Remarkas uz fotogrāfijas malām

2015.gada 27.janvāris

Zivs lido, OmanaMan patīk šī fotografija. Zivs lido un pie viena padzeras ūdeni.
Mēdz teikt, ka attēli runājot patiesību. Šajā gadījumā tā tas arī izskatās. Ilūzija, kuru daži “pirks” un nebūs pārliecināmi par pretējo.


Novērošana sabrucina varbūtību. Kvantiem nepatīk, ja uz tiem skatās.
Ja vēlaties paskatīties uz relaitāti, tad atcerieties, ka attēls ir atkarīgs no tā kā uz to skatās.

Tieši apziņa pārveido kvantu varbūtību un realitātes izskatu.
Apziņa.

 

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kopā ar Kremli

Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Speciāli TVnet.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.

  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts. Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

* Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: «Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.» (Lk.12:1)
** Saskaņas centrs pret Delfi un Pēteri Viņķeli. http://www.eiropastiesibas.lv/sakums/2014/12/1/tiesa-atzst-saskaas-centram-jizrda-tolerance-pret-tam-veltto.html
Nils Ušakovs pret Ir un A. Ozoliņu http://www.ir.lv:889/2014/1/22/usakovs-zaude-prava-pret-zurnalu-ir
*** Harmony party is Putin’s fifth column
LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi -

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Omanas pārdomas – meitenes, zēni un daudzsievība. Kurš ieguvējs?

Gatavojoties atvadīties no Omanas, bija jāatrod dāvanas savējiem no šīs mīklainās tuksnešu, naftas un dabas gāzes zemes.

”Šī nav tā valsts, kur kaut ko jēdzīgu var nopirkt”, – man skaidroja filipīniešu oficiante restorānā. Ar viņu mēdzu sarunāties ēdienreižu laikā. Simpātiska, gudra un enerģiska sieviete, kas bija ieradusies Omanā kā viesstrādniece, lai sapelnītu līdzekļus iztikai. ”Man, diemžēl, jāsagādā savai ģimenei nauda un es izvēlējos šim mērķim Salalu, – viņa stāsta. ” Darbs šeit kaulus nelauž, man tas patīk. Taču dzīvot gan še negribētu”, – sieviete secina, noliekot uz mana galda tasi ar melnu arābu kafiju, kas smaržo kā arābu nakts.

  • Filipīnas arī ir musulmaņu valsts, – mēģinu salīdzināt.
  • Jā, ir, bet pie mums Manilā viss nav tik konservatīvs kā šeit, – viņa iebilst.

  • Kādā nozīmē konservatīvs?

-Visās nozīmēs. Šī ir ļoti konservatīva un aizspriedumaina valsts, kurā labi jūtās tikai šīs valsts – dejas autori – vīrieši. Iziet uz ielas vienai šeit neskaitās gudri darīts. Nejēdzīgi. Tāpēc nekur neeju viena pati. Vienkārši nekur neeju un neko nepērku. Krāju naudu, lai būtu ko aizvest uz mājām. Uz Manilu. Labi vien ir – nav iespējas šeit tērēt naudu un tāpēc vairāk iekrājas! – viņa smejas un piedāvā vēl kafiju.

  • Kur es kaut ko varu nopirkt? Ko vērtīgu? – neatkāpjos.
  • Kas jūs interesē? Apģērbs, piemēram.

  • Tad brauciet uz Lulū. Lulū? Jā, jums tur patiks! – viņa smejas un atstāj mūs vienus. Pie galdiņa. Smalkajā restorānā ar romantisko nosaukumu ”Safrāns”.

  • Jāāā, ārzemju viesstrādniecei šeit var būt pagrūti dzīvot, – konstatē kolēģis, zviedrs Oke, – visur ejot vajag kādu vīrieti, kas pavada un aizstāvēt sevi ir praktiski neiespējami. Okem taisnība. Oficiālajos stāstos par Omanu mums nācās noklausīties tekstus par to, ka šeit nav nodokļu, veselības aprūpe un izglītība ir bezmaksas un valsts pat sedz saviem tautiešiem elektrības rēķinus.

