Modernā laika datorpasaules «mežabrāļi» un žurnālistikas atgriešanās garāžā

Ilmārs Poikāns, LETA

Ilmārs Poikāns, LETA

2014. gada 14. aprīlī

Latvijas 37. vieta (1) preses brīvības 2014. gada indeksā (2) rāda, ka rokošajai žurnālistikai nāksies atgriezties garāžā. Tāpat kā toreiz, kad divi Washington Post līdzstrādnieki ar savu konspiratīvo taktiku panāca ASV prezidenta krišanu (3).

Toreizējais prezidents Ričards Niksons (kurš paranoiski saskatīja ienaidnieku «aiz katra stūra» bija spiests 1974. gadā atkāpties no amata, pateicoties Votergeitas skandālam (4). Varas komunikācija bija pārkāpusi robežas un nepakļāvās civilizētas sabiedrības normām. Telefonsarunu noklausīšanās, uzbrukumi žurnālistiem, sankcijas pret nepaklausīgiem medijiem, kas uzdrošinās runāt pretī politikas vadoņu nostādnēm un publicē slepenus dokumentus, sita augstu vilni.

Brīdī, kad kolēģi Bobs Vūdvars (Bob Woodwar) un Kārls Bernsteins (Carl Bernstein) sāka «uzrakt» konfidenciālu informāciju, viņiem nācās izmantot vienīgi konspiratīvas faktu vākšanas metodes: neizmantot telefonu, tikties ar avotu «Deep throat» pamestā garāžā, intervēt avotus viņu privātajās mājās, slēpt pierakstus, jo «lielais brālis» visu redz un noklausās.

Toreiz abiem izdevās nosargāt savu avotu, bet Niksona «galva ripoja».

Latvijas 2009. gada «Neogeitai» klājās sliktāk.

Lai gan Ilmāram Poikānam – Neo (5) CATA (6) sociālpsiholoģiskie un emocionālie efekti pagaidām nav līdz galam noskaidroti, nav noslēpums, ka «hakerus, kas atmasko varas konvulsijas, publika uzskata par modernā laika varoņiem, kas aizstāv mazā cilvēka un sabiedrības vairākuma intereses» (7).

Avota aizsardzība

Vai Neo lieta būtu nonākusi līdz pirmdienas tiesai Abrenes ielā Rīgā, ja kolēģe Ilze Nagla būtu rīkojusies konspiratīvāk un Latvijas policijai nebūtu izdevies atmaskot Ilmāru Poikānu?

Kā būtu, ja būtu?

Tādā gadījumā sabiedrībai joprojām būtu sajūta, ka Robins Huds ir «mežā» un viņa «Ceturtās Atmodas Tautas Armija» turpina darbu, atmaskojot mūsu politisko vadītāju vārdu neatbilstību darbiem.

Tagad šīs sajūtas nav, jo šo pirmdien latviešu Robinu Hudu sāka tiesāt Rīgā.

Viss sakās tā: reiz 2009.gada 18. februārī Latvijas Televīzijā tika publiskots Rīgas Satiksmes vadītāju algu saraksts, pēc tam Rīgas Siltuma algas. Sekoja Parex bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas, Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu, Latvijas Autoceļu uzturētāja, Latvijas valsts ceļu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas Ūdens, Latvijas valsts mežu, Rīgas un Ventspils brīvostu un citu Latvijas pilsētu pašvaldību un valsts iestāžu ierēdņu sulīgo algu saraksti. Summas pēc Latvijas mērogiem bija astronomiskas. Finanšu krīzes neskartā oāze = ierēdņu un politiķu algu apmēri beidzot vairs nebija noslēpums. Laikā, kad visai Latvijai bija «jāpievelk jostas» strādājošo algās, veselības aprūpē, mākslā, kultūrā, zinātnē, izglītībā (jo mūsu valsts bija bankrotējusi), pats Latvijas politiskais krējums turpināja «trekno gadu» praksi – pelnīt tik, cik vēlas.

Valsts un pašvaldību ierēdņi, kas pārtika no mūsu nodokļu naudas, slēpa no tautas savus algu sarakstus, un mīklainais hakeris Neo = algu faktu atmaskotājs mums šīs sulīgās algas parādīja, nopludinot datus no 2009. gada «cauruma» Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē.

Policija šo «hakeri Neo» jeb Latvijas Universitātes pētnieku Ilmāru Poikānu aizturēja 13. maijā Rīgā. Pirms tam tika veikta kratīšana steidzamības kārtībā (bez tiesas sankcijas) žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, konfiscējot viņas privāto datoru un noskaidrojot skandalozās informācijas avotu. Taču darbs bija izdarīts – Neo aktivitāšu rezultātā tika labots attiecīgais Latvijas likums, un tagad internetā ir brīvi pieejami valsts amatpersonu atalgojumu saraksti.

Dāvids pret Goliātu

Mediju darba ētika pieļauj slepena, konfidenciāla rakstura faktu publikāciju, ja šo dokumentu satura publiskojums ir visas sabiedrības interesēs. Taču pašlaik šis darbs ir ļoti apgrūtināts, jo, kā norāda ASV vadošā pētnieciskās žurnālistikas autore, ņujorkiete Džeina Meijere (Jane Mayer), ir gandrīz neiespējami pierunāt informācijas nopludinātājus ziņot medijiem par varas pārkāpumiem. Likumi pret terorismu, visaptverošā informatīvā uzraudzība un «lielā brāļa modrā acs» panāk, ka avoti baidās ziņot žurnālistiem par nelikumībām, pārkāpumiem un korupciju. «Aizvien vairāk amatpersonu baidās no represijām, izvairās sniegt intervijas. Īpaši tad, ja viņu darbs saistīts ar izlūkošanu vai drošības jautājumiem. Šie cilvēki šodien baidās nonākt jebkādos kontaktos ar žurnālistiem. (8)

«Tagad man jālido pāri visai valstij, jātiekas ar avotiem lētās viesnīcās, jo neviens vairs nav gatavs runāt ar telefona vai datora starpniecību. Tagad mans faktu vākšanas darbs kļuvis daudz dārgāks un darbietilpīgāks nekā agrāk. Bez tam avotam nereti ir grūti izšķirties – stāstīt man vai ne,» – konstatē Džeina Meijere. Iemesli nav tālu jāmeklē – kopš prezidenta Obamas nākšanas pie varas Vašingtonā nav notikusi solītā Džordža Buša slepenības mašinērijas demontāža. Committee to Protect Journalists (kas parasti uzrauga žurnālistu darbu totalitārās valstīs) nesen publiskojusi satraucošu ziņojumu ar nosaukumu «Obamas cīņa ar informācijas nopludinātājiem». Tā autors ir bijušais Washington Post galvenais redaktors un Votergeitas skandāla līdzdalībnieks Leonards Danijs (Leonard Downie). Viņš uzsver, ka par faktu nopludināšanu amerikāņi joprojām soda, izmantojot 1917. gada spiegu likumu. Tas paredz, ka medijiem ir jāiesniedz pinkertoniem savu telefonsarunu saraksti, ka iestādēm ir skarbi jāseko līdzstrādnieku rīcībai ar slepenu informāciju. «Pašreizējā valdība ir inficēta ar kontroles apsēstību, mums ir maniakāla administrācija,» secina New York Times Deivids Sangers (David Sanger). Tas nozīmē, ka Baraks Obama ir ne tikai pārmantojis Džordža Buša 11. septembra notikumu rezultātā radīto drošības sistēmu, bet pat to attīstījis tālāk. Nostādot žurnālistus bezizejā: terorisma apkarošanas un valsts drošības vārdā ASV tiek sistemātiski pārkāptas fundamentālas izteikšanās brīvības garantijas. Dāvids vairs nevar cīnīties pret Goliātu.

Snoudens un «No Such Agency»= NSA

Patiecoties Eduardam Snoudenam, mēs uzzinājām, ka amerikāņi masveidā noklausās parastu pilsoņu telefonsarunas un seko mūsu datorkomunikācijai. Noskaidrojās, ka valsts drošības iestāde NSA jau sen ir pārkāpusi normas, kas Votergeitas skandāla laikā būtu «Ķīnas mūra» augstumā. Tikko videotiltā no Maskavas Snoudens atbildēja uz Eiropas Padomes jautājumiem un uzsvēra, ka pašlaik notiek attīstīto valstu iedzīvotāju masveida informatīva vajāšana. Pinkertoni seko nevis aizdomīgiem grupējumiem vai indivīdiem, bet visiem un ikvienam, kas būtībā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Ar programmas XKeyscore palīdzību drošībnieki (bez jūsu piekrišanas) izložņā jūsu datora saturu, vēstules, dokumentus un noskaidro komunikācijas pagātni. Šādu iespēju viņiem nodrošina «caurumi likumos», un tos izmanto ne tikai ASV, bet arī Zviedrija, Vācija, Lielbritānija un Nīderlande, lai izsekotu savus pilsoņus. Nevis valsts kalpo saviem pilsoņiem, bet otrādi. Šai «lielā brāļa» uzraudzības tehnikas attīstībai ASV šodien tiek novirzīti gigantiski resursi, kas kļuvuši par būtisku kara/aizsardzības (?) tehnikas sastāvdaļu. Taču nav neviena, kas uzraudzītu to, kā mēs tiekam kontrolēti no NSA puses, t.i., vai pinkertoni, piemēram, neizmanto savas pilnvaras savu privāto ambīciju apmierināšanai. Vai viņi ir pienākumu augstumos un kā tie izmanto, piemēram, Latvijā savākto informāciju.

