Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.

”Kuģa karaļi” un saruna pie durvīm ”ar gulbi”

2014.gada 14.septembris

Tikt atpakaļ pie metāla durvīm ”ar gulbi” nebija viegli. Kuģa priekšgals un vajadzīgais stāvs izrādījās slikti orientieri.

Pie centrālajām kāpnēm blīvējās paģiraini šoferi, kas bakstīja cits citu ar nikniem skatieniem un oda pēc puvuma, šņabja un skumjām.

Man bija vajadzīgs cits veids kā tikt atpakaļ pie sava braucamā uz auto klāja. Intuīcija ir vienīgais kompass brīdī, kad loģika pārstāj eksistēt un uzrunāt. Tā arī darīju. Pārstāju koncentrēties un sāku improvizēt. Tobrīd manas kāpnes veda uz augšu un es atdūros pret novārtīta gulbja attēlu uz durvīm. Ceļa mērķis bija klāt.

  • Joprojām ciet”,  – jautājot uzrunāju divus šoferus
  • Ciet gan, – viņi atbildēja latviski un sāka sūdzēties par slikto iespēju atrast ”šo vietu”. Pamāju. Viens no šoferiem atkal mēģināja bakstīt slūžu ”pogu”, taču neveiksmīgi. Durvis neatvērās.

  • Vai tu viegli atradi šitās durvis? – jautāju zviedriski kungam, kas bija nostājies man līdzās un izskatījās pēc soma vai zviedra.

  • Nē, velns! Maldījos kā traks! – viņš atzinās un sāka lamāt ”šito veco grabažu”, kuru Tallinks ”liek uz Rīgas līnijas” un spiež cilvēkiem meklēt auto klāju kā vāverēm labirintā. Tieši šajā brīdī mums garām sāka spraukties ražīgi tēvaiņi. Viņiem bija jātiek mums cauri un jāuzgrūžas virsū durvīm personiski, lai pēc tam pārliecinātos, ka tās ir ciet. Iznāca nevajadzīga grūstīšanās.

  • Es esmu somu pensionārs, bet viņi ir kuģa karaļi, – smīkņāja mans sarunu biedrs. -

  • Kāpēc karaļi?-

  • Viņi ir lietuvieši.

  • Nu un tad?

  • Vai Tu zini kur viņi strādā un cik pelna?

  • Nē, nezinu.

  • Viņi šancē Norvēģija.

  • Ok, nu un tad?

  • Tas arī izskaidro viņu uzvedību!- nopūtās somu pensionārs un noplātīja rokas.

  • Kur tad viņi strādā?- prasīju.

  • Te ir pilns kuģis ar lietuviešiem, kas strādā Norvēģija uz naftas platformām.

  • Nu un?

  • Vai tu zini cik tur pelna uz tām platformām, melnstrādnieki?

  • Nezinu, droši vien daudz, bet man tas nav svarīgi.

  • Tev nav svarīgi, bet  viņiem ir, – somu pensionārs neatkāpās, – viņi tur pelna ap 80 – 90 000 norvēģu kronu mēnesī un tā ir baigā nauda!

  • Nu lai viņi pelna, man neskauž, – es teicu.

  • Labi, tev nezkauž, bet viņi paši domā citādi. Viņiem liekas, ka ir superbagātnieki un tāpēc atļaujas grūstīt mani un tevi šeit pie auto klāja durvīm….

  • Tas nav naudas, bet kultūras jautājums, – es nepiekritu un novērsos.

  • Labi, labi, – nopūtās soms, – man viņus vispār žēl. Viņi strādā dienu un nakti divas nedēļas un pēc tam brauc uz Lietuvu atpūsties trīs nedēļas.

  • Tā kā karā…

  • Jā, tā kā karā, – piekrita mans sarunas biedrs.

Tobrīd slūžas uz auto klāja atvērās un mēs zibenīgi metāmies katrs pie sava braucamā. Mana rinda ilgi nevarēja izkustēties. Izrādās, ka to bremzēja pirmā automašīna, kas bija saplīsusi. Pie beigtā braucamā stūres sēdēja ”supetrbagātnieks” no Lietuvas. Tas pats, kas grūstīja mani un somu pensionāru. Tas pats, kas pelna 80 000 vai 90 000 NOK mēnesī un tomēr nav laimīgs.

Dzīve nav mazais bērns. :)

Brīnumzeme Ukraina un greizie spoguļi krustojumā

Trusis Brīnumzemē

Trusis Brīnumzemē

2014.gada 2.septembrī

Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā rada asociāciju ar Lewis Carrolls slaveno pasaku par Alīsi Brīnumzemē. Mēs krītam bezgalīgā caurumā, nezinot kur un kā šis kritiens beigsies.

Vai pazīstat šo sajūtu?

Par to liecina kolēģu iespaidi no notikumu vietas (SVT korespondenta Bertas Sundstroma analīze) un mūsu pašu vērojumi no pagaidām drošās, siltās, saulainās un baravikām pārpilnās Latvijas. ”Kaut kur tur – tālu, tālu tur kur sils”= Ukrainā ir sācies karš. Kramatorska, Harkova, Novoazovska ”deg zilās liesmās”, no tām bēg iedzīvotāji, tur grūst ēkas un nav šaubu ka šo procesu sauc karš= asiņains konflikts.

Tātad – pašlaik norisinās lielākais bruņotais konflikts (kopš bijušas Dienvidslāvijas sabrukuma pirms apmēram 20 gadiem), taču mūsu televizors rāda muļķīgas priekšvēlēšanu kampaņas aģitācijas histērijas, kuru politiskās uzticības derīguma termiņš jau sen beidzies. Manā Rīgas ekrānā zib Kalvītis, Repše un Sudraba, bet ne – provinciālo, loģisko mediju elpa ir saraustīta un ziņo, ka ebolas epidēmija sāk ”palot” un pavisam drīz vars nebūs kontrolējama un ar Ukrainu ir slikti.

Toreiz – pirms 20 gadiem (Dienvidslāvijas sakarībā) visi teica, ka ”tas ir karš”. Tagad Eiropas ūnija, amerikāņi un mēs arī redzam, ka Krievijas uzbrūk Ukrainai. Taču Krievija neko neredz. Viņiem šķiet, ka darba tauta austrumukrainā saceļas pret ”nacistiem, kas vada Ukrainu” un tāpēc šiem ”protestētājiem” esot tiesības ķerties pie ieročiem uz sākt bruņotu konfliktu. Ukraina, savukārt, pretojas un saka, ka tie ir ”krievi, kas uzbrūk” un mums arī tā izskatās, taču Krievija saka – ”nē, tā nav”.