  •  

    Par sieviešu stāvokli

    Omana skaitās salīdzinoši progresīva šajā virzienā. Sievietes drīkst strādāt un viņas ir galvenokārt nodarbinātas skolās un valsts pārvaldē. Pamatskolas bērniem ir apvienotas zēniem un meitenēm, bet vēlāk bērni mācās zēnu un meiteņu skolās. Tās apjoztas augstiem mūriem un ieiešana skolās tiek strikti kontrolēta.

    Puikas un vīrieši publiskajā telpā gozējās baltos halātos un sievietes tradicionāli tērpjas melnos mēteļos ar kapucēm. Atkarībā no ģimenes konservatīvisma, meitenes un sievas ir vai nu apsējušas tikai melno musulmaņu galvas lakatu vai arī ietērptas burkā jeb parandžā, kas apskatei atstāj tikai acis. Vīriešu baltie tērpi ir uzkrītoši un eleganti savā vienmuļībā. Tos valkā praktiski visi ”naftas reģiona” valstu pārstāvji , taču atšķirības vērojamas galvenokārt galvasrotās. Katarā tiek lietots modernizēts beduīnu tērps ar melno ”kamieļu cilpu” ap galvu kā dominējošo rotu, kuru ieskauj līgavas plīvuram līdzīga galvassega. Turpretī Omanā kungiem pieņemts izmantot vai nu izšūtu cepurīti vai diva veida galvas lakatus – oficiālo vai brīvā laika. Kā redzat kungu mode ir daudz plašāka diapazona nekā dāmu, kuras uz ielām praktiski neredz un par viņu gaumi spriest gandrīz nav iespējams, jo tās publiskajā telpā gandrīz vienmēr tuntuļojas melnos maisos uz izskatās kā gigantiskas žāvētās plūmes.

    Starp citu, izrādās, ka valsts ir gatava maksāt par savu pilsoņu studijām arī ārzemēs, ja tādas ir nepieciešamas. Taču, ja kāda no Omanas gudrajām meitenēm vēlas studēt, piemēram Amerikas Savienotajās Valstīs vai kur citur, tad viena viņa turpu doties nedrīkst. Viņai jābrauc kopā ar savu brāli. Brāļa (kā pavadoņa) uz turēšanos ārzemēs atkal apmaksās valsts. Taču – ko darīt, ja gudrai meitenei nav brāļa? Tādā gadījumā brāli piešķirs valsts. Izrādās, ka ”brālis” var būt profesija un pat amats, par kuru valsts maksā. :)

    Vai arābu sievietes ir apmierinātas ar savu dzīvi? Izskatās, ka kopumā nav apmierinātas, taču iebildumus nedzird tāpēc, ka ”tā ir pierasts” un ”pretī runāt nav pieņemts”. Vīriešiem viņas atriebjas savā, specifiskajā veidā. Tajā pašā, kuru instinktivi prot visas pasuales daiļā dzimuma pārstāves.:)

    Daudzsievība

    Jā, Omanā ir atļauta daudzsievība un maksimālais sievu skaits vienam vīrietim esot četras. Lai apprecētos ar savu nākamo sievu, ir nepieciešama iepriekšējās sievas piekrišana. Tieši šo aspektu arābi uzsver kā būtisku sieviešu tiesību panākumu. Tā teikt – iepriekšējā neatļāva un viss. Ko dara šādos gadījumos? Izrādās, ka no sievas ir ļoti viegli izšķirties. Ir tikai jāatdod viņai atpakaļ pūra nauda un lieta darīta. Spītīgo sievu var nogādāt atpakaļ viņas ģimenei un lieta darīta. Problēmu vairs nav.

    Daudzsievība vēsturiski neesot cēlusies no hiperseksuāla kungu aktīvisma, bet gan kā izeja no krīzes, kad karu rezultātā ļoti daudzas arābu atraitnes bija palikušas vienas, bez apgādnieka. Tad bijis pieņemts ”precēt” vientuļo sievieti un uzņemties gādību arī par viņas bērniem. Parasti šādos gadījumos ”precinieks” bija kāds no bojā gājušā vīra radiem. Kāda izskatās modernā ģimene? Mūsu gids Ismails atzinās, ka viņa esot tikai viena sieva un divi mazi bērni – 3 un 4 gadus veci. Otru sievu viņam nevajagot.

