Oslo grasās aizliegt automašīnas ar dīzeļdegvielu

Auto korķi Stockholmā

Auto korķi Stokholmā

2015.21.05.

Oslo plānotais aizliegums braukt ar dīzeļdegvielas braucamajiem (intensīvas satiksmes apstākļos) iedvesmojis arī zviedrus. Norvēģijas galvaspilsētā elpojamais gaiss tagad būšot daudz tīrāks un tas ir apskaužami.

Aizliegums stāsies spēkā tad kad gaisa ”mērītāji” būs konstatējuši veselībai kaitīgu piesārņojumu. Tikai tad aizliegums būs spēkā vismaz divas dienas pēc kārtas. Tā uzsver Oslo domes amatpersonas.

Pēc Oslo politisko vadītāju domām šāds solis palīdzēšot astmas slimniekiem, kuriem tagad gaisa piesārņojuma dēļ bieži esot problemātiski iziet uz ielas. Turpmāk šādu problēmu nebūšot.

Tas, ka Oslo dome šo lēmumu ir pieņēmusi vēl nenozīmē, ka to uzreiz var ieviest dzīvē. Vēl šis priekšlikums jāakceptē norvēģu ceļu uzraudzības/satiksmes departamentam (NPRA). Protams, ka zviedrus šis aizliegums ļoti ieinteresējis. Arī viņiem šķiet, ka Stokholmas elpojamais gaiss varētu būt tīrāks un tāpēc aizliegumam braukt ziemā ar radzēm (pa centra ielām) varētu pievienot arī aizliegumu braukt ar dīzeļa automašīnām. Jau rudenī šo jautājumu sāks izskatīt valdība.

Man ir tieši šāda automašīna. Ko nu?

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla

Pelnrušķītes izredzes kļūt par Latvijas Prezidenti jeb ko mēs gribam?

2015.gada 19.aprīlis

Ričards IISkaistuma konkursa pirmā kārta ir iedarbināta. Partijas palēnām (bet apņēmīgi) piedāvā savus ”pušķus” valsts prezidenta amatam, izejot no izdevīguma un savas partijas interesēm. To skaitā neizteiksmīgais jurists Gunārs Kūtris (partija «No sirds Latvijai»,) padomjlaiku kolhoza priekšēdētāju atgādinošais Jānis Dūklavs, anti-harizmātiskais Uldis Augulis un vēl daži citi, kas nespīd un neaizrauj. Neviens no viņiem, protams, nav Pelnrušķīte un ballē princi=sabiedrību nesavaldzinās. Tas ir skaidrs jau tagad – 2015. gada aprīļa vidū.

Kas īsti notiek un ko gribam mēs? Kādas ir galvenās īpatnības, kas saskatāmas jau tagad šajā prezidenta izraudzīšanas riņķa dancī?

  • Sabiedrības salīdzinoši biezā slānī joprojām valda pietiekami liels pēckrīzes pesimisms un emigrēšanas tieksmes, kuru galvenais iemesls nav tikai merkantilas intereses, bet gan neticība valsts politiskās pārvaldes perspektīvai nākotnē. Nihilisms. Tā kā parlamenta vēlēšanās partijas nepiedāvā vēlētājiem pārliecinošus kandidātus un valsts administrācija vairumā gadījumu atgādina tos pašus Majakovska birokrātijas personāžus, kurus viņš (simts gadus atpakaļ) mēģināja patētiski aizslaucīt mēslainē, sabiedrības lielākajai daļai nav kam ticēt un nav personību, kuru idejām un aicinājumiem sekot. Tas nozīmē, ka Latvijas Saeima pašlaik atrodas ļoti nopietna pārbaudījuma priekšā – ir jāatrod Valsts prezidents, kas spēj veikt viņa amata pienākumus. Pēdējie divi – plaši pazīstamais ārsts Valdis Zatlers un anonīmais PSRS laika ”nomenklaturščiks” jeb TV remontētājs+ superpensionārs Andris Bērziņš bija 100% neatbilstoši šī amata apraksta pienākumu pildīšanai. Viņu iecelšana Latvijas prezidenta amatā ir nopietni kompromitējusi ”iecēlējus” – Latvijas parlamenta politiķus un liecina, ka šie ļaudis Jēkaba ielā nedomā valstiski pat šādā – mūsu sabiedrībai tik svarīgā brīdī.
  • Vairas Vīķes Freibergas iecelšana šajā amatā uzskatāma vairāk par esošās sistēmas pārpratumu, nevis likumsakarību, jo viņas kandidatūra tika izvirzīta brīdī, kad 50:50 mačā nespēja uzvarēt nedz Raimonds Pauls nedz Valdis Birkavs. Notes puļķis tika atvests pie rokas, (negaidīti) un vēlāk izrādījās trumpja dūzis valsts ārpolitiskajā arēnā.

