Brīnumzeme Ukraina un greizie spoguļi krustojumā

Trusis Brīnumzemē

Trusis Brīnumzemē

2014.gada 2.septembrī

Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā rada asociāciju ar Lewis Carrolls slaveno pasaku par Alīsi Brīnumzemē. Mēs krītam bezgalīgā caurumā, nezinot kur un kā šis kritiens beigsies.

Vai pazīstat šo sajūtu?

Par to liecina kolēģu iespaidi no notikumu vietas (SVT korespondenta Bertas Sundstroma analīze) un mūsu pašu vērojumi no pagaidām drošās, siltās, saulainās un baravikām pārpilnās Latvijas. ”Kaut kur tur – tālu, tālu tur kur sils”= Ukrainā ir sācies karš. Kramatorska, Harkova, Novoazovska ”deg zilās liesmās”, no tām bēg iedzīvotāji, tur grūst ēkas un nav šaubu ka šo procesu sauc karš= asiņains konflikts.

Tātad – pašlaik norisinās lielākais bruņotais konflikts (kopš bijušas Dienvidslāvijas sabrukuma pirms apmēram 20 gadiem), taču mūsu televizors rāda muļķīgas priekšvēlēšanu kampaņas aģitācijas histērijas, kuru politiskās uzticības derīguma termiņš jau sen beidzies. Manā Rīgas ekrānā zib Kalvītis, Repše un Sudraba, bet ne – provinciālo, loģisko mediju elpa ir saraustīta un ziņo, ka ebolas epidēmija sāk ”palot” un pavisam drīz vars nebūs kontrolējama un ar Ukrainu ir slikti.

Toreiz – pirms 20 gadiem (Dienvidslāvijas sakarībā) visi teica, ka ”tas ir karš”. Tagad Eiropas ūnija, amerikāņi un mēs arī redzam, ka Krievijas uzbrūk Ukrainai. Taču Krievija neko neredz. Viņiem šķiet, ka darba tauta austrumukrainā saceļas pret ”nacistiem, kas vada Ukrainu” un tāpēc šiem ”protestētājiem” esot tiesības ķerties pie ieročiem uz sākt bruņotu konfliktu. Ukraina, savukārt, pretojas un saka, ka tie ir ”krievi, kas uzbrūk” un mums arī tā izskatās, taču Krievija saka – ”nē, tā nav”.

Šajā sarežģītajā situācijā, kad uzbrucējs tēlo upuri un Putins melo sabiedrībai”, ”acīs skatīdamies”, sabiedrība ir sašķēlusies ”tajos, kas zina kas Ukrainā īsti notiek” un ”tajos, kas ir apjukuši un neko nesaprot”. Situācija atgādina divu greizo spoguļu satikšanos krustojumā. Abi rāda izkropļotu realitātes ainu un skatītājs vairs nesaprot kas īsti notiek.

Protams, ka Ukrainu nevada ”nacisti”, kas būtu nonākuši pie varas ”valsts apvērsuma” rezultātā”, kā apgalvo Vladimira Putina stūrētie krievu mediji. Taču viņam tic miljoniem krievu un tūkstošiem ukraiņu, kas patērē krievu medijus. Kijevu nevada nedz antisemīti, nedz labējie ekstrēmisti, nedz citi Kremļa izgudroti pasaku tēli. Tā vietā valstī norisinās asiņaina pilsoņu karš, kas ir Krievijas militārās agresijas rezultāts. Lai gan…konflikti šajos reģionos ir jau seni un tiem, kas cerēja uz šo ”domstarpību iekonservēšanos”, atliek secināt, ka īlens ir izlīdis no maisa ārā.

Krievijas histēriskie meli provocē arī ukraiņus (mazliet vai vairāk pārspīlēt) un rezultātā mēs lēni slīgstam totālu melu jūrā, kuru piedāvā mediji un politika.