Mediju vara ir demokrātijas priekšnosacījums valstī

Mediju misija ir uzraudzīt un atmaskot procesus, kas runā pretī mūsu konstitūcijā deklarētajām brīvībām. Varas aizsegšanās ar «terorisma draudu» izkārtni nav pietiekošs arguments, lai ierobežotu manu un jūsu brīvību.

Protams, Wikileaks modelis mums žurnālistiem iemācīja saudzību attiecībās ar iegūto slepeno informāciju. Nedrīkst publicēt to, kas ir pretrunā publicistikas ētikai. Asanžs šo aspektu neņēma vērā.

Tāpēc tagad britu The Guardian rūpīgi šķiro Snoudena piegādātos atmaskojumus, lai izvairītos no nevainīgu cilvēku publiskas kompromitēšanas, publicējot slepenu materiālu. Diemžēl, neraugoties uz šo piesardzību, Lielbritānijas valdība sāka The Guardian vajāšanu un dokumentu iznīcināšanu (Snoudena atmaskojumu publicējumu dēļ).

Pret to protestēja daudzu valstu žurnālistu organizācijas un mediji. «Lielais brālis ASV» savukārt piedraudēja un pārējie sabijās dot faktu nopludinātājam mājvietu. Patvērumu Snoudenam piešķīra vienīgi Krievija, un tagad mēs redzam rezultātu.

Nesenie notikumi Krimā rāda, ka Snoudens ir palīdzējis Krievijai «tikt galā» ar amerikāņu informācijas izsekošanas sistēmu. Jeņķi pat nepamanīja, kā Kremlim izdevās iefiltrēt Ukrainā nevienam neatpazīstamos, zaļajās, anonīmajās uniformās tērptos kaujiniekus un okupēt Krimu. Tagad spiegu analītiķi pieļauj, ka Snoudena zināšanas ir palīdzējušas Kremlim izvairīties no amerikāņu noklausīšanās sistēmas, lai klusi un, Baltajam namam nemanot, okupētu Krimu, nostādot Obamu notikuša fakta priekšā.

«Freedom isn´t free» – esot rakstīts uz Edvarda dzimtās mājas durvīm Havaju salās. Tagad to pašu var uzrakstīt uz viņa Maskavas dzīvokļa sliekšņa.

Mēs, civilizētā Eiropa, pērn viņam nepiešķīrām patvērumu, jo mūsu valdības sadarbojas un atbalsta britu un amerikāņu spiegošanas stratēģiju. Lai izvairītos no cietumsoda, Snoudens ir spiests slēpties Krievijā, jo ASV pase viņam ir anulēta.

Ieguvums, kuru sabiedrība izbaudīja, iepazīstoties ar nopludinātajiem, slepenajiem dokumentiem Wikileaks portālā un Edvarda Snoudena piegādātajos materiālos pasaules vadošajiem medijiem, ir lielāks nekā informatīvās blakusparādības šo publikāciju iespaidā. Tāpēc varas aparāta sankcijas pret informācijas nopludinātājiem nav sabiedrības, bet valdošo aprindu interesēs.
Diemžēl.

Pazīstamais filozofs, profesors Peters Singers jau 2010. gadā vairākos rietumu medijos uzsvēra konfliktu starp varas un visplašākās sabiedrības nostāju, vērtējot datorhakeru atmaskojumus par varas publisko konfidenciālo datu nopludināšanu. Pēc viņa domām, bankas darbinieku algu publiskojums Latvijā brīdī, kad šo banku glābj ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, nav pārkāpums, bet loģisks un atbildīgs solis9.

Cik atvērtu sabiedrību mēs vēlamies?

Vai žurnālistu ietriekšana garāžā un avotu iebaidīšana ir visu mūsu drošības interesēs? Vai britu un amerikāņu varas aparāta reakcija uz rokošās žurnālistikas rezultātiem ir atdarināšanas cienīgs piemērs arī Latvijā?

Vai vara tiek galā ar modernā laika «mežabrāļiem» jeb Niksona paranoja tomēr uzvarēs domās un darbos un «snoudeni» būs spiesti kalpot Kremlim, jo padoties viņi neprot?

Kā reaģēsim mēs?

Starp citu, pirmdien (14. aprīlī), kad Latvijā sāka tiesāt Neo, Washington Post un The Guardian saņēma Pulicera balvu par Snoudena nopludināto materiālu publicēšanu laikrakstu slejās. Paradoksāli – amerikāņu un britu mediji iegūst vērtīgāko pasaules mediju balvu par to pašu par ko Latvijā uzsāk tiesu pret cilvēku, kas mums parādīja varas manipulācijas ar mūsu naudu.  

Atsauces:

1 – Igaunijai 10. un Lietuvai 32. vieta

2 World Press freedom index 2014 (pdf)

3 Filma “All The Presidents Men”

4  Votergeitas skandāls

5 – Neo ir hakera Ilmāra Poikāna pseidonīms

6 – CATA jeb Ceturtās Atmodas Tautas Armija ir simbolisks hakera Ilmāra Poikāna segvārds.

7 -: Most Dominated Problems of Mass Media Dialogism in National Dailies during the Trial Process of Wikileaks Grounder Julian Assang

8 – Dagens Nyheter. 13.10.2013

9 – «In Latvia, an artificial-intelligence researcher at the University of Latvia’s computer science department who earlier this year leaked confidential records on the income of bank managers has been praised as a modern «Robin Hood», because otherwise the public would not have known how much some people were continuing to be paid while their banks were being bailed out with public funds». Peter Singer. Project Syndicate. 12.08.2010. Big Think. 15.08.2010.

Krievu sarežģītā šodiena: maršs atpakaļgaitā. Paaudžu konflikts ir klāt.

2014.gada 11. aprīlis speciāli TVNet.

Krievu sarežgī'tā šodiena TVNet bilde

Ukrainas Maidans ierīvēja Krievijai degunā, ko nozīmē patiesas brīvības alkas un postsovjetisko laupītājkapitālistu varas noliegums. Kijevas centrā par to cīnījās jaunieši. Maskavā tagad «to» ideoloģiski un militāri mēģina apturēt 1952. gadā dzimušie (un vecāki) padomju nomenklatūras privilēģijas baudījušie ideologi un praktiķi. Kurš uzvarēs? Ukrainas jauniešu cerība vai sirmo PSRS mantinieku cinisms? Paaudžu konflikts ir klāt.

Glaimu laboratorija

Ja vēlaties nopelnīt naudu un sākt jaunu biznesu, tad iesaku risinājumu: noīrējiet tukšu telpu, ievietojiet tajā ērtas mēbeles, maigu apgaismojumu un sāciet uzņēmējdarbību ar nosaukumu «Uzmudinājuma SPA», kas nozīmē – non-stop komplimentu laboratoriju. Pie jums var nāks visi, kas vēlas saņemt glaimus +100% pozitīvus komplimentus un apbrīnu 15, 30 vai 60 minūšu garumā. Tā sakot, liekulības legalizācija par samaksu. Klientu netrūks! Gandrīz visi vēlas dzirdēt tikai labu par sevi un ir gatavi par to arī samaksāt. Kāpēc gan krievu tauta būtu izņēmums?

Ja PSRS laikos Staļins un tā sekotāji pieradināja krievus ticēt boļševiku ideoloģijai par to, ka viņi ir «atbrīvotāji» un «gaismas nesēji» un pēckara atmošanās no šā ideoloģiskā murga Maskavā nenotika, tad kāpēc jūs brīnāties, ka pašreizējais Kremļa TV propagandas buldozers savaņģo krievu prātus ar primitīvas liekulības cukurglāstiem un politiskām acu konfektēm? Tagad caurmēra krievu cilvēks skatās savu Kremļa televīziju un raud laimes asaras, redzot, kā Putins beidzot atkaro Gorbija zaudētās teritorijas un atjauno Krieviju bīstamas, agresīvas, neprognozējamas un varenas impērijas statusā. Pie šīs idejas taču bija tā pierasts veldzēties PSRS laikos.

Lācis, kas laiza lūpas

Tagad, kad «Kremļa lācis» (pēc Krimas miermīlīgās aprīšanas) aplaiza lūpas un rietumi draud ar sankcijām, caurmēra krievs izskatās krietni vairāk apjucis, nekā varētu gaidīt.

Pirmkārt tāpēc, ka jūtas nodots no «savējo» ukraiņu puses, kas (kā izrādās!) slāvu kopības magnētismu izjūt daudz vājāk nekā civilizētās Eiropas vilinājumu.