  • Lielākais pēdējo divu Latvijas prezidentu izraudzīšanas un eksistēšanas klupšanas akmens ir bijusi nespēja saprast, kas īsti šajā amatā ir jādara. Zatlers un Bērziņš atgādināja bundziniekus simfoniskajā orķestrī, kas sit pionieru bungas pirmo vijoļu vietā. Protams, ka var uzsmaidīt un piebilst, ka ”laikam neeksistē šī amata pienākumu apraksts”. Taču normālam vērotājam uzreiz saskatāms PSRS laika efekts, kad ikviens mežsargs varēja brīvi ieņemt ”štata vietu uz kuģa” un strādāt, saņemot lielu algu par darbu, kas nevienam nav vajadzīgs, joprojām ir spēkā. Šī postsovjetiskā pieredze šodien traucē daudzās Latvijas jomās, kurās vadošos amatus turpina ieņemt ”uzticami savējie”, kuri vienkārši neprot paveikt darbu, kuru ir uzņēmušies. Latvijas prezidenta amats nav izņēmums. Tāpēc diskusijās medijos, manuprāt, būtu vairāk jārunā par to, kas īsti jādara Prezidentam un kurš no piedāvātajiem kandidātiem šos pienākumus spēj vai nespēj veikt. Pretējā gadījumā iznāk tā kā šodien, kad šim amatam tiek izraudzītas personas pēc ”pelnrušķes” principa – patīk vai nepatīk. Lai gan vajadzētu meklēt ”trešo tēva dēlu” (meitu), kas spēj uzvarēt trīs pūķus un atbrīvot zemi no posta.

  • Nevēlos tagad uzskaitīt visus Prezidenta pienākumus, taču viens ir pats galvenais – šim cilvēkam (+ viņa ģimenei) ir jābūt intelektuālim, kas spēj saprasties ar savu tautu (prot sabiedrību uzrunāt, nomierināt, iedrošināt) un spēj demonstrēt ārpasaulei Latvijas pozitīvo, spraigo, gaišo, radošo un enerģētisko auru (jābūt sociāli kompetentam, jāpārzina svešvalodas un jārealizē publisko attiecību darbs visu diennakti). Jā, šim cilvēkam ir no jauna ”jāievācas” atpakaļ Jūrmalas vasarnīcā, kur katru vakaru jāplāno sarunas ar vajadzīgajiem, ietekmīgajiem cilvēkiem Latvijas labā, nevis jāslaistās pa savām bezgaumīgajām ”Kājiņām”, tēlojot valsts naudas taupīšanu. Viņa sievai (vīram) ir jāatsakās no savas profesionālās karjeras un jākalpo valsts interesēm, tā kā to pieprasa protokols. Un tā tālāk. Vai turpināt pienākumu uzskaitīšanu? Domāju, ka nav vajadzības to darīt. Jūs saprotat ko es ar to domāju – Valsts prezidenta darbs ir ļoti smags, grūts un atbildīgs. Andris Bērziņš šo darbu nedarīja atbildīgi, jeb precīzāk sakot – piekārtoja amata pienākumus savam slinkumam = bezatbildībai, t.i., ”strādāja” tikai to ko gribēja un nevis ko ko vajadzēja darīt.

Būtu vajadzīgs gudrs cilvēks. :) Diemžēl Latvijas mediji (pēc neatkarības atjaunošanas) ”gudro cilvēku” statusa intensīvi (jau 25 gadus) bīda tikai un vienīgi mācītājus. Izskatās, ka mūsu universitātēs un zinātniskajos centros nav intelektuāļu un verbāli apdāvinātu cilvēku, kas spētu un varētu dot garīgu pienesumu publiskajā telpā. Protams, ka viņi ir. Taču tā šoreiz ir mediju problēma, jo audimata vārdā viņiem ir vajadzīgi ”dežūrrunātāji” : politologi, sociologi, seksologi un dejotāji ar zvaigzni. Visu laiku vieni un tie paši. Latvijas intelektuālās kapacitātes demonstrēšanai presei, radio un TV neatliek laika. Iznāk, ka citām tautām ir viedi filozofi, gudri humanitāro zinātņu profesori, asprātīgi mākslinieki un paradoksu analītiķi, bet mums nav. ”Ja neesi TV, tad tu neesi vispār”, – saka profesora Pjērs Burdjē un, spriežot no Latvijas ekrāniem, tas ir tieši mūsu gadījums. Tā kā nevainosim Prezidenta kandidātu deficītā tikai saeimas partijas. Paraudzīsimies nosodoši un kritiski uz medijiem arī.

