Zemūdenes medības – ar dakšu tumsā. Ko mēs ķeram?

2014.gada 20.oktobris

līcis un laiva

Naidīgo zemūdeņu medības Zviedrijas piekrastē turpinās jau ceturto dienu.

Krievijai piederošais naftas tankeris NS Concord joprojām dirn neitrālajos ūdeņos Stokholmas arhipelāgā 12 jūdzes no galvaspilsētas. Tur tas plunčājas un ”lasa sēnes” jau kopš pērnās trešdienas. Tāpēc ekspertiem šķiet, ka šis kuģis varētu būt pazudušās zemūdenes ”bāze”.

Pēc drošības eksperta Tomasa Rīsa domām ”mīklainā zemūdene” varētu būt krievu, norvēģu vai vācu. Taču avīzes Svenska Dagbladet ”nopludinātie” materiāli liecina, ka zviedru armija ir saklausījusi komunikāciju krievu valodā. Zviedru izlūkdienestu pieredze no līdzīgām operācijām 80. gados un NS Concord ”mīņāšanās” liek domāt ka mīklainais zemūdens braucamais tomēr būs no Krievijas.

”Pašreizējā situācija ļoti atgādina krievu darba stilu. Viņiem vienmēr ir viens ”mātes kuģis” un no tā palaiž mazās zemūdenes. Tagad situācija ir tieši tāda pati, – konstatē eksperts. Pēc eksperta domām kuģis gatavojas mazo zemūdeni ”ielaist” dokā. Tādējādi to var nogādāt mājās neredzamā veidā. Tā teikt – ”zem māmiņas brunčiem”.

Turpretī Anders Nordīns, loču šefs, neuzskata, ka naftas kuģis uzvestos jūrā savādi. ”Naftas biznesā tā dara, tas nav nekas neparasts, var mīņāties uz vietas un manīt virzienu. Nepārspīlēsim”, – viņš saka. Tikmēr zviedru jūras spēki sāk dzenāt žurnālistu un entuziastu laivas no ”notikuma vietas”.

Nav izslēgts, ka šovakar mēs uzzināsim ko vairāk.

LE PARTI HARMONIE, CINQUIÈME COLONNE DE POUTINE

Tvnet – Lettonie

Le parti pro-russe Harmonie se maintient en tête du scrutin letton, ce qui n’a rien d’étonnant, estime le portail d’information Tvnet : “Les 23 pour cent obtenus par Harmonie ne sont ni surprenants ni choquants. Par le passé déjà, ce parti, dont la majorité des électeurs résidait dans la capitale lettone, obtenait 20 pour cent des voix, voire plus. Ce parti pro-Kremlin a cependant réussi à fédérer ce pan de la population de Lettonie qui veut continuer à vivre dans un état d’isolement et soutient la politique du chef de file du parti, Nils Ušakov, qui aspire à un rattachement de la Lettonie à l’empire de Poutine. C’est une preuve de plus que beaucoup de personnes ont la nostalgie de l’ère soviétique. Il sera difficile d’intégrer à l’opinion lettone ceux qui adhèrent à cette logique colonialiste. Les électeurs du parti Harmonie ne tiennent pas à s’intégrer et ils veulent rester la cinquième colonne de Poutine à Riga, Daugavpils ou Liepāja.” (05.10.2014)

HARMONIE-PARTEI IST PUTINS FÜNFTE KOLONNE

Tvnet – Lettland

Dass die pro-russische Partei Harmonie 23 Prozent der Stimmen erzielte, ist für das Internetportal Tvnet nicht erstaunlich: “23 Prozent für ‘Harmonie’ ist nichts Überraschendes oder Schockierendes. 20 Prozent und mehr hat diese Partei auch früher bekommen und die meisten ihrer Wähler kamen stets aus der lettischen Hauptstadt. Diese Pro-Kreml-Partei hat es aber geschafft, diejenigen Einwohner Lettlands zusammen zu bringen, die weiter in einem Zustand der Selbstisolation leben wollen und die Bemühungen des Parteivorsitzenden Nils Ušakovs unterstützen, Lettland in Putins Reich einzuverleiben. Das ist noch ein Beweis, dass sich viele nach den alten Sowjetzeiten sehnen. Es wird schwer fallen, die Anhänger dieser Kolonialherrenlogik in die lettische Öffentlichkeit zu integrieren. Die Wähler der Partei Harmonie wollen nicht integriert werden und weiterhin Putins fünfte Kolonne in Riga, Daugavpils oder Liepāja vertreten.” (05.10.2014)

Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Šodien, kad deputātu svītrošanas maratons balsošanas kabīnēs jau aiz muguras, varam lepni secināt, ka esam uzvarējuši. Radio ziņo, ka «Āboltiņa, visticamāk, neiekļūs Saeimā», un tas nozīmē, ka kurzemnieki ir savu pateikuši: «Mēs nevēlamies redzēt pie varas cilvēkus, kas respektē tikai savas, nevis kopējās valsts un sabiedrības intereses.»

Līdzīgu ainu var novērot arī citos reģionos un pārējo partiju modeļos, taču «Vienotības» lokomotīvju sagrāve šajās vēlēšanās izskatās visiespaidīgāk. Arī otrs spēcīgākais zaudētājs (pa šo līniju) ir bijušo premjerministru partija (0,9%) ar odiozo Aināru Šleseru spicē. Politiskā pagātne nogrieza ceļu arī viņu politiskajai nākotnei.

Saskaņa kā neokolonizatoru ass

Saskaņas iegūtie 23% aizvadītajās vēlēšanās nav nekas negaidīts vai šokējošs. «Divdesmitprocentu» līmenī ušakovisti ir atradušies arī iepriekš, un vēlētāju aktivitāte (kā parasti!) bijusi vislielākā tieši valsts galvaspilsētā Rīgā, kur tradicionāli atrodas arī šīs partijas atbalsta centrs. Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī, ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo «imigrantu sindromu», redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.

Šāds «imigrantu fenomens» nav nekas jauns un eksistē arī citās Eiropas metropolēs, taču mūsu gadījumā tas nav ticības, bet gan lielkrievu šovinistiskās ideoloģijas noteikts un tieši tāpēc bīstamāks Latvijas neatkarības saglabāšanai. Tie, kas vēlas būt ārzemnieki Latvijā un negrasās iekļauties Latvijas politiskajā ikdienā produktīvi un nesavtīgi, nemainīs savu nostāju arī tad, ja visi latviešu mediji sāks raidīt krievu valodā. Ar to būtu jārēķinās tiem «ideologiem», kas šodien pieprasa ētera raidlaika palielināšanu krievu valodā uz nodokļu maksātāju rēķina sabiedriskajos medijos. Vienkārši tāpēc, ka «kolonizatoru pašizolācija» ir laika jautājums un šo kaiti var izārstēt tikai laiks, tieši tāpat kā iesnas.

Bez tam neaizmirsīsim, ka par Saskaņas centru balsoja arī pensionāre, kurai bezmaksas braukšana Rīgas tramvajā šķiet svarīgāka par savas valsts neatkarību, tieši tāpat kā šampinjonu lasītājam Īrijā šis bija «veids», kā atriebties dzimtenei, no kuras viņš jau ir sen un kašķīgi atvadījies.

Saskaņa ir un paliek protesta balsojuma partija Latvijā, un ir labi, ka aktieris Artuss Kaimiņš ar savu «Suņu būdu» nerēja šīs partijas interesēs. Paldies, Artus, vismaz par to!