Šajā sarežģītajā situācijā, kad uzbrucējs tēlo upuri un Putins melo sabiedrībai”, ”acīs skatīdamies”, sabiedrība ir sašķēlusies ”tajos, kas zina kas Ukrainā īsti notiek” un ”tajos, kas ir apjukuši un neko nesaprot”. Situācija atgādina divu greizo spoguļu satikšanos krustojumā. Abi rāda izkropļotu realitātes ainu un skatītājs vairs nesaprot kas īsti notiek.

Protams, ka Ukrainu nevada ”nacisti”, kas būtu nonākuši pie varas ”valsts apvērsuma” rezultātā”, kā apgalvo Vladimira Putina stūrētie krievu mediji. Taču viņam tic miljoniem krievu un tūkstošiem ukraiņu, kas patērē krievu medijus. Kijevu nevada nedz antisemīti, nedz labējie ekstrēmisti, nedz citi Kremļa izgudroti pasaku tēli. Tā vietā valstī norisinās asiņaina pilsoņu karš, kas ir Krievijas militārās agresijas rezultāts. Lai gan…konflikti šajos reģionos ir jau seni un tiem, kas cerēja uz šo ”domstarpību iekonservēšanos”, atliek secināt, ka īlens ir izlīdis no maisa ārā.

Krievijas histēriskie meli provocē arī ukraiņus (mazliet vai vairāk pārspīlēt) un rezultātā mēs lēni slīgstam totālu melu jūrā, kuru piedāvā mediji un politika.

Tiem, kas uzstāj uz to, ka pasaulē neeksistē absolūta patiesība, varu iebilst. Katram cilvēkam ir savi orientieri ar kuru palīdzību iespējams orientēties šajā sakratītajā pasaulē. Manējie (šajā gadījumā) ir demokrātijas loģika, kas pieprasa godīgi novērtēt procesu, kas pēdējā pusgada laikā norisinājās Ukrainā. Kopš 2004. gada ukraiņi ir mēģinājuši izrauties no PSRS laika komunistu valgiem. Viņiem tas jorpjām nav izdevies. Pie ukraiņu sagrautajām cerībām ir vainīgi: 1) birokrātiskā un gļēvā Eiropas Savienības politiskā vadībā, kuru joprojām spēj iebiedēt Putina Krievija; 2) nevarīgā un neproduktīvā Ukrainas politiskā vadība; 3) kaimiņvalstu izvairīgums, 4) NATO nevēlēšanās apņēmīgi apturēt bruņotas konfrontācijas ceļā Kremļa lāci… Izskatās, ka rietumi gaida, lai Putins beidzot iesit ar ķepu kādai no jaunajām NATO valstīm… Pagaidām viņi slikti redz notiekošo. Vissliktākais, ka šī situācija rada nepanesami smagu situāciju miljoniem nevainīgu cilvēku, kuru liktenis ir atkarīgs no dažu cilvēku lēmuma – sākt vai nesākt trešo pasaules karu! Tikmēr Alise krīt tālāk pa truša atstāto caurumu Brīnumzemē. Kritiens vēl nav beidzies…vai Jūs to jūtat?

”Labā” skaudība?

Skaudība

Skaudība

”Labā” skaudība?

Vai tāda eksistē?

Viena daļa filozofu un pētnieku nodala ” slikto” no ”labās” skaudības.

Piemēram, Dekarts uzskata, ka eksistē taisnīga un netaisna skaudība. Līdzīgās domās ir arī Paola Benincá ”Qual é l´individa Imbrazzo, vergogna e altri affanni”, Milano, 1990.

Labā skaudība esot tas emocionāli saspringtais stāvoklis, kad mēs redzam kādu cilvēku, (kam viss padodas labāk nekā mums pašiem), mazliet apskaužam šo personu, bet pēc tam par to aizmirstam un raušamies augšup. iedvesmoti no cita cilvēka panākumiem.

Ejam tālāk. Bez rūsas sirdī. Vai tā ir skaudība?

Ja reiz mēs ”mazliet paskaužam”, bet pēc tam visu aizmirstam? Vai to vispār var uzskatīt par skaudības lēkmi?

Skaudība šādās situācijās esot zaudējusi ”sākotnējo spēku” un motivējot tālākām aktivitātēm. Tātad brīdī, kad apskaužamais cilvēks vairs nav acu priekšā – miers mājās? Līdzko šis cilvēks no jauna pazib, viss sākoties no jauna. Viņa klātbūtne skauģim atgādina : ”Redz kā viņam viss ir, bet tev nekā!”.

Šķiet, ka šī situācija ir mazliet atšķirīga, jo skaužam nevis cilvēku, bet gan atgādinām sev par mērķi, kuru neesam sasnieguši (bet apskaustais ir to izdarījis!) Apskaužamais ir tikai līdzeklis. Kā ”publisks atgādinājums” par to, ka kāds cits ir izdarījis to, ko faktiski sasniegt vajadzēja mums. Apskaužamais pierāda, ka mūsu iecerēto ir iespējams sasniegt un mēs ”kāpjam kalnā” no jauna.

Pozitīvs iznākums. Apskaustā persona kā stimuls? Kā dzinējspēks? Un viss?

Mazliet līdzīga situācija izveidojas brīdī, kad piemeklē nelaimīga mīlestība. Sāp sirds, ka neizdodas sasniegt iecerētās attiecības, un brīdī, kad šis cilvēks tiek satikts klātienē, tad emocijas uzbango no jauna. Pašas no sevis :)

”Labās skaudības” pozīcijā norisinās kas līdzīgs – mēs neesam skaudīgi uz konkrēto personu, bet viņa klātbūtne liek mums atcerēties to, ko paši neesam sasnieguši.

Bet, ja redzam šo cilvēku radio un televīzijā, žurnālu atvērumos, mēs uzreiz sākam viņu kritizēt, devalvēt šīs personas vērtību, apgalvojot sev un cietiem, ka ”tas tur faktiski nav nekas”, “ja es gribētu, es arī to pašu sasniegtu” utt.  Tad tas ir sekli. Skaudība – parastā.

Taču, ja skauģis spēj mierīgi noskatīties un apskaužamo personu un neizvirzīt apmelojumu artilēriju pirmajā flangā, tad viņš patiešām ar sev ir ticis galā. Vai tā būtu “labā skaudība”?