Otrkārt tāpēc, ka Krievija pēc 1991. gada nav izrēķinājusies ar savu pagātni un caurmēra krievu ģimenes arī šodien dzīvo PSRS dēstīto ideoloģijas mītu varā un nesaprot, kāpēc «ārpasaule» par notiekošo Putina Krievijā nav sajūsmā. Tātad Kremļa vara nav aicinājusi tautu noslēgt rēķinus ar savu pagātni un izventilēt staļinisma + Otrā pasaules kara mītu ideoloģiskās melīgās dogmas. Neviens ļeņineklis Krievijā joprojām nav novākts (kā Latvijā vai Ukrainā). Brīdī, kad 2014. gada pavasarī ukraiņi gāza no pjedestāliem ļeņinekļus, Maskavas televīzija par to šausminājās. Tas nozīmē, ka process, kas pašlaik notiek Ukrainā, Krievijai vēl ir priekšā. Pagaidām Ļeņins, Staļins un viņu ieroču brāļi joprojām saldi dus Sarkanajā laukumā Maskavā un homo sovieticus tāpēc joprojām ir dzīvs.

«Ko viņi atļaujas!» iekliedzās kāds krievu ierēdnis Maskavas TV kadrā, komentējot ļeņinekļu novākšanu 2014. gada februārī Ukrainā. «Šie pieminekļi ir Krievijas simbols,» viņš gandrīz raudāja kadrā. Krievu ierēdņa zombētais sašutums ir saprotams. Kopš 1917. gada revolūcijas boļševiku ideologi ir centušies vienādot divus jēdzienus «boļševiku diktatūras valsts» = «Krievija», ignorējot faktu, ka Krieviju arī okupēja PSRS. Tā pati, kuru Staļins uzbūvēja kā asiņainu, necilvēcīgu valsts terora veidojumu, kas ciniski un cietsirdīgi izrēķinājās ar saviem pilsoņiem.

Lai gan miljoniem ļaužu gāja bojā no bada, Gulagā un karā, ideologi turpināja krieviem potēt iedomu, ka viņi ir boļševiku «izredzētie», «atbrīvotāji», «taisnīgie», un par šo mirāžu krievu – padomju cilvēks maksāja un maksās ar savām asinīm un brīvību.

PSRS līķis atdzīvojas

Tagad sovjetistu glaimu laboratorija Krievijā ir iedarbināta no jauna. PSRS līķis (kas līdz šim bija nobāzts bēniņos, skaidu kastē) no jauna tiek vilkts ārā un atdzīvināts ar suņa sirdi kā Bulgakova pazīstamajā romānā. Paradoksāli, bet līķis jau mirkšķina acis un tūliņ celsies sēdus. Brīnums ir noticis. Padomju cilvēkiem Krievijā atkal pa radio tiek stāstīts, ka tieši viņi ir «izredzētā», «civilizācijas glābējtauta», kas agrāk cīnījās ar mongoļiem – tatāriem, fašistiem, bet tagad izglābs pasauli no geju un nepareizticīgo posta. Politisko glaimu laboratorija kūsā ar pilnu klapi, un upuri tvīkst no prieka.

Nevienam nav noslēpums, ka liela krievu sabiedrības daļa pēc PSRS sabrukuma (tāpat kā Vladimirs Putins) jutās kā zaudētāja. Loģiski tas nebija, jo arī Krieviju faktiski bija okupējuši boļševiki, izveidojot to par savas ideoloģijas bāzi. Taču boļševiku ideoloģijai bija izdevies cieši piesaistīt ierindas krievu garīgo labklājību savas valsts lielvaras ambīcijām (cilvēks pieder valstij, nevis otrādi). Tāpēc tagad, kad Staļina impērija Putina vadībā sāk «kāpt no nāves gultas ārā», liela sabiedrības daļa atviegloti nopūšas, cieši sasaistot savu privāto gandarījumu ar vecās un būtībā varmācīgās impērijas asinsrites atjaunošanos. «Sabiedriskās domas pētījumi Krievijā liecina, ka apmēram puse aptaujāto uzskata Staļinu par «labu līderi». Krievijas jaunajās skolu mācību grāmatās Staļinu dēvē par «efektīvu menedžeri» un viņa organizētas iedzīvotāju masu vajāšanās sauc par «personāla nomaiņas akcijām», kas esot bijušas «neizbēgamas, lai modernizētu Padomju Savienību». (Vladimirs Sorokins, Ausma pār Krieviju, DN, 4.04.2014.). Tas nozīmē, ka PSRS ir sabrukusi ģeogrāfiski un ekonomiski, bet ideoloģiski tā joprojām ir dzīva miljoniem homo sovieticus smadzenēs.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijā nesekoja saprātīga ekonomikas vadība. Sociālisma politekonomiju samācījušies ierēdņi neko citu nespēja izdarīt savas valsts labā, kā vienīgi uzbūvēt jaunu varas piramīdu ar korupcijas ķieģeļiem. Pēc tam Jeļcins uzdāvināja prezidenta posteni KGB funkcionāram, kuram Padomju Savienības bojāeja skaitās lielāka gadsimta ģeopolitiskā katastrofa un svarīgākās Krievijas industrijas nozares – armija un flote. Ar šo Krievijas valsts aparāts sāka maršu atpakaļgaitā. Ar katru soli, katru gadu atgriežoties tuvāk padomju pagātnei.

Maršs pakaļ jeb mugurdancis

Pēc 15 gadu ilgā ceļojuma «gida» Vladimira Putina vadībā Krievija ir atgriezusies savā PSRS idejas stāvoklī. Pateicoties savai monarhistiskajai konstrukcijai, Krievija «vienmēr automātiski kļūst par sava augstākā līdera psihosomatisko izpausmju upuri. Visas viņa bailes, tieksmes, vājības un kompleksi kļūst par valdības politiku. Ja līderis ir paranoiķis, tad visai valstij jācīnās pret ienaidniekiem un spiegiem; ja līderim ir bezmiega problēmas, tad visiem ministriem jāstrādā arī naktīs; ja līderis ir bijis atkarīgais un vairs nedzer alkoholu, tad visiem jāpārtrauc iedzeršana; ja līderis ir alkoholiķis, tad visiem jātur līdzi; ja līderis necieš Ameriku, kuru viņa mīļotā KGB vienmēr apkaroja, tad visiem valsts iedzīvotājiem ASV ir jāienīst» (Vladimirs Sorokins).

Šādai valstij nav prognozējamības, un tai ir maz iespēju attīstīties. Ekonomikas problēmas Krievijas vadītājus līdz šim maz interesējušas, jo nākamais mīts par to, ka «Krievija ir bagāta», ir sējis tautā pārliecību, ka naudas vienmēr pietiks, jo «mums vienmēr ir, kur pasmelt».

Pārliecība ir daudz bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli, tāpēc pagaidām tā spēj ieaijāt caurmēra krievus, kas tic sava vadoņa labās gribas jaudai. Lai gan mugurdancis Putina vadībā vairāk ved atpakaļ nekā uz priekšu.

Ko domā krievi

Neatkarīgie pētījumi rāda, ka lielākā krievu daļa nav apdullusi no Putina izraisītās kolektīvās ideoloģijas transa un Maskavas pareizticīgo baznīcas lielummānijas paradigmas. Tas nozīmē, ka visi krievi neparakstās zem Putina zīmes.

Nav noslēpums, ka Krievijas sabiedrībā pastāv liela plaisa starp «bagātajiem» un «nabagajiem», pesimisms un neticība, ka parastais cilvēks var ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šādos apstākļos zināma krievu daļa dzied līdzi «Putina nacionālistu korī», bet pārējie skeptiski raugās uz Kremļa propagandas kontrolēto mediju utopiskajām pestīšanas idejām.

Intelektuāļi neslēpj, ka netic «norītās Krimas sagremošanai Krievijā». Krievu lācis norīt vēl spēj, bet māga vairs visu nepārstrādā. «Iekšējie parazīti» = korumpētie ierēdņi kā siseņu bars sagrauj un bremzē totāli. Krievu domās šaudās šādas idejas: «kļūsti bagāts un nospļaujies uz visu!», «zodz, kamēr vari!», «modernizē Krieviju!», «ticēsim Lielkrievijai!», «atjaunosim PSRS!», «sadosim pūstošajiem Rietumiem!», «nauda jākrāj eiro, nevis dolāros!», «laižamies projām, kamēr vēl var!», «noskaidrosim iekšējos ienaidniekus!» utt. Ko domā Krievijas tradicionālā sirdsapziņa – intelektuāļi?

Kamēr Putinam lojālie demonstranti organizēti iet ielās un skandē saukļus «Krima ir mūsu!», krievu inteliģence (pēc rakstnieka Vladimira Sorokina domām) apspriež šo: «drīz var sākties represijas kā 1937. gadā»; «viņš neapmierināsies tikai ar Ukrainu»; «laikam ir atkal pienācis laiks pamest valsti»; «televizoru var izmest, tur vairs nav ko skatīties, tikai propaganda»; «Rietumi pagriež mums muguru»; «Krievija kļuvusi par peramo valsti»; «no šitā visa nāk virsū depresija»; « drīz atdzims samizdats un cenzūra atkal būs zirgā».

