Gaļēdāji pret zālēdājiem. Kurp ejam?

Gaļa

Gaļa

2014.gada 20.augustā

Tagad, kad mediju telpu pārpludinājušas vaimanas par pārtikas produktu embargo Krievijas virzienā un Latvijas preču pārpalikumu, es vēlētos parunāt par gaļēdājiem un zālēdājiem.

Pārmaiņas pēc.

Par karnisismu.

Amerikāņu publiciste un pētniece Malanie Joy savā grāmatā ”Kāpēc mēs mīlam suņus, ēdam cūkas un ģērbjamies govs ādā?” pirmā aktualizē tēmu par to ko domā mūsu mājdzīvnieki, kurus nokauj, lai mēs tos apēstu. Viņa pievērš mūsu uzmanību faktam, ka mēs esam gandrīz 100% pārliecināti, ka tie, kurus mēs apēdam ir tik stulbi, ka nekad par savu likteni par neiedomājas.

Jā, veģetāriešiem šī tēma ir pazīstama. Jā, veģetārisms kļūst aizvien populārāks. Morālu vai praktisku apsvērumu pēc? Laikā, kad visā Rietumeiropā pieaug gaļas patēriņš un ļaudis ir aizrāvušies ar Atkinsa un visām citām proteīna dietām, kad restorāna īpašnieki ar saviem gumijas priekšautiem vairāk atgādina bendes nevis maltīšu virtuozus, mēs redzam strauju veģetāriešu pulciņa paplašināšanos ne tikai novājēšanas dēļ. Ir pārāk daudz iemeslu kāpēc patērētājam rodas pretenzijas pret gaļu. Tāpēc, ka gaļa ir pilna ar nekontrolējamām vielām, zālēm un citiem mēsliem, ko negribas nogaršot. Tāpēc, ka lopiņi tiek turēti neatbilstošos apstākļos, baroti ar neatbilstošu barību un tiek vesti uz kaušanu rentablās kautuvēs. Nē, tas nav normāli. Nav.

Slavenības viena pēc otras publiski atzīstas, ka pievērsušās veģetārismam. Vairākas amerikāņu un britu avīzes 2014. nodēvēja par veģetāriešu ”buma gadu” vēl pirms Beyoncé un Jay-Z deklarēja savu pāreju uz zālēdāju statusu. Veģetāriešu ir daudz, taču sevi viņi neafišē, jo uzskatām, ka veģetārisms galvenokārt ir saistīts ar savas privātās veselības saglabāšanu. Taču arī šeit neiztikt arī bez ideoloģijas, jo tā pati Beyoncé savā veģetārisma dzīves perioda laikā izpelnījās nosodījumu tikai tāpēc, ka bija uzvilkusi dabīgās kažokādas kažoku. Veģetāriešiem ir svarīgi ne tikai principi, bet arī ētiskie un vides aizsardzības jautājumi.

Ir daudz dzirdēts par vegāņiem, kas laiž ārā no spostiem kažokzvērus, lai tie sajūsmā joztu uz mežu un tur nobeigtos. Ir redzēts kā dārgu kažoku īpašnieces lielpilsētu centros apskādē ar krāsu flakoniņu saturu.

Mēs zinām, ka dzīvojam gaļēdāju kopienā un šeit dominē sprosta un kautuves klusā loģika. Tai pretoties var tikai neuzkrītoši, nemanāmi un klusi. Tā, lai neviens neredz, to skaļi neafišējot. Savā virtuvē. Citādi var norauties pa spārniem.

Kāpēc Melanie You lecas un raksta šādas grāmatas? Grāmatas autore ir militāro vegāņu tipāžs. Mazliet pārspīlējumi viņai ir un daudz kategorisma arī pietiek. Taču grāmata piedāvā arī vielu pārdomām, kas manuprāt ir galvenais mākslas un literatūras uzdevums. Vai tas, ka mēs esam nolēmuši, ka mums ir tiesības ēst dzīvniekus un pakļaut tos savai ēdienu kartei ir ētiski vai nav? Vēsturiski un filozofiski tā tas ir pieņemts. Lai izvairītos no sajūtas, ka mēs slepkavojam, ir pieņemts uzskatīt, ka lopi neko nesaprot un nejūt. Pirmais šo jautājumu aktualizēja Jeremy Bentham: ”The question is not, Can they reason? nor, Can they talk? but, Can they suffer”. Neraugoties uz savām šaubām, Džeremijs pats tomēr turpināja ēst kotletes un desas. Pēc viņa domām, mājdzīvnieki neko nedomā, viņi nespēj baidīties no nāves un tāpēc viņiem nav vajadzības justies kā upuriem. Ja Džeremijs būtu zinājis to, ko šodien dzinām mēs (cūkas labi novēro apkārti, iedraudzējas un atceras savas attiecības), tad viņam būtu bijis grūtāk iekosties karbonādē. Varbūt tad viņš domātu tā kā dzīvnieku tiesību aizsargātāji Tom Regan un Gary Francione. Šie aktīvisti ir jau neskaitāmas reizes pierādījuši, ka lopiņi nav bejūtīgas un trulas būtnes, ka viņi jūt stresu, sāpes un bailes tāpat kā mēs.

Pirms 2500 gadiem Pitagorsun viņa simpatizētāji raksturoja ”gaļas ēdējus” kā barbarus. Līdzīgu viedokli pauda arī antīkais Plutarhs savā ”Morālē”. Tagad Joy runā par fundamentālu patriarhālisma idoloģiju, kurā gaļas ēšana ir normāla un neitzrūkstošas sastāvdaļa par kuru diskutēt vairums pat neuzdrošinās. Karnims ir gaļas ēšanas legalizācijas ideoloģija. Grupas spiediens. Visi tā dara. Tāpec arī Tu tā darīsi. Ēd gaļu un nerunā pretī. Viss. Ja kāda no govīm pēkšņi aizbēg no kravas, kura paredzēta vešanai uz kautuvi, mēs visi gavilējam un vēlamies, lai viņa izglābjas. Mēs dzeram pienu saulei rietot un jūsmojam par laukiem. Pēc tam nākamajā dienā mēs mierīgi noskatāmies kā govis regulāri apsēklo, kā viņu bērnus – teliņus nodod kaušanai. Normāli. Mēs skatāmies filmas ar cūciņu galvenajā lomā un pēc tam brīnāmies, ka pēc filmēšanas galvenās lomas tēlotāja ir nokauta un apēsta.

Es nevēlos šeit runāt par veģetārismu, bet gan par to cik ļoti mēs ierokamies konservatīvos priekšstatos un turpinām tos attīstīt, nemaz neiedziļinoties to patiesajā morālajā būtībā. Mūs bērnībā iemācīja ēst gaļu. Vai ar to pietiek, lai turpinātu?

Vai brauksim uz Liepāju, lai noslīktu Bernātos?

Varadero.Kuba. Peldēt aizliegts!

Varadero.Kuba. Peldēt aizliegts!

2014.gada 20.augustā

TVNET

Pirms nedēļas, 10. augustā, jūrā pie Bernātiem noslīka trīs cilvēki. Tas notika svētdienas vakarā. Jau pa dienu tur zaudēja dzīvību kāds 38 gadus vecs vīrietis. Pēc tam pievakarē traģiski gāja bojā abi Liepājas teātra aktieri. Bezgala skumji, ka jūra laupījusi dzīvību atkal trim mūsu valsts iedzīvotājiem. Šīs vasaras statistika rāda, ka noslīkušo cilvēku skaits Latvijā 2014. gadā jau sasniedzis rekordu.

Neraugoties uz to, ka katru nedēļu mediji ziņo par jauniem un jauniem noslīkušiem cilvēkiem, līdz šim nekas neliecināja, ka melnās statistikas drūmie skaitļi ietekmētu pārgalvīgos riska peldētājus. Tagad izskatās, ka abu populāro cilvēku – aktieru traģiskā nāve jūras viļņos beidzot būs pievērsusi sabiedrības uzmanību peldēšanās drošības jautājumiem atklātajās ūdenstilpēs Latvijā. Pludmales pie Liepājas šonedēļ bija neparasti tukšas. Par to pārliecinājos pati savām acīm.

Kā novērtēt peldvietu jūrā?

Vieta, kur bojā gājušie Liepājas teātra aktieri devās peldēties, ir populāra liepājnieku peldvieta. Pati esmu Pērkonē pavadījusi pāris vasaras un varu liecināt, ka piekraste ir lieliska, taču tajā nereti novērojamas slīdošas smiltis, pēkšņas bedres un viļņu situācijā arī spēcīgas zemūdens straumes. Līdzīgi spriež arī citi. «Vietā, kur šie cilvēki devušies peldēties, ūdens nav bijis dziļš – tikai līdz vēderam. Bet tur bijušas bedres un straume,» secina «Kurzemes Vārds» (12.08.2014.). Liepājas pludmales Glābšanas dienesta priekšnieks Kristiāns Brūvers laikrakstam atzinis, ka «svētdien jūra bijusi samērā mierīga un glābēju apsekojamajā teritorijā Liepājā bīstamības nav bijis un apstākļi peldēšanai esot bijuši normāli». Tātad – pēc skata jūra bijusi mierīga, «vien uz pievakari pie otrā, trešā sēkļa parādījās nelieli vilnīši, taču apstākļi peldēšanai bija normāli» (Kristians Brūvers, «Kurzemes Vārds», 12.08.2014.). Taču tieši šajā – «normālajā vietā» jūra laupīja dzīvību trim pieaugušiem cilvēkiem. Kā tas varēja notikt?