Sabiedrība un publiskā doma mūsu sabiedrībā pagaidām nenosoda skauģa publiskas agresijas izpausmes. To uzskata drīzāk par ”vērtējumu” un nevis uzbrukumu. Tālāk tiek sagaidīts, ka notiks sacensība par uzvaru – boksa ringa vai tiesā. Tur parādīsies uzvarētājs un zaudētājs un sabiedrība tos ievietos savā hierarhijā, pēc savas loģikas. Tā varētu būt, taču…tās nenotiek.

Skauģis praktiski nekad nav gatavs iet šādā atklātā cīņā. Kāpēc?
Tāpēc, ka viņš jūtas pazemots un zaudējis jau starta situācijā. Tāpēc cīņā pret apskausto personu parasti tiek izmantot neatļauti paņēmieni : apmelošana, intrigu pīšana, aizmuguriska apsaukāšanās un apzināta sistemātiska nomelnošana.

Skaudībai (parastajai!) ir pašai savas cīņas metodes, kas ir pavisam atšķirīgas no atklātas cīņas kaujas laukā. Skauģis vienmēr apšaubīs godīgas cīņas godīgu iznākumu. Viņš paliks pie sava, sitīs kāju pie zemes un kliegs vēl skaļāk, ka viņam dara pāri! Ignorēs spēlēs noteikumiem un apgalvos, ka spēlēts ”tiek negodīgi”.

Tāpēc es neredzu nekāda pamata saukt šo skaudības veidu par ”labo skaudību”. Arī situācijā, kad sākotnēja skaudība ved pie tieksmes sacensties ar apskaužamo personu, ir iekodēts zemiskums.

Sacensība ir kas cits.  Ja ir cilvēks, kas ar savu sasniegto spārno mūs augstākiem mērķiem, tad sauksim to drīzāk par sacensību. nevis par “labo skaudību”. Taču arī šeit jāievēro noteikumi: jādodas atklātā cīņa bez pretinieka apmelošanas aiz muguras. Jā, ir cilvēki, kas ir gudrāki, skaistāki un spējīgāki. Tā tas ir. Ja spējam to akceptēt, tad pamazām atveseļojamies no skaudības.

Ar rētām sirdī?

Melnais augusts jeb krievu nolādētais mēnesis

2014.gada 26.augusts

Kamēr Baltijā un Ziemeļvalstīs svin Baltijas ceļa un Maskavas puča izgāšanās gadskārtu, Krievijai augusts nozīmējot galvenokārt nelaimes un katastrofas: zemūdenes Kursk avārija (2000), finanšu piramīdas krahs (1994), Maskavas TV torņa ugunsgrēks (2000), lidmašīnu katastrofas (1992, 1996, 2003), teroristu uzbrukumi tirdzniecības centros (1999, 2001) un Rīgas stacijā Maskavā (2004), invāzija Gruzijā (2008), Pussy Riot tiesa (2012). Kur nu vēl pašreizējā naftas cenu krišanās! Daudziem krieviem tas nozīmē «nolādēto augustu»1 (Pāvels Globa), kuru vairums krievu mediju mēģina traktēt kā liktenīgu nolādējumu: «Pēdējo sešu gadu laikā krievu ļaužu nosliece traktēt šos notikumus kā lāstu pieaugusi no 31% – 84%.» (www.t5-tv.ru, http://www.nazlobu.ru)

Caurumainā robeža

Krieviem «melnā augusta» šausmas šogad iestājās jau jūlijā. Vispirms sprādziens Maskavas metro un pēc tam traģēdija Malaizijas lidmašīnas kontekstā. Formāli Boeing 777 katastrofa norisinājās Ukrainā, taču sekas atbalsojās arī Krievijā (jo pasažieru lidmašīnas notriekšana tika realizēta ar Krievijā ražotu ieroci, kuru lietoja Krievijas atbalstītie teroristi Austrumukrainā).

Savukārt pārējai pasaulei «krievu augusta nolādējums» izskatās pavisam citādi. To personificē «caurumainā» Krievijas – Ukrainas robežai. Tā pati, kurai pāri plūst karavīri un munīcija, ieroči. Tā, kuras malā mīņājas baltās «humānās palīdzības» kravas automašīnas. «Injekcijas» no Krievijas palīdz šo konfliktu ievilkt laikā, padarot to aizvien bīstamāku un izraisot aizvien nopietnākas sekas Eiropas moderno laiku vēsturē.

Diemžēl «Putina tautai», kas pašlaik atrodas uz patriotisma eiforijas augstākā viļņa, šis «caurais siets» izskatās citādi. Daudziem Krievijas patriotiem ir cerība, ka tūliņ Austrumukraina pievienosies Krievijai. Tikai daži patriotisko bungu rībinātāji pēc Krimas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas, sāk «atdzist» un pamazām saprast, ka šo ieguvumu cena var Krievijai būt pārāk augsta.

Kas ir un kas nav noticis?

Līdz ar «balto kravinieku» svētceļojuma startu (no Kremļa uz Ukrainu) pastāvēja risks, ka Eiropa augustā var nostāties uz trešā pasaules kara sliekšņa. Ārzemju izlūkdienesti prognozēja medijiem Putina šahu un brīdināja, ka pie ukraiņu robežas ir jau izvietoti ap 20 000 karavīru, kas zibenīgi var realizēt Ukrainas anšlusu a la Krima stilā.

Ja Putins oficiāli ķertos klāt Ukrainai, tad palielinātos Krievijas ārpolitiskā izolācija un mēs būtu nejēdzīga kara pirmās fāzes aculiecinieki. Kremļa bravūra krievu medijos ir varena lieta, taču reālā dzīve ievieš korekcijas visos urrāpatriotismos. Kaut arī Putins izliekas, ka Krievija visu var pati un nekas no ārzemēm viņiem nav vajadzīgs, pamazām arī «piedzēries ezītis» Krievijā redz, ka pēc aviokatastrofas «pie Doņeckas» ir jāsāk pārdomāt, vai vispār ir vērts finansēt krievu «opolčencus» Ukrainā un «traucēt NATO pārvietoties uz austrumiem».2 Iznāk pārāk sālīti.