  • Skaidrs ir viens, ka atbildīgs un atbilstošs cilvēks uz šo ”skaistuma konkursu” nepieteiksies. Tikai avantūrists. Tieši tāpat kā uz citiem augstajiem valsts amatiem, kuriem izsludina konkursus. Man šķiet, ka šī amata pretendentam būtu jābūt ar pieredzi dzīvošanā (praksē) ārzemēs. Latvijas prezidents šodien nevar veikt savus pienākumus Rīgas pilī, ja viņam/viņai nav izpratnes par rietumu demokrātiju. Krievu valodu šāds cilvēks var arī nemācēt, jo tā nav starptautiskas saziņas valoda un tiek pieprasīta ārzemēs (ārpus Krievijas) tikai pie mums LV darba tirgū :) Nekur citur. Vairas Vīķes Freibergas pieredze to pierāda – viņa pārzināja vairākas svešvalodas, izņemot krievu. A.Bērziņa ”ņemšanās” pa post-PSRS zonu vairāk atgādināja nostalģiskas atmiņas nevis pārdomātu valsts stratēģiju. Latvija nav un nekad nebūs ”Krievijas tilts uz Rietumiem”. Tāpēc nekādā ziņā nevajadzētu turpināt iesākto ”kolhozu priekšsēdētāju” izraudzīšanas praksi, kuru piekopj ”superventspilnieks” ar savu ”zemnieksvītu”. Diemžēl, vēl kādu laiciņu viņi terorizēs mūs ar savām mehāniskajām vārnām un piepūšamajiem politiskajiem drakoniem, kas stiprā vējā klaigā megafonos.

Ko tad mēs paši īsti gribam?

Mēs vēlamies prezidentu ”kuru ieraugot TV ekrānos aiz kauna nav jālien zem gultas” (studente, Ilva).

”Tādu, kas prot runāt ar tautu” (studente Zane)

”Tādu, kas nav muļķis un blēdis” (students Aivars)

Tik vien mums vajag. Vai tas ir daudz?

Komunikācijas sakņu aizmetņi, jauna manuskripta epizode

2015.gada 13.aprīlis

Tikko uzsāku jaunu grāmatu studentiem. Par komunikāciju. Manuskripts ir svaigs un tikko izcepts. Priecāšos, ja paudīsiet savu viedokli. :)

journalist

Komunikācija ir ļoti plašs jēdziens, kura būtība zinātnēs areālā tiek pārskatīta tieši patlaban – pēdējo dekāžu laikā. Pagaidām nevar veikt visaptverošu secinājumu kopsavilkumu, lai izskaidrotu šīs jomas pētniecības akselerācijas tempus tieši tagad. Taču neapstrīdami, ka viens no izraisītājiem varētu būt tīmekļa komunikācijas jeb interneta izmantojuma pieaugums cilvēces savstarpējā saziņā pēdējo dekāžu periodā. Pateicoties interneta saziņai, pasaule ir sarāvusies un aizvien uzkrītošāk sāk atgādināt ”globālo ciemu” (McLuhan, 1962, p.6). No šejienes izriet forsēta komunicēšanas horizontālo un vertikālo prasmju nepieciešamība.To izjūtam arī mēs – Latvijā.

Pieeja komunikācijas procesam no pētnieku puses pašlaik ir ļoti dažāda, atšķirīga, pat pretrunīga. Humanitārā zinātne līdz šim vairāk pievērsusies komunikācijas efektiem vadībzinātņu jomā, analizējot vadītās, transmisīvās informēšanas gaitu un pieprasot paņēmienu kopumu, kas nodrošinātu vēlamu, iepriekš paredzamu komunikatīvu efektu. Eksaktās zinātnes komunikāciju līdzīgi tiecas aplūkot galvenokārt kā sekundāru, tehnisko paņēmienu skalu, kurā laiktelpa figurē nosacīti, jo tam kas, ”vāra olu” pagaidām nav svarīgs viss virtuves katla lielums, bet gan jēlo olu vārīšanās ilgums – trīs vai septiņas minūtes. Čaumalas biezums, vistas biogrāfija vai ūdens krāsa olu vārītāju joprojām vēl neinteresē. Viņam vajadzīgs noteikts efekts – cieta vai mīksta ola. Tieši tāpat kā ”PR” vērpējam nepieciešama noteikta = vēlamā sabiedrības reakcija uz izraisītajiem komunikatīvajiem procesiem.

Komunikācija joprojām (lielākoties) tiek uzlūkota kā tunelis bez gaisa, apgaismojuma un unikalitātes. To pierāda cilvēces praktizētās, pieļautās nebeidzamās komunikācijas kļūdas. Vēl vairāk – to dominance.

Tāpēc sāksim ar pretējo, ar pašreizējās komunikativistikas prakses noliedzējiem.