Šķiet, ka šoreiz vainīga nav neprasme peldēt, bet gan upuru nespēja novērtēt piekrastes situāciju.

Kā novērojis «Kurzemes Vārds, «svētdienas vakarā Dienvidrietumu pludmalē pie Glābšanas stacijas bija uzvilkts dzeltenais karogs. Tas nozīmē, ka peldēties ir bīstami,» konstatē avīze, un tieši šis fakts arī uzskatāms par izšķirošo.

Kā novērtēt pludmali brīdī, kad esat izkāpuši no savas automašīnas, sakārtojušies peldei un nonākuši jūrmalā Liepājā, pie Bernātiem?

Lieljūra, mazjūra un mēs

«Ar aci» peldētgribētājam ir grūti vai gandrīz neiespējami novērtēt situāciju un saprast, cik atklātā jūra ir labvēlīga vai bīstama spontānai peldei. To spēj paveikt tikai «rūdīti vietējie iedzīvotāji» vai profesionāls glābšanas dienests.

No malas jūras viļņi var izskatīties nelieli un pieticīgi, taču reālā aina zem ūdens var izrādīties pavisam cita.

To svētdien, kad bojā gāja abi aktieri, arī es mazliet peldējos atklātā jūrā. Netālu no Liepājas. Tur novēroju slīpos un šķērsos viļņus, kas veido «atvarus». No malas tie izskatās nelieli un plīst uz otrā sēkļa, radot mānīgu iespaidu, ka, aizejot «aiz tiem», var izdoties lieliska peldēšanās. Diemžēl krusteniskie viļņi atgriežas jūrā atpakaļ ar lielu spēku. Skalojot smiltīs bedres un paraujot sev līdzi pat sekmīgus peldētpratējus. Peldēties tobrīd nebija ieteicams. Bridu ārā.

Tas būtu jāņem vērā.

Tāpēc Nīcas novada pašvaldība un viesu nami pašlaik gatavojas izvietot brīdinājuma zīmes, cerot ar to nobremzēt pārkarsušu liedaga viesu peldētgribēšanu. Taču teksti uz staba diez vai sabaidīs viesus, jo atbraucēji no Rīgas, Valmieras vai Aizputes brīdinājumiem neticēs.

Kāpēc neticēs? Tāpēc, ka viņi agrāk ir jūrā peldējušies Saulkrastos, Svētciemā, Kaltenē vai Bulduros un nekas slikts tur nav noticis.

Jūra paliek jūra? Tik vienkārši tas nav. Šajā gadījumā ir runa par atklāto jūru: lieljūru jeb dižjūru (kā to sauc vietējie). Tā salīdzinājumā ar Rīgas jūras līča peldvietām ir pavisam cits areāls un daudziem pavisam nepazīstama teritorija. Īpaši tiem, kuriem nav pieredzes un pietiekamu zināšanu par dižjūras gražīgumu.

PSRS okupācijas laikā šis Latvijas krasts bija mūsu atpūtnieku masām slēgts. Te viesu vietā 50 gadus valdīja padomju armijas kara bāzes, kas ne tikai iznīcināja vietējo zvejniecību, kuģošanu (sadedzinot laivas un izmētājot enkurus pa krūmiem), bet arī bloķēja atpūtnieku pieeju jūrai. Jūras pieredze tautas apziņā caur to tika anulēta. Mazjūra vai Rīgas līcis šajā LPSR laikā bija galvenā un praktiski vienīgā mūsu Baltijas jūra, un tāpēc atklātās jūras daba daudziem arī šodien ir samērā neskaidrs jautājums.

Tātad – peldes apstākļi mazjūrā (līcī) un dižjūrā (atklātajā jūrā) ir ļoti atšķirīgi. To apstiprina ne tikai glābšanas dienests, bet arī vietējie iedzīvotāji, kas lieliski zina, kā «Viņa» katru gadu iet uz priekšu, aprij kokus, namus, zemi un «ierauj iekšā» vieglprātīgus laivotājus un peldētājus. Vietējie, kas paaudzēm dzīvojuši piekrastē, prot jūras garastāvokli nolasīt. Viņi uzmanīgi pārliecināsies, vai «Viņas» garastāvoklis viļņos ir labs, un tikai pēc tam uzmanīgi bridīs putu mežģīnēs iekšā. Taču atbraucēji no Rīgas, Cēsīm vai Daugavpils «Viņu» nolasīt nespēs. Iespējams, ka abi traģiski bojā gājušie Liepājas aktieri arī «Viņu» nenolasīja pareizi.

Šī situācija nedrīkst atkārtoties. Peldoties Liepājā pie Bernātiem, mums jābūt drošiem, ka upuru vairs nebūs.

Kā to panākt?

Karogi un radio

Lai neatkārtotu 10. augusta Bernātu traģēdiju, būtu nopietni jāapsver jaunu tradīciju ieviešana Latvijas atklātās jūras liedagu apsaimniekošanā.

Pirmkārt, ne tikai oficiālajās publiskajās peldvietās, bet arī visās pārējās piekrastes peldvietās (pie maksas autostāvvietām) būtu jāizvieto brīdinājuma karogi. Tie paši, kas visās pasaules pludmalēs brīdina viesus par peldēšanas drošību. Liepājas, Ventspils un Pāvilostas glābšanas dienesti ir pienākumu augstumos un var atbildēt par sava reģiona pludmaļu informētību. Pašvaldības zina, kurās piekrastes zonas atrodas maksas autostāvvietas un kempingi, kuriem nepieciešami brīdinājuma masti pludmalē. Valsts savā zonā – pludmalē var atļaut pašvaldībām šos karogmastus uzstādīt pie maksas stāvvietām. Apsaimniekotāji attiecīgi lai atbild par karogu uzvilkšanu.

«Jā, tā būtu laba ideja, taču nezinu, kā pašvaldības pārvarēs visus birokrātiskos šķēršļus, kurus šāda iniciatīva izraisīs,» atzīst Pāvilostas ostas pārvaldnieks Ronalds Griškēvičs. Viņš uzsver, ka Pāvilostā ir savējais glābšanas dienests un laiva, kas esot darba kārtībā, lai dotos palīgā. Pirms trim gadiem Pāvilostā esot noticis līdzīgs negadījums, taču tagad nekas tāds neatkārtošoties. «Atklātā jūra nav nevainīgs izklaides objekts,» viņš konstatē.

Otrkārt, Kurzemes, valsts sabiedriskais radio savās ziņās varētu sezonas laikā regulāri informēt atpūtniekus par viļņu aktivitātēm mūsu peldvietās. Zinātniski apšaubāmās «labvēlīgās» un «nelabvēlīgās» laika prognozes vietā beidzot piedāvājot klausītājiem reālu peldvietas izmantojuma raksturojumu. Daudziem tas palīdzētu izšķirties – lēkt vai nelēkt iekšā viļņos dižjūrā.

Ezeri, upes, dīķi un peldētprasme

Par jūru tiktāl būtu skaidrs. Taču vēl briesmīgāka statistika Latvijā novērojama citās – daudz mierīgākās ūdenstilpēs, kur šķērsviļņi netraucē. Pirms divām nedēļām Strenčos kāds vīrietis mēģinājis pārpeldēt pāri upei un noslīcis. Līdzīgu varoņdarbu centies paveikt kāds cits 30 gadus vecs vīrietis Lielupē pie Jūrmalas. Arī viņš noslīcis. (TVNET, 20.08.2014.). Lecot Gaujā no plosta, 26 gadus vecs vīrietis atsities ar galvu pret akmeņiem (upe šajā vietā bijusi sekla) un pēc tam smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā. Vienlaikus Bolderājas karjerā noslīka 36 gadus un Zemgales dīķī 44 gadus vecs vīrietis. (TVNET, 20.07.2014.). 78 gadus veca sieviete bez dzīvības pazīmēm izvilkta no Mežezera Jaunolainē, bet Aknīstes novadā no ūdenstilpes glābēji izcēluši 16 gadus vecu noslīkušu jaunieti; 30 gadus vecs vīrietis noslīcis Mārupē, bet Rēzeknē dīķī dzīvību zaudējusi 50 gadus veca sieviete (05.08.2014.). Vai turpināt? Uzskaitījums stindzinošs. Skaidri redzams, ka Latvijā slīkst nenormāli daudz cilvēku ar šausminošu regularitāti.

Par to liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku liecības. Šovasar no ūdenstilpēm glābēji izvilkuši bojā gājušo rekordu. «Kopumā līdz 12.augustam šogad Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā nogādātas 125 noslīkušu cilvēku mirstīgās atliekas. Centra direktore Aina Mežsarga atzīst, ka lielākā daļa – 74 – bijuši alkohola reibumā. Ap 90% noslīkušo ir gados salīdzinoši jauni – līdz 50, tāpat noslīkuši 15 bērni un pusaudži. (Diena, 13.08.2014.). Tiesu mediķi norāda, ka tikai viens vai divi no 125 cilvēkiem bijuši pašnāvnieki, kuri lēkuši no tiltiem. Pārējie vienkārši devušies nopeldēties.

Tātad Latvijā katru vasaru slīkst cilvēki, kas grib «vienkārši nopeldēties», un katrs sestais no tiem ir bērns vai pusaudzis.