Pagaidām Ukrainas robežu Krievijas armija oficiāli nav šķērsojusi. Krimas scenārijs netiek atkārtots. Putins nav izmantojis pilnvaru uzbrukt, kuru viņam piešķīra Krievijas parlaments. Viņš ir pat traucējis dažu deputātu iniciatīvai – «iesoļot Ukrainā paceltu galvu». Tā vietā Putins ievelk šo konfliktu garumā. Kāpēc? Lai gan krievu medijos tiek cītīgi skaidrots, ka pie visa vainīga Kijeva, ciniski apgalvojot, ka pasažieru lidmašīnas notriekšana notika Ukrainas teritorijā un tieši tāpēc pie tā vainīga esot Ukraina, novērotājiem ir skaidrs, ka šāda argumentācija ir demagoģija. Tā palīdz realizēt vajadzīgo kara stratēģiju: tēlot upuri, bet faktiski reaģēt kā agresoram. Saprotams, ka Putins labi zina, ka to paveica viņa vasaļi un ka ukraiņi pašlaik nespēj paši kontrolēt gaisa telpu Luhanskas un Doņeckas zonā. Tāpēc 2014. gada «melnajā augustā» vainīga ir pati Krievija.

Ja Putinam vajadzētu, tad Krievijas – Ukrainas robežā «caurumu» nebūtu. Taču viņam šie «robežcaurumi» ir nepieciešami, un tāpēc militārā tehnika, munīcija turpina plūst cauri saplosītajai robežai no RU uz Ukrainu. Dzenot ārā no Doņeckas un Luhanskas ap 200 000 bēgļu.

Pagaidām Putins savu karu pret Ukrainu vada netieši. Oficiāli izliekoties, ka viņam gar to «nav nekādas darīšanas». Šīs izlikšanās stratēģijas mērķis bija maksimāli destabilizēt Kijevas valdības stāvokli, radot iespaidu, ka ukraiņi joprojām cīnās pilsoņu kara līmenī, nevis ar kaimiņvalsti Krieviju.

Kāpēc Putins turpina slēpties?

Iespējams, ka viņš vairs nespēj kontrolēt sev lojālos krievu separātistu grupējumus Doņeckā un Luhanskā. Nav izslēgts, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana bija vietējo pašdarbnieku liktenīga kļūda, taču ārpasaule vienalga to uztver kā Kremļa pasūtījuma masu slepkavību. Nepatīkams pārsteigums viņam ir Doņeckas un Luhanskas krievu nevēlēšanās atbalstīt «opolčencus». Krimas krievu gaviles šeit nedzird.

Putins pagaidām nav publiski atbalstījis separātistu prasības – atdalīt austrumu reģionu no Ukrainas un tāpēc nav ieguvis karojošo bandītu nelabvēlību. Acīmredzot šo reģionu viņš Krievijai nevēlas pievienot. Krima bija cukurgraudiņš pret Austrumukrainas ogļraču izpostīto zonu, kuras atjaunošana un modernizācija Krievijas budžetam var izmaksāt pārāk dārgi.

Daudz svarīgāk viņam tagad ir traucēt ukraiņiem stabilizēt savu valsti un kontrolēt savu teritoriju.
Pēc Porošenko uzvaras prezidenta vēlēšanās Ukrainā vienu brīdi šķita, ka ir iespējams izlīgums starp Maskavu un Kijevu (skat. Putina sarunas brīdī, kad Francija svinēja 70 gadu jubileju kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā). Taču sekojošie Kijevas konflikti ar Gazprom par it kā nesamaksātajiem rēķiniem un «krānu aizgriešana» ukraiņiem uzjundīja nemieru no jauna. Jūnija beigās Kijeva parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, un ar šo Ukrainas valdība izdarīja to, ko iepriekšējais prezidents Janukovičs neuzdrošinājās paveikt pagājušajā ziemā Kremļa iespaidā. Tagad Maidans šajā virzienā beidzot bija uzvarējis.

Krievijas reakcija Ukrainas līguma sakarā bija naidīga un agresīva. Iepriekš Putins ukraiņiem jau bija solījis pazeminātas gāzes cenas un sulīgus krievu kredītus, ja ukraiņi netuvosies Eiropai. Tagad ukraiņi bija nepaklausījuši un vissliktākais beidzot bija noticis. Pēc Kremļa loģikas par to ukraiņiem pienācās sods. Tagad mēs Luhanskā un Doņeckā redzam, kā šis sods izskatās.

Aukstā kara loģika

Putins ģeopolitiski vienmēr ir bijis aukstā kara stratēģijas piekritējs. Pēc viņa loģikas «Krievija» ir laba, bet visi pārējie (kas nav Krievijas sabiedrotie) novērtējami kā apkarojami ienaidnieki. Tā sakot – skaidra PSRS tradīciju pārmantošana.

Pēc viņa loģikas eiropeiska Ukraina ir zaudēta Ukraina, un tāpēc tagad viņš cenšas darīt visu, lai aizšķērsotu ukraiņu ceļu uz rietumu demokrātiju pusi. Lai nodrošinātu pretsparu rietumu demokrātiju aliansēm, viņš mēģina izveidot savējo aliansi, iesaistot tajā Brazīliju, Ķīnu, Indiju un Dienvidāfriku. Viņa mērķis ir iebelzt pa degunu vecajām demokrātijām, Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam, kuru ofisi atrodas Vašingtonā.

Otrs Putina virziens ir «Varšavas pakta» reanimēšana Eirāzijas politiskās ūnijas izskatā ar Baltkrieviju un Kazahstānu galvenajās lomās. Taču daiļākā pērle Putina vainagā joprojām ir Ukraina. Bez Ukrainas šai ūnijai nav jēgas. Tāpēc Krievijas prezidentam tagad ir tik svarīgi ļaut Ukrainai noasiņot.

Putins darīs visu, lai neļautu Maidana revolūcijas rezultātā ievēlētajiem politiķiem nodrošināt stabilitāti savā valstī, veicināt Ukrainas ekonomisko attīstību. Nē, Putinam vajag, lai Ukraina noasiņo postā un kara plosīta. Lai saprot, ka vienīgais glābiņš (izejai no situācijas) ir pazemīga krusttēva Putina rokas nobučošana. Ukraiņiem ir jārada iespaids, ka bez Krievijas viņi nevarēs iztikt nemūžam.