    Kas ir tie, kuriem aiz muguras pa ielu ”tek” divi vai trīs melni maisi? Tie esot bagāti kungi, kuri lepojas ar savām sievām tāpat kā ar automašīnām vai nekaustāmiem īpašumiem. Kamielis un daudzas sievas esot statusa simbols.

     

    Daudzsievības piekritēji

    Viesnīcā bieži varēja redzēt kungus ar vairākām sievām. Pirmajā gadījumā ievēroju pludmalē kādu vīrieti gados, kuram līdzās tecēja meitenīte. Sākumā sapratu, ka tur iet tēvs ar meitu. Meitenes kustības nodeva viņas vecumu. Tikai vēlāk ievēroju, ka šis te nav tēva-meitas atpūtas brauciens, bet gani jaunā pāra medus mēnesis. Arābu bagātnieks ir atvedis uz jūrmalu savu jauno, nepilngadīgo sievu, lai to pieradinātu un izklaidētu. Izskatījās, ka jaunā sieva ar savu likteni nebija apmierināta, jo izskatījās nojaudājusies un nelaimīga. Meitene būvēja smilšu pilis un paklausīgi sēdēja līdzās savam kungam un pavēlniekam, taču sajūsmas vai baudas fluīdi no viņas neplūda. Tikai stress un bailes.

    Pēc tam lenča laikā varēja novērot ”sievas”, kas parasti turējās nomaļus no ”vīriem” un kāri aplūkoja eiropiešu dāmu kleitas. Vīrieši, savukārt, uzvērti uzturējās tikai kungu kompānijās un kāri tvēra katru neticīgo sieviešu neapsegto ceļgalu vai elkoni. Trešie daudzsievības piekritēji bija tukli kungi, kuri parasti maršēja savām sievām un bērniem pa priekšu kā pīļtēviņi karavānā.

    Tā kā līgavainis pirms laulībām savu sievu praktiski nav redzējis un nepazīst, tad nav izslēgts, ka turpmākā laulības dzīve arī ļoti bagātiem arābiem, neizdodas kā deja pa rozēm. No šī viedokļa var saprast viņu tieksmi ”iegādāties nākamo sievu”, cerībā kā otra loze būs laimīgāka. Taču aklo vistiņu spēlēšana laulības dzīvē arī pie četrām sievām var izveidoties par katastrofu. Tieši šo fenomenu varēju nolasīt gan Katarā gan Omanā. Ir ļoti grūti atrast sev piemērotu laulāto arī tad, kad seja nav aizklāta un it kā visas kārtis uz galda, kur nu vēl tad, ja par sievu jāizvēlas ķermenis, kas apsegts no galvas līdz kājām un (pie kam!) nerunā ne vārda. Godīgi? Man žēl arābu vīriešu. Viņi ir centušies iebāzt sievieti melnā maisā, atņemt viņai visas sievišķīgās vājības un pievākt tikai sev. Taču rezultātā cieš tikai idejas autori, jo ir uzkāpuši uz grabekļa, kas non-stopp ir uzbrukuma gatavībā. Sistēma darbojās pret viņiem pašiem. Var jau uzskatīt, ka ģimenes dzīves pamatā ir vienaldzīgas līdzāspastāvēšana un bērnu radīšana bez baudas. Taču tad nepieciešams masīvs reliģiskais fanātisms, lai šo bezizejas situāciju apjūsmotu kā normālstāvokli. Islama valsts fundamentālisti un bārdainie alkaidisti ir lielisks uzkates līdzeklis šī bezcerīgā procesa turpinājumam kad cilvēcīgas laimes vietā nostājas fanātiska kalpošana Dievam. Par Lulū apmeklējumu, deju svētkiem un valsts svētkiem, kas mums ar omaniešiem 18. novembrī ir kopīgi, uzrakstīšu rīt. Gaidu jūsu viedokli par manām Omanas pārdomām.

    Omana, kuras atslēga ilgi bija nolauzta

    Omana ilgi bijusi slēgta ienācējiem, apskatītājiem, tūristiem un pārējiem. Tikai pēdējo gadu laikā tā lēnām atveras ārpasaules acīm un pārsteidz ar savu unikalitāti un laipnību.