Analizējot salīdzinoši augsto Latvijas iedzīvotāju mirstību uz ūdens, var piesaukt neiznīdējamo un absurdo mačo loģiku, kuras dēļ mirst vīrieši spēka gados. Var kaunināt tos, kas lec ūdenī iereibuši, un var formāli izvietot draudīgas brīdinājuma zīmes pie visām peldvietām, kā Austrālijā. Šķiet, ka ar to nebūs līdzēts.

Ir pienācis laiks pārskatīt obligāto peldēšanas apmācību mūsu mazuļiem bērnudārzos un pamatskolās, ieviešot pakāpeniskās peldētprasmes testēšanas sekvences un teorētisko apmācību (līdzīgi Ziemeļvalstu praksei). Esam jūras valsts, tāpēc visiem Latvijas bērniem jāprot ne tikai peldēt, bet viņiem arī jāiemāca novērtēt peldvietu un savu gatavību lēkt vai nelēkt ūdenī nepazīstamā ūdenskrātuvē. Bērni pamācīs arī savus vecākus un vecvecākus.

Izglītība ir katras nācijas vislabākais un vislētākais aizsardzības ierocis.

Sāksim ar to un brauksim uz Liepāju. Peldēsimies jūrā. Nenoslīkstot Bernātos.

Skaudības līkloči, turpinājums: Emmas problēma un iemīlējies skauģis

Iemīlēšanās

Iemīlēšanās

2014.gada 17.augustā

Emmas problēma
Tagad ķersimies klāt daudz, daudz smagākai tēmai – skaistumam. Tā ir ļoti jutīga zona un sensitīva joma ikvienam no mums, kas lasa šīs rindas. Tā taču ir! Vai ne?
Brīdī, kad mums līdzās nostājas kāda persona, kas vaigā ir daiļāka par mums un pievērš sev pretēja dzimuma uzmanību, visas problēmas arī sākas.
Sniegbaltītes pamāte pasakā jautā: ” Spogulīt, spogulīt, saki man tā. Kura ir visskaistākā” un spogulis parasti atbildēja, ka visdaiļākā uz pasaules ir tieši pati vaicātāja – karaliene. Taču reiz spogulis vairs neapstiprināja šo ”stabilo patiesību” un pateica, ka skaistāka par karalieni ir viņas audžumeita. Skaudība iegailējās zinās liesmās un pasaka varēja sākties! Karalienei bija skaidrs, ka audžumeita ir jānoindē vienkārši tāpēc, ka tā ir kļuvusi pārāk skaista.
Kā rīkojas cilvēks, kas uzzina, ka kāds cits konkrētajā vietā un apstākļos tiek traktēts kā skaistāks un pievilcīgāks?
Emma to uzzināja guļot slimnīcā. Palāta bija liela un (kā jau uzņemšanās nodaļā pieņemts) cilvēku tajā daudz. Visi skaļi sarunājās dažādās valodās un divas sievietes, netālu no Emmas, apsprieda jauno pacientu izskatu. Abas nevarēja iedomāties, ka Emma viņu runātos tekstus saprata arī svešvalodā:
– Paraug to tur! To, kas guļ uz tās kušetes.
– To ar gariem peisakiem?
– To pašu.
– Paskat tik! Nu nekāda paskata viņai nav! Bet puisietis viņai līdzās gan smuks kā bilde.
– Re kur tā tur otrā pusē! Tā gan ir smuka. Daudz smukāka par to pirmo. Kā bilde!
– Ā, jā… bet vīrišķis gan viņai pagalam neglīts un vārgs.
– Slims laikam…
– Jā, nez kur tās nesmukās tos glītos puisiešus ķer? – noteica otra un sieviešu saruna aprāvās. Tikai pēc krietna mirkļa Emma saprata, ka mērķēts ir uz viņu un viņas draugu. Abas sieveles Emmu uzskatīta par neglīteni, bet viņas puisi par skaistuli. Kādas šausmas! Nejēdzība! Emma pati sevi spogulī vienmēr uztvērusi kā daiļu būtni un tagad šīs divas nejēdzīgās lauku sievas ar savu sarunu bija iedūrušas dunci viņas pašapziņas centrā.
Protams, ka divas lauku tantes svešā valstī, svešvalodā nav kvalitātes kritērijs, taču izdzirdēt kaut ko ”tādu” par sevi nav patīkami. Ko darīt tālāk?
Pirmais ceļš ir tas, kuru izvēlējās Emma. Viņa nepieprasīja, lai viņas ”daiļais draugs” atrisina situāciju, bet aprunājās vakarā ar sev labvēlīgu vecāku draudzeni. Par to pašu hamletisku jautājumu: esmu vai neesmu skaista?”.

Vai tiešām spogulis nerāda patiesību?
Pasaulē neeksistē viena veida, unificētas skaitums. Jaunā sieviete, kuru abas sirmgalves slimnīcā pozitīvi apsprieda, bija dienvidnieciska tipa: smalks ķermenis, lielas tumšas acis un mati, uz robežas ar vulgaritāti. Emma bija robustākas ķermeņa būves, taču ļoti maigi veidota ar līganām ķermeņa līnijām un plastisku graciozitāti. ”Tavs skaistums ir unikāls un tas rūpīgi jākopj, lai regulāri akcentētu tavas priekšrocības”, – teica Emmas gudrā konsultante. Pamazām Emma iemācījās izkopt, attīstīt savu šarmu un saprata kuros sociālos lokos viņas skaistums ir pieprasīts vairāk nekā draudzenes kolorītais košums. Viņas skaudībai nebija laika piedzimt, jo savas vērtības apziņa cementēja drošību un pārliecību par savu estētisko izstarojumu. Abas ir draudzenes joprojām.
Šajā gadījumā skaudības pirmā fāze funkcionēja kā impulss spītībai un radošiem meklējumiem. Taču šis pats notikums varēja arī izraisīt pavisam citas sekas.
Liela daļa cilvēku pēc šādas nejauši dzirdētas sarunas par sevi, iekrīt depresijā, jūtas ļoti slikti un atsakās no centieniem vērst situāciju sev par labu ar godīgām metodēm. Starp citu – man liekas, ka ikviens no mums, cienījamo lasītāj, esam bijuši šādā situācijā! Iekrituši dziļā depresijas un skumju bedrē tikai tāpēc, ka kādam citam – konkurentam, draugam, kolēģim ir izdevies kas labāk nekā mums pašiem. Tas mēs jūtamies smagi zaudējuši. Tad mūsu priekšā atveras bezdibenis un mēs speram soli uz priekšu, lai mestos izmisuma bedrē iekšā. Stop! Uzmanību! Nekādas reālas bedres faktiski nav. Neviens mums to nav izracis un šī bedre faktiski neeksistē. To esam izdomājuši mēs paši. Izrakuši paši sev, savā iztēlē. Taču mēs par to nedomājam – mēs gribam krist bedrē, speram soli uz priekšu, pagrūžam paši sevi un krītam bezdibenī iekšā, jūtoties bezpalīdzīgi un pazemoti.
Kurš vainīgs? Skaudība. Tā liek mums justies slikti, būt bezpalīdzīgiem un iedveš, ka neko vairāk nevar darīt!
Tātad, Emmas gadījumā esam nonākuši pie divām jaunām skaudības izpausmēm – A) konkurētspējīgā un B) depresīvā skaudība.
Taču ir vēl trešā – C) apsēstības skaudība.

Iedomājieties divus zinātniekus. Jaunus un talantīgus. Viens no viņiem pamazām iegūst panākumus un pakāpeniski stabilizē savu statusu universitāšu pasaulē. Viņš ieņem salīdzinoši augstu un ietekmīgu akadēmisko pozīciju savā valstī. Taču kāds cits viņa kolēģis, bez līdzvērtīga akadēmiskā statusa, pēkšņi izdod grāmatu, kas apraksta negaidītu zinātnisko problēmu risinājumu un vienā rāvienā kļūst ļoti populārs medijos. Pirmais nevar ciest, ka otrais pēkšņi kļuvis populārs un dara visu, lai sabojātu sava konkurenta dzīvi. Viņš kritizē savu kolēģi studentiem, kolēģiem, aizliedz lasīt viņa grāmatas, dara visu iespējamo, lai izspiestu konkurentu no nozares. Šāda skaudība vairs nav mirkļa impulss. Tā ir apsēstība, kas būtiski ietekmē abu zinātnieku dzīves un visu viņu pētījumu nozari. Tā ir jau apsēstība.
Visbiežāk nākamais solis skaudības spirālē ir ceturtais skaudības veids jeb D) ļaunu vēlošā skaudība. Liela daļa cilvēku ik dienas lieto šo ”ļaunu vēlošo skaudību” savā dzīvē kā ikdienišķu, normālu instrumentu. Viņu attiecības ar kolēģiem tiek būvētas uz šīs skaudības modeļa matricas: visos gadījumos panākt apkārtējo iemīšanu dubļos un pazemot tos. Šie cilvēki tik ļoti aizraujas ar šo destruktīvo nodarbi, ka ir pat gatavi paši riskēt ar savu labklājību, lai tikai pazudinātu konkurentu. Viņi gūst lielāku gandarījumu no citu cilvēku neveiksmēm, kļūdām nekā no saviem panākumiem.
Tālāk šim skaudības veidam pieslejas E) ”alkatības skaudība”, kad gados vecāki cilvēki, kuriem sabiedrībā ir augstāki amati un lielāka ietekme, izmanto neglītas metodes, lai apzināti iznīcinātu gados jaunākus talantus. Esat pavērojuši kā jūsu sacerējumu lasa šāds priekšnieks vai priekšniece, kas smīn un vaibstās par jūsu tekstā atklāto? Esat ievērojuši kā jūsu aktierspēli pēkšņi ledaini iznīcina gados vecāka primadonna, kuru jūs līdz šim teātrī esat dievinājuši!? Vai šajā gadījumā vispār var runāt par skaudību? Jā, var. Loģiski jaunajam cilvēkam būtu jābūt skaudīgam uz gados veco direktoru, priekšnieku, kam pieder viss, ko jauns cilvēks vien var iekārot: slava, stāvoklis, nauda utt. Taču reālajā dzīvē notiek otrādi – vecais un treknais ”celms” cieš no jaunu talantīgāku personu parādīšanās pie horizonta. Viņš vēlas par katru cenu saglabāt tikai sev ”saules vietu mežā” un ir gatavs ar uguni un zobenu iznīdēt ik vienu, kas parādās pie horizonta ar radošām un spējīga konkurenta ambīcijām. Jaunībai ir nākotne, kuras ”vecajam celmam” vairs nav. Par to arī atriebība.
Tātad – ikvienā no mums skaudība ir iekodēta. Ja mēs palaižam vaļā šo jomu sevī, tad skaudība var radīt milzum daudz problēmu mums pašiem, mūsu apkārtnei un pat visai sabiedrībai, jo tā balstās uz iedomām.