Putina bailes no savējiem

Otrs Krievijas – Ukrainas robežas novājināšanas motīvs ir Putina bailes no pašmāju opozīcijas. Jau 15 gadus viņš piedāvā saviem pilsoņiem šo: es jums nodrošināšu stabilitāti (kara nebūs), bet par to jūs man atļausiet 100% kontroli pār visām Krievijas politiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pagaidām darījums ir pieņemts un protestē tikai daži. Austrumukrainas karš Putinam tagad noder kā iebaidīšanas piemērs paša mājās: «Redz, kas notiek, ja tauta neklausa tētim Putinam!» Protams, neviens nevēlas piedzīvot ko tamlīdzīgu Krievijā. Šāda notikumu attīstība ļauj Putinam «pārvērst» Maidana revolūciju par šantāžas līdzekli: jūs piemeklēs Doņeckas liktenis, ja protestēsiet pret mani līdzīgi Krievijā. Krievu ikdiena tad pārvērtīšoties ellē, jo sprāgšot mīnas un granātas un tūkstošiem iedzīvotāju būšot spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Kurš vainīgs? Prokrievijas separātisti, kas ar Putina piegādātajiem ieročiem turpina destabilizēt šo reģionu? Nē, protams, ka nē! Vainīgie (pēc Putina loģikas) ir ukraiņu revolucionāri, kas Maidana laukumā protestēja pret Krievijas ielikteni Kijevas prezidenta krēslā Janukoviču.

Kremlis turpinās manipulēt ar savu tautu, taču labāk no tā nekļūs. Meli nav izeja no situācijas, ja iedzīvotāju skaits kopš 1993. gada Krievzemē samazinās par 300 000 katru gadu zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ. 3 ANO prognoze Krievijai paredz iedzīvotāju skaita tālāku samazināšanos par 15% un vidējā vecuma stabilizēšanos 42 gadu robežās (līdz 2050). Drīz Kremlim vairs nebūs puišu, kurus piespiest dienēt armijā.

Cik ilgi vēl Putins un viņa kontrolētie krievu mediji melos? Pagaidām izskatās, ka diezgan ilgi, jo nākotne ir jau sākusies. Par nākotni esam nobažījušies tik ļoti, ka pagātnē mēģinām atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem un tāpēc zaudējam saiti ar šodienu. Izmantosim šodienu kā darbarīku un nevis dīvānu. Skatīsimies, kas notiek, un neļausim modernajam laikam nobraukt no sliedēm.

Mūsu augusts ir lielisks. Tā tas ir.

1 Masha Gessen. This Accursed Month. The New Yor Times. August, 19.2013.

2 Aftonbladet. 2014.05.08.

3 Metro, 2014.05.03.

Skaudība ir legāla varmācība/turpinājums

Skaudība

Skaudība

Skaudība kā legāla varmācība
Skaužot skauģis jūtās nelaimīgs un pazemots. Nepalīdz apkārtējo mierinājums, ka ”tas tur” vai ”šī”, nav tev faktiski neko sliktu nodarījuši. Skauģis to nedzird, jo ir nofiksējies pie apskaužamās personas un pats no sava stāvokļa vaļā netiek. Ja nebūtu šī talantīgā puiša vai glītās meitenes, tad skauģa dzīve ritētu tālāk neaptumšota un mierīga. Taču tagad ir citādi. Apskaužamā persona ir sasniegusi kaut ko ”tādu” ko skauģim pašam neizdodas aizsniegt. Tas ir briesmīgi.
Skaistā sieviete, kas tik ļoti patīk jūsu dzīvesbiedram, ir sasniegusi tādu pilnības spožumu, kas jums pašai nav pa spēkam. Enerģiskais darba kolēģis ir sasniedzis tik kolosālus panākumus savā darbā, ka jūs par tādiem varat tikai sapņot. Šie ideālie cilvēki viegli sasniedz to, kas jums pašam smagi izbrienams cauru čūsku purviem un arī vēl tad nebūs droši zināms, vai pūliņi vaiņagosies panākumiem. Taču šai ”padauzai” un ”līdējam” viss izdodas tik viegli un vienkārši, ka ”taisni vai skauž”.
Skaudība piezīžas kā inde.
Jo vairāk skauģa acis seko apskaužamās personas ”alpinismam”, jo vairāk tas vēlas sasniegt to pašu un uzrāpties tais pašos augstumos. Tai pat laikā cerot, ka apskaustā persona beidzot paslīdēs un sāks velties no klints lejup, noripojot zemāk par mūsu pašu līmeni.
Pats svarīgākais – nerunāt par to skaļi. Lai neviens neuzzina skaudības mokas. Apskaustais nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka skauģis cieš tik nopietnas mokas dēļ cita cilvēka panākumiem. Tas nedrīkst notikt. Tā vietā skauģis cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iemītu apskausto personu zemē klusi. Nemanāmi. To pazemojot ar indīgām piezīmēm un padarot sasniegto par muļķīgu un nevajadzīgu untumu.

Kāpēc piedzimst skaudība, kas cieš klusumā un baidās izrādīt savu patieso dabu? To pašu, kuru Peteris nekautrējās atzīt Tomasa dzimšanas dienā, svētās dusmās sašķaidot uzdāvināto spēļu mūzikas instrumentu.
Mūsu sabiedrībā nav pieņemts mesties atklāti virsū apskaustajai personai un nežēlīgi to piekaut, ja tai ir izdevies sasniegt vairāk par mums. Līdz šim tas nebija pieņemts. Tagad ir citādi: Uldis mācījās jau otrajā klasē kad kaimiņu Jānis saņēma dāvanā volejbola bumbu. Taču Jāņa prieks bija īss, jo pēc pārdesmit minūtēm bumba pazuda un neviens to vairs nevarēja atrast. Tikai dažas nedēļas vēlāk sadurtā bumba atradās kaimiņu dīķī. Uldis to bija nobēdzinājis, jo viņam pašam šāda bumba esot bijusi vairāk vajadzīga nekā mazajam sešgadniekam Jānim. Kapēc bumbu vajadzēja sadurt un slīcināt? Tāpēc, ka otram nedrīkst piederēt tas, kas nepieder man, – atzinās Uldis bez stomīšanās.

Tās pašas sajūtas mēs redzam publiskos konkursos, kuros jāizraugās ierēdņi atbildīgiem valsts amatiem. Kādā Latvijas konkursā no 35 dalībniekiem konkursu neizturēja neviens. Pirmajā mirklī šķiet, ka šajā gadījumā vakantajām vietām pieteikušies nekompetenti muļķi, taču nopietni padomājot, kļūst skaidrs, ka vainīgā ir konkursa atlases komisija, kas vienas personas sastāvā ne tikai izbrāķēja visus pretendentus, bet arī lieliski nodemonstrēja savu skaudību pret jaunajiem, talantīgajiem cilvēkiem, kas uzdrošinās pretendēt uz amatiem, kas pašai atlases vadītājai nav pieejami.
Šo pašu apsēstību var manīt sieviešu skatienos, kad telpā ieslīd daiļāka būtne par klātesošajām. Šī skaudība ir ļoti izplatīta, ikdienišķa parādība kas izpaužas nepamatotā, varmācīgā agresivitātē, kuru sabiedrība atklāti neakceptē, bet kas turpina plaukt uz zelt klusībā. Starp citu plašāk šo tēmu apraksta René Girard ”La violence et le sacaré”, B.Gaseset, Paris.1972.