    Siltā valsts. Klimats ir subtropisks ar sausām ziemām un mitrām vasarām. Varums iedzīvotāju ir arābi, kas sadalās vairākos klanos. Vismaz 5% no viņiem ir nomadi – beduīni. Taču eksistē arī vairākas minoritātes. Piemēram – Dofaras kalu reģionā liela iedzīvotāju grupa atgādina afrikāņus, piekrastes pilsētās sastopami persieši, baluki (ieceļotāji no Pakistānas un Indijas).

    Vairākums Omanas iedzīotāju ir ir musulmāņi, ibadisma piekritēji.Tam raksturīga izteikta demokrātisma tendence. Piemēram, imamu (garīgo vadoni) ievēl draudze un ticīgajiem šeit raksturīga tolerance un iecietība pret citu ticību pārstāvjiem.

    Omana ir sultanāts un politiskā vara koncentrēta monarha rokās (kopš XVII.gs. Al Saida ģimene). Valstī ir arī divpalātu parlaments, kura apakšnamu ievēl iedzīvotāji, bet augšnamu ieceļ sultāns. Taču parlamentam ir tikai padomdevēja funkcija. Politisko partiju valstī nav.

    Omana ir ļoti sena valsts un dokumentos minēta jau 3000. gadā pirms Kr.dz.

    Nesakaitami kari un britu kolonizācijas periods ir atstājuši pēdas valsts vēsturē un arhitektūrā. Lielbritānijas kolonijas statusu Omana zaudēja 1951. gadā, kad valsti beidzot oficiāli atzina kā neatkarīgu sultanātu, taču tikai 1970. gadā Omana beidzot pārtrauca pašizolāciju, kas bija valdošā sultāja Sabina bin Taimūra notreikta.

    Monarhu dramatisms. Tieši 1970. gadā ultrakonservatīvo sultanu Saidu bin Taimuru no troņa gāza viņa dēls Kuabus bin Saids. Viņš bija izglītojies rietumos un uzskatīja, ka valstij jāizbeidz pašizolēties no ārpasaules. Pateicoties naftas eksportam valsts kasē sāka ieplūst nauda un jaunais sultāns uzsāka valsts modernizāciju. Taču šajā gadījumā netika uzsākta demokratizācija, jo arī viņš pārvaldīja valsti tikai un vienīgi pats. Nežēlīgi apspiežot jebkādu demokratizācijas vai minoritāšu pretošanās tendenci (skat. 1975. gada Dofāras sacelšanos).

    Pašreizējais sultāns ir vadījis Omanu kopš 1970.gada un nupat sasniedzis solīdu vecumu, ir slims un pašlaik ārstējas Vācijā. Par demokratizācijas procesiem viņš negrib ne dzirdēt, taču arābu pavasaris pirms dažiem gadiem sasniedza arī Maskatu. Tobrīd sultāns saprata, ka viņa laiks ir pagājis un uztvēra sabiedrības modernizācijas prasības ar izpratni tā izpelnoties Omanas sabiedrības labvēlību.

    Ārpolitikā Omana ir neatkarīga un sultānam ir izdevies izveidot labvēlīgās un draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Līdzsvarotā Omanas ārpolitiskā līnija nepatīk Irānai un Irākai.

    Ekonomiskā situācija ir daudzsološa. Pateicoties sultāna tālredzībai, valsts ir pārvērsta no atpalikušas feodālas, agrāras saimniecības par modernu industriālu valsti, kas veic reģiona finanšu un tirdzniecības centra lomu. Šie pārkārtojumi bija iespējami pateicoties naftas un dabas gāzes iegulām un to saprātīgai eksporta politikai, saglabājot visus šos ienākumus valsts kasei. Nafta kā pārticības garants valstij un tās iedzīvotājiem. Naftas ieguve Omanā tika uzsākta jau 1967. gadā. Galvenie naftas lauki Omanā atrodas pie Maskatas un Dofāras provincē. Tas ir nelielas un nav tik apjomīgas kā kaimiņvalstīs, tacu pietiekamas, lai ”uzstutētu’ Omanu ”uz pekām”. Otra attīstītākā joma ir lauksaimniecība, tai seko zvejniecība.