Tiem, kas uzstāj uz to, ka pasaulē neeksistē absolūta patiesība, varu iebilst. Katram cilvēkam ir savi orientieri ar kuru palīdzību iespējams orientēties šajā sakratītajā pasaulē. Manējie (šajā gadījumā) ir demokrātijas loģika, kas pieprasa godīgi novērtēt procesu, kas pēdējā pusgada laikā norisinājās Ukrainā. Kopš 2004. gada ukraiņi ir mēģinājuši izrauties no PSRS laika komunistu valgiem. Viņiem tas jorpjām nav izdevies. Pie ukraiņu sagrautajām cerībām ir vainīgi: 1) birokrātiskā un gļēvā Eiropas Savienības politiskā vadībā, kuru joprojām spēj iebiedēt Putina Krievija; 2) nevarīgā un neproduktīvā Ukrainas politiskā vadība; 3) kaimiņvalstu izvairīgums, 4) NATO nevēlēšanās apņēmīgi apturēt bruņotas konfrontācijas ceļā Kremļa lāci… Izskatās, ka rietumi gaida, lai Putins beidzot iesit ar ķepu kādai no jaunajām NATO valstīm… Pagaidām viņi slikti redz notiekošo. Vissliktākais, ka šī situācija rada nepanesami smagu situāciju miljoniem nevainīgu cilvēku, kuru liktenis ir atkarīgs no dažu cilvēku lēmuma – sākt vai nesākt trešo pasaules karu! Tikmēr Alise krīt tālāk pa truša atstāto caurumu Brīnumzemē. Kritiens vēl nav beidzies…vai Jūs to jūtat?

”Labā” skaudība?

Skaudība

Skaudība

”Labā” skaudība?

Vai tāda eksistē?

Viena daļa filozofu un pētnieku nodala ” slikto” no ”labās” skaudības.

Piemēram, Dekarts uzskata, ka eksistē taisnīga un netaisna skaudība. Līdzīgās domās ir arī Paola Benincá ”Qual é l´individa Imbrazzo, vergogna e altri affanni”, Milano, 1990.

Labā skaudība esot tas emocionāli saspringtais stāvoklis, kad mēs redzam kādu cilvēku, (kam viss padodas labāk nekā mums pašiem), mazliet apskaužam šo personu, bet pēc tam par to aizmirstam un raušamies augšup. iedvesmoti no cita cilvēka panākumiem.

Ejam tālāk. Bez rūsas sirdī. Vai tā ir skaudība?

Ja reiz mēs ”mazliet paskaužam”, bet pēc tam visu aizmirstam? Vai to vispār var uzskatīt par skaudības lēkmi?

Skaudība šādās situācijās esot zaudējusi ”sākotnējo spēku” un motivējot tālākām aktivitātēm. Tātad brīdī, kad apskaužamais cilvēks vairs nav acu priekšā – miers mājās? Līdzko šis cilvēks no jauna pazib, viss sākoties no jauna. Viņa klātbūtne skauģim atgādina : ”Redz kā viņam viss ir, bet tev nekā!”.

Šķiet, ka šī situācija ir mazliet atšķirīga, jo skaužam nevis cilvēku, bet gan atgādinām sev par mērķi, kuru neesam sasnieguši (bet apskaustais ir to izdarījis!) Apskaužamais ir tikai līdzeklis. Kā ”publisks atgādinājums” par to, ka kāds cits ir izdarījis to, ko faktiski sasniegt vajadzēja mums. Apskaužamais pierāda, ka mūsu iecerēto ir iespējams sasniegt un mēs ”kāpjam kalnā” no jauna.

Pozitīvs iznākums. Apskaustā persona kā stimuls? Kā dzinējspēks? Un viss?

Mazliet līdzīga situācija izveidojas brīdī, kad piemeklē nelaimīga mīlestība. Sāp sirds, ka neizdodas sasniegt iecerētās attiecības, un brīdī, kad šis cilvēks tiek satikts klātienē, tad emocijas uzbango no jauna. Pašas no sevis :)

”Labās skaudības” pozīcijā norisinās kas līdzīgs – mēs neesam skaudīgi uz konkrēto personu, bet viņa klātbūtne liek mums atcerēties to, ko paši neesam sasnieguši.