Antikomunikācija

”Globālā ciema” izveidošanās pieprasa no cilvēces paaugstinātu komunikatīvo kompetenci visos mūsu sociālo aktivitāšu virzienos. Nevienam nav noslēpums, ka ”cilvēki savā dzīvē nekad nav laimīgi, ja viņi nespēj efektīvi komunicēt ar citiem cilvēkiem. Nepietiek ar to, ka strādāts tiek smagi. Nepietiek pat ar lielisku darba rezultātu. Lai gūtu panākumus ir nepieciešams iemācīties kā var komunicēt ar citiem cilvēkiem” (C.Maxwell, 2010, p.2). Atziņu par to, ka komunikācijas spēja ir sociālās kompetences pamatā, kas, savukārt, nosaka darba rezultātus un cilvēka etablēšanās prasmi vertikālajā sadzīves hierarhijā, šobrīd apstrīdēs tikai retais. Taču modernais laiks un ”globālais ciems” pieprasa arī daudz plašāku komunikācijas procesu apzināšanu.

”Neviens no mums nevar iztikt bez ēšanas. Viss ar ko mēs sevi pabarojam var mūs padarīt vai nu veselākus un laimīgākus vai arī saindēt un nogalināt. Par pārtiku mēs mēdzam domāt tikai tad, kad liekam sev ko mutē, lai apēstu. Taču tas ko patērējam ar acīm, ausīm, degunu, mēli un ķermeni arī ir pārtika. Visa informācijas apmaiņa, kas notiek ap mums un kurā mēs piedalāmies, ir faktiski uzturs ” (Thich Nhat Hanh, 2013, p. 3) mūsu dienišķais ēdiens. Tā uzskata ķīniešu pētnieks, budists un uzsver: ”We can think about our communication in terms of nourishment and consumption. The internet is an item of consumption, full of nutrients that are both healing and toxic. This doesn´t mean you shouldn´t use the Internet, but you shouldn´t be conscious of what you are reading and watching. (turpat, p.4).

Thich Nhat Hanh izvirza arī tēzi par to, ka komunikācija var būt vai nu veselīga vai kaitīga un, ka saruna =saziņa =komunikācija ir tieši tāda pati uzturviela uzturviela mūsu ķermenim kā maize, siļķe vai arsēns. Tātad vai nu labvēlīga vai nelabvēlīga. Pat indīgs, īss ziņojums vai asa piezīme varot izraisīt smagas sekas personai, kas tos saņem. Šajā apgalvojumā nav nekā jauna, tāda, ko mēs agrāk nebūtu zinājuši. Taču viens ir skaidrs – nekad agrāk mediju komunikācijas pētniecībā neesam pievērsušies komunikācijas substancei kā dzīvību nodrošinošam faktoram.

Kā var noskaidrot kas komunikācijā ir veselīgs vai neveselīgs? ”The energy of mindfulness is a necessary ingredient in healthy communication”- pasvītro autors un norāda, ka ”veselīgas” vai ”labvēlīgas” komunikācijas rādītājs ir apzinātība. Tāpēc ikviena saziņa, saruna, verbāls vai audiovizuāls kontakts ir uzskatāms par veselīgu vai neveselīgu, garšīgu vai negaršīgu mielastu, ja tajā ir vai nav apzinātība. Ja jūs no savas puses esat uzsākuši sarunu = ”uzklājuši galdu” un gaidāt viesu, taču saņemt no ciemiņiem atbildes, pilnas ar ironiju, izsmieklu vai apvainojumiem, tad faktiski tiekat pacienāti ar indi un saindējat savu ķermeni, garu un prātu.

Nav svarīgi vai uzbrukums ir nāvējošs vai tikai garāmejošs. Autors salīdzina šos komunikatīvo situāciju ar svēto govi, kurai karstā pusdienlaikā uzbrūk insektu mākoņi. Āda lopiņam palīdz sevi aizstāvēt. Minfulness jeb apzinātība bīstamajā komunikācijā funkcionē tieši tāpat kā govij bieza āda – aizstāv no kaitīgiem un ievainojošiem cirtieniem. Piemēram, brauciens ar savu privāto automašīnu cauri Rīgas centram sastrēgumstundā ir samērā bīstama komunikācijas forma, kas liek novērot neskaitāmus satiksmes notikumu pārkāpējus, kas ciniski bezkaunīgi izturas pret saviem līdzgaitniekiem un jūsu reakcija nereti pret notiekošo ir sarūgtinājuma un aizvainojuma pilna. It kā nevainīga pārvietošanās no darba uz mājām pēkšņi padara mūsu dzīvi nepatīkamu, ievaino garīgo līdzsvaru, radot ciešanas. Mediju komunikācijas jomā novērojams tieši tas pats.