Galvenais vēlēšanu zaudētājs – partija Vienotība

Protams, galvenais vēlēšanu zaudētājs ir apvienotā partija Vienotība, kurai faktiski bija jāapsteidz Saskaņa, taču tas nenotika. Vienotības zaudējums ir liela mūsu Latvijas vēlētāju uzvara, jo populārā akcija «svītrosim pirmos piecus», kuras publiskošanā aktīvi līdzdarbojāmies arī mēs TVNET slejās, ir nesusi rezultātu – vēlētājiem ir izdevies izsvītrot no deputātu kandidātu sarakstiem pašu «ietekmīgāko personu» – parlamenta spīkeri un Vienotības vadītāju, juristi Solvitu Āboltiņu. Tas ir liels Latvijas vēlētāju vienotības apliecinājums. Tas nozīmē, ka mēs varam ietekmēt politiskos procesus šajā valstī – ja vēlamies, un mēs to arī izdarījām. Kāpēc parlamenta spīkeres masveida izsvītrošana no sarakstiem ir panākums? Pirmkārt tāpēc, ka ar šo aktivitāti vēlētāji pierādīja, ka vēlas aizvākt no Latvijas parlamenta varas pārstāvjus, kas neiztur varas+naudas pārbaudi. Nav noslēpums, ka Solvita Āboltiņa šo simbolisko testu politikā nav izturējusi un pie savas nepopularitātes tautā vien pati ir vainīga (starp citu, mani nepārliecina lielais «plusiņu» skaits pie viņas uzvārda, bet tā jau ir tēma citam pētījumam!).

No partijas Vienotība gaidīju daudz vairāk, jo šā politiskā spēka rindās ir samērā daudz valstij vērtīgu politiķu, kas ir pelnījuši pārņemt vadības stūri. Taču «tauku kārta» partijas augšgalā nevēlas atkāpties, un to pierādīja arī leģendārās trīs sievietes, kas reāli pazudināja Vienotību: augstprātīgā, narcisistiskā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa + nevarīgā, retoriski vārgā, nepārliecinošā «rezerves premjerministre» Laimdota Straujuma ar savu nespēju pieņemt lēmumus krīzes situācijā + viņas preses sekretāre ar savu pagātnes pornogrāfijas skandālu.

Jācer, ka vēlēšanu rezultātā Vienotība beidzot saņemsies un spēs atvadīties no savas postsovjetiskās domāšanas paliekām, atbrīvojoties no «vajadzīgiem» cilvēkiem, «inventāra», un pavērs plašāk durvis jaunām, modernām vēsmām, dinamiskiem strādātspējīgiem cilvēkiem, kas ir ļoti svarīgi šīs Latvijai tik nozīmīgās liberāli demokrātiskās partijas attīstībai.

Tāpēc ir pamats cerēt, ka Solvita Āboltiņa atkāpsies no sava politiskā statusa pēc neveiksmīgajām vēlēšanām pati (tāpat kā zviedru F. Reinfelds) un nepretendēs arī uz ministres amatu nākamajā valdībā.

Latviešu partiju uzvarētājs – Aivars Lembergs

Neraugoties uz to, ka Ventspils mēram hroniski turpina draudēt tiesu procesi un sabiedrībā ir nostiprinājies viedoklis, ka šis klasiskais pašmāju oligarhs nebūtu cienīgs iesēsties Latvijas valdības vadītāja krēslā, viņš turpina savu airēšanos aizvien tuvāk valsts formālajai varai (reālā/aizkulišu vara viņam lielā mērā kā «melnajam kardinālam» jau ir). Protams, priekšvēlēšanu kampaņas TV raidījumos Aivars Lembergs «auroja kā uz lauka», «plosījās kā negudrs», «nelaida nevienu pie vārda» (citāti no tvitera komentāriem), mēģinot pārvērst politisku diskusiju par savu monologšovu. Tas viņam lielā mērā arī izdevās, jo verbāls viņš ir un demagoģiju kā retorikas tehniku (šķiet) ir attīstījis savus neskaitāmajos tiesas procesos. Treniņš ir bijis, un tāpēc izrāde uz priekšvēlēšanu kampaņas skatuves viņam izdevās gandrīz spīdoši. Īpaši eleganti izskatījās viņa performance Latvijas Televīzijas priekšvēlēšanu pārraižu maratonā. Brīdī, kad pārraides vadītāji Inga Spriņģe un Jānis Geste pieprasīja sākt visiem premjerministra amata pretendentiem uzstāties angļu valodā, Aivars Lembergs atteicās to darīt ļoti pamatoti un šarmanti, neļaujot raidījuma vadītājiem turpināt izklaides stilu. Tas bija efektīgi, un ar šiem «priekšnesumiem» viņš, protams, demonstrēja vēlētājiem harismātiska līdera tēlu, kā joprojām pietrūkst Vienotības un NA partijām. Izlikšanās, ka Ventspils oligarhs varētu būtu patiešām gatavs apvilkt Latvijas premjerministra mantiju, nepārliecina. Viņš nospēlēja šovu, noenkurojot savu partiju ZZS trešā lielākā Latvijas politiskā spēka statusā. Tālākā politika atkal turpinās «no Ventspils», kā parasti un ar suflieriem no Kremļa. Taču šovu viņš piedāvāja, un Latvijas vēlētājam patīk «Žirinovska efekti» varas gaiteņos, kas arī nostrādāja gan latviešu, gan krievu auditorijā. Kādu efektu «Lemberga aurošana televīzijā» atstās uz Latvijas politisko realitāti, nav grūti paredzēt – pagrieziens uz austrumiem tiks ieeļļots vēl uzkrītošāk.