    Darba tirgus ir reglamentēts tā, ka valsts un pašvaldību pārvaldē strādā galvenokārt valsts pamatiedzīvotāji bet biznesā – ieceļotāji, kas šodien veido 50% no Omanas iedzīvotāju skaita. Pamatiedzīvotājiem tiek garantēta bezmaksas veselības aprūpe un izglītība, turpretī imigrantiem par visu jāmaksā pašiem. Valstī ir lieliska autoceļu sistēma, tiek veidota dzelzceļa sistēma un funkcionē lidmašīnu satiksme.

    Formāli pastāv mediju brīvība, taču faktiski varas aparāts realizē mediju cenzūru. Tāpēc žurnālisti plaši praktizē pašcenzūru un neuzdrošinās provocēt auditoriju ar izaicinošiem jautājumiem vai tēmām. Monarhu kritizēt ir aizliegts. Taču valdību un ieredņus mēdiji drīkst un var kritizēt.

    Kultūra. Pašlaik te var novērot apjomīgus arheoloģisko izrakumus, jo tieši no šejienes, savulaik, tika eksportēta dievišķā Boswellia sacra (frankinscense) aromātisko sveķu – vīraka smarža uz Jūdeju un Ēģipti jau karaļa Solomona laikā. Zem Omanas pamatiem smiltīs guļ aprakta tūkstošiem gadu ilga kultūras vēsture, kuru tikai tagad atheologi sāk atklāt un novērtēt. Valsts reliģija ibadisms (islama novirziens) lielā mērā nosaka šejienes kultūru. Tas neatbalsta zīmēšanu, dejošanu vai dziedāšanu. Taču neraugoties uz šo ticības ”iebildumu” omaniešu beduīnu kultūra joprojām ir saglabājusi senu vīru deju ar zobeniem un zvejnieki savas dziesmas dzied joprojām. Neraugoties uz islama noliedzošo atteksmi pret tēlotāju mākslu, šeit tomēr ir atrodama pagrīdes glezniecība.

    Tā ir lieliska.

    Savāda laika nobīde šajā valstī kultūrā, makslā un sadzīvē.

    Vai cilvēki ir laimīgāki dzīvojot abolūtā monarhijā un 100% reliģijas kontrolē.

    Vai ir?

    Nav nekādu nodokļu, nekādu problēmu. Patiesa laime ir tad, kad beidzot līst ietus!

    2015.gada 11. janvārī

    Tobrīd, kad iekāpām taksometrā Rigā, lai agri no rīta aizbrauktu uz lidostu, kājas sala neizturami. Šoferis bija noturējis automašīnu visu nakti ārā. Salā. To varēja sajust, sēžot zaļā taksometra salonā, viņam aiz muguras. Vienu brīdi puisis centās ”kaut ko darīt lietas labā”, taču rezultāti izpalika. Ieradāmies lidostā Rīgā, ar ciešu apņemšanos sasildīt kāju pēdas pie kāda ”radiotaora”, taču RIX šādu servisu mums nepiedāvāja.

    -7 grādi bija fakts, kas nebija pārsūdzams. Salām, neraugoties uz kafijas patēriņu.

    Stokholma (pēc nepilnas stundas) mūs sagaidīja arī humānāku klimatu un uz vakara pusi dzīvsudraba stabiņš pacēlās jau virs nulles. Pārvietojoties uz ziemeļiem palika siltāks. Paradoksāli, bet fakts. Nākamajā rītā ar Kataras aviokompāniju uzsākām ceļu uz Omanu, rēķinoties ar garu ”nosēšanos” Dohā.