Savu artavu komunikācijas pētniecībā mēdz dod arī vadošo mediju teorijas klasiķi. Lielākā daļa no viņiem pieskaras tradicionālajām pozīcijām, kas cementē tālāk transmisīvās un atgriezeniskās komunikācijas modeļus, taču gadās arī daži izņēmumi. Piemēram, pazīstamais amerikāņu televīzijas teorētiķis Neils Postmans savā darbā par televīzijas izklaidējošo dabu ”Amusing Ourselves to Death” (1985) uzsver, ka tieši tendence izklaidēt par katru cenu panāk medija vēstījuma neloģiskumu un nokaitina skatītāju: ”es uzdrošināšos savā viedoklī iet līdz galam un uzsvērt, ka izklaidējošā televīzijas ziņu šova sirreālajā ierāmējumā slēpjas pavisam reāla antikomunikācija (autores pasvītrojums). Tā demonstrē sarunu bez loģikas, analīzi bez iedziļināšanās jautājuma būtībā un loģiskas mērķtiecības. Estētikā šādu formātu pieskaita dadaismam, filozofijā nihilismam, bet psihiatrijā šizofrēnijai. Teātra kritiķi to sauktu par vodeviļu” (Postman, 1986, 112.lpp.) un rezultātā” amerikāņi, pateicoties šāda veida komunikācijas no mediju puses, ir kļuvuši” par visvairāk izklaidēto, taču vissliktāk informēto tautu rietumu pasaulē. To es apgalvoju apzināti konfrontējoties ar vispārējo pieņēmumu, ka televīzija ir logs uz pasauli un padarījusi amerikāņus par ļoti labi informētiem cilvēkiem ” (turpat, 113. lpp.), ”uzskatu, ka mēs esam jau sen pazaudējuši jēgu par to, ko nozīmē būt labi informētam. Nemākulību var ārstēt. Taču ko iesākt ja nemākulību sāk uztvert kā zināšanas? (turpat, 114.lpp.).

Komunikācijas satura patiesīgums

Antikomunikācijas impulsus masu komunikācijā pirmais no teorētiķiem aktivizējis jau Walter Lippman 1920. gadā, konstatējot, ka: ”sabiedrību nevar uzskatītu par brīvu un demokrātisku, ja tajā neeksistē metodes, kas palīdz atklāt melus”. Pēc viņa domam melu detektora misija jāuzņemas medijiem. Pirmais šo mediju darba loģiku demokrātijā esot deklarējis Amerikas Savienoto Valstu trešais prezidents Tomas Džefersons (1743.-1826.), norādot, ka mediju kaujinieciskuma misija ir ļoti nozīmīgs demokrātijas stūrakmens. Ja sabiedrībai ir instrumenti (mediji), kas signalizē par varas meliem, negodīgu, negodprātīgu rīcību, tad sabiedrībai vairs nebūs vienlaga kas valstī notiek (Tomass Džefersons, turpat, 115.lpp). Ar šo devīzi šodien strādā vairums pasaules kvalitatīvo mediju, taču sabiedrības reakcija uz mediju atmaskojumiem nereti ir pretēja rakstura un sinhronizējas ar karalienes Viktorijas klasisko secinājumu: ”tas nav aizraujoši un tāpēc mūs neinteresē!”. Neskaitāmi pasaules mediji šos karalienes vārdus mēģina iztulkot kā imperatīvu prasību pēc rekreācijas jeb izklaides. Lai gan karaliene faktiski ar šo piezīmi, iespējams, vēlējās pateikt, ka ”aizraujošs” nozīmē ko vairāk par ”izklaidējošu”, t.i., – saistošu un tādu, kas pievērš sev arī prāta uzmanību.

Informācijas fragmentārisms

”Es pastāvu uz to, ka mēs esam bijuši spiesti pielāgoties TV ziņu loģikai pēc modeļa: ”ar šo mēs pārejam pie nākamās tēmas”. Tādā veidā tiekam pieradināti pie saraustītas pasaules ainas – uzsver N. Postmans, paskaidrojot, ka ziņu izlaidumi TV mums piedāvā aprautas un saraustītas pasaules epizodes, kuras izskatās sastāvošas no savstarpēji nesaistītiem fragmentiem. Ja reiz ekrāns mums piedāvā notikumus kā savstarpēji nesaistītas parādības, ”kurām nav nekāda kopsakarība ar blakus esošiem notikumiem, pagātni, nākotni vai ar citiem procesiem, tad (…) piedāvātais vairs nav nedz interesants nedz, aizraujošs, pat ne izklaidējošs. Vienīgais aizraujošais moments tad ir žurnālistu apjukums par sabiedrības neieinteresētību. Tas izskatās pēc likteņa ironijas, jo tieši tā sabiedrības grupa, kas ir sarāvusi pasauli gabalos ir pārsteigta par to, ka neviens neizrāda nekādu interesi par to un pats negrib salīmēt kopā no šiem gabaliem kopainu” (turpat, 117.lpp.). Mediji traucē mums piedāvāt notikumu un procesu kopainu un brīnās, ka mēs nespējam saprast kas uz šīs planētas īsti notiek.