Publiski sabiedrība nosoda skaudības lēkmes, taču no tā skauģu uzbrukumi apskaustajiem nemazinās. Pret šo kaiti neviena apdrošināšanas kompānija neņemas mūs aizstāvēt.
Bērnībā vecāki un skola ir centušies iemācīt, ka skaust nav glīti un apskaust nav labi. Ir grēks vēlēt citam ļaunu tikai tāpēc, ja tam izdodas ko izdarīt labāk nekā skauģim pašam.
Jā, skaudība ir grēks.
Tā tas ir.
To zina visi, taču turpina skaust.
Vēl vairāk – gandrīz visās sabiedrībās un visos laikos pati sabiedrība ir nodrošinājusi skauģiem iespēju izmantot savu skaudības agresivitāti ikdienas dzīvē un paust to publiski. To legalizējot.
Piemēram, dueļi, divkaujas un gladiatoru kaujas mums patīk.
Jaunam ienācējam, ierodoties darba vietā, sporta klubā, armijā, cietumā vai skolā ir jāiztur ”kristības’” jeb pazemojuma pārbaude. Nepazīstamo ienācēju uzreiz mēģina pagrūst, izsmiet, piekaut līdz asinīm, lai viņš neceltu degunu pārāk augstu un nenostātos ”vecajiem” līdzās kā līdzīgs. Šajā situācijā skaudības agresijai tiek piešķirts legālas pārbaudes statuss. Lai pēc tam ienācējam piešķirtu noteiktu vietu esošajā hierarhijā.
”Vietas piešķiršana” hierarhijā arī ir skaudības izpausme jo nekādā veidā neatspoguļo ienācēja patieso intelektuālo, sociālo vai radošo kapacitāti, bet gan piekārto sabiedrību esošās elites vajadzībām. Vislabāk to var saskatīt tenisa rangu tabulā, kurā visi spēlētāji savietoti pēc nopelniem.
Sabiedrība savās ”rangu tabulas” veidošanā nerīkojas līdzīgi. Te lielākā nozīmē ir esošās elites kritērijiem un ”griestu politikai”, kad augšējās vietas jau sen ir sadalītas un klātpienācēji drīkst pretendēt tikai uz stāvvietām otrajā balkonā. Dueļi starp stāviem šeit vispār nav iespējami.
Kapitālisma sabiedrībā skaudība ir pazīstams fenomens. Tā pieprasa, lai skaudība tiktu apkarota atklātā cīņā – kā konkurence, sacensības censoņu starpā. Publikas simpātijas iegūst tie, ka cenšas, cīnās un kāpj augstāk. Spēj apsteigt savu konkurentus un piedāvāt progresīvākus risinājumus.

Īpaši ASV vienmēr centusies izcelties ar savu brīvās konkurences ideoloģiju, kas it kā iznīcina skaudību un dodot visiem vienādas iespējas izaugt no cūkgana līdz miljonāram. ”Nepadodies, cīnies tālāk!”, – aicina šī ideoloģija un sola, ka uzvar tikai cīnītāji. Pie kam – ir jāievēro likumi un jāsamierinās, ja uzvarēs pretinieks. Vēl vairāk – jāpiespiežas pat apsveikt uzvarētāju.
Otra, līdzīga joma ir politika. Ir jārespektē pretinieki un jāsamierinās ar konkurenci savā ikdienā. Jāspēlē godīgi.
Nākamā sfēra finanses ir līdzīga. Ja esat finansistu komandā, tad nedrīkstat vienlaikus spēlēt arī politiķu komandās. Tik vienkārši tas ir. Ja spēlē godīgi.

Politiķis ir redzama persona, publiski atpazīstams un tāpēc pakļauts daudz spēcīgākiem skaudības riskiem. Priekšvēlēšanu kampaņu laikā viņiem jārēķinās ar konkurentu ”atmaskojumiem” medijos un pazemojumiem publikas priekšā. Jo spēcīgāks un harizmātiskāks ir politiķis, jo lielāks konkurentu un skauģu izaicinājums atrast viņam vainas, kļūdas un grēciņus. Būtībā politiķim vajadzētu, tieši tāpat kā sportistam, mēģināt noskaidrot sev un saviem partijas biedriem kāpēc konkurentu partijas politiķi ir tautā iecienītāki un kas ir viņu panākumu atslēga, lai ar to atslēgtu arī savu vēlētāju sirdis.
Kāpēc A izdodas tas, kas neizdodas B? Kādā ziņā viņš ir labāks par mani? Vai viņš ir intelektuālāks? Godprātīgāks? Idejām bagātāks? Nē, šādi jautājumi priekšvēlēšanu kampaņas autoriem – reklāmistiem nav aktuālāko nodarbju sarakstā. Galvenais izspīlēt savu egocentrismu un salīmēt savas fotografijas uz visiem autobusiem un taksometriem, ar cerību nomākt vēlētāja veselo saprātu ar trulu propagandu Kimirsena stilā.

Kas tad glābj politiķus no skauģu ofensīvas? Kāpēc viņi paliek ierindā, neraugoties uz ilgstošu un postošu svešas skaudības aneksiju?
Viņus glābj partija. Viņu sabiedrotie. Grupa. Vajāts politiķis nekad nav viens. Aiz viņa stāv viņa ”partija”: biedri, atbalstītāji, PR un spiediena stratēģi. Skaudības ofensīvas kulminācijas brīdī viņiem palīdz partijas biedri un stratēģiskā aizmugure. Pat uzvarēts politiķis nekad nav viens, jo aiz viņa stāv partija.
Taču ar privātpersonām ir citādi. Parasta konkurence jeb ”maizes naids” var pārvērsties legālā vajāšanā. Pēc PSRS sabrukuma arī pie mums Latvijā daudzi bijušie Komunistiskās partijas bosi vienā rāvienā pārvērtās ticīgajos, ieņēma augstus amatus un sāka apkarot apskaužami pastāvīgas personas ”ar krustu” vai ”ar amatu” tieši tāpat kā to agrāk bija darījuši komunistu laikos. Suns maina kažoku, bet tikumu nē.