No suņubūdas uz parlamentu

Otrs spēcīgākais «latvju Žirinovskis» jeb «vietējā Čičolīna» ir aktieris un brīvmākslinieks, kas tēlo žurnālistu, – Artuss Kaimiņš. Viņa izredzes nodrošināja LTV žurnāliste Inga Spriņģe, piedāvājot viņam piedalīšanos savā šovā «1:1», kurā viesis «pievāca galdu», uzrāpās uz tā ar kājām un dejo tur joprojām. Par to liecina viņa uzvara 12. Saeimas vēlēšanās, pārceļoties no 35. vietas uz pirmo savas Reģionu partijas sarakstā (7%).

Savs klauns Latvijas parlamentā tagad būs arī mums. Tiktāl ir skaidrs, ka visām Latvijas partijām turpmāk vajadzēs savus «kaimiņus no suņubūdas», lai ar viņu palīdzību piedabūtu vēlēt jauniešus, kas mēdz nebalsot. Viņš ir vēlētāju «svītrošanas maratona» uzvarētājs un priekšvēlēšanu skandālu čempions. Kādu ietekmi «Suņu būdas» (viņa vadītā populistiskā radioraidījuma nosaukums) iemītnieka ienākšana parlamentā atstās uz Latvijas politiku, vēl grūti prognozēt. Šķiet, ka kādu laiku Artusam pietiks dūšas trobelēt un jandalēties pa Jēkaba ielas telpām. Kas būs pēc tam? Šķiet, ka pēc tam būs klusums, jo «Spriņģes efekts» viņam palīdzēja uzrāpties uz skatuves, taču lomas viņam tur joprojām nav.

«Suņabūdas» triecienspēka šogad iztrūka Nacionālajai apvienībai, kas nespēj vēlētājiem piedāvāt nobriedušu kompromisa līderi un tā vietā turpina investēt nepārdomātās akcijās un personālijās. NA mēģinājums pievākt kristīgās partijas auru no šleseristiem neguva panākumus. Kamēr šajā politiskajā spēkā dominēs «enerģiski puišeļi», uz nopietnām politiskajām izredzēm nav ko cerēt.

Ingūnas Sudrabas partijas (7%) mīklainie finansētāji ir tikpat savādi kā viņas «neredzamie» lidojumi uz Maskavu. Rodas iespaids, ka kādreizējā valsts kontroliere nav atmodusies no hipnotiska miega un tagad dzīvo bezrobežu «Putina telpā» bez dimensijām. Ušakovs viņai noteikti pados roku. Viņš ir pieklājīgs pret kaķiem un sievietēm.

Vēlētāju procentu spoki

Vēlētāju aktivitāte Latvijas 12. Saeimas vēlēšanās esot bijusi 58,78% robežās. Vairums balsotāju liecina, ka sestdien iecirkņos bijušas rindas, taču statistika ziņo, ka balsot gājis tikai «katrs otrais». Man šķiet, ka arī šajā virzienā būs jāveic pētniecība, jo visi deklarētie un nedeklarētie pases īpašnieki varēja arī ilgstoši neatrasties valstī un «izejas skaitļi» šiem mērījumiem varētu būt arī neprecīzi tieši necaurspīdīgās Latvijas iedzīvotāju masu emigrācijas dēļ. Procenti spokojas un rada nepamatotu depresiju par to, ka «visiem nerūp Latvijas nākotne», kas var izrādīties maldīgs secinājums.