    Izmantojām iespēju izmantot bezmaksas ekskursiju pa Dohu, kuru lidkompānija piedāvā saviem tranzīta pasažieriem. Pēc garu garām rindām un muitas kontrolēm, beidzot bijām enerģētiskās Kataras galvaspilsētā Dohā, kas man nozīmē TV kompānijas AlJazeera centru un naftas supervasti, kura spīd un rotājas ar fantastika apjoma peļņu (kā jau naftas un dabas gāzes supervalstij pienākas). Uzzinājām, ka nodokļu un sadzīves problēmu šeit neesot, jo visiem iedzimtajiem viss esot bezmaksas (skolu, veselības aprūpi, ieskaitot). Katram katarietim var būt četras sievas, taču 34 gadus vecais sultāns pagaidām iztiekot ar divām dzīvesbiedrēm un privāto lidlauku netālu no tikko uzceltās jaunās Dohas lidostas. Jā, ko gan vairāk viens parasts vīrietis var vēlēties? Dzīvi bez nodokļiem, bezmaksas ārstu, skolu un četras sievas virtuvē pie galda. Oj,oj. Cik maz tomēr cilvēkam vajag…sapratu un iekāpu nākamajā lidmašīnā, lai nakts vidū lidotu tālāk uz Omanas ostas pilsētu Salalu.

    Pēc dekorātīvās Kataras, Omana izskatījās kā pieticības citadele. Nakts vidū, spītējot bioloģiskajam pulkstenim, nokļuvām līdz viesnīcai. Sabrukām gultās, aizmigām un nākamājā rītām pamodāmies +30 grādu karstumā.

    Kājas vairs nesala.

    Kas īsti ir Omanas sultanāts? Par to var izlasīt internetā un mans pienesums šajā jomā nebūs oriģināls. Taču ir arī interesantas lietas, kas var jūs, cienījamo lasītāj, interesēt. Mums ir bezmaksas veselības aprūpe un skola, – uzver vietējie un neslēpj savu lepnumu par sultanāta sociālajiem sasniegumiem. Kā izrādās, leiputrija attiecas tikai uz pamatiedzīvotājiem, bet vairums darbaspēka šeit ir imigranti, kas ” par visu” maksā paši.

    • Vai viesstrādnieki var kļūt par Omanas pilsoņiem?
    • Jā, 10 – 20 gadu laikā.

    • Kā vērtējat Omanas situāciju?

    -Lieliski. Mēs esam laimīgākā valsts pasaulē?

    -Kāpēc?

    -Sievietes pie mums dzīvo 100 gadu, vīrieši 85.

    -Droši zināt? – es vaicāju ar labi slēptu skepsi balsī (fakti liecina ko citu)

    -100%

    • Kāpēc valsts ir tik skarba?
  • Tāpēc, ka pašlaik nav vasara.

  • Ko nozīmē vasara?

  • Tas nozīmē, ka beidzot līst lietus.Tad Salalā sākas īstenā vasaras sezona, visi ir laimīgi, visu laiku līst lietus un nogāzēs sāk ziedēt puķes. Visi sēž zem lietussargiem, rīko piknikus un no laimes izkūst.

  • Man gan labāk patīk sauss un saulains laiks…., -mēģināju iebilst.

  • Jums ir auksta valsts, – konstatēja puisis un izplūda slavas suminājumos lietum, miglai un vēsumam. Viņa vasara nozīmē laiku no jūlija līdz augustam, kad Omanā beidzot sākas lietus sezona. Tad pamostas skarbā daba. Tuksnesis pārvēršas ziedošā pļavā, pamostas pat čūskas.

  • Jums ir čūskas? Nu, protams, ka ir. Klaburčūskas, kobras, piemēram.

  • Tagad arī tās ir?

  • Nē, tagad tās guļ.

  • Aha, – es dziļdomīgi novliku.

  • (turpinājums sekos rīt).

    Francijas traģēdija un mūsu atspulgi. Omanas pārdomas.

    2015.gada 10.janvāris

    Teroriste

    Diezgan grūti niknoties uz šobrīd Eiropā visvairāk vajāto sievieti Hayat Boumeddiene, kas piedalījusies Parīzes atentāta rīkošanā un noziedzīgās idejas realizēšanā.

    Šobrīd, atrodoties šeit – Omanā, šāda izskata sievietes (tikai bez ieročiem rokās), nāk pretī ik dienas un šķiet grūti iedomāties, ka kāda no viņām būtu gatava nošaut kādas citas valsts žurnālistus vai karikatūristus tikai tāpēc,ka viņi nepieņem islāma ideoloģiju.