Iemīlēšanās
Mīlestības sākuma fāze ir iemīlēšanās. Arī šīs cēlās jūtas satur zināmu skaudības substanci. Sākuma fāzē skaudība neaptur mūs no mērķa un neiedarbina ļaunvēlību. Mēs ejam cīņa ar sāncenšiem, dodamies ceļā pie sava mīlas objekta. No vienas puses mums gribas ķircināt savu mīlas objektu, jo neesam droši, ka pirmā atbilde būs pozitīva, taču kāds neredzams spēks dzen mūs uz priekšu un mēs darbojamies = cīnāmies par savu laimi. Cenšamies uzrunāt šo cilvēku, iepazīt to labāk, apbrīnojam to, cenšamies tam līdzināties, vēlamies iedraudzēties. Skaudība pret iemīlēšanās objektu pamazām pārvēršas F) impulsa skaudībā.
Jā, arī tas ir skaudības veids: noslēgšanās apbrīnojama objekta priekšā. Pavisam cits stāvoklis ir mīlestība jeb pasija, kad sajūtas atveras pozitīvā akordā. Bet mīlestība ir kas pavisam cits. Par to parunāsim nākošajā grāmatā. OK?
Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie skaudības.
Pieņemu, ka daudziem no jums, cienījamo lasītājs, šķiet, ka iemīlēšanās stadijā skaudība neeksistē. Taču tā eksistē gan. Retais no mums godīgi atzīsies pat vecam draugam: ” Jā, es nevaru dzīvot bez šī cilvēka, man ir vajadzīgs viņa tuvums, es redzu viņa seju sapņos un nomodā. Es ienīstu sevi un savas sajūtas, jo netieku ar šo emocionālo situāciju galā un būtu gatavs viņu noslepkavot, ja tā varētu atbrīvoties no šī iemīlēšanās posta!”.
Pazīstams teksts, vai ne? Atzīties, ka šajā situācijā mēs esam superskauģi, ir pagrūti. Taču šis process ripo uz priekšu brīdī, kad esam smagi iemīlējušies. Lai atzītos būtu jāatklāj savi slepenākie sapņi, dziļākās domas un sapņi, cerības un ilgas, bailes kļūt smieklīgam, atraidītam un pazemotam.
Skaudība pret mīlas objektu palīdz mums saglabāt savu statusu paša acīs. Snobisma un augstprātības staus quo. Mēs cenšamies tēlot apkārtnei, ka ”nekādas iemīlēšanās nav” un pamēģinām to iegalvot arī savai apkārtnei un visiem, kas ir gatavi klausīties. Mēs pat mēģinām darīt sliktu savam mīlas objektam, lai ar šādu rīcību celtu savu prestižu sabiedrībā. Daudzas dzirksteles apdziest šajā skaudības orģijā, jo iemīlējies cilvēks bieži nav gatavs iet soli uz priekšu. Iepazīt jaunas sajūtas un izstiept roku sveicienam. Tā vietā iemīlējies skauģis sāk publiski pazemot savu mīlas objektu tikai tāpēc, ka pats nav spējīgs izspraukties ārā no pašizveidotā augstprātības karcera.
Tas nozīmē, ka skaudība rosina uz neatļautu vardarbību pat pret cilvēku, kurā esam iemīlējušies.
….

Skaudība (turpinājums): sociālais nosodījums un skauģis

Skaudība

2014.gada 14.augustā

Tātad skaudība ir aizsardzības mehānisms. To ieslēdzam brīdī kad jūtamies zemāk novērtēti par kādu citu cilvēku. Tad cenšamies aizsargāties uzbrūkot. Paaugstinām savu vērtību apkārtējo acīs, pagrūžot uz leju apskaužamo personu.
Skaudība ir apzināta aktivitāte. Process, kura starta situāciju attīstības spriedzi nosakām paši un tam mēdz būt trīs etapi, kurus apskatīsim šajā tekstā.
Augstprātībā? Nē, tas ir kas cits. Ļoti tuvs process skaudībai. Arī augstprātīgie cieš no nepietiekamas sava lieluma manifestācijas un tāpēc izvēlas uzvedību, kas it kā pasvītro savu izcilību un neatkārtojamību. Taču skaudība un augstprātība nav viens un tas pats.
Gan vienā gan otrā gadījumā tiek izmantoti kļūdaini un amorāli paņēmieni.

John Sabibi un Maury SIlver mēģināja skaudību skaidrot no mazliet citas izejas pozīcijas.  ”Tas ir apzināts mēģinājums forsēt savas (privātās) vērtības potenciālu izmantojot aizliegtus sociālos paņēmienus” (Sabibi, Silver, Moralities of Everyday Life. Oxford. University Press.1982.)
Praktiskajā dzīvē tas izskatās, piemēram, šādi.
Tomasa piecu gadu dzimšanas dienai visi gatavojās ar lielu atbildības sajūtu. Vecāki jau iepriekš bija sagatavojuši svinību telpu. Tā bija izrotāta ar karodziņiem, virtenēm un krāsainiem baloniem. Viesi bija salūgti kuplā skaitā, ieskaitot piecus gadus vecā jubilāra vienaudžus, kas pamazām ieradās saķemmēti un sapucējušies, kopā ar dāvanām ziediem un kūkām. Spēles, rotaļlietas, grāmatas un ziedi bija jau aprakuši jubilāra istabu, līdz ieradās mazā Alise un uzdāvināja jubilāram nelielas zvēru ”klavieres”. Rotaļlietu, kas sastāvēja no plastmasas dzīvnieciņu kora un taustiņiem, kurus nospiežot, atskanēja skaņa un kāds no dzīvnieciņiem atvēra muti. It kā dziedot. Visi Tomasa vienaudži bija sajūsmā par jauno dāvanu un pie instrumenta sastājās piecgadnieku rinda, kas bija gatavi uzspēlēt ”zvēru klavierītes”. Tieši šajā brīdī Tomasa māte aicināja visus pie galda un balle varēja sākties. Pārdesmit minūtes vēlāk noskaidrojās, ka pie galda trūkst Pētera. Viņu atrada vienu pašu sēžam dāvanu istabā pie sadragātām ”zvēru klavierītēm”. Visiem plasta zvēriņiem zēns bija pāršķēlis galvas un pašlaik piebeidza arī pēdējo taustiņu, kas ar asu triecienu tika sašķelts uz pusēm.
-Kāpēc Tu to izdarīji? – iekliedzās jubilārs.
-Tāpēc, ka man nepatīk, ja tev ir šādas klavierītes, bet man nav! – godīgi pateica Pēteris un piecēlās. Viņš notīrīja plastmasas atlūzas no biksēm un apņēmīgi atstāja istabu. Aiz sevis atstājot raudošu dāvinātāju Alisi un pagalam pārsteigtos bērnus – jubilejas viesus.
Vai zēns saprata savu rīcību un sajūtas? Domāju, ka nesaprata. Viņš reaģēja impulsīvi, labi saprotot, ka mazajam Tomasam tagad piederēs ”manta”, kas viņam pašam nepieder, taču patiktos gan. Reakcija tātad, bija instinktīva, kā neapzināts reflekss. Šādi reaģē bērni, jaunieši un citas emocionālu briedumu nesasniegušas personas.