Bet, ja redzam šo cilvēku radio un televīzijā, žurnālu atvērumos, mēs uzreiz sākam viņu kritizēt, devalvēt šīs personas vērtību, apgalvojot sev un cietiem, ka ”tas tur faktiski nav nekas”, “ja es gribētu, es arī to pašu sasniegtu” utt.  Tad tas ir sekli. Skaudība – parastā.

Taču, ja skauģis spēj mierīgi noskatīties un apskaužamo personu un neizvirzīt apmelojumu artilēriju pirmajā flangā, tad viņš patiešām ar sev ir ticis galā. Vai tā būtu “labā skaudība”?

Sabiedrība un publiskā doma mūsu sabiedrībā pagaidām nenosoda skauģa publiskas agresijas izpausmes. To uzskata drīzāk par ”vērtējumu” un nevis uzbrukumu. Tālāk tiek sagaidīts, ka notiks sacensība par uzvaru – boksa ringa vai tiesā. Tur parādīsies uzvarētājs un zaudētājs un sabiedrība tos ievietos savā hierarhijā, pēc savas loģikas. Tā varētu būt, taču…tās nenotiek.

Skauģis praktiski nekad nav gatavs iet šādā atklātā cīņā. Kāpēc?
Tāpēc, ka viņš jūtas pazemots un zaudējis jau starta situācijā. Tāpēc cīņā pret apskausto personu parasti tiek izmantot neatļauti paņēmieni : apmelošana, intrigu pīšana, aizmuguriska apsaukāšanās un apzināta sistemātiska nomelnošana.

Skaudībai (parastajai!) ir pašai savas cīņas metodes, kas ir pavisam atšķirīgas no atklātas cīņas kaujas laukā. Skauģis vienmēr apšaubīs godīgas cīņas godīgu iznākumu. Viņš paliks pie sava, sitīs kāju pie zemes un kliegs vēl skaļāk, ka viņam dara pāri! Ignorēs spēlēs noteikumiem un apgalvos, ka spēlēts ”tiek negodīgi”.

Tāpēc es neredzu nekāda pamata saukt šo skaudības veidu par ”labo skaudību”. Arī situācijā, kad sākotnēja skaudība ved pie tieksmes sacensties ar apskaužamo personu, ir iekodēts zemiskums.

Sacensība ir kas cits.  Ja ir cilvēks, kas ar savu sasniegto spārno mūs augstākiem mērķiem, tad sauksim to drīzāk par sacensību. nevis par “labo skaudību”. Taču arī šeit jāievēro noteikumi: jādodas atklātā cīņa bez pretinieka apmelošanas aiz muguras. Jā, ir cilvēki, kas ir gudrāki, skaistāki un spējīgāki. Tā tas ir. Ja spējam to akceptēt, tad pamazām atveseļojamies no skaudības.

Ar rētām sirdī?

Melnais augusts jeb krievu nolādētais mēnesis

2014.gada 26.augusts

Kamēr Baltijā un Ziemeļvalstīs svin Baltijas ceļa un Maskavas puča izgāšanās gadskārtu, Krievijai augusts nozīmējot galvenokārt nelaimes un katastrofas: zemūdenes Kursk avārija (2000), finanšu piramīdas krahs (1994), Maskavas TV torņa ugunsgrēks (2000), lidmašīnu katastrofas (1992, 1996, 2003), teroristu uzbrukumi tirdzniecības centros (1999, 2001) un Rīgas stacijā Maskavā (2004), invāzija Gruzijā (2008), Pussy Riot tiesa (2012). Kur nu vēl pašreizējā naftas cenu krišanās! Daudziem krieviem tas nozīmē «nolādēto augustu»1 (Pāvels Globa), kuru vairums krievu mediju mēģina traktēt kā liktenīgu nolādējumu: «Pēdējo sešu gadu laikā krievu ļaužu nosliece traktēt šos notikumus kā lāstu pieaugusi no 31% – 84%.» (www.t5-tv.ru, http://www.nazlobu.ru)