Tāpēc mums ir pamats optimismam, jo balsojām aktīvi, svītrojām dūšīgi un vismaz 40% no nākamā parlamenta deputātiem būšot jaunpienācēji. Tas ir labi. Par to arī apsveicu mūs visus!

Lai mums visiem veicas arī turpmāk!

Harmony party is Putin’s fifth column

Tvnet – Latvia | Sunday, October 5, 2014

It’s no big surprise that the pro-Russian Harmony party received almost one quarter of the vote, the Internet portal Tvnet believes: “Twenty-three percent for Harmony is neither surprising nor shocking. The party had already received 20 percent and more in past elections, and the majority of its voters have always been situated in the Latvian capital. Now, however, this pro-Kremlin party has managed to bring together those inhabitants of Latvia who want to live in a state of self-imposed isolation and who support party leader Nils Ušakovs’ efforts to make Latvia part of Putin’s empire. This is further evidence that many long for a return to the old Soviet era. It will be difficult to integrate the advocates of this colonialist mentality into Latvian public life. Those who voted for Harmony don’t want to be integrated. They want to go on being Putin’s fifth column in Riga, Daugavpils oder Liepāja.”

» To the complete press review of Monday, October 6, 2014

Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus. Vai iecerētais izdevās?

2014.gada 6.oktobrī

Vēlēšanas jau aizvadītas.

Tagad ir interesanti pavērot kā iedarbojušies dažādi priekšvēlēšanu akcenti. Viens no tiem bija arī mūsu iniciētā akcija “svītrosim pirmos piecus”.

Man šķiet, ka iecerētais īstenojās un vēlētāji aktīvi svītroja partiju piedāvāto kandidātu sarakstus.

Protams, ka visi nebija konsekventi un “nepieturējās tikai pie pirmajiem pieciem”, taču galarezultāts ir lielisks – tauta aktīvi piedalījās savu “tautas kalpu” izvēlē ar rakstāmo rokās.

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

Ar šo publicēju rakstu, kuru biju piemirsusi publicēt savā blogā.

Tātad – tagad jūsu uzmanībai 29. septembrī publicētais raksts “Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus”.

Edijs Palens.LETA

Pēc dažām dienām būs klāt vēlēšanas. Lielu entuziasmu no vēlētāju puses pagaidām nemana. Skepses iemesls nav tālu jāmeklē. Tas atrodas tepat līdzās: pieviltu politisko cerību izskatā un draud ar kārtējo vēlētāju skaita kritumu pie vēlēšanu urnām Rīgā, Liepājā, Babītē un Alūksnē.

«Es uz vēlēšanām šogad neiešu,»

atzīstas Māra un paskaidro, ka «nezinot, par ko balsot». Kāpēc viņa nebalsos par to pašu partiju, kurai piešķīra savu balsi pirms četriem gadiem? Tāpēc, ka Vienotība savu sponsoru spiediena rezultātā esot būtiski sarūgtinājusi viņu ar savu balsojumu pret uzturēšanās atļauju pārdošanas ierobežojumu ārzemniekiem (Krievijas pilsoņiem). Principā viņa esot Vienotības vēlētāja, bet tagad vairs nezinot, «kur savu balsi likt», jo «Vienotība esot savu vēlētāju pievīlusi». Politiķu darbi neatbilstot solījumiem.

Aivars arī vairs negrib balsot par Vienotību tāpēc, ka valdības koalīcija joprojām nav atrisinājusi Maxima traģēdijas izmeklēšanas lietu un «neviens nav sodīts par nelaimīgo cilvēku nāvi zem lielveikala drupām» – prāto Aivars, un viņam var piekrist.

Tante Ilona parasti balso par Saskaņas Centru, jo Ušakovs Rīgas pensionāriem ir piešķīris bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā. Taču tagad Ilona vairs nebalsošot par šo partiju, jo viņu nobiedējuši Nila Ušakova tuvākā sabiedrotā Vladimira Putina iniciētā Krimas okupācija uz karš Ukrainas austrumos. «Nu vairs nezinu, par ko balsot, jo man bail, ka nesāk karot tepat pie mums Juglā,» viņa skaļi secina un klusi nopūšas.