Reklāmas pauzes ”saraustītības efektu” pastirpina. Grūti iedomāties, ka kāds atļautos pārtraukt romāna lasīšanu Jūsu grāmatā ar reklāmas iespraudumiem 5-7 minūšu garumā. Tie ”izsistu jūs no sliedēm”. Piedāvātajā romānā problemātikā iedziļināties nebūtu iespējams. Tas pats notiek pie televizora ekrāna ”reklāmas paužu” laikā. Neatkarīgi no tā vai reklāmas sludinājumi ir labas vai sliktas kvalitātes, tie traucē iedziļināties TV vēstījumā. Tas visiem ir zināms, taču par to nav pieņemts runāt, jo ”tā notiek visur un viss”. Par to, ka šāda saraustīta vēstīšanas forma noved pie skatītāja uztveres aktivitātes zuduma, nemēdz diskutēt tie, kas pieņem likumus Latvijā par to vai sabiedriskajai televīzijai ir vai nav vajadzīga reklāma. Uzskatu, ka šāda ignorance nav apzināta kaitniecība pret mūsu televīzijas skatītājiem vai tautu kopumā. Paradoksāli, ka šos uztveres specifikas jautājumus neņem vērā arī tie televīzijas ziņu izlaiduma veidotāji, kas ieviesa slīdošo teksta lenti zem kustīgā kadra TV ziņu izlaidumos. Kadrs rāda vienu, diktors stāsta ko citu un visbeidzot ”kustīgā ziņu rinda” vēstī jau trešo informāciju. Līdzīgu efektu panāk arī mūzika radio un TV ziņu izlaiduma fonā = auditorija redz, dzird, bet neko neatceras.

Vēl nav piepildījušies George Orwell paredzējumi par to, ka ”Prezidents pilnībā kontrolē presi” (ja neskaita Putina Krieviju). Nav piepildījies arī Orvela pravietojums par to, ka New York Times vai Washington Post pārvērtīsies par Pravdu un Assosiated Press par TASS. Nav ieviesusies ”melu valoda”, taču noticis ir kas cits – sabiedrība ir pieradusi pie kopsakarību trūkuma un caur izklaidi ir piesavinājusies pie vienaldzību pret visu” (turpat, 117 lpp.). Starp citu vēl labāk šo nekomunikāciju ir raksturojis Huxley. Viņš uzsvēra, ka nav nemaz nepieciešams slēpt kaut ko no tādas sabiedrības, kas nepievērš uzmanību informācijas iekšējām pretrunām un, kas ik dienas tiek narkotizēta ar izklaides tehnoloģiju. Kaut arī Huxley nenorādīja tieši uz televīziju kā sabiedrības psiholoģijas smagāko narkotisko vielu, viņš prognozēja mediju tieksmi pārvērst realitāti par absurdu. Šajā gadījumā nav runa tikai par nopietnas informācijas un problēmu trivilizāciju, bet gan par to, ka mediji ir pieradinājuši mūs pie pseido -dienaskārtības. Piedāvājot faktus izklaides iesaiņojuma (nopietnas analīzes vietā), zilais ekrāns iemācīja arī pārējos medijus rīkoties tieši tāpat. Rezultātā pārējie mediji seko TV dienaskārtības diktātam un apzināti pazemina informācijas kvalitātes līmeni. ”Pateicoties tam, ka televīzija ir iemācījusi laikrakstiem un žurnāliem, ka ziņa ir izklaide un avīzes un žurnāli ir pārliecinājušas televīziju, ka nekas cits nav ziņa kā vienīgi izklaide” (turpat, 119.lpp.) televīzijas žurnālistu vietā ekrānā iesēžas mākslinieki, aktieri un ”mapeti”, kuru vienīgais uzdevums ir padarīt visu par izklaidi gan saturā, gan formā un publika pārstāj skatīties televīziju, aizejot interneta virzienā. Protams, ka ziņas nav vienīgā televīzijas produktīvās žurnālistikas sastāvdaļa, kas piedzīvo uzmanības eroziju. To izjūt arī politika. Ronalds Reigans 1966. gadā esot atzinies, ka politika neesot nekas cits kā šova bizness, (Drew, 1981, 263. lpp)

Pašmārketings ar citronu jeb māksla kļūt populāram. Oskars un mūsu nākamais Prezidents.

2015.gada 12.aprīlis

Oscar WIlde Ir Ziemassvētku vakars. 1881. gadā. Dzejnieks Oskars Vailds atrodas uz kuģa, kas, šķeļot viļņus, cenšas nokļūt Ņujorkā. Viņam tobrīd ir 27 gadi un aiz muguras pārtrauktas studijas, parādi + tikai viens, plāns pašfinansēts dzejoļu krājums un garīgi psiholoģiskā nestabilitāte.

Tobrīd (uz kuģa klāja) jaunajam dzejniekam bija jāraksta referāts, taču viņš nodarbojās ar pavisam ko citu – sistemātiski nostājās kuģa priekšgalā un trenējās uzrunāt savu piekritēju pūļus, kuri viņam vēl tikai būs!