Spēcīgas personības vienmēr ir izraisījušas varas un etablēto slāņu nepatiku. Šie procesi nesairst ideoloģijas iespaidā. Protams, ka amerikāņi var censties mums pierādīt, ka pateicoties kapitālisma loģikai, viņiem ir izdevies ”cik necik” ierobežot skaudības izplatību sabiedrība. Vai vismaz panākt, ka uzvarētājs tiek godināts nevis apmētāts ar skauģu dubļiem. Taču arī jeņķiem nav izdevies iznīdēt ”maizes naidu” no savas ikdienas un tieši šī iemesla dēļ sabiedrība turpina vajāt īpaši apdāvinātas, daiļas un talantīgas personas, kas izceļas no apkārtnes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Strādāt par žurnālistu un pateikt sabiedrībai patiesību nav viegli. Aprējēji tūliņ būs klāt un darīs visu, lai saplosītu spožu oratoru gabalu gabalos. Vienkārši tāpēc, ka spoža mediju zvaigzne ”duras acīs” un ir jāiznīcina, lai neizraisītu vienas publikas daļas skaudības atraugas. Tas nekas, ka lielākā skauģu daļa paši nekad neuzstāsies televīzijas ekrānā, pie radio mikrofona vai nerakstīs rakstus mediju slejai. Nē, to viņi nevar un tas nemaz nav viņu ”maizes darbs”. Taču internets dod iespēju šiem anonīmajiem cilvēkiem izvemt savu skaudību pret spožu personu ēterā un kāpēc gan neizmantot šādu iespēju?! Ja tīmeklis palīdz iemīt zemē kādu, kas ir labāks par mums pašiem pilnīgi bez iemesla, tad kāpēc to nedarīt?
Rezultātā internets izveidojas par publisku publiskas linčošanas skatuvi, kur katrs var brīvi izvērst savu balto skaudību pret sev svešām, taču apskaužamām personām. Nesodīti.
Vai publiskajā telpā eksistē arī zemiskas atklātas ofensīvas pret konkrētām personām, kas nav politiķi?
Jā, eksistē.
Tikko piedzīvoju šādu uzbrukumu sava kolēģa dēļ. Rakstu portālā TVNET kopā ar vairākiem kolēģiem no kuriem viens ir izvēlējies sev māksliniecisku pseidonīmu darba drošības dēļ. Cits citu atbalstām un priecājamies, ja kolēģim izdodas labāks raksts par pašu. Tas ir normāli.
Mazās sabiedrībās, kurās ”cits citu pazīst” žurnālistikā godprātīgi darboties nav iespējams, ja autors atklāti pauž savu vārdu. Šodien, interneta ērā, katrs ”sētas miets” neizlasa rakstu līdz galam, taču ir gatavs mest ar akmeni autoram, ja publicistiskā darba saturs neatbilst brēcēju interesēm un vajadzībām. Lai aizsargātu autorus no agresīvā pūļa un ”ieinteresēto personu” uzbrukumiem, nopietnas redakcijas pieprasa saviem autoriem darbā izmantot pseidonīmus vai praktizē tā saucamo ”kolektīvo žurnālistiku’”, kad neviens no publikāciju autoriem neparaksta savus darbus ar savu vārdu un uzvārdu.
Olivers Everts ir viens no šādiem gadījumiem. Būtībā taču ir vienalga kā sauc autoru un kā viņš izskatās. Pats svarīgākais ir kā viņš raksta. Taču mazos dīķos, tādos kā Latvija, valda strikta iekšējā hierarhija un jaunu seju parādīšanās mediju ēterā, izraisa smagu konkurentu un kritizēto personu skaudības lēkmi. Tas, ka Olivers raksta labi, ir skaidrs.Tieši tāpēc jāsāk vajāt viņš kā persona un jāmēģina noskaidrot ”kas viņš” ir lai, piesistu krustā pēc esošajiem spēles noteikumiem. Jo varžu dīķī visu nosaka stārķis.
Tagad tīmeklī var apskatīt visādas karikatūras par šo kolēģi un uzzināt, kas esot šis autors, faktiski esot es pati! Oj,oj,oj! Kas par pseidoatklājumu!
Tātad – lasītājs nevis apspriež aktualizēto problēmu, bet cenšas nogalināt nelāgas ziņas nesēju. Nositot autoru problēmas vairs nebūs?
Protams, ka par šo nepatieso atklājumu var pasmaidīt.:) Var gandarīti uzjautrināties par to kā plosās Olivera apskādētas Latvijas amatpersonas, viņa kritizētie politiķi, reklāmisti un ierēdņi. Kā cītīgi skricelē pasūtījuma tekstus kādreizējās Atmodas ”buldozeristes” rīta avīzēs. Taču pārsteidz kas cits. Proti: cik tomēr viegli sabiedrību var iešūpot 100% melīga apgalvojuma spēks. Konkrēti, ietekmīgi skauģi iešūpo publiskās domas laivu + apmelo autoru+ pielīmē viņa personību man un publika nekritiski aplaudē, pat neiedomājoties, ka viss notiekošais ir konkrētu cilvēku skaudības lēkme. Pseidonotikums.
Protams, ka man bija amizanti uzzināt, ka esmu vienlaikus gan vīrietis gan sieviete. Protams, ka normāls žurnālists saprot – divus spēcīgus rakstus viens autors katru nedēļu nevar uzrakstīt. Tas nav iespējams. Protams, ka mūsu stils atšķiras. To redz pat ”piedzēries ezis”, taču tas netraucē centīgiem muļķiem uzsākt apmelojumu kampaņu pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu priekšvakarā nav uzpērkami. Skaudība rullē. Te nu jūs to redzat.
Kuri ir šie skauģi – konkurenti un Olivera rakstos kritizētās personas.
Tagad mēs redzam atvērtu un atklātu skaudības uzbrukumu, kurā neviens vairs neslēpjas. Arī ”atmaskojošo rakstu” un ”falšo fotomontāžu” pasūtītājus var lieliski atpazīt. Skaudība triumfē publiski.


Gaļēdāji pret zālēdājiem. Kurp ejam?

Gaļa

Gaļa

2014.gada 20.augustā

Tagad, kad mediju telpu pārpludinājušas vaimanas par pārtikas produktu embargo Krievijas virzienā un Latvijas preču pārpalikumu, es vēlētos parunāt par gaļēdājiem un zālēdājiem.