Arnolds domā tāpat. Arī viņus abus var saprast.

Vilis ir nikns uz «veco politisko spoku parādīšanos» Šlesera un Godmaņa partijā un tāpēc vēlēt neiešot arī viņš. «Vienreiz jau noveda Latviju līdz kliņķim un tagad grib tikt pie siles atpakaļ» – viņš šņāc. Arī Vili var saprast.

Taņa joprojām nevar pateikt – ies vai neies uz vēlēšanām, jo arī viņai neesot par ko balsot. Krievu valodu kā otro valsts valodu viņa negribot un nacionālboļševiku retorika viņai nešķiet pievilcīga. Viņai vajagot ko jaunu un cerīgu.

Artjoms nesen pārcēlies no Rēzeknes uz Rīgu un vēlēt negrasās. Neesot partijas, kas konstruktīvi un progresīvi pievēršas latviešu – krievu kopējiem jautājumiem, un tāpēc viņš palikšot sestdien mājās uz dīvāna. Pie televizora.

Andis ar Marutu parasti balsojot par Nacionālo Apvienību, bet šoreiz gan viņi vēlēt neiešot, jo «vecā, labā partija tagad esot puritāniski stulba», jo pieslejas pašmāju putinistu ierosinātajiem grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā «un tāpēc modernu cilvēku balsis nav pelnījuši» – tā Maruta.

«Sirsniņpartija» Ingūnas Sudrabas vadībā šoreiz nepatīk Zaigai ar Mārtiņu. Sākumā esot gribējuši par to balsot, taču līderes slēpšanās reklāmās aiz svešas «aktrises balss» radījusi iespaidu, ka arī politikā Sudrabai var nepietikt spēka runāt pretī ietekmīgo partijas sponsoru diktātam un savējo politiku viņai var neizdoties realizēt. «Tas, kurš baidās runāt ar mani savā balsī, nav manas balss cienīgs,» ducina Mārtiņš. Arī viņu var saprast.

Paredzot, ka vēlētāju aktivitāte šajās 12. Saeimas vēlēšanās varētu būt vēl zemāka nekā iepriekš, ir jāsāk domāt par to, kā iespējams sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus, tātad – mūs visus.

Kā sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus

Pirmais solis šajā – sodīšanas virzienā parasti ir vēlēšanu boikots. Otrais – apzināta sabojātu biļetenu mešana urnās vai nepazīstamu sīkpartiju atbalstīšana. Trešais – tukša klaigāšana, ka «jābrauc prom no valsts», jo «šeit viss ir pērkams, ieskaitot likumus un politiku».

Visi šie «pārbaudītie paņēmieni» neko nedos, jo izvirzītie politiķi tiks ievēlēti arī 12. Saeimā pat tad, ja uz vēlēšanām ieradīsies tikai 33 vēlētāji.

Paradoksāli, bet fakts.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Kā uzvesties vēlēšanās, ja labā un universāli pareizā partija pie Latvijas horizonta vēl joprojām nav parādījusies un mums ir iespēja balsot tikai par tiem, kurus ir apstiprinājis Cimdars un Co?

Mēs varam likt lietā savu slepeno ieroci un pie Saeimas barotavas palaist citus – jaunus, svaigus, iespējams, neuzbarotus, nekorumpētus «rukšus» kaut vai no tām pašām partijām.

Demokrātijas defekts

Pirms nedēļas Latvijas juristu un politologu autoritāte Egils Levits Latvijas Universitātes Jāņa Čakstes auditorijā1 konstatēja, ka demokrātijai Latvijā ir arī defekti. Viens no tiem esot finansētāju pārāk lielā ietekme uz Latvijas politisko partiju balsojumu aktivitātēm. Partiju finansētāji un viņu alkatīgās prasības mūsu politiķiem nereti šķiet svarīgākas pat par mūsu – vēlētāju vajadzībām.

Tāpēc Latvijas «tautas kalpi» nereti tiecas rīkoties 100% tā, kā vajag «naudas maisiem» un nevis mums – tautai, vēlētājiem.