Savu jauno lomu viņš iestudēja apmēram nedēļas laikā un pirmais ģenerālmēģinājums notiek jau šķērsojot amerikāņu muitu. Uz jautājumu vai viņam ir priekšmeti, kas būtu muitā deklarējami, viņš noskalda skaidri un gaiši – ”vienīgi mana neatkārtojamā ģenialitāte, nekā cita man nav!”. Vai tā bija vai nebija, to varat izlasīt lieliskajā David M. Friedman grāmatā ” Wilde in America” (Norton & Co), kurā lieliski aprakstīta dzejnieka prasme ”pasniegt” pašam sevi. Viņš zināja un saprata (daudz agrāk nekā mēs pārējie) kas tas ir ”popularitātes ģenerēšana”. Pērējie tikai vēlāk kursos, no grāmatām vai skolās sāka mācīties: ”kā taisīt mārketingu sev pašam”, taču Vailds to zināja pats.

Starp citu – līdz šim PR teorijā mēs maz esam pētījuši slavenu literātu un mākslinieku pašreklāmas paņēmienus, tagad šis brīdis ir beidzot klāt. Sāksim ar Vaildu, lai vēlāk pieķertos, piemēram, Jānim Rainim vai Raimondam Paulam.

Oskars Vailds pašreklāmas jomā bijis patiešām ģēnijs un lielā mērā sagatavojis līdzīgam mārketingam arī sekotājus – Andy Warhol vai David Bowie, kuri arī lieliski izmantoja medijus kā savu māksliniecisko palīglīdzekli.

Tagad pievērsīsimies Vaildam. Tas notiek brīdī, kad viņa slavenākie darbi ” Salome”, ”Misters Ernests” , ”Doriana Greja portrets” un daudzi citi vēl nav publicēti. Viņš ir iesācējs un pagaidām vēl neatzīts dzejnieks. Vailda Amerikas avantūra Ierašanās ASV būtiski izmainīja jaunā dzejnieka lomu publiskajā telpā. Gada laikā viņš apmeklēja 30 pilsētas, sniedza ap 100 interviju, tika aprakstīts 500 avīžrakstos un nolasīja tur 150 lekcijas. Nopelnīja daudz vairāk naudas nekā bija plānojis un nostiprināja sev pašpiešķirto ”estētikas profesora” statusu sabiedrībā, pievācot viedokļus no John Ruskin, Walter Pater, Dantes, Bodlēra, Gētes un Homēra. Viņš uzstājās gan samta pusstopenēs, gan arī samta uzvalkā, šokējot un valdzinot ogļračus, kovbojus, ielasmeitas, vienu komandu Texas Rangers, Henry James, Longfellow un pat Walt Whitman. Viņš apmeklēja ap 200 svinību, kopā ar savu melnādaino kalpu, diviem sekretāriem un menedžeri un centās intensīvi spīdēt visos iespējamos virzienos.

Ko īsti Oskars vēlējās?
 To pašu ko šodienas ”fabrikanti” un ”dejo ar zvaigzni” personības – kļūt slavens un populārs. Brīdī, kad viņš nokāpa no kuģa Ņujorkā, neviens par viņu neko nezināja. Taču neraugoties uz savu anonimitāti, viņš jaunajā kontinentā uzvedās un ģērbās tā, it kā viņu visi pazītu. Izrādās – ar to arī pietika, lai apmulsinātu amerikāņus. Brīdī, kad pēc gada Vailds jau kāpa no jauna atpakaļ Eiropas kuģī, lai atgrieztos dzimtenē, viņš bija amerikāņiem labāk pazīstams nekā karaliene Viktorija.

Kā ”uzbūvēt savu labo slavu”, jaunais dzejnieks esot jau iemācījies bērnībā, no savas mātes. Lēdija Džeina, Frančeska, Agnese Vailda esot pratusi Dublinā izveidot sev pielūdzēju galmu, kas bija gatavi viņu regulāri apciemot, lai klausītos patriotisku dzeju un demonstrētu ekstravagantus tērpus. Tieši māte esot ieteikusi dēlam izteikties paradoksāli un nedaudz nesaprotami, ekscentriski un valdzinoši. Nekad nepiedalīties diskusijās, kur kādam citam var būt labāks viedoklis un dēla iebildumus var arī nesadzirdēt. Ledija Vailda iemācīja dēlam vienmēr dot priekšroku klajiem meliem, banālas patiesības vietā. Piemēram, savu iru uzvārdu Elgee viņa izskaidroja kā atvasinājumu no itāliešu Alighieri un ar to liekot saprast, ka ir cēlusies no Dantes. Mātes slava diemžēl nesniedzās tālāk par Dublinu. Dēls bija nolēmis iet tālāk un iekarot pasauli. Viņš zināja kā tas notiek un kas jādara.