Caurumainā robeža

Krieviem «melnā augusta» šausmas šogad iestājās jau jūlijā. Vispirms sprādziens Maskavas metro un pēc tam traģēdija Malaizijas lidmašīnas kontekstā. Formāli Boeing 777 katastrofa norisinājās Ukrainā, taču sekas atbalsojās arī Krievijā (jo pasažieru lidmašīnas notriekšana tika realizēta ar Krievijā ražotu ieroci, kuru lietoja Krievijas atbalstītie teroristi Austrumukrainā).

Savukārt pārējai pasaulei «krievu augusta nolādējums» izskatās pavisam citādi. To personificē «caurumainā» Krievijas – Ukrainas robežai. Tā pati, kurai pāri plūst karavīri un munīcija, ieroči. Tā, kuras malā mīņājas baltās «humānās palīdzības» kravas automašīnas. «Injekcijas» no Krievijas palīdz šo konfliktu ievilkt laikā, padarot to aizvien bīstamāku un izraisot aizvien nopietnākas sekas Eiropas moderno laiku vēsturē.

Diemžēl «Putina tautai», kas pašlaik atrodas uz patriotisma eiforijas augstākā viļņa, šis «caurais siets» izskatās citādi. Daudziem Krievijas patriotiem ir cerība, ka tūliņ Austrumukraina pievienosies Krievijai. Tikai daži patriotisko bungu rībinātāji pēc Krimas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas, sāk «atdzist» un pamazām saprast, ka šo ieguvumu cena var Krievijai būt pārāk augsta.

Kas ir un kas nav noticis?

Līdz ar «balto kravinieku» svētceļojuma startu (no Kremļa uz Ukrainu) pastāvēja risks, ka Eiropa augustā var nostāties uz trešā pasaules kara sliekšņa. Ārzemju izlūkdienesti prognozēja medijiem Putina šahu un brīdināja, ka pie ukraiņu robežas ir jau izvietoti ap 20 000 karavīru, kas zibenīgi var realizēt Ukrainas anšlusu a la Krima stilā.

Ja Putins oficiāli ķertos klāt Ukrainai, tad palielinātos Krievijas ārpolitiskā izolācija un mēs būtu nejēdzīga kara pirmās fāzes aculiecinieki. Kremļa bravūra krievu medijos ir varena lieta, taču reālā dzīve ievieš korekcijas visos urrāpatriotismos. Kaut arī Putins izliekas, ka Krievija visu var pati un nekas no ārzemēm viņiem nav vajadzīgs, pamazām arī «piedzēries ezītis» Krievijā redz, ka pēc aviokatastrofas «pie Doņeckas» ir jāsāk pārdomāt, vai vispār ir vērts finansēt krievu «opolčencus» Ukrainā un «traucēt NATO pārvietoties uz austrumiem».2 Iznāk pārāk sālīti.

Pagaidām Ukrainas robežu Krievijas armija oficiāli nav šķērsojusi. Krimas scenārijs netiek atkārtots. Putins nav izmantojis pilnvaru uzbrukt, kuru viņam piešķīra Krievijas parlaments. Viņš ir pat traucējis dažu deputātu iniciatīvai – «iesoļot Ukrainā paceltu galvu». Tā vietā Putins ievelk šo konfliktu garumā. Kāpēc? Lai gan krievu medijos tiek cītīgi skaidrots, ka pie visa vainīga Kijeva, ciniski apgalvojot, ka pasažieru lidmašīnas notriekšana notika Ukrainas teritorijā un tieši tāpēc pie tā vainīga esot Ukraina, novērotājiem ir skaidrs, ka šāda argumentācija ir demagoģija. Tā palīdz realizēt vajadzīgo kara stratēģiju: tēlot upuri, bet faktiski reaģēt kā agresoram. Saprotams, ka Putins labi zina, ka to paveica viņa vasaļi un ka ukraiņi pašlaik nespēj paši kontrolēt gaisa telpu Luhanskas un Doņeckas zonā. Tāpēc 2014. gada «melnajā augustā» vainīga ir pati Krievija.