    Viņu veidols melnajā parandžā šeit izskatās atbruņojošs un maigs, Nevainīgs un cēls. Tik tikumīgs cik vien iespējams.

    Taču nav izslēgts, ka tieši viņa var nākt man pretī pa ielu tepat netālu Jemenā, kur noenkurojies Alkaidas šābs, jo teroriste ir pametusi Franciju pirms atentāta.

    Viņa var nākt man pretī pa ielu. Viņa var nošaut, ja sapratīs, ka es neesmu viņas domubiedrs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums – citādi domājošajiem ir jāslēpjas. Jāizliekas un jāpārģērbjas, lai agresīvie patiesības monopola idejas paudēji neiedomājās paņemt rokās ieroci un mūs nošaut.

     

    Starp citu, šis fenomens nav islamistu noteikts.

    Staļins, Hitlers, Pols Pots šādi rīkojās jau agrāk.

    Šodien viņu idejas turpina …arī mūsu pašu interneta plosīklas, konformisti Latvijas politikā un visa ranga līdēji, visos līmeņos. Tie paši, kas uztrennējās pielīšanas mākslā jau PSRS laikā un tagad to lieliski turpina politikā un menedžmentā, brīvas Latvijas apstākļos.

    Piemēram?

    Tagad pienācis interneta ”ideoloģiskās tīrīšanas” laiks. Rīgā ik dienas redzu cilvēkus, kas mani lamā un apsaukā internetā (kad man kārtējais raksts tiek publicēts TVNET Spoguļa slejās). Tie ir:  Putina troļļi Latvijā, ultrakonservatīvie, vietējie reliģiozie fanātiķi un vesela kaudze ar mazvērtības kompleksiem sirgstoši alternatīvās publiskās domas nīdēji, kas arī būtu gatavi paņemt rokā automātisko ieroci un nošaut žurnālisti, kura uzdrošinās izaicināt un provocēt publisko domu? Manas publikācijas ir nokaitinājušas ”ģimenes tēvus” un tiklās (!:)) ģimenes mātes (tradicionālo vērtību sargātājas), daži reklāmisti Latvijā jau izveidojuši propagandas trafaretus par man kā vīrieti, piešujot man kolēģa Olivera Everta daiļradi.

    Jā, pie mums nekas nav citādāk.

    Doha 2

    Tātad – šīs sievietes eksistē arī pie mums? Tikai izskatās citādāk?

    Tā varētu būt.

    Protams, ka varam tagad sašust par islāmistiem un viņu varas darbiem Francijā. Jā, mēs to varam uzsākt. Taču, vai nebūtu pienācis laiks padomāt par mūsu Latvijas publisko domu un par to, cik ļoti mēs esam vai neesam toleranti pret cilvēkiem, kas pauž citādu viedokli?

    Latvijas sabiedrība 50 gadu laikā ir PSRS kūtī barota ar vienādotu barību un unificētu viedokli. Cilvēki bija pieradināti pie goda plāksnēm, totālas cenzūras un ilūzijas, ka ”sliktas lietas” nemaz nenotiek. Tagad, kad pasaule ir atvērusies un realitāte parādās mūsu priekšā, daudzi Latvijas ģimenes tēvi ir gatavi izrēķināties ar žurnālistiem, kas parāda Latvijas lasītājam reālu pasaules veidolu.

    Divi

    Viņi nav gatavi atbalstīt nedz Čarliju nedz jauno laiku, kas jau sen klauvē pie mūsu valsts durvīm.

    Vai Latvijas sabiebrības liela daļa nav lielā mērā līdzīga musulmaņu fundamentālistiem un ”dāmai” ar ieroci rokās, ka gatava nošaut žurnālistu un karikatūristu tikai tāpēc, ka tas apzināti provocē, lai pateiktu patiesību?

    Vai ticība un pārliecība nav paši ļaunākie patiesības ienaidnieki?

    Ļaunāki par meliem?

    Vai mums nav jāsāk domāt par Hayat Boumeddiene un viņas domubiedriem mūsu – Latvijas sabiedrībā un par to cik lielu ļaunumu šie cilvēki paveic valsts progresa bremzēšanā?

    Vai šis laiks nav jau klāt?