Kas notika tālāk? Pētera vecākiem it kā būtu bijis jāpaskaidro zēnam, ka viņa rīcība bija nepieļaujama, zemiska un neakceptējama. Jo viņi, kā pieauguši cilvēki, uzreiz lieliski redzēja, ka sadauzītā rotaļlieta ir skaudības upuris. Taču Pētera tēvs izvēlējās citu ceļu. Viņš sāka mierināt savu dēlu ar vārdiem: ”Neuztraucies, es Tev arī nopirkšu to mantu!” un viss. Skauģis bija uzvarējis, jo nesaņēma sodu vai nosodījumu par savu rīcību.
Par ko īsti mēs nosodām skauģi? Par trim grēkiem. Lai to saprastu – izmantosim vēl vienu piemēru.
Mākslas redakcijā abas jaunās sievietes sāka strādāt gandrīz vienlaicīgi. Pirmā savu darbu uzsāka sekretāre Rita, kas bija jauna, glīta, enerģiska un izdarīga. Kā jau jaunākā kolektīva locekle, viņa izpelnījās vecāko darba kolēģu atbalstu un komplimentus. Pamazām Rita kļuva par darba biedru ”jaunāko meitu” pret kuru vairums izturējās kā pret lutināmu pastarīti. Tā tas būtu turpinājies vēl ilgi, ja kādu dienu darbu redakcijā neuzsāktu otra jauna, glīta sieviete, kas arī bija vienos gados ar Ritu. Viņas vārds bija Anna. Jaunā līdzstrādniece bija augstākā amatā nekā visu iemīļotā sekretāre Rita un izskatā pat simpātiskāka. Jaunienācēja uzvedās klusi, strādāja neuzkrītoši, cenšoties nekrist acīs un nepievērst sev uzmanību. Anna pamazām apguva savus jaunos pienākumus un lēni, apņēmīgi uzņēmās aizvien jaunus un atbildīgus darbus. No malas skatoties nekāda konflikta jauno sieviešu starpā nebija. Rita joprojām bija redakcijas ”dvēsele” un ”burbuļojošais strautiņš”, taču Anna – uzlecošā zvaigzne, kurai prognozēja lielas karjeras iespējas uzņēmumā. Kurā brīdī sākās problēmas? Šķiet, ka toreiz, kad pirmo reizi no Annas rakstāmgalda nozuda kādi ļoti svarīgi dokumenti. Tie bija sagatavoti nosūtīšanai tālāk un pagaidām novietoti uz galda. Pēc pusdienas pārtraukuma tos tur vairs nevarēja atrast. Visi vainoja Annu paviršībā.
Pēc nedēļas pazuda nākamie dokumenti. Atkal par vainīgo tika uzskatīta pati Anna. Lai gan redakcijas telpā bija kopēja un to izmantoja apmēram 30 cilvēku. Mīklainā Annas dokumentu pazušana turpinājās līdz brīdim kad jaunieti beidzot pārcēla uz citu darba vietu. Tikai pēc gada noskaidrojās, ka dokumentus Annai sistemātiski bija zagusi ”redakcijas dvēsele” Rita. Patiesība nāca gaismā pēc redakcijas viesībām un krietnas alkohola lietošanas, kad Rita, šaurā draugu lokā, lepni atzinās kā un kāpēc viss noticis.
– Es Annu nevarēju ciest!- viņa atzinās.
-Kāpēc?
– Viņa izlikās, ka ir labāka, gudrāka un smukāka par mani. To nevarēju piedot!
-Viņa neko sliktu tev nedarīja!
-Nav svarīgi! Galvenais, ka viņa saņēma sodu!
-Tu viņu sodīji!
-Protams! Viņa to bija pelnījusi! – kliedza Rita un smējās.
Ko no šī notikuma var secināt? Skauģis vārdā Rita šajā gadījumā grēkoja trīs reizes. Pirmām kārtām, pievērsīsim uzmanību oponenta apgalvojumam: ”viņa tev neko sliktu nedarīja”. Ar šo jāsaprot, ka mūsu sabiedrībā nav pieņemts apzināti un publiski kaitēt otram. Darīt pāri, bez argumentēta iemesla. No vienas puses tas ir skaidri saprotams sabiedrības ”rīkojums”: uzvedies klusi, pieklājīgi un netraucē, tad visiem patiksi un būsi pa prātam. No otras puses, mēs skaidri nezinām vai starp abām jaunkundzēm privāti nav bijuši kādi strīdi un vai Ritas ”atriebība” nav šādu divpusēju konfliktu sekas. Varu Jums pateikt priekšā – starp Ritu un Annu nebija nekādu konfliktu vai privātu attiecību kolīziju. Nebija nekā, kas dotu iemeslu izrēķināšanās procedūrai.

Tātad – izejot no pirmās pozīcijas mēs varam secināt pirmo Ritas pārkāpumu. Viņa pārkāpa publiskās vides neitralitātes normu, jo demokrātiskā sabiedrībā ir miermīlīgas līdzāspastāvēšanas zona. Šo likumu Rita pārkāpa.
Civilizētā, publiskajā vidē nav pieņemts izrādīt privātās simpātijas un antipātijas vai uzbrukt kolēģim bez redzama iemesla (tikai tāpēc, ka man viņa nepatīk!). Te nav pieņemts reaģēt tā kā cilvēki to mēdz darīt sava privātajā telpā = mājās, kad mammai var skaļi pārmest par nokavētām vakariņām vai brālim ”iegriezt” ar nenomazgātu trauku samešanu viņa gultā. Publiskajā telpā šādi rīkoties nav pieņemts. Tas nozīmē, ka publiskā sfēra pieprasa īpašu noteikumu ievērošanu tieši tāpat kā satiksmē mums nākas ievērot transporta kustības noteikumus, lai izvairītos no sadursmēm un kolīzijām uz brauktuves.
Sacelšanās pret publisko reglamentu jeb publisko pieklājību ir skauģa pirmais pārkāpums. Ar savu rīcību Rita mēģināja subjektīvi dezorganizēt publisko telpu.
Nākamais viņa pārkāpums ir manipulatīvā agresivitāte ar kuru uzbrukums tika veikts. Skauģis ienīst apskaužamo personu un cenšas to bloķēt jeb ”iespiest stūrī”, lai apzināti izraisītu nepatīkamas sekas apskaustās personas dzīvē. Skauģis apzināti izraisa situācijas, lai kā ”vainīgais” tiktu sodīta apskaužamā persona un tas jau ir ļoti nopietns pārkāpums pret sabiedrību un morāli. Tas ir skauģa otrais grēks, jo ir vērsts pret cilvēku, kuru sabiedrība augstu vērtē, ciena un gūst labumu viņa nevainojami paveiktā darba un nevainojamās uzvedības dēļ. Internetā un bulvāru presē bieži redzam uzbrukumus populāram, atzītām personām, kuras ar apmelojumiem mēģina ”samīdīt” pavisam parasti, nepazīstami cilvēki.
Tātad, ja pirmajā solī skauģis saceļas pret sabiedrības funkcionēšanas normām, tad nākamajā solī tas nepamatoti uzbrūk sabiedriski vērtīgiem cilvēkiem, ar mērķi to apzināti kompromitēt.
Kāpēc ir slikti, ja cilvēks pārkāpj publiskās pieklājības normas? Tāpēc, ka attīstītā sabiedrībā šīs normas līdzsvaro sabiedrību un rada priekšnosacījumus pozitīvam komunikācijas stilam cilvēku starpā. Attīstīta, civilizēta sabiedrība nav kartupeļu grozs, kurā tupeņi sabērti gadījuma pēc un pavisam drīz tiks izvārīti un apēsti. Tā tas nav. Mūsu sabiedrība ir unikālu indivīdu kopa, kurā katrs no tās sastāvdaļām nepārtraukti komunicē ar citiem kopienas locekļiem. Ja savstarpēja komunikācija ir sapratīgi reglamentēta, tad rodas priekšnoteikumi mierīgai un produktīvai līdzāspastāvēšanai, kas novērš savstarpējā saķildošanos, konfliktus un karus. Svarīgākos iespējamos pārkāpumus demokrātiskā sabiedrībā reglamentē likums. Vieglākos – noteikumi. Visus kopā morāle. Tātad to, ka nedrīkst nogalināt cilvēku vai nozagt viņam mantas, aizliedz likums. Taču tas, ka svešā mājā būtu ieteicams neiet iekšā ar dubļainiem apaviem, neviens likums vai noteikums nenosaka. Mēs varam būt egoistiski un bezkaunīgi un, ejot viesos, nenovilkt mitrus apavus, bradājot ar tiem pa namatēva persiešu paklāju. Taču varam arī būt  taktiski, pieklājīgi un atstāt virsdrēbes un apavus gaitenī, lai pēc tam ar tīrām zeķēm cilpotu pa namamātes tīro parketu vai namatēva tikko atvesto Marokas beduīnu paklāju.
Tātad – pārceļot morāles normas uz darba vietu, varam secināt, ka ir pareizi nenest uz darba vietu savu slikto garastāvokli, ģimenes ķildas vai sirds dēstus. Vienkārši tāpēc, ka darba vieta ir neitrālā zona, kurā esam spiesti tikties ar svešiem cilvēkiem = darba kolēģiem un darboties produktīvi ar viņiem visiem kopā, vienota mērķa vārdā. Darba vietu nedrīkst pārvērst par privātu ambīciju kaujas lauku. Nesavaldība un savstarpējās ķildas pazemina produktivitāti un padara iešanu uz darbu par neciešamu nodarbošanos. Lai no šāda ”elles” darba vietas izskatā vietā izvairītos, ir pieņemts ievērot civilizētas sabiedrības pieklājības normas demokrātiskā vidē, respektējot un neaizskarot savus darba kolēģus darba vietā. Cits jautājums, ja esam draudzīgās attiecībās un tiekamies ar kolēģiem ārpus darba. Tad tas jau ir cits stāsts un pavisam citas komunikācijas jautājums. Taču viens ir skaidrs – neiemīlēsimies kolēģos un nepadarīsim tos par privātiem draugiem.
Tagad pārejam pie trešā soļa jeb skauģes Ritas nākamā pārkāpuma. ”Ko tad Anna Tev sliktu ir izdarījusi? – jautāja skauģei kāda no darba kolēģēm. Būtībā Ritai nav ko atbildēt uz šo jautājumu. Nē, Anna viņai nebija neko nodarījusi. Pilnīgi neko. Viņas uzbrukuma iemesls nav kāds konkrēts Annas nodarījums. Nē, nav. Tātad antipātija un naids radušies no pašas skauģes veiktās salīdzināšanas. Rita salīdzināja Annu ar sevi un jutās pazemota, neatzīta. Pašas veiktais salīdzinājums ar apskaužamo objektu Annu viņā arī izraisīja skaudības naida lēkmes, kuru rezultātā Anna bija spiesta no darba vietas aiziet.
Tātad skauģa trešais nopietnais pārkāpums šajā gadījumā ir tas, ka nav atbildes uz jautājumu ”ko viņa tev nodarījusi?”, jo nekāda nodarījuma nav.
Skaudība ir cita cilvēka sodīšana bez pamata.Skauģa naida pamatā ir pašas iedomas.