Politikā ir jābūt cilvēkiem, kuri savas «Maslova piramīdas» pamatus jau ir ielikuši. Kad pamata vajadzības ir apmierinātas, tad var īstenoties, strādājot valstij un sabiedrībai. Diemžēl šobrīd (pārāk) daudzi iet politikā, lai apmierinātu savas pamatvajadzības.

Tāpēc daudzu Jēkaba ielas iemītnieku labums (nereti) tiek novērtēts augstāk nekā Latvijas sabiedrības kopējais labums. Šis ir ļoti nepatīkams Latvijas demokrātijas defekts. Pasaulē ir neskaitāmas demokrātiskas valstis, kurās partiju sponsori nespēj diktēt politiķiem likumus un rīcību tik skarbi, noteikti un bezkaunīgi, kā tas notiek Latvijā. Ir valstis, kurās deputātiem ir stingrs politiskais mugurkauls, principialitāte un nav vēlēšanās izmantot savu politisko karjeru savtīga materiālā labuma iegūšanai. Mums atliek cerēt, ka nākamie ievēlētie deputāti un partijas pamazām iemācīsies nerīkoties tā, kā vajag kādam «naudas devējam», bet gan dos priekšroku vēlētāju prasībām. Cerams, ka šīs pārmaiņas uz labu pamazām ieviesīsies pašas no sevis arī pie mums, līdz ar postsovjetiskās paaudzes alkatīgo politiķu nomaiņu. Tālākā nākotnē mēs varētu nodrošināt arī to, ka partijas vairāk finansē no valsts budžeta un tiek ierobežota maksimālā viena ziedotāja ziedojuma apjoma plūsma (galu galā Bankas Baltija, Parex bankas un Liepājas Metalurga krahs + pērkamas tiesas mums izmaksā daudz dārgāk).
Taču mēs tik ilgi gaidīt nedrīkstam. Lai paātrinātu šo procesu, mums – vēlētājiem ir pienākums sodīt deputātus un viņu partijas, kas balso pretēji saviem solījumiem. Tā kā vēlēšanās mums «tiek piedāvātas» tikai tās partijas, kas ir pieejamas (nevis vēlamas), tad mums neatliek nekas cits, kā sākt apzinātu kolektīvu akciju – «novākt no siles rukšus, kas tur jau iekāpuši ar priekškājām» jeb izsvītrot no «savējās partijas» saraksta balsojuma biļetenā pirmos piecus deputātus.

Akcija «izsvītro pirmos piecus»

«Akcija «Izsvītro pirmos piecus» ir jau senāk radusies ideja,» stāsta Kalvis Apsītis. Idejas autoram Valdim Vītoliņam neesot patikuši līdzšinējie protesta balsojumu veidi (tukšās aploksnes, balsojumi par opozīciju vai sīkpartijām). Viņš (kā daudzi citi) esot pamanījis, ka deputātu kandidātus viena saraksta ietvaros atdala samērā neliels punktu skaits un ar diezgan nelielu balsotāju skaitu var panākt būtisku saraksta deputātu «rotāciju».

Tā arī radās ideja par akciju «Izsvītrosim pirmos piecus!».

«Viens no Saeimas kontrolieriem ir valsts prezidents. V. Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt drošības likumu grozījumus un par tiem pat notika referendums, bet V. Zatlera «Rīkojums Nr. 2» vismaz uz brīdi mazināja Saeimas deputātu visatļautības sajūtu. Otrs Saeimas kontrolieris ir vēlētājs,» raksta Valdis Vītoliņš un piedāvā mums – vēlētājiem apzināti ieviest korekcijas mūsu iespēju robežās. Ja arī notiks tā, kā prognozē, ka nākamajā parlamentā mēs 4. oktobrī ievēlēsim tādas pašas partijas kā līdz šim, tomēr varam panākt, ka vecie vēži no Jēkaba ielas nama tiek izmesti no politikas saloniem.