Maidana paraugs Krievijai

Ukraina ir pierādījusi, ka ir iespējams cīnīties pret postsovjetiskā ledus bluķa važām. Var saņemties un pagriezt kuģi uz demokrātijas pusi, kas pagaidām dzīvo galvenokārt Rietumeiropā.

Maidans ir pierādījis, ka to var izdarīt, taču ko tamlīdzīgu šodien grūti iztēloties notiekam Sarkanajā laukumā Maskavā.

Domās es redzu krievu protestētājus, kas dienu un nakti protestē Sarkanajā laukumā – Ļeņina un Staļina kapu priekšā, cīnoties ar OMON vienībām un aizsargājoties no snaiperiem Spaskas tornī ar koka vairogiem. Jaunas un taisnīgas Krievijas vārdā.

Lai tas notiktu, vispirms ir jāsagaida pārmaiņas cilvēku prātos. Pagātnei jāsagrūst, un ar to ir jānorēķinās krieviem pašiem. «Dzelzs Feliksa» statuju nedrīkst novietot atpakaļ iepretī KGB ēkai Ļubjankas laukumā, kā Putins to ir iecerējis. Taču, ja tas notiks, efekts var izrādīties pretējs.

100% skaidrs, ka nevis rietumu ekonomiskās sankcijas, bet gan normāla Krievijas politiskā opozīcija var atgriezt atpakaļ lielo kaimiņvalsti kustībai uz priekšu.

Jā, Krimas aneksija ir jānosoda, putinistu, oligarhu konti jāiesaldē, jāatbalsta Ukraina. Taču neaizmirsīsim pašu galveno – atbalstīsim Krievijas demokrātus un jaunu «gorbiju» moderno Krievijas reformatoru priekšgalā.

Nav izslēgts, ka šie cilvēki jau šodien ir Krievijas esošajā politiskajā elitē, jo arī tur rūgst atziņa, ka valsts ir jāreformē, lai izdzīvotu laikā, kurā visu vairs nenoteiks pagātnes KGB fobijas. Paaudžu konflikts Krievijas politikā ir sācies. To nevar nepamanīt tieši tāpat kā rūsu rīta gaismā.

Laiks, tāpat kā vējš, strādā nākotnes labā, un Krievija šo nākotni ir pelnījusi. Labāk vēlāk nekā nekad.

Teātris par aizspriedumiem un Maidana revolūciju

2014. gada 3. aprīlis

Dramaturģijas nespēja iet līdzi laika būtiskajiem notikumiem reizēm kaitina.

Tirgus domāšana mākslā lēni aprij novitātes un aizmet jaunas domāšanas riskus, kā komerciāli neizdevīgus atkritumus.

Malmes mazais teātris Foratt beidzot saņēmies un izvirzījis priekšplānā mūsu aizspriedumus. Osas LIndholmas lugā ”Nakts sākās” autori pievēršas rasisma problēmām. Tas lieliski, jo aizspriedumi un konvencionāli pieņēmumi neļauj mums dzīvot normāli mūsu jau tā īso dzīvīti uz šīs zemes. Rasisms ir dziļi iesakņojies un teātrim te būs ”ko darīt” vēl ilgi.

Latvijā man nav nācies noskatīties aizspriedumus maļošu teātri vai nopietnu sarunu starp skatuvi un publiku par problēmām, kas deg mūsu ikdienā un joprojām nav radušas savu atrisinājumu ikdienā. Mums patīk sodīt un norādīt, bet atzīt vainu domāšanā joprojām nav publiski izplatīts pasākums uz skatuves. Romu/ čigānu tēma zviedriem tikko ieguvusi grāmatu, bet lugas vēl trūkst. Maz skatuve runā par homofobiju, varas abstinenci vai bēgšanu no sevis uz ārzemēm.

Kaut kas jau parādās, bet – nepiedodami maz. Histēriski, sakratīti un nepārliecinoši. Tā pati Latvijas finanšu krīze (skatuves risinājumā) joprojām netiek apskatīta. Žēl.

Pats interesantākais notikums man šodien ir fakts par jaunu lugu, kura top Kijevā un būs veltīta Maidana kustībai jeb aizvadītās ziemas dramatiskajiem notikumiem Kijevas centrā. Neliela ukraiņu teātra darbinieku grupa ir vairāku mēnešu laikā vākusi materiālu ar aculiecinieku liecībām un tagad Natālija Vorožbita to visu ieliks savā dramatiskajā darbā. Viņa sevi neuzskata par dramaturģi, bet drīzāk gan par redaktori. Līdz šim Natālija vairāk strādājusi televīzijā un kino, rakstījusi dažādām skatuvēm, bet tagad kārta pienākusi Ukrainas lielajiem notikumiem.

Pārsteigumi? Jā, protams: negaidīti straujā revolucionāru radikalizācija, bailes no ieslodzījuma un izmisums, ka sacenšanās var arī neizdoties. Pagaidām izskatās, ka luga nebūs jāspēlē kādā pagrīdes teātrī, bet gan valsts teātros Kijevā. Cerams, ka izdosies.

Būs jābrauc uz Kijevu noskatīties Maidana skatuves versija. Cerams, ka aktieri būs labi, jo satura substance nevar nebūt šādu notikumu skatuvizācijā. :)

Šajos laikos, kad skatuvi gandrīz pilnība okupējusi ”izklaide līdz nāvei” ir garšīgi sajust, ka māksla tur roku uz ikdienas pulsa un svaiga gaisa plūsmas cirkulē tepat līdzās.

Daži pirmā aprīļa joki šodienas medijos

1. aprīlis 2014

1. aprīlis 2014

2014. gada 1. aprīlis

Joku diena nav parastā. Šodien Latvijas medijos var uzzināt, ka: ”blondīnes esot gudrākas par tumšmatēm”, ka ”prezidents grasās atkāpties no amata”, ka Izglītības ministrei doties uz Brazīliju esot bijis ”pilnīgi obligāti”, ka ”suns sakož automašīnu” un bijušais premjera preses sekretārs atradis sev darbu SEB bankā.

To visu pat normālā dienā būtu grūti ņemt par pilnu, kur nu vēl 2014. gada 1. aprīlī.

Šodien notiek patiešām jocīgas lietas. Latvijas mediji joku plēšanā nav šodienas solisti. Ir arī vēl citi, kam tas izdodas.

Šodien Vermlandes Avīze Zviedrijā nopietni ziņo, ka rokeri un Vēja Brāļi ir nopirkuši Karlstādes pašvaldības ēku un gatavojoties tur iekārtot savu klubu. Uzreiz iedomājos, ka Ventspils rokeri vārētu rīkoties tāpat. Arī viņi varētu nomālēt, piemēram, Ventspils pašvaldības fasādi melnā krāsā, uz jumta novietojot gigantisku 8 m augstu un 15 m platu miroņgalvu ( tāpat kā to plānojot darīt Vermlandes motociklisti)!

Laivu SPA esot kaut kas pilnīgi jauns Amerikas Savienotajās Valstīs. Jūsu laivu, kas apaugusi ar ūdenszālēm, var ielikt Jo Biksbauma ”jūras baseinā”, kurā mitinās nežēlīgi izsalkušas zivis. Tās momentā metas virsū jūsu laivas parazītiem (ūdensaugiem un visiem citiem krāmiem, kas pieplakuši pie laivas apakšas) un…apēd tos. Zivis esot jūras sanitāri un šādi glābjot arī piekrastes klintis. Pašlaik Biksbaums cenšas izgudrot arī putekļu sūcēju automašīnu virsbūvēm. Tas būšot neliels, pelēks aparāts, kas izskatīšoties pēc peles un nenormāli strauji aprāpošot jūsu netīro automašīnu, notīrot no tās visus ziemas putekļus un netīrumus. Grandiozi. Pagaidām nav zināms, cik šī putekļpele maksās, – konstatē Gotlandes mediji.

Jončepingas avīze ziņo, ka vietēja pašvaldība esot šodien uzsākusi vietējas nozīmes tīrības kampaņu. Lai cīnītos ar neapzinīgiem suņiem un to īpašniekiem, pašvaldība uzsāks suņu DNS testēšanu, lai vēlāk noskaidrotu tos suņu slimniekus, kuri savu mīluļu mēslus nenovāc no ielas.

Visbriesmīgāk šodien klājas jūrā, iepretī Latvijai. Tur seklumu jau iekarojusi bīstamā ”čuskgalvas zivs”, kas normāli mitinās Āfrikas un Āzijas piekrastēs, bet tagad ieradusies Baltijas jūrā uz pastāvīgu dzīvi. Pats trakākais, ka šī zivs spēj elpot gaisu un medībās dodas uz sauszemi. Tā spēj pārvietoties ar spurām pa zemi un var klejot veselas četras dienas pa jūras piekrasti. Tikai piektajā dienā ”cūskgalvas zivij” ir obligāti jāiegremdējas ūdenī. Tai ļoti patīk dīķi (jo tad ūdens ir tuvāk) un šis dzīvnieks neskādē neko – izēd ne tikai atkritumu kastes pie jūrmalnieku mājām, bet arī uzrok kartupeļu laukums labāk par mežacūkām – šodien ziņo Skones Dagbladet. Jāpiezīmē, ka pavisam drīz šī zivs var parādīties Latvijas piekrastē un mūsu Papes iedzīvotājiem šim triecienam būtu jāsagatavojas jau laikus!