Kāpēc gan Rita ņem ļaunā, ja citai jaunietei izdodas, padodas darbs un dzīve ir laba un patīkama? Kāpēc ”parastajām” nepatīk ”skaistas” sievietes, kuras pirmajām neko nav atņēmušas vai nodarījušas ko sliktu?

Kāpēc mums kremt ļoti talantīgi un apdāvināti cilvēki, skauž viņu panākumi, lai gan šie ļaudis neko sliktu tieši mums nav izdarījuši?
Kāpēc un kā piedzimst mazvērtības kompleksi, skumjas un,sāpes, ciešanas un naids par cita cilvēka daiļu izskatu, glītāku apģērbu, spožāku karjeru un gudrāku dzīvi?
Par to runāsim tālāk, bet tagad konstatēsim pirmo lietu. Proti – ja sabiedrība un mēs visi protestēsim pret skaudību kā ”trīspakāpju gēku” , tad skauģiem vairs nebūs tik viegla un ērta dzīve kā līdz šim un viņu izraisītās manipulācijas nepļaus tik daudz nevainīgu upuru kā tas notika agrāk un joprojām notiek šodien.
Brīdī, kad indivīda attīstītā skaudība konfrontējas ar sabiedrības nosodījumu par nepamatotu ”linča tiesu” pret apskausto personu, var sākties atveseļošanās periods. Laiks, kad mēs sākam mācīt sev un saviem bērniem saskatīt skaudību tās dažādajās izpausmes formās un izskaust to no mūsu savstarpējām attiecībām.

Mācīsimies par skaudības formām un veidiem, lai spējam atpazīt to savā ikdienā un protam tai pretoties. Tieši tāpat kā infekcijai un epidēmijai.
Tikai tad parādās gaisma tuneļa galā.
Tātad uz priekšu!
Nākošajā turpinājumā – kā skaudība izpaužas vārdos un darbos.

Krievijas embargo vai afrikāņu epidēmija? Kas mums bīstamāks?

Foto - Twitter

2014.gada 12.augustā

Krievijas sankciju krīze un to iespējamā ietekme uz Latvijas iedzīvotāju labklājību ir iedarbinājusi stresu sabiedrībā. Mediji atšķirīgi baida ar embargo sekām (atkarībā no tā, vai tie pārstāv Rietumu vai Krievijas viedokli), taču kopsaucējs ir viens: «Visiem būs grūti!»

Uz aizvadītās banku krīzes fona tagad lekni izvēršas bažas par to, ka pārmaiņas velk sev līdzi nepatīkamas problēmas. Krist panikā drīkst (ja gribas)! Tikai vienu derētu atcerēties – cilvēce (laikam ritot) ir nevis kļuvusi dumjāka, bet gan palielinājusi savas muļķības izpausmju skalu. Rezultātā – embargo panikas bungas apdullina, kamēr ebola kā ēna, bez skaņas slīdoši pārvietojas mūsu virzienā. Kā gandrīz neredzama nāves migla, kuru gandrīz neviens neievēro…

Sankciju ietekme un riski

Sāksim ar pirmo. Pašreizējā pasaules aina uzkrītoši demonstrē, ka politiskajām un ekonomiskajā interesēm atkal nav pa ceļam. Krīzēs politika ņem virsroku, un tiem, kam «nauda nesmird», stāvot pat uz galvas vircas bedrē, jeb bizness «über alles», nākas pierauties politisku motīvu vārdā. Tas nav nekas jauns. Tāpēc saprotama ir dažādu ekonomisko grupējumu «laivas šūpošana» ar aicinājumu «mums nav svarīga brīvība, galvenais, ka visi dabū savu dienišķo desu». Paēdis muļķis viņiem ir labāks pircējs nekā izkāmējis filozofs. Patēriņa loģika baida mūs ar Maslova kāpnēm no nezināmas nākotnes, kas iestāšoties, ja Latvijai vairs nebūšot «Krievija pie rokas».

Šie saskumušie ļaudis ir iepirkušies ražotnēs, kuras eksportē galvenokārt uz austrumiem (zivju konservi, saldumi, alkohols, Dzintara kosmētika, pārvadājumi u.c.), prioritējot komerciālās saites ar «ļaunuma impērijas» mantinieci – Putina Krieviju. Prokrieviskā eksporta astoņkājim pieslēdzas arī mūsu nekustamā īpašuma piranjas. Rezultātā vaimanas pārvēršas sirēnās, kas gatavojas iežēlināt Latvijas valdības līdzcietību un panākt, lai mēs piekrītam «palīdzēt» šiem uzņēmumiem ar mūsu kopējo nodokļu naudu – finansējot viņu zaudējumus, kas radīsies embargo rezultātā. Par viņu bīstamajiem biznesa sakariem tagad maksāsim mēs.

Kurš šajā blokādes mačā uzvarēs?

Rietumi vai Krievija? Pašlaik vairāk nekā 80% krievu atbalstot Putina idejas, taču inflācija tuvojas un, kā norāda VTB Capital, jau šomēnes Krievijā sagaidāma plaša patēriņa preču cenu celšanās par vismaz 2,5%, kas pēc pāris mēnešiem sasniegs +7,5%. (ekonomikas jaudai palielinoties tikai par 0,3-0,5%).

Pirmie pa pirkstiem dabūšot krievu oligarhi. Jau tagad biržas kurss krītas. Kapitāls plūst projām no valsts. Diemžēl pagaidām nav pazīmju, ka RU biznesa aprindas varētu sacelties pret pašu Putinu un viņa politiku. Siloviki un Putinam lojālie drošībnieki (no Pēterburgas laikiem) par «stabilitāti» valstī parūpēšoties ar vecajām PSRS metodēm.

Vladimirs Putins un viņa propagandas buldozers cenšas iestāstīt mūsu un savējiem krieviem, ka Krievija tagad būšot attīrīta, reindustrializēta un neatkarīga supervara. Gaiša, varena, svētīta paklausīgu pilsoņu laimes valsts. Leiputrija.

Pasakas pieaugušajiem Krievijā tātad ir modē, taču mirāžas nemēdz materializēties dzīvē. 100% iztikt bez rietumu precēm Krievija šodien tomēr nevarēs. Var, protams, dekoratīvi aizliegt amerikāņu sojas pupiņas, poļu ābolus, holandiešu tomātus vai latviešu jogurtus, taču pavisam cita lieta ir, piemēram, vācu mašīnbūvniecības preču importa aizliegums. Nē, to Putins neaizliegs, bez šīm precēm Krievija apstāsies uzreiz. Vienā rāvienā. Var draudēt aizliegt rietumu kompāniju lidojumus pāri Krievijai, taču no tā gaisa satiksme neapstāsies. Putina dekrēts tikko samazinājis Lufthansa un Air France – KLH akciju kursu biržā. Pagaidām tas arī viss. Izskatās, ka zaudētājs būs totalitārisms pats.

Putina impērijas otrās laulības

Tagad, kad Putins pieprasa šķirt Krievijas «laulību ar Rietumiem», ir skaidrs, ka tiek meklēts «nākamais dzīvesbiedrs». Pašlaik notiek šķiršanās pirmā jeb «es pats!» stadija, kad krievu izgudrojumi aizstāšot un apsteigšot visu ievazāto rietumu sasniegumu skalu. Krievijai no rietumiem neko vairs nevajadzēšot, jo visu protot vēl labāk saražot paši: braukšot tikai ar savējām – krievu «luksusa automašīnām», lietos tikai Krievijas banku kartes Visa un Mastercard vietā utt. Šo virzienu mēs jau pazīstam no PSRS laikiem un atceramies ar pašizolācijas rezultāta signālvārdiem «deficīts» un «zema kvalitāte». Tātad – nekā jauna.

Tagad par nākamajiem «dzīvesbiedriem». Brālīgākas valstis Krievijai tagad būšot Brazīlija, Indija un Ķīna. PSRS modeli reanimēs Baltkrievija un Kazahstāna. Kā īsti krieviem ies ar «brālīgajiem ķīniešiem»? Par to var stipri šaubīties, jo līdzšinējās energosarunas ar Pekinu krieviem izrādījās ļoti neveiksmīgas. Sarežģīta būs arī investīciju joma, jo Rietumu bankas vairs nepiedalīsies, bet ķīnieši prot padomāt vispirms par sevi visos gadījumos un darījumos. Indijā pie varas vairs nav Gandiju klans, un Brazīlijas Lulam tā arī neizdevās pagriezt Rio kreisajā vējā.