Pārmaiņas pēc.

Par karnisismu.

Amerikāņu publiciste un pētniece Malanie Joy savā grāmatā ”Kāpēc mēs mīlam suņus, ēdam cūkas un ģērbjamies govs ādā?” pirmā aktualizē tēmu par to ko domā mūsu mājdzīvnieki, kurus nokauj, lai mēs tos apēstu. Viņa pievērš mūsu uzmanību faktam, ka mēs esam gandrīz 100% pārliecināti, ka tie, kurus mēs apēdam ir tik stulbi, ka nekad par savu likteni par neiedomājas.

Jā, veģetāriešiem šī tēma ir pazīstama. Jā, veģetārisms kļūst aizvien populārāks. Morālu vai praktisku apsvērumu pēc? Laikā, kad visā Rietumeiropā pieaug gaļas patēriņš un ļaudis ir aizrāvušies ar Atkinsa un visām citām proteīna dietām, kad restorāna īpašnieki ar saviem gumijas priekšautiem vairāk atgādina bendes nevis maltīšu virtuozus, mēs redzam strauju veģetāriešu pulciņa paplašināšanos ne tikai novājēšanas dēļ. Ir pārāk daudz iemeslu kāpēc patērētājam rodas pretenzijas pret gaļu. Tāpēc, ka gaļa ir pilna ar nekontrolējamām vielām, zālēm un citiem mēsliem, ko negribas nogaršot. Tāpēc, ka lopiņi tiek turēti neatbilstošos apstākļos, baroti ar neatbilstošu barību un tiek vesti uz kaušanu rentablās kautuvēs. Nē, tas nav normāli. Nav.

Slavenības viena pēc otras publiski atzīstas, ka pievērsušās veģetārismam. Vairākas amerikāņu un britu avīzes 2014. nodēvēja par veģetāriešu ”buma gadu” vēl pirms Beyoncé un Jay-Z deklarēja savu pāreju uz zālēdāju statusu. Veģetāriešu ir daudz, taču sevi viņi neafišē, jo uzskatām, ka veģetārisms galvenokārt ir saistīts ar savas privātās veselības saglabāšanu. Taču arī šeit neiztikt arī bez ideoloģijas, jo tā pati Beyoncé savā veģetārisma dzīves perioda laikā izpelnījās nosodījumu tikai tāpēc, ka bija uzvilkusi dabīgās kažokādas kažoku. Veģetāriešiem ir svarīgi ne tikai principi, bet arī ētiskie un vides aizsardzības jautājumi.

Ir daudz dzirdēts par vegāņiem, kas laiž ārā no spostiem kažokzvērus, lai tie sajūsmā joztu uz mežu un tur nobeigtos. Ir redzēts kā dārgu kažoku īpašnieces lielpilsētu centros apskādē ar krāsu flakoniņu saturu.

Mēs zinām, ka dzīvojam gaļēdāju kopienā un šeit dominē sprosta un kautuves klusā loģika. Tai pretoties var tikai neuzkrītoši, nemanāmi un klusi. Tā, lai neviens neredz, to skaļi neafišējot. Savā virtuvē. Citādi var norauties pa spārniem.

Kāpēc Melanie You lecas un raksta šādas grāmatas? Grāmatas autore ir militāro vegāņu tipāžs. Mazliet pārspīlējumi viņai ir un daudz kategorisma arī pietiek. Taču grāmata piedāvā arī vielu pārdomām, kas manuprāt ir galvenais mākslas un literatūras uzdevums. Vai tas, ka mēs esam nolēmuši, ka mums ir tiesības ēst dzīvniekus un pakļaut tos savai ēdienu kartei ir ētiski vai nav? Vēsturiski un filozofiski tā tas ir pieņemts. Lai izvairītos no sajūtas, ka mēs slepkavojam, ir pieņemts uzskatīt, ka lopi neko nesaprot un nejūt. Pirmais šo jautājumu aktualizēja Jeremy Bentham: ”The question is not, Can they reason? nor, Can they talk? but, Can they suffer”. Neraugoties uz savām šaubām, Džeremijs pats tomēr turpināja ēst kotletes un desas. Pēc viņa domām, mājdzīvnieki neko nedomā, viņi nespēj baidīties no nāves un tāpēc viņiem nav vajadzības justies kā upuriem. Ja Džeremijs būtu zinājis to, ko šodien dzinām mēs (cūkas labi novēro apkārti, iedraudzējas un atceras savas attiecības), tad viņam būtu bijis grūtāk iekosties karbonādē. Varbūt tad viņš domātu tā kā dzīvnieku tiesību aizsargātāji Tom Regan un Gary Francione. Šie aktīvisti ir jau neskaitāmas reizes pierādījuši, ka lopiņi nav bejūtīgas un trulas būtnes, ka viņi jūt stresu, sāpes un bailes tāpat kā mēs.

Pirms 2500 gadiem Pitagorsun viņa simpatizētāji raksturoja ”gaļas ēdējus” kā barbarus. Līdzīgu viedokli pauda arī antīkais Plutarhs savā ”Morālē”. Tagad Joy runā par fundamentālu patriarhālisma idoloģiju, kurā gaļas ēšana ir normāla un neitzrūkstošas sastāvdaļa par kuru diskutēt vairums pat neuzdrošinās. Karnims ir gaļas ēšanas legalizācijas ideoloģija. Grupas spiediens. Visi tā dara. Tāpec arī Tu tā darīsi. Ēd gaļu un nerunā pretī. Viss. Ja kāda no govīm pēkšņi aizbēg no kravas, kura paredzēta vešanai uz kautuvi, mēs visi gavilējam un vēlamies, lai viņa izglābjas. Mēs dzeram pienu saulei rietot un jūsmojam par laukiem. Pēc tam nākamajā dienā mēs mierīgi noskatāmies kā govis regulāri apsēklo, kā viņu bērnus – teliņus nodod kaušanai. Normāli. Mēs skatāmies filmas ar cūciņu galvenajā lomā un pēc tam brīnāmies, ka pēc filmēšanas galvenās lomas tēlotāja ir nokauta un apēsta.

Es nevēlos šeit runāt par veģetārismu, bet gan par to cik ļoti mēs ierokamies konservatīvos priekšstatos un turpinām tos attīstīt, nemaz neiedziļinoties to patiesajā morālajā būtībā. Mūs bērnībā iemācīja ēst gaļu. Vai ar to pietiek, lai turpinātu?