Troksnis šodien sacēlies arī ap lidkompāniju SAS. Vadība esot augsti novērtējusi sociālo mediju ietekmi un tāpēc turpmāk visiem SAS pasažieriem (pirms iekāpšanas lidmašīnā) būšot jānofotografē un jāiesniedz savi ”selfie” lidkompānijai un pec tam jāpublicē tie Facebook, Twitter vai Instagram. Tā vismaz šodien apgalvo SAS savā Facebook kontā. Diena vēl nav galā! Vēl viss var notikt! Saturamies un gaidām jaunumus!

Laiva, kas gaida

Laiva, kas gaida

 

Legālo narkotiku cinisms – «krievu ruletes» mačs ar jauniešiem

 

 

2014. gada 31. marts

«Indivīdi, kas tās lieto, ir idioti,» konstatē profesors Džons Hafmans (pirmais CB1 receptoru agonistu sintezētājs). Viņš uzskata, ka lietot «spice» nozīmē spēlēt «krievu ruleti».

Katastrofa ir ieradusies

Reiz, senos laikos (kad man tika dota iespēja piedalīties narkotiku policijas apmācības procesā) uzzināju, ka viss narkotisko vielu lērums dalās divās grupās – augu izcelsmes un sintētiskajās drogās. Pirmās esot relatīvi laipnāks apdullināšanās veids, turpretī otrās – daudz, daudz riskantāks apreibināšanās pasākums. «Saprotams, ka sintētiskās ar laiku ņems virsroku, jo pat amfetamīnu ikviens tagad var viegli pagatavot sava dzīvokļa virtuvē,» skaidroja instruktors. «Tajā brīdī, kad tirgu pārpludinās lētas sintētiskās narkotikas, kuras likumdošana nepaspēs laikus klasificēt kā aizliegtas narkotiskās vielas, mēs būsim reālas katastrofas priekšā. Tad būs 100% bezizeja.»

Tagad šis brīdis ir klāt. Katastrofa ir ieradusies. Tā stāv mums pretī un skatās acīs.

Pagrīdes laboratorijas intensīvi ražo lētas sintētiskās narkotikas, kas izraisa amfetamīnam vai LSD līdzīgu efektu, taču tās nevar pakļaut aizliegumam kā «narkotikas» vai «veselībai bīstamas vielas», jo indīgās substances ir pārāk jaunas (nesen sintezētas vielas) un tāpēc bīstamajos sarakstos vēl nav iekļautas. Tātad – nav aizliegtas.

Tieši šajā «legalitātes» mirāžā ir šo «legālo narkotiku» biznesa ideja – pārdot visiem lētu indi, kas skaitās nekaitīga un atļauta bauda, jo tā vēl nav aizliegta.

Kamēr interneta veikalos mārketings šīm «uzturpiedevām» ir atbaidoši cinisks, apgalvojot, ka «visi lieto» un «ir sajūsmā», mūsu likumdošana nepaspēj un nepagūst tikt līdzi dopinga un lēto, legālo narkotiku «kokteiļu» pagrīdes laboratoriju izgudrotāju ražojumiem (katru gadu ap 40 jaunu substanču)1. Viņi iet aizliegumiem un likumiem pa priekšu: vervē sev lētticīgus un labticīgus klientus, kas maksā par saindēšanas pakalpojumu, un mēs ar saviem likumiem velkamies viņiem nopakaļ.

Ballīšu narkoze

Internetā nopērkamā «spice», kas pēdējā laikā plaši izplatīta arī Latvijā, žargonā tiek dēvēta arī par «ballīšu narkozi» vai K2. Austrālijā un Āzijā to sauca arī par Kronic. Tā ir kaņepēm līdzīga narkotiskā viela, kas sastāv no augu un ķimikāliju maisījuma jeb no augiem, kas apstrādāti/apsmidzināti ar sintētisko narkotiku ar mērķi panākt marihuānai līdzīgu efektu. Šo indes «rasolu» internetā pārdod kopš 2004. gada, un tā saturs nekad nav viens un tas pats, bet tiek apzināti mainīts.

Preču zīmi «Spice» 2004. gadā radīja The Psyche Deli Londonā, un jau 2006. gadā šī droga iekaroja tirgu, kāpinot savu apgrozījumu no 65 000 sterliņu mārciņām 2006. gadā līdz 899 000 sterliņu mārciņām 2007.gadā (Financial Times). Tobrīd EMCDDA2 Lisabonā jau bija apkopojusi datus un konstatēja, ka «spice» ir izplatīta 21 no 30 valstīm.

Sakarā ar «spice» straujajiem finansiālajiem panākumiem pamodās arī konkurenti, kas nolēma izmantot šo tirgu savā labā. Sākumā «spaiss» nodrošināja vieglu reibumu, taču konkurences apstākļos tika radītas daudz smagākas šīs drogas formas, kas laboratorijās testos nemaz nav izmēģinātas vai pārbaudītas.

Legālā narkotika «spice» un kanabinoīdi

Tā saucamie kanabinoīdi ir laboratorijā radītas ķīmiskas vielas ar mērķi pārbaudīt cilvēka ķermeņa «signālsistēmas» funkcionēšanas principus, lai tos izmantotu sāpju remdināšanā. Tos atklāja un definēja pagājušā gadsimta 40. gados un iedalīja trijos veidos: augu, endogēnajos un sintētiskajos.

Vairums no sintētiskajiem kanabinoīdiem, kurus izmanto K2 ražošanai, ir CB1 agonisti. To radītājs un sintezētājs ir profesors Džons Hafmans (John W Huffman), un tāpēc nosaukumā tiek izmantoti izgudrotāja iniciāļi.

Sākumā bija plānots tos plaši izmantot ārstniecība, taču vēlāk izrādījās, ka tas neizdosies, jo šīm vielām tika atklātas neskaitāmas nevēlamas blakusparādības. Šie blakusefekti laboratorijās līdz galam nav noskaidroti joprojām, un par tiem tagad liecina pacienti, kas, salietojušies «spaisu», cīnās ar nāvi. Piemēram, nesen Salgrenskas slimnīcā Gēteborgā ieveda kādu jaunu vīrieti ar smagiem krampjiem. Uzņemšanas nodaļā viņa stāvoklis tik krasi pasliktinājās, ka nācās pieslēgt dialīzei. «Krampji un nieru bojājumi ir ļoti raksturīgs šo narkotiku lietošanas rezultāts. Ja šis cilvēks nebūtu paguvis ierasties slimnīcā un saņemt palīdzību, tad viss būtu beidzies daudz sliktāk,» konstatē virsārsts un narkotiku eksperts Kaijs Knudsens (GP, 09.11.2013.). Viņš (tāpat kā Latvijas ārsti) ir pārsteigts par to, ka šī narkotiskā viela tik strauji panāk pacienta nieru mazspēju.

Izrādās, ka «spice» patiešām ir nieru iznīcinātājs. Amerikas Savienotajās Valstīs februārī veiktais pētījums pierāda, ka 15 akūti nieru mazspējas gadījumi ir radušies tieši pēc «spice» lietošanas. «Gados jaunie pacienti ar šo smago diagnozi izrādījās smēķējuši «spice» ar «melleņu» vai «košļenes» garšu.

Katrs piektais Gēteborgas ģimnāzijas audzēknis šodien vēloties «pamēģināt šo narkotiku», taču informācijas par to, cik šī narkotika ir bīstama, jauniešiem faktiski neesot.

Līdz šim bija zināms, ka «spice» izraisa personības izmaiņas, sliktu dūšu un depresijas. Taču tagad ir zināms, ka «ballīšu narkoze» var neatgriezeniski ietekmēt arī nieres.

Tas būtu jāpasaka ļoti skaļi un skaidri visiem. Diemžēl jaunieši par iespējamo invaliditāti pēc «spice» lietošanas nav informēti. Viņiem liekas, ka nekas slikts jau nevar notikt, ja cilvēks ievelk dūmu ar melleņu garšu. Taču sekas var būt ļoti skarbas un draudēt ar invaliditāti visa mūža garumā. 5-Fur būtu steidzīgi jāievieto aizliegto vielu sarakstā, jo tā ir veselībai ļoti bīstama substance,» uzsver dakteris Kajs Knutsens un noplāta rokas.