Taču nav ļaunuma bez labuma: muļķībai un fanātismam apvienojoties, piedzimst administrēšana, kas jau tagad Maskavā iebraukusi grāvī. Iespējams, ka Putina klana muļķība būs nākošajām saprātīgo krievu paaudzēm labāka mācība nekā pozitīvo piemēru atdarināšana. Lai viņiem veicas redzēt un saprast.

Epidēmija, par kuru izvairāmies runāt

Embargo satramdītajā Latvijas vidē grūti pat iepīkstēties par Āfrikas nāves vīrusa bīstamo tuvumu un pārvietošanās ambīcijām. Pasaules Veselības organizācija (PVO) aktuālo Ebolas vīrusa uzliesmojumu, kas pašlaik novērojam Āfrikas valstīs, pasludinājusi par ārkārtas situāciju un pieprasa tūlītēju starptautisku rīcību, lai apturētu vīrusa izplatību.

Ebolas epidēmija

Ebolas epidēmija

Kas ir Ebolas vīruss? Tā ir nāvējoša slimība pret kuru nav vakcīnas vai zāļu.To sauc arī par asins drudzi un uzskata par visbīstamāko vīrusu (RNA) pasaulē, kas var izraisīt mērim līdzīgu epidēmiju. Slimību atklāja 1976. gadā Sudānā un Kongo. Savu vārdu šī bīstamā infekcijas slimība ieguva, pateicoties upei ar tādu pašu nosaukumu – Ebola. Cilvēki var inficēties savstarpēja kontakta rezultātā (asinis, siekalas, sviedri, urīns, limfa). Slimības inkubācijas periods ir apmēram trīs nedēļas. Tā izpaužas asās muskuļu sāpēs, ļoti augstā ķermeņa temperatūrā, galvas sāpēs, asiņojošā caurejā un visbeidzot demonstrē saslimušā cilvēka iekšējo orgānu sabrukumu. Slimības pārnēsātāji ir tā saucamie augļu sikspārņi jeb «lidojošie suņi», kurus vietējie iedzīvotāji Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā lieto kā delikatesi. Līdz šim no Ebolas gājuši bojā ap 1000 afrikāņu. Saslimšanas gadījumu skaits turpina palielināties, un šobrīd tie (1700) reģistrēti virknē Rietumu un Austrumāfrikas valstu. Atkarībā no vīrusa paveida mirst 30% līdz 90% no visiem inficētajiem.

Līdz šim Pasaules Veselības organizācija izplatīja mierinošu informāciju, ka Eiropu šis risks sasniegt nevarot. Taču ziemeļvalstu epidemiologi domā citādi. Viņiem šķiet, ka notiekošais ir satraukuma vērts. Lai gan pagaidām starptautiskais spiediens tiek vērsts uz valstīm, kur infekcija ir konstatēta, un pārējās valstis palīdz riskam palikt uz vietas, nav droši, ka nāvējošais vīruss līdz Eiropai tomēr nenokļūs.

Protams, neviens no mums nevēlas redzēt Ebolas vīrusa tālāku izplatīšanos uz ziemeļiem un negrasās celt nepamatotu paniku. Taču mani māc bažas par to, cik nopietni mēs savā valstī esam gatavi šādas ekstrēmi nežēlīgas epidēmijas ierašanās brīdim. Vieglāk ir noliegt šādu iespēju nekā paskatīties patiesībai acīs.

Ja reiz notiktu visnevēlamākais un vīruss pie mums tomēr ierastos? Runa šajā gadījumā nav par atbildīgo iestāžu «atrakstīšanos» vai amatpersonu noliedzošu «atskaitīšanos» publikas priekšā, bet gan par sabiedrības kopīgu gatavību uzņemties apgrūtinājumus un klapatas, lai ierobežotu nāvējoša vīrusa izplatību mūsu valstī. Šim procesam ir divi etapi – informācijas un rīcības fāze. Pagaidām neredzu nevienu no tiem.

Par šo problēmu iedomājos, noraugoties, kā aizvadītajā nedēļā pa Ezeres ceļu pārvietojas svētceļojuma Liepāja – Aglona dalībnieki. Cilvēkam no cūku mēra nav jābaidās, taču lopiņiem šī slimība ir nāvējoša. Ļaužu masveida pārvietošanās pa lielceļiem var mēra infekcijas pieauguma risku veicināt. Protams, svētceļnieki ir tikai viena no iedzīvotāju grupām, kas var kļūt par cūku mēra pārnēsātājiem. Taču diezin vai svētceļnieki (un mēs pārējie) būtu gatavi atteikties no savas tradīcijas (ērtībām, ieradumiem) par labu cūku mēra apkarošanai? Medijos šis jautājums tika pacelts retoriski un svētceļnieki paši paziņoja, ka «viss būs kārtībā». Taču problēmas nostādījums ziņo, ka viņi (un mēs pārējie) neesam gatavi dziļi paraudzīties uz šo problēmu un novērtēt katrs savu privāto misiju epidēmijas ierobežošanā. Mums nav traģiskas pieredzes = mācības šajā jomā. Tā ir ērtāk un tāpēc labāk.

Šodien Ebola lien uz priekšu pa Āfrikas kontinentu. Daži inficētie iekļuvuši Spānijas un Kanādas slimnīcās, un pastāv cerība, ka arī šoreiz atkal viss būs labi. To nokārtos citi. Cerams, ka «tie citi» neļaus Ebolai pārkļūt pāri Vidusjūrai un atpeldēt līdz mums. Pretējā gadījumā mums vairs nebūs nekādu politekonomisko stresu. Embargo automātiski pārvērtīsies pupu mizās un mūs visus apvienos kopīga vajadzība – izdzīvot.

Vai mēs (ikviens) esam tam gatavi?

Kremļa haizivis Latvijas okeānā un mēs

Speciāli TVNet 2014. g. 6. augustā

Putins TVNet fotoLieliskā Latvijas vasara šogad lutina ar karstumu pludmalēs un traumē ar traģiskām ziņām no «tuvējām ārvalstīm». Austrumukrainas bruņoto konfliktu kaskāde, krievu teroristu notriektā malaiziešu pasažieru lidmašīna un šā notikuma atšķirīgā atbalsošanās pasaules medijos liek domāt, ka dzelzs priekškars no jauna ir nolaists Eiropai pa vidu. Jau atkal «aukstais karš» ir klāt.

Kurš vainīgs pie Eiropas sašķelšanas blokos?

Aizas racējs un idejas autors ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tas pats, kurš savējiem mēģina iestāstīt, ka viņi ir labāki par mums – rietumniekiem, jo slāvu misija esot atbrīvot pasauli no ļaunuma pēc Putina scenārija. Hitlera modelis joprojām funkcionē: iestāstīt savai tautai, ka tā ir nepelnīti cietusi un ka tāpēc ir izredzētā (toreiz ārieši, tagad – pareizticīgie slāvi); fokusēties uz konkrētu pretinieku (ebreji un romi toreiz, tagad – homoseksuāļi, liberāļi), tos intensīvi demonizējot (praktiski apkarojot, aizliedzot un legāli vajājot).

Pēc tam šo pamatnostādni papildinot ar patriotisko mākslu, pseidofilozofiju un nežēlīgu politisko teroru, var panākt unisonu ar visplašākajām iedzīvotāju masām. Šādi iespējams radīt krievos aplenkuma un apdraudētības sajūtu, panākot, lai gandrīz visi Krievijā domā tieši tā, kā tas nepieciešams pašam Putinam: mēs esam vieni, bet visa pasaule ir sazvērējusies pret mums.

Putina Krievijas intensīvā pašizolācija Kremlī un upura kompleksa forsēšana savējo vidū tiek traktēta kā «atbilde», nevis iniciatīva. Rietumi uzbrūk, bet «Krievija tikai aizsargājas».

Būtībā tas nav nekas jauns. Līdzīgi rīkojās arī Ļeņins, Staļins, Kastro un Pols Pots. Pārsteidz kas cits. Vladimira Putina Krievijas režīma pašreizējā ideoloģija, cenzūra un represīvais aparāts ļoti atgādina PSRS laika situāciju. Taču atšķirībā no «Helsinku perioda» Maskavā, Vitebskā un Omskā vairs nav spēcīga «samizdata», leģendāru disidentu un ambiciozu «citādi domājošo», kas nepieļautu Krievijas aizbarikādēšanos pagrabā. Kāpēc «caurmēra Popovs» vai «Ivanovs» neprotestē?

Vai vainīga ir sabiedrības vilšanās rietumu demokrātijas iespējās? Vai laupītājkapitālisma sekas cementējušas krieva neticību brīvās pasaules iespējām? Vai izeja ir Putina piedāvātā reliģija?

To rādīs laiks. Taču viens ir skaidrs – «citādi domājošo» deficīts Krievijā izskaidro Vladimira Putina ideoloģijas neparasti grandiozos panākumus viņpus un šaipus Zilupes robežstabam, kas šodien no jauna iezīmē demarkācijas līniju starp diviem naidīgiem blokiem.

Kremļa propagandas haizivs un mēs

Propagandas kara eskalācijas periods ir klāt. Rietumpasaulē «par to pašu» stāsta vienu, bet krievu mediji piedāvā pavisam citu patiesības versiju.

Kura no tām ir pareizā? Pirmā vai otrā? Trešā vai ceturtā?