Lai to izdarītu, lūdzu, rūpīgi iepazīstieties ar akcijas «Svītro pirmos piecus» loģiku. Valdis kā informācijas tehnoloģiju speciālists mums piedāvā īsu un viegli izpildāmu «programmu» jeb algoritmu. Tātad šādi mēs varētu rīkoties 4. oktobrī, ejot uz savu vēlēšanu iecirkni:

1) Tāpat kā parasti atrodiet sev ērtu vēlēšanu iecirkni un izvēlieties partiju, kuru vēlaties atbalstīt.

2) No saraksta augšgala izsvītrojiet pirmos piecus kandidātus, jo atrašanās saraksta sākumā (ja vien kandidāts nav izcēlies ar teicamu reputāciju un labi pamanāmiem darbiem) jāuzskata par kandidāta trūkumu. Ja esat pārliecināts, ka konkrētajam cilvēkam ir jāstrādā Saeimā, tad pieļaujiet izņēmumu, lai kāds arī būtu viņa numurs.

3) Visus citus kandidātus (pēc izsvītrotajiem pirmajiem pieciem) mainiet kā parasti – gan ar plusiņiem, gan svītrojumiem. Nesvītrojiet visus, jo tas nemainīs kandidātu relatīvo izkārtojumu. Tādēļ vēlams ievākt ziņas vismaz par dažiem simpātiskiem kandidātiem sākot ar 6. numuru, lai pēc tam nebrīnītos, kādēļ vispār par šo sarakstu nobalsojāt.

Vai akcija «Svītro pirmos piecus» ir taisnīga lieta?

Mums vēlētājiem ir pamats uzskatīt, ka sarakstu secību partijām nosaka nevis solidāra godprātība, bet gan iekšējā vai pat aizmuguriska vienošanās. «Daži politiķi (I. Rībena, A. Buiķis, J. Kursīte u.c.), kuri pēdējā brīdī mainīja partiju, ir apliecinājums tam, ka pat «ierindas» deputātam nav nekādas noteikšanas par to, kas un kādā secībā atradīsies sarakstos,» raksta autors.

«Svītrojot «lokomotīves», mēs nevis kādu īpaši sodām, bet nedaudz kompensējam nevienlīdzību aizkulišu spēlē, kurā daži spēlētāji ir ieguvuši priekšrocības.» Tā uzskata idejas autors.

Viņš domā, ka šāda vēlētāju rīcība vēlēšanās varētu nākotnē piespiest partijas godprātīgāk veidot savu deputātu sarakstus vēlēšanām, izvirzot saraksta sākumā jeb «pirmajā piecniekā» tikai tos savas partijas politiķus, kuri ir ieguvuši būtisku vēlētāju, nevis sponsoru atzinību.

Kāpēc no saraksta svītrot tieši pirmos piecus?

Valdis Vītoliņš domā tā: «Partijas parasti izceļ «pirmo piecnieku» bukletos, reklāmās, priekšvēlēšanu diskusijās. Turklāt, ja 100 deputātu vietas izdala ar 4 partijām un 5 vēlēšanu apgabaliem, iegūstam vidēji 5 deputātus no partijas vienā apgabalā, ar kuru ievēlēšanu rēķinās partiju sponsori.

Iebalsojot tajā pašā partijā citus cilvēkus, mēs veicinām rotāciju, un palielinām iespēju, ka deputāti rīkosies atbilstoši partijas deklarētajām (nevis tās sponsoru nedeklarētajām) vērtībām.»

Tātad, ja vairāki simti vēlētāju izsvītro no partiju sarakstiem tieši pirmos piecus deputātus, tad ir pamats prognozēt, ka neprincipiālo deputātu «tauku kārtiņa» no Saeimas zupas poda būs novākta.

Man šī ideja patīk.

Kā jums patīk akcija «izsvītrosim pirmos piecus», lai kaut ko mainītu mūsu valsts politikā nākošajos gados?


Jāņa Čakstes jubilejai veltīts sarīkojums „Latvieši un viņu Latvija”

Kalvis Apsītis «Vēlēt – tiesības vai pienākums?» http://www.demografija.lv/LU-JF-2014-09-20/velesanas-2014-09-20-isa-versija.pptx

Valdis Vītoliņš, «Priekšlikums politiķu rotācijai»

Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.