Pūķis ar neskaitāmām galvām

Pagrīdes laboratorijas nenogurst ik dienas mums piegādāt jaunus «spice» veidus ar jaunām aktīvajām substancēm. Tirgū esošās «spice» sintētiskās indes pašlaik tiek tirgotas ar šādiem nosaukumiem: K2, Spice Gold, Spice Silver, Spice Diamond, Yucatan Fire, Sence, Chill X, Smoke, Genie, Algerian Blend Spice Smoke Blend, Skunk, Sence, Smoke, ChillX, Highdi’s Almdröhner, Earth Impact, Gorillaz, Galaxy Gold, Space Truckin, Solar Flare, Moon Rocks, Blue Lotus, Aroma, Scope, Sky, OG Potpourri. Protams, šis saraksts nav pilnīgs, jo katru mēnesi internetā parādās jauni nosaukumi tai pašai narkotikai. Uz etiķetēm ražotājs skaidro, ka «maisījums ir tradicionāls», ka sastāv no «tradicionālām tējām» vai «garšvielām» un ka smēķētājam nekas ļauns nedraud. Ja vēlāk šo pašu paciņu papēta laboratorijā, tad noskaidrojas, ka šis «nekaitīgais» «Canavalia maritima, Nymphaea caerulea, Scutellaria nana, Pedicularis densiflora, Leonotis leonurus, Zornia latifolia, Nelumbo nucifera vai Leonurus sibiricus ir pamatīgi piesūcināti ar sintētisku substanci un spēj izraisīt to pašu psihoaktīvo efektu, kuru nodrošina sintētiskie kanabinoīdi» (Thomas Lundqvist, Spice med syntetiska cannabinoider/CB1 agonister ett kemisk experiment på ungdomar. 2012.05.)

Šim narkotiku veidam tāpat kā pūķim ir septiņreiz septiņas galvas. Kā vienu nocērt, tā desmit pieaug klāt un spļauj uguni tālāk.

Līdzko vienu ķīmisko vielu «spice» rasolā aizliedzam, tā tirgus uzreiz vietā piedāvā citu nosaukumu, kas nav aizliegto vielu sarakstā. Jaunie kokteiļi ar to pašu nosaukumu jau izraisa citas komplikācijas, kuras veselības aprūpes sistēmai neiespējami prognozēt.

Ja jaunieši saprastu, ka eksperimenti ar šo «legālo narkotiku» praktiski nozīmē eksperimentēt ar savu veselību bez prognozēm par to, kāds būs gala iznākums, tad viņi varbūt pārdomātu. Jā, mēs nevaram pateikt, kādas komplikācijas var rasties, tāpēc lietotājiem būtu jāpadomā, ko viņi dara un vai ir vērts riskēt kļūt par invalīdu šādā veidā. Godīgi sakot, ir tā, ka tas, ka šī viela nav aizliegto sarakstā, nenozīmē, ka konkrētā «spice» paciņa būtu drošāka. Tā var būt ļoti bīstama un pat nāvējoša,» uzsver Kajs Knutsens.

Kā ar šo problēmu tikt galā?

Protams, visnožēlojamākie ir «spice» tirgotāji, kas apzināti pārdod indi nevainīgas apreibināšanās līdzekļa vietā. Uzskatu, ka ir pareizi trenkāt šos tirgoņus un «izplatītājus», taču ar to problēma nebūs atrisināta. Ja «spice» paciņu kāds nevarēs nopirkt aiz stūra, tad iegādāsies to internetā. Viss Latvijas policijas korpuss te neko nevarēs padarīt.

Šķiet, ka galvenā problēma ir mūsu greizā publiskā doma, kas Latvijā samērā lojāli izturas pret narkotiku lietotājiem kā pret cilvēkiem, kas spēj savu kārdinājumu regulēt. Proti: neuztverot pat «sabiedrības krējuma» amfetamīna lietotājus kā atkarīgos. No Āzijas (tranzītā caur Krieviju) pie mums ieradies pat maigais mīļvārds «zālīte» nejēdzīgo narkotiku apzīmēšanai, un turpat līdzās eksistē jauniešu grupas spiediens, kas pieprasa pusaudžiem un jauniešiem «pīpēt zāli», lai pierādītu savu drosmi, riskējot ar veselību.

inde cigaretē

inde cigaretē

Tā sakot – «vīrišķības pārbaude» ar cigareti zobos, kurā iesaiņota nāve.

Jā, mēs esam importējuši šo «krievu ruleti» un nekas cits mums nepalīdzēs tikt vaļā no šīs importa sodības kā vienīgi – atklāta un publiska saruna ar visplašāko sabiedrību par «legālo narkotiku» patieso būtību.

Pirmkārt, par «spice» medijos un publiskajā telpā ir jārunā vairāk un plašāk, izglītojot sabiedrību, lai izvairītos no epidēmijām, kad vairāki jaunieši nokļūst slimnīcā vienlaicīgi ar vienu un to pašu saindēšanos pēc «spice» lietošanas.

«Daudzi jaunieši patiešām svēti tic un ir 100% pārliecināti, ka «spice» nav bīstama lieta,» uzskata Vestmanlandes policijas narkotiku apkarošanas sekcijas vadītājs Pers Ēriks Lundbergs. «Mums te ik pa brīdim uzliesmo miniepidēmijas, kad atkal kāds iegādājies no interneta paciņas ar «spice» un salietojies kopā ar skolas biedriem. Puišiem šķiet, ka tās ir kā tējas paciņas, kaut kas ļoti dabīgs un nekaitīgs. Viņi nesaprot, ka šīs žāvētās zāles ir piesūcinātas ar sintētisku, izšķīdinātu pulveri, kas var izraisīt neprognozējamas sekas uz visu mūžu.»

Tikko «spice» epidēmija izplatījās kā meža ugunsgrēks ziemeļos, Ūmeo pilsētā. Jaunākais cietušais bija 13 gadus vecs. Piemēram, divi klasesbiedri bija iegādājušies «spice» paciņu un ievilkuši dūmu tuvējā mežiņā. Vienam no puikām palika slikti un viņš gāja uz mājām, sirds sitās kā negudra un nākamajā dienā arī nebija labi ap dūšu. Viņš zvanīja otram, taču telefons neatbildēja. Vēlāk to atrada mežā mirušā puiša kabatā. Pietika ar pāris minūtēm, lai sirds apstātos.

«Man šķiet, ka šī «spice» sērga iet plašumā un paciņu saturs kļūst aizvien stiprāks. Neviens šodien nevar pateikt, kas īsti vienā konkrētā «spice» paciņā ir iesaiņots. Tā kā ražotāji visu laiku sintezē jaunas vielas (kas vēl nav aizliegtas) un tā viņiem izdodas saglabāt «legālas narkotikas» statusu, tad jaunieši saindējas aizvien trakāk. Tagad viņi raustās krampjos, spļauj asinis un krīt bezsamaņā. Savādi, ka cilvēks pats labprātīgi pakļauj savu vienīgo veselību šādiem riskiem!» secina policists, jauniešu narkomānijas centra eksperts Patriks Bergkvists.

Cik vidēji veci ir šie «spice» lietotāji?

Sākot ar 12 – 14 gadiem un vecāki. Pamatā jaunieši.

Vai šo narkotiku var nopirkt uz ielas?

Jā, var nopirkt. Viegli un lēti. Agrāk bija grūtāk un dārgāk. Tagad uz katra stūra kāds pamēģina nopelnīt uz cita naivuļa veselības rēķina.

Jaunā inde

Mums Latvijā, gandrīz vai katru dienu medijos lasot par kārtējiem «spice» upuriem, nāksies samierināties ar domu, ka šis fenomens «interneta narkotikas» (designer drugs, smart drugs, legal highs) ir relatīvi jauns fenomens visā pasaulē un ka mēs neesam vienīgie, kas par notiekošo nav sajūsmā.

Man šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks izstrādāt nacionālu valsts projektu Latvijas iedzīvotāju informēšanā par notiekošo narkotiku tirdzniecības frontē, lai iznīcinātu mītu par to, ka narkotikas nav bīstamas.

Tātad: 1) informējot iedzīvotājus (īpaši jauniešus) par aktuālo ainu legālo narkotiku izplatībā, skaidrojot, ka uzraksti uz paciņām nav adekvāti «spice» reāla satura būtībai; 2) ilustrējot «spice» toksiskos simptomus; 3) informējot par jauno analīžu metodiku, īpaši pēdējiem atklājumiem asinsanalīžu jomā.

Tādējādi pamazām izdotos iesaistīt visplašākos sabiedrības slāņus «legālo narkotiku» apzinātā apkarošanā pēc būtības. Nevis formāli.

Un vēl.

Man šķiet, ka, atrodoties bezizejas situācijā, ir skaidri jāapzinās, ka viens nav karotājs. Ja mēs – visa sabiedrība kopumā esam gatavi aizstāvēties pret agresoru – «legālajām narkotikām», tad mēs uzvarēsim. Lai to panāktu ir jāatsakās no šaura egoisma un iedomas, ka «mani tas neskar» un «katrs pats savas laimes kalējs», jo lielas nelaimes priekšā mēs visi esam vienādi bezpalīdzīgi. Ja stāvam pa vienam.

Likumu bardzība nav izeja. Pēdējo gadu laikā «spice» izgudrotāji ir piedāvājuši tirgū 60 000 jaunu vielu, kurus likumu aizliegumi uzreiz nespēj absorbēt.

Varbūt to varam izdarīt mēs paši, nogalinot narkotiku romantikas mītu mūsu sabiedrībā?