Caurmēra somam, zviedram vai spānim mediju aina rādās līdzīgi. Turpretī mums – Krievijas kaimiņvalstī dominē viedokļu caurvējš, jo Kremļa mediji sasniedz mūs «pa tiešo».

Modernais laiks Latvijas iedzīvotājam piešķīris plašu informatīvo līdzekļu izvēles skalu: avīzes, žurnālus, radio, TV un interneta portālus. Mūsu 2 miljoni iedzīvotāju var brīvi izvēlēties, ko lasīt, kā klausīties un kuram ticēt: Rietumu medijiem vai Putina propagandas taurēm. Teorētiski izvēle ir vienkārša, taču praksē aina izskatās pavisam citāda. Vairums krievu un liela daļa latviski runājošo skatītāju par savējo izvēlas tieši Krievijas televīziju producētās versijas par patiesību, nevis necenzētās pasaules piedāvāto modeli. Paradokss, bet fakts. Kāpēc tā notiek? Kāpēc mūsu iedzīvotāji izvēlas despotisko kaimiņvalsti kā patiesības ministriju? Iemesli ir vairāki.

Pirmkārt, mediju krīzes rezultātā no ierindas Latvijā ir izsistas papīra avīzes. Tās zaudējušas savu agrāko nozīmi un ietekmi sabiedrībā. Tas noticis politiski tendenciozā satura un profesionāli neprasmīgā mediju menedžmenta dēļ.

Otrkārt, finanšu krīzes rezultātā iedzīvotāji nav gatavi abonēt presi un vairākums pievēršas bezmaksas audiovizuālajiem medijiem, kas Latvijā nav konkurētspējīgi ar Kremļa vadītajiem Maskavas propagandas buldozeriem. Diemžēl LTV, LNT un TV3 ir izvēlējušies ASV izklaides programmu formātu, kas būtībā neatbilst Latvijas (Eiropas) publikas gaidām. Šodien, kad interpretācijas prasība nostāda tradicionālo viedokļu žurnālistiku pirmā ranga vajadzību skalā (kuru Krievijas kanāli perfekti kompensē mūsu pašu neesošās analītikas vietā) mēs turpinām dejot ar zvaigznēm, dziedāt ar ģimenēm un meklēt saimniekiem sievas.

Treškārt, sabiedrībā ir diezgan daudz PSRS nostalģijā slīgstošu cilvēku, kas «pievelkas» pie Kremļa dēstītās eiroskepticisma latiņas un bauda pašmāju prokremlisko partiju eironaida aģitācijas akordus (pseidopanika sakarā ar sankcijām pret Krieviju jeb «sausā piena», «šprotu» un «poļu tomātu» vaimanas).

Tā kā mediju regulācijas politikas un uzraudzības institūciju Latvijā līdz šim nav bijis, tad Kremļa viedoklis vienmēr brīvi un netraucēti plūdis iekšā Latvijā pa visām durvīm un logiem. Tāpēc Kremļa propagandas modeļi jau sen ir šeit iesakņojušies kā «ticama» un «loģiski saprotama» informācija. Gan krieviski runājošajiem, gan arī latviešiem, kas vai nu skumst pēc PSRS laikiem, vai arī uztver tos kā jautru alternatīvu savai sūrajai Latvijas kapitālisma ikdienai. Tāpēc daudzi Rīgā, Daugavpilī vai Liepājā ir pārliecināti, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas notrieca nevis krievu teroristi ar Krievijas ieročiem, bet gan «ukraiņi paši» un ka Latvijas Nacionālās operas zāles luksusa prostitūcija Kremļa «Jaunā viļņa» «kultūrtusiņa» vajadzībām ir tikai «labs darījums», padomju tautu draudzības izpausme vai «vienkārši burvīgs bizness».

Kā tas varēja notikt, ka tik daudzi Latvijā nespēj nošķirt melus, savtīgu manipulāciju no bezkaislīgiem ziņojumiem par patiesām norisēm? Tāpēc, ka mūsu valstī nav modernas, mediju darbu regulējošas likumdošanas, uzraudzības institūcijas un visaptveroša mediju darba kodeksa, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrībai bezkaislīgu un tolerantu informatīvo telpu.

Nemākulība mediju pārvaldē un regulācijā ir hroniska brīvās Latvijas kaite. Tā sākās brīvvalsts pirmajos gados, kad mediju īpašnieki kategoriski nepieļāva regulējošas institūcijas rašanos (ieskaitot mediju tiesībsargu, reklāmas un PR regulatoru), saskatot tajā biznesa ierobežošanu. Šī situācija ir saglabājusies joprojām.

Kāpēc mūsu mediju okeānā ir tika daudz haizivju, bet nav neviena glābēja? Tāpēc, ka mediju kompetence nepiemīt nedz politiķiem, kas nosaka mediju likteni, nedz arī elektronisko mediju areāla stūrmaņiem, kas turpina sabiedrisko mediju demontāžas procesu, tos koncentrējot un monopolizējot. Tikmēr mediju telpu pārņem Kremlis un mēs varam zīlēt, vai Kremļa apmuļķotie Latvijas iedzīvotāji ir vai nav ienaidnieki paši sev un savai nākotnei.

Kāpēc krievi mīl savu Putinu?

Līdzīgi Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čeniram Vladimirs Putins pieprasa sev ticēt uz vārda. Par to pauž satraukumu Rietumu mediji, Latviju ieskaitot. «Pēdējais kliedzošākais safabricējums, ko Putina režīms iebaroja tautai, bija sižets Krievijas Pirmajā kanālā, kur kāda psihiski nelīdzsvarota sieviete stāstīja par to, kā Slovjanskas centrā «ukraiņu režīms» «it kā pie ziņojumu dēļa kā Jēzu pienagloja trīs gadus vecu bērnu un licis viņa mātei skatīties, kā viņš asiņojot mirst. Tad māte esot piesieta pie tanka un vilkta apkārt laukumam…» – konstatē «Kurzemes Vārds» (21.07.2014.) un pēc tam paskaidro, ka vēlāk noskaidrojies, ka nekas tamlīdzīgs Slovjanskas centrā tomēr nemaz neesot noticis. Cik procentu televīzijas skatītāju tic šādai safabricētai reportāžai? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, taču aptaujas rāda, ka pēc Krimas aneksijas Putina fanu skaits esot palielinājies no 60% līdz 80%. To varot izskaidrot ar šādiem aspektiem: 1) valsts propagandas aparāts atrodas tiešā Kremļa pakļautībā. Tas runā un rāda tikai to, «ko un kā» diktators vēlas; 2) Krievijas iedzīvotāju vairākumam ir salīdzinoši neliels pieejamo informācijas avotu skaits; 3) Krievijai raksturīga neattīstīta politiskās pārvaldes sistēma. Taču, ja rīt būtu vēlēšanas, tad Putins noteikti uzvarētu. Kāpēc?

Pirmkārt tāpēc, ka mediju iespaidā Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka «pie Putina dzīvot ir labāk».

Ja saplīst ūdensvads, tad var doties uz partijas «Vienotā Krievija» biroju un lūgt palīdzību. Ir vismaz viens, kas palīdz, kaut arī pārējie ir korumpēti.

Otrkārt, pašreizējais režīms lieliski izmanto caurmēra krievu lielo pieķeršanos dažādām konspirācijas teorijām un gatavību tām ticēt. Piemēram, idejai par pasaules ļaunuma sazvērestību tieši pret Krieviju. No vienas puses tas nozīmē sabiedrības gigantisku pasivizāciju (ko nu mēs, to visu izlemj augstāk!) un neticību iespējai kaut ko mainīt (vairums «ivanovu» ir pārliecināti, ka protesta demonstrācijas Maskavā apmaksā Krievijai naidīgi spēki ārzemēs).

Krievijā joprojām valsts ir vērtīgāka par cilvēku dzīvībām

Šā iemesla dēļ ir gandrīz neiespējami ieskaidrot krieviem Maidanu kā brīvprātīgu ukraiņu sabiedrības akciju. Šai patiesībai viņi netic, uzskatot, ka «kādam tas bija izdevīgi». Treškārt, krievu citādi domājošo grupējums, kas šodien sastāv no vecajiem disidentiem, uzņēmējiem, taksometru šoferiem, hipsteriem un studentiem, bija un paliks tikai kā 2011. un 2012. gada protestu memoriāls Maskavā.

Protesta vilnis neiešūpoja Krieviju, lai gan uzrunāja ļoti nopietnas un konkrētas Krievijas problēmas – korumpētību un vēlēšanu sistēmas pērkamību. Ceturtkārt – heroisms un patriotisms (kopš Otrā pasaules kara laikiem) joprojām ir krieviem 100% tabu tēma. Par to nediskutē pat 2014. gadā. «Dožģ» jautājums par to, vai nebūtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, glābjot neskaitāmu krievu dzīvības, palika bez atbildes. Telekanālu nosodīja ar izolāciju, bet diskusiju par tēmu iedzīvotāji-valsts-karš tā arī nesāka. Valsts tur joprojām ir augstākā vērtē nekā cilvēku dzīvības, un totalitārās pagātnes revīzijas visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām nav notikušas.

Kamēr pasaule lauza galvu par to, kā pamodināt krievus no «Stokholmas sindroma», atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir filma bez beigām.

Ar laimīgu finālu.

Cerams, ka šī filma turpināsies bez haizivīm mūsu okeānā.

Cerams.

Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā. :)