lasu jūsu blogu, jo ir labi ieraudzīt savādāku skatienu uz lietām. Tomēr, zināmā mērā, šeit nevar nepiekrist daža lietotāja teiktajam. Piemēram, bieži izteikts viedoklis, atsaucoties uz “es tāpat kā pārējā civilizētā cilvēce uzskatu” un tamlīdzīgām frāzēm, bet nepaskaidro sīkāk. (Līdzīgi, kā “zinātnieki ir pierādījuši”, nenorādot, kas par zinātniekiem, kā pierādījuši).
Piemēram, Asanža lieta izgaismoja niansi, ka Zviedrijā sieviete var apsūdzēt vīrieti izvarošanā, vīrietis līdz tiesai “pasēdēs”, tiks attaisnots, bet sievietei par apmelošanu nekas nebūs, jo “viņai likās, ka tā ir vardarbība”. Toties par Norvēģiju vairākkārt lasīts, ka postpadomju valstu sievietes precējušās ar norvēģi, tad pieķer viņu pedofīlijā, psihologi pedofīliju pierāda, bet Norvēģijas tiesa vīrieti ne tikai attaisno, bet pēc šķiršanās bērnu nodod vīra apgādībā. Un tā ir šī “civilizētās cilvēces” daļa, uz kuru mums jātiecas?
Šī “Pinokio reklāmas” lieta man, savā ziņā, atgādina šo: http://notmytribe.com/wp-content/uploads/2011/05/islam-cruel-male-dominated-culture.jpg
Katrs otrajā redz samaitātību, bet savus ieradumus nemainīs.
Nevar jau noliegt, ka Latvijā pastāv pedofīlija, bet, vai šī Pinokio lieta nav pēc principa – īstajiem klāt netiekam, tad par viņu grēkiem sodīsim kādu, kam kaut nedaudz var piešūt lietu? Nu tādā ķīniešu variantā…. (Reiz bija troksnis, ka Ķīnā autobuss notrieca kādu sievieti un aizmuka. Rietumu tūrists aizveda šo sievieti uz slimnīcu, bet šī sieviete iesūdzēja tūristu, mēģinot piedzīt skādi. Tāpēc Ķīnā visi zina, ka labāk cietušos neredzēt).
Latvijas kultūrā augušam normālam vidusmēra cilvēkam tiešām šāda kaila bērna attēlošana neizsauc seksuālas tieksmes, tāpēc arī ir pamatots satraukums, dzirdot apvainojumus no rietumiem pedofīlijā. Tāpēc ir loģiska atbildes reakcija, ka “tie rietumnieki ir slimi, ja ko tādu saskata”. Un nav jau vienīgā joma, kur Latvijas iedzīvotājus apvaino tikai tāpēc, ka pēc rietumu standartiem tā pienākas.
Vienīgais, kam tiešām var piekrist – bērnu nepamatota izmantošana komercijā ir nepieļaujama! Kā mākslas darbs, šis Pinokio, varbūt, būtu labāk, ja attēls būtu zīmēts, nevis fotogrāfija, bet tas ir mākslas darbs. Reklāmas aģentūra gan izrīkojās nekorekti, pieņemot šādu mākslas darbu reklāmai. Tieši šī ir joma, pie kuras jāstrādā!
PatīkPatīk
Paldies par viedokli. Ziniet es faktiski neuzskatu, ka “kailais puisēns” normālam cilvēkam nozīmē pornogrāfiju, Par “rietumu civilizāciju” es tomēr palikšu pie sava nevis tāpēc, ka rietumos visi būtu labāki vai gudrāki, tikumīgāki jeb cēlāki, bet gan tāpēc, ka ar šo jēdzienu “civilzētā cilvēce” es sapratu humānu cilvēci. Man nav laika viena maza publicistiska raksta ietvaros iedziļināties kā zinātnē un sākt pierādīt soli pa solim. Publicistika pamatojas uz tēlu veidošanu, ne uz faktu uzskaitījumu. Tas tāpat kā daiļliteratūrā vai fiction filmā.
Humānā sabiedrībā vīrietis tomēr iet “uz analīzi” slimnīcā, ja sieviete, ar kuru viņam ir bijušas intīmas attiecības to pieprasa AIDS aizdomu dēļ. To pierasīja no Asanža, bet viņš aizbēga un tagad tēlo politisko cietēju. Mediji ir pārlikuši akcentus un tāpēc Asanža lieta ir samežģīta. Ja Asanžu izdos Zviedrijai, tad visticamāk, ka viņu attaisnos, pēc tam, kad analīze būs nodota un izrādsīsies, ka viņš nav slims un nav apzināti nevienu inficējis ar nāvīgu slimību. OK, glīti tas nav, bet tā “civilizētā sabiedrībā” notiek. Vēlreiz vēlos pasvītrot, ka esat mani pārpratis jēdzienā “civilizēta sabiedrība”.
PatīkPatīk
Sandra,
Ļoti vienkāršs jautājums – kurā brīdī, pie kādas plikuma pakāpes iestājas šī te ļoti aktuālā bērna aizsardzība ? Tas kas bērns nevar pats nevar novērtēt situāciju ir skaidrs. Bet vecāki taču drīkst savu lolojumu izlikt apskatei sociālajos tīklos apģērbtā veidā ? Ja drīkst, tad kādēļ tas netiek uzskatīts par bērnu tiesību pārkāpumu ? Savukārt, kad kāds ar slimu fantāziju apveltīts onkulis ierauga viņa izpratnē pārāk plika bērna bildi, tad uzreiz “ieslēdzas” sirēnas? Kā tad nodefinēt šo plikuma robežu ? Un ko tāds onkulis darītu pludmalē? Nošautos ?
Jānis
PatīkPatīk
Neizliecieties, ka nesaprotat. 🙂 Cilvēks ir vai nu kails vai apģērbts tieši tāpat kā tas, ka vecāki reizēm ar bērniem izrīkojas kā ar rotaļlietām.
PatīkPatīk