Vai mēs to varam?

Atsauces

  1. Eiropa 2010. 2010. http://www. emcdda.europa.eu/attachements. cfm

  2. The European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction (EMCDDA)

Stādīju ieviņu plāniņa vidū

2014.gada 25. martā speciāli TVNet.

Bild

Sākumā cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē. Tonakt pa visām ielām uz Rīgas centru esot sākusi skriet «aizelsusies benzīna smaka un sauca pēc glābiņa. Viņu gribot nosmacēt, viņai vairs elpas neesot, no visām pusēs šurpu nākot zaļa migla, tā smaržojot pēc skujām un ziediem, pēc īsta meža, un visām smakām kļūstot nelabi. No tādas miglas ņemot elpu ciet. «Glābiet!» – kliedza smaka un aizdrāzās smirdēdama.» Pēc tam Rīga sāka smaržot.

Kādu nakti pilsētā ienāca mežs

Līdzīgas sajūtas desmitiem gadu pēc Imanta Ziedoņa «Krāsaino pasaku» iznākšanas piedzīvoja modernā laika jaunieši, noskatoties Holivudas (zīmīgs nosaukums!) «Avatara» vairākdimensiju ekrānstāstu. Mežs šajā savādajā Džeimsa Kamerona filmā spēlē galveno lomu un ziņo par cilvēkbūtņu magnētiskajām ilgām pēc burvīgā koku valdzinājuma. Pēc dabas katarses, kā mūsu laikabiedriem amerikāņiem un visiem pārējiem – «ļoti industrializētajiem eiropiešiem» pašlaik dziļi pietrūkst. Tāpēc nepārsteidz, ka samērā daudz jeņķu, eiropiešu šodien sirgst ar PADS (Post Avatar depression syndrome) un vairs nespēj dzīvot izolēti no planētas Pandoras fantāzijas meža.

«Šleser, domā tak vienreiz ar galvu! Izpostīt var visu, un to jūs visi mākat diezgan labi. Vajadzētu gan padomāt par zaļu, veselīgu Latviju!» – tā mūsu lasītāji komentēja valdības piešķirto atļauju ļaut bijušajam politiķim Aināram Šleseram 2011. gadā izzāģēt koku rindas Jūrmalas kāpās savas privātmājas celtniecībai. «Vides aizsardzība – krasta kāpas un biotopi – ir mūsu vērtība, kuru ir būtiski saglabāt, tāpēc ir svarīgi, lai pašvaldības un arī Jūrmalas dome pieņemtu lēmumus, kas nekaitē sabiedrības interesēm un privātpersonu tiesībām» (G.Gūba, TVNET, 2011.27.10.). Tiesa toreiz aizliedza Šleseram izcirst priedes savā īpašumā, kāpu zonā. Viņam aizliedza, bet citi politiķi un priekšnieki turpināja cirst. Nereti – pa kluso un pa tumsu. Viņiem sekoja caurmēra latvietis, kuram arī koki bija sākuši maisīties pa kājām. Celmu rinda jau sen atgādina masu kapus.

Kādas ir mūsu tautas attiecības ar mežu?

«Ai zaļā birztaliņa, tavu košu daiļumiņ!» «Stādīju ieviņu plāniņa vidū», «ozolīti zemzarīti, kam tu augi lejiņā», «zaļa, zaļa, skaļa, skaļa mana bērzu birztaliņa» – piemēru, kā redzat, ir daudz!

XVIII gadsimtā, kad mūsu senči tika pie uzvārdiem, vairums no viņiem «kristījās» kā koki deminutīvā – Bērziņi, Liepiņi, Ozoliņi, Kārkliņi, Paeglīši. Galvenokārt – lapu koki. Telefongrāmatā joprojām šalc vēji mūsu koku lapotnē. Tie ir aizgājušo laiku meži. Blaumaņa, Raiņa un Imkas birzis un gāršas.

Ziemeļtautu tradīciju pētnieks Bengts of Klintbergs savos pētījumos norāda, ka somi, zviedri un japāņi savu dzīvi redzot ciešā saistībā ar kokiem.

Šajās kultūrās, kurās lielākajam vairumam iedzīvotāju uzvārds saistās ar koku nosaukumiem (tāpat kā Latvijā), mežs spēlē noteicošo lomu nacionālajā kultūrā un tautas ikdienā.
Ja ziemeļeiropietim jautā, kur viņš vislabprātāk vēlētos dzīvot, tad atbilde būs: «pie dabas», «netālu no parka vai meža», nevis «tuvu nacionālajam teātrim», «līdzās moderno ofisu korpusam Skanstes ielā» vai «blakus akadēmiskajai universitātes slimnīcai». Visvēlamākais projekts ir šāds: «netālu no parka vai zaļās zonas». Pat iepazīšanās sludinājumos vairumā gadījumu var izlasīt aicinājumu atsaukties tos, kam «patīk daba».

Izrādās, ka bez pastaigām zaļā mežā vismaz trīs reizes nedēļā stress ir klāt un sagandē dzīvi pat visčaklākajam transnacionāla koncerna šefam vai produktīvākajai Rimi kases pārdevējai. Mežs zina, ko tas spēj, – izārstēt.

Izskatās, ka mēs to esam aizmirsuši.

Katram cilvēkam esot jāiestāda koks, jāizaudzina bērns un jānosit čūska. Pēdējo uztveru simboliski = jācīnās pret nejēdzībām. Taču par pirmajiem diviem – pievienojos.

Starp citu, mani vecāki iestādīja mūsu nelielajā gruntsgabalā divus ozolus, četras liepas, vienu bērzu. Viens no ozoliem izrādījās piramidālais (rets un unikāls!). To kopjam cik spējam, bet

nīstais «Latvenergo» jau sen «izvilcis» cauri abu ozolu zariem savus melnos kabeļus un draud kokus ar laiku nozāģēt, ja viņiem «tā vajadzēs».

Traucē, lai gan pastāv iespēja ierakt elektrības kabeļus (kas piegādā strāvu kaimiņiem) zemē un neapdraudēt retus ozolus Latvijā. Diemžēl «Latvenergo» to nesaprot. Katru gadu vētras sistemātiski izgāž mežos kokus, kas krītot pārrauj vadus, izraisot elektropievadu pārrāvumus. Bagātajam monopolam ir lētāk riskēt «ar vadiem pa gaisu», pēc tam kokus nozāģējot, nekā tālredzīgi ierakt kabeļus zemē, neapdraudot nedz kokus, nedz elektropiegādes klientiem. Cirtēju ir vairāk nekā saudzētāju.
Šis piemērs ir simbolisks, jo rāda, ka koki ir dzīvi, neprognozējami un stādītāji nekad nevar paredzēt iepriekš katra atsevišķā koka nākotnes vaibstus. Kā jau dzīvai būtnei, mežam ir tiesības saglabāt savu unikalitāti. Tā attiecīgi pieprasa no mums, cilvēkiem, uzņemties pienākumu uzraudzīt šos neatkārtojamos eksemplārus, lai tos neapdraudot varētu saglabāt nākošajām paaudzēm. Lai alkatīgs meža īpašnieks nedrīkstētu nošaut melno stārķi tikai tāpēc, ka viņa rūpala kailcirti apdraud aizsargājama putna ligzda. Tāpēc, ka tā ir ērtāk un izdevīgāk.

Likums vai morāle

Kartes ir mānīga lieta. Gadās, ka kartēs norādīti krūmi, bet uz vietas Jūrkalnes kāpās var ieraudzīt neskaitāmas egles ar nozāģētām galotnēm. Egļkrūmus. Tas nozīmē, ka vietējo biznesam mežs nav vajadzīgs, jo krūmājs atļauj intensīvi ekspluatēt kāpas lētas tūrisma industrijas labā. Tātad – kartes pacieš visu, arī viltošanu, ja tas nepieciešams ekonomisko vajadzību vārdā. Vietējo bizness ir prioritāte, lai gan tas turpina «drupināt tālāk» jūras stāvkrastu.

Vai šis ir «lauku ideoloģijas konflikts» ar pilsētas domāšanu? Alkatīgā kolīzija ar nākotnes pienākumu?

Gadās, ka vācu tūrists ir gatavs maksāt simtiem eiro, «lai airētu savu smailīti neskartā zemes nostūrī», bet izkāpj krastā kaujas laukā. Izcirtumā pēc kailcirtes. Celmi, kara rakumi, dziļas ūdens peļķes autoriepu sliedēs un pāris izmētātu benzīna kannu ir tā brīnišķīgā ainava, kuru piedāvā profesionāli «meža atjaunotāji». Vācietim būtu šurp jāatbrauc 80 gadus vēlāk. Varbūt tad būs labāk.

Lai izvairītos no šādiem nelāgiem pārsteigumiem, iesaku visiem vispirms pastudēt satelīta attēlus savā datorā un tikai tad doties ceļojumā pa Latviju.

Kokus var cirst izlases kārtībā, to sauc par izlases cirti. Agrāk saudzējoši cirta visi, taču tagad neatkarīgās Latvijas likums atbalsta pie mums (tāpat kā Zviedrijā) vienīgi kailcirti. Uzsverot, ka noteiktām koku šķirnēm kailcirte ir vitāli nepieciešama.