Ja Putinam vajadzētu, tad Krievijas – Ukrainas robežā «caurumu» nebūtu. Taču viņam šie «robežcaurumi» ir nepieciešami, un tāpēc militārā tehnika, munīcija turpina plūst cauri saplosītajai robežai no RU uz Ukrainu. Dzenot ārā no Doņeckas un Luhanskas ap 200 000 bēgļu.

Pagaidām Putins savu karu pret Ukrainu vada netieši. Oficiāli izliekoties, ka viņam gar to «nav nekādas darīšanas». Šīs izlikšanās stratēģijas mērķis bija maksimāli destabilizēt Kijevas valdības stāvokli, radot iespaidu, ka ukraiņi joprojām cīnās pilsoņu kara līmenī, nevis ar kaimiņvalsti Krieviju.

Kāpēc Putins turpina slēpties?

Iespējams, ka viņš vairs nespēj kontrolēt sev lojālos krievu separātistu grupējumus Doņeckā un Luhanskā. Nav izslēgts, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana bija vietējo pašdarbnieku liktenīga kļūda, taču ārpasaule vienalga to uztver kā Kremļa pasūtījuma masu slepkavību. Nepatīkams pārsteigums viņam ir Doņeckas un Luhanskas krievu nevēlēšanās atbalstīt «opolčencus». Krimas krievu gaviles šeit nedzird.

Putins pagaidām nav publiski atbalstījis separātistu prasības – atdalīt austrumu reģionu no Ukrainas un tāpēc nav ieguvis karojošo bandītu nelabvēlību. Acīmredzot šo reģionu viņš Krievijai nevēlas pievienot. Krima bija cukurgraudiņš pret Austrumukrainas ogļraču izpostīto zonu, kuras atjaunošana un modernizācija Krievijas budžetam var izmaksāt pārāk dārgi.

Daudz svarīgāk viņam tagad ir traucēt ukraiņiem stabilizēt savu valsti un kontrolēt savu teritoriju.
Pēc Porošenko uzvaras prezidenta vēlēšanās Ukrainā vienu brīdi šķita, ka ir iespējams izlīgums starp Maskavu un Kijevu (skat. Putina sarunas brīdī, kad Francija svinēja 70 gadu jubileju kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā). Taču sekojošie Kijevas konflikti ar Gazprom par it kā nesamaksātajiem rēķiniem un «krānu aizgriešana» ukraiņiem uzjundīja nemieru no jauna. Jūnija beigās Kijeva parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, un ar šo Ukrainas valdība izdarīja to, ko iepriekšējais prezidents Janukovičs neuzdrošinājās paveikt pagājušajā ziemā Kremļa iespaidā. Tagad Maidans šajā virzienā beidzot bija uzvarējis.

Krievijas reakcija Ukrainas līguma sakarā bija naidīga un agresīva. Iepriekš Putins ukraiņiem jau bija solījis pazeminātas gāzes cenas un sulīgus krievu kredītus, ja ukraiņi netuvosies Eiropai. Tagad ukraiņi bija nepaklausījuši un vissliktākais beidzot bija noticis. Pēc Kremļa loģikas par to ukraiņiem pienācās sods. Tagad mēs Luhanskā un Doņeckā redzam, kā šis sods izskatās.

Aukstā kara loģika

Putins ģeopolitiski vienmēr ir bijis aukstā kara stratēģijas piekritējs. Pēc viņa loģikas «Krievija» ir laba, bet visi pārējie (kas nav Krievijas sabiedrotie) novērtējami kā apkarojami ienaidnieki. Tā sakot – skaidra PSRS tradīciju pārmantošana.

Pēc viņa loģikas eiropeiska