Ko viņš darīja? Vispirms noskuva vaigubārdu, attiecās no tvīda uzvalka un sava īru dialekta. Pēc tam izveidoja sev projektu kā izcelties svešā sabiedrībā. Ataudzēja garus matus, ietērpās modernā uzvalkā, sāka izmantot smalkas manieres un bārstīt ap sevi satraucošus komentārus. Ilgi nebija jāgaida. Samērā drīz viņu sāka citēt baznīcas sprediķos kā ķeceri un grēkotāju. Taču tas jauno dzejnieku nesatrauca, jo viņš bija pamanīts. Piemēram, 1877. gada maijā, Londonas Grosvenor Gallery atklāšanā viņš ieradās ietērpies karnevāla tērpā kā ”čello”. Skaņi sasveicinājās ar visiem, sarunājās skaļi un uzkrītoši un panāca, ka tieši viņam un nevis mākslas darbiem bija pievērsta klātesošo uzmanība. Otrs ceļš bija – apjūsmot esošās slavenības. Tātad kļūt par viņu fanu. Izskatās, ka Oskars Vailds ir bijis pirmais, kas sava PR praksē veiksmīgi izmantojis ”īdolu pielūgšanu” kā savas popularitātes attīstošu instrumentu. Sākumā viņš (šim nolūkam) bija izvēlējies Velsas prinča mīļāko Lillie Langtry, bet pēc tam aktrisi Sarah Bernhardt. Sūtīja savām dievinātajām dāmām katru dienu ziedus, gulēja pie viņu sliekšņa pa nakti un klaigāja visskaļāk publiskos koncertos. Ielūgumi uz pasākumiem viņu slīcināja un katram Vailds esot gatavojies iepriekš rūpīgi izmēģinot jokus un remarkas jau iepriekš – mājās. Reiz dzejinieks esot ieradies uz kādu pasākumiem ekscentriski ģērbts, ar dzīvu čūsku ap kaklu šalles vietā un pamazām panācis populāru personu akceptu savai meistarībai. Ar laiku viņam esot izdevies ”norīt” personas, kuras viņš apbrīnoja, un uzskatīja par atdarināšanas cienīgām, pievācot šo ļaužu šarma efektus sev. PR teorijā to sauc par ”norīšanas efektu” un šodien plaši praktizē vadošu politiķu veidola veidošanā. Protams, ka Vaildu necieta un izsmēja arī. Kā gan citādi. Tika pat uzrakstīta opera ar Vailda parodiju galvenajā lomā, taču to eksportēt uz ASV bija neiespējami, jo tur šo ”joku” neviens nesaprastu.

Ko mēs no tā varam secināt? To, ka Vailds (vēl pirms David Bowie) prata spēlēt superzvaigzni brīdī, kad viņš vēl nemaz nebija nedz atzīts, nedz slavens, nedz populārs. Deivids Bovijs darīja tieši tāpat – investēja savu naudu jau karjeras sākumā limuzīnā un uzvedās (jau stata brīdī) tā it kā būtu ļoti slavens mākslinieks. Viņš saprata, ka identitāte ir fiktīvs veidojums, ka publiskā telpa faktiski ir skatuve, kur ikviens no mums spēlē lomas. Tās, kuras mēs paši sev esam ierādījuši un piešķīruši. Pats galvenais lai publika (kas skatās) šai lomai notic. Tātad pats galvenais ir ierādīt sev nozīmīgu lomu un pieskaņot to tirgus un publiskās telpas vajadzībām. Pašreizējās diskusijas par nākamo Latvijas valsts Prezidenta posteņa kandidātu ir no šīs pašas operas. Mediji nemeklē atbilstošu, bet publiskajā telpā atzītu personību. TV ziņu izlaidumiem vajadzīgi tie paši paštaisītie “profesori”, kas savu prestižu izveidojuši pašrocīgi ar masu un sociālo meidju palīdzību publiskajā telpā. Mediju karnevāls jeb pašmārketings ar citronu ir klāt. Dzersim tēju un noskatīsimies?

Turpināsim izklaidēties?

Pagaidām vējš

2015.09.04

maroka rietumsahara dahla 2015 marts 138

Manas saknes

lēni tīrās no smiltīm

Drīz tās būs

pavisam skaidri redzamas

Vēl tikai jāsēž un

jāgaida stundām

tas nemierīgais brīdis

kas rādīs

kā ir

Pagaidām vējš

zāģē priedē un

vārnu aiz spārna tur

lai neaizķērkst priekšā

svētam klusumam

Pagaidām saule

karājas debess vidū

un cep pusdienu speķi

lai mākoņi neaizlien priekšā

gaismas vietai

Pagaidām siltums

ar filca čībām staigā

un tinas deviņos lakatos

Lai sals nenosaldē pirkstus

racējam

kurs vēl rok!