Videi labvēlīgākajai izlases cirtei uzlikts lielāks nodoklis, jo tai ir zemāks izdevīguma koeficients.

Jūtat, kā rūc zāģu motori mežā? Redzat spēku, ar kādu milzīgā meža izstrādes tehnika iecērt zobus Latvijas Raiņa priedēs?! Gāž kā sērkokus! Vienreizēji, vēl tikai trūkst pūtēju orķestra marša, strūklakas, ordeņu un uguņošanas! Pēc tam varat palasīt tekstus, kuros jums paskaidros, ka, tieši izraujot visus zobus, to mutē sarodas vēl vairāk. Tāpat ir ar kailciršu tehniku. Tas esot labākais paņēmiens, kā «atjaunināt» mežu. Piecus gadus veca jaunaudze jau «skaitās» ataudzis mežs, lai gan kokus tajā vēl saskatīt grūti.

Pirms laiciņa nevarēju atrast kapsētu pie Rubas. Izrādās, ka «Latvijas Valsts meži» bija šo teritoriju tik pamatīgi izcirtuši, ka ainava jau bija būtiski mainījusies. Vairs nespējām noorientēties. Vietējie šausminājās un rādīja izcirtuma postu. Kapsēta ar savu aleju šajā mēness ainavā izskatījās kā Andreja Tarkovska filmas «Stalkers» sirreāla epizode. Šogad rādīju šo ainu kādai kino režisorei no Stokholmas.

«Baisi!» viņa nopūtās.

«Koku kapsēta pie cilvēku kapiem,» secināju, noraugoties, ka «Latvijas valsts meži» atkal pārkāpuši savu kailciršu kritisko robežu. Droši vien «tā» valsts mežu zāģeriem bija ekonomiski izdevīgāk novālēt. Atgriezties pēc 50 gadiem? Būs labāk?

Domāju, ka arī jums, cienījamo lasītāj, līdzīgu piemēru netrūkst.

Vai likums ir pārkāpts? Protams, nav: 1) likumus nosaka industrija (Collingwood L.F, Why you Need to Stopp it Now?); 2) morāle ir daudz plašāka kategorija nekā likums un par tās neievērošanu nevar sodīt administratīvi; 3) lielākā meža izciršanas spēlētāja valstī «Latvijas valsts meži» «uzvedība neatbilst viņu korporatīvajām vērtībām» (Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda vadītājs Latvijā) un ekonomiskā motivācija dominē pār kultūrvēsturisko.

Likums kā dūmu svece

Novecojusī 1998. gadā izstrādātā mežu politika un no tās izrietošie nedaudz jaunākie likumi joprojām ir pārāk izplūduši un ļauj Latvijas valsts mežu kailciršu agresijai plosīties ekonomisku motīvu vārdā.

Jā, esmu redzējusi LVM atskaites, skaitļus un «zuperziņojumus». Zinu, ka cirst drīkst «no tik un tik gadiem vai ņemot vērā koka resnumu». Zinu, ka ciršanu saskaņo ar vietējo pašvaldību; ka cirst (ekonomiski) ir izdevīgi lielākos areālos, ka cirsmas pirms zāģēšanas kontrolē mežu policija (VMD), ka kailciršu vietā tiek stādītas apses un vēl cits «kontrolēts materiāls». Zinu par «atļautajiem 2 ha», bet reāli redzu daudz lielākas kailciršu zonas. Man nav noslēpums, ka, saduroties vairākiem īpašumiem mežā, nogabali var robežoties gan savā starpā, gan ar piecus gadus vecām tā saucamajām «atjaunotajām» meža zonām un veidot kailciršu tuksnesi +

atbilstoši Latvijas likumdošanai šis «izcirtuma tuksnesis» tiek traktēts kā «mežs».

Papīrs, uz kura uzrakstīts likums, pacieš visu. Mežs – nē.
Tāpēc mūsu mežu platības visos ziņojumos un dokumentos palielinās, jo mežs skaitās mežs «visās tā attīstības stadijās».

Man šķiet, ka ir pienācis laiks atrauties no savām ikdienas problēmām un iedziļināties valsts meža politikas veidošanā, jo 1989. gada mežu koncepcija gaida rekonstrukciju. Varbūt jaunajā mežu likumā tā autori ierakstīs noteikumus par mežu «aizsargjoslām», kuras jānodrošina ne tikai pret ūdenstilpēm, bet arī pret klajumiem un apdzīvotām vietām tā, lai tās ne tikai saglabātu floru un faunu, bet arī kultūrvidi un ainavu. Cirsmu formai būtu jāatbilst nevis ekonomiski izdevīgākajiem, bet gan vispirms dabas un kultūrvides priekšnosacījumiem. Koki piegādā mums skābekli. Kaut vai tāpēc.

Pagaidām tas netiek darīts tik lielā mērā, lai būtu pamanāms ar neapbruņotu aci ārā (nevis uz papīra).

Tā kā mēs visi nodokļu maksātāji šajā valstī vienlaikus esam AS «Latvijas Valsts mežu» izzāģēto cirsmu īpašnieki, tad ir pienācis laiks pārskatīt Roberta Strīpnieka (alga 6000 LVL mēnesī), Arņa Meļņa (mēnešalga 4569 LVL), Ginta Bumbiera (3983 LVL) un Edvīna Zakovica (3461 LVL) atbilstību ieņemamajiem amatiem. (TVNET, 2013.12.01.), jo, manuprāt, Aigara Kalvīša ieceltie «kailciršu stūrmaņi» līdz šim nav attaisnojuši mūsu – visas tautas deleģējumu.

Mežs ir mūsu vide un mājas. Tajā vienlīdz labi jājūtas ne tikai Strīpnieka ekonomiskajiem rādītājiem, bet arī bērnam, filozofam, medniekam, putnu vērotājam, dzejniekam, sēņu lasītājam, ogotājam, gleznotājam, dziesmu gavilētājam, žurnālistei, kaimiņu Martiņai, Dārtiņai, Gunāriņam un tūristam. Varbūt ir pienācis laiks meža likumā iekļaut ainavas likumu, iekļaujot tajā arī veselības aizsardzības kodeksu?

Ko varam darīt tālāk?

Uzraudzīt izcirtumus, sūdzēties Valsts mežu dienestā, paust civilo nepiekāpību. Kailcirtes nedrīkst pārsniegt futbola laukuma dimensijas.

Ja tuvumā ir mājas, kapi, klajumi, vecas stigas vai dižkoki – neatļaujiet cirst. Sāciet traucēt, pievēršot sabiedrības uzmanību pārkāpumiem.

Esiet aktīvāki, lai «Strīpnieka kantoris» pēc tam nestāsta, ka neviens no pašvaldības iedzīvotājiem «neko neteica publiskās apspriešanas laikā», jo, kā man telefoniski norādīja Valsts mežu departamenta direktora vietnieks Jānis Birģelis, mežu apsaimniekošanā Latvijā noteicošās ir «ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās intereses» (pievērsiet uzmanību šai secībai).
Kapitālisms ir lieliska sistēma tikmēr, kamēr demokrātija spēj nospraust robežas tā nekaunībai. Pie mums ekonomiskā patvaļa nereti kļuvusi monumentāla. Alkatība ir skarbs vārds, cinisms – tāpat. Varbūt ieslēgsim ekonomistus, kas var aprēķināt, cik naudas zaudē Latvijas tūrisms un viensētas LVM kailciršu dēļ.

«Latvijas Valsts meži» nosaka toni, cērtot amorāli. Pārējie īpašnieki un zviedri šajā ainavā «ir daudz mazāki grēkotāji» (Jānis Rozītis) «jo «Latvijas valsts mežu» praktizētais kailciršu kults likvidē meža saturisko vērtību».

Valsts atjaunotās neatkarības gados esam zaudējuši 13% meža (skat. dokumentus). Neformāli dati rāda daudz lielākus skaitļus – līdz pat 20%=1/5 daļa.

«Mēs kontrolējam, mēs patiešām strādājam un cīnāmies, lai nebūtu šie 10 hektāri, lai piesliešanās vecums būtu korekts,» argumentēti skaidro «mežu policiste» Selga Šulce, «Valsts mežu dienesta» informācijas daļas vadītāja.

Vēl mēs varam stādīt savu koku.

Arī es iestādīšu ieviņu. Plāniņa vidū. Ceru, ka neatnāks «Latvenergo» un nenovilks atkal kabeļus pa gaisu, cauri ievziediem. Citādi tikpat pēkšņi, kā nācis, mežs nākošajā naktī būs «aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā tur vēl ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki, tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs… tik zaļš kā nekas cits pasaulē. Tik tīrs kā nekas cits pasaulē. (..) Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos – nekā nemana. Es prasu: «Nenāksi uz pilsētu? Nenāksi uz pilsētu?» Neatbild. Klusē. Liels, zaļš mežs. Liels, liels, zaļš, zaļš mežs» (I. Ziedonis).

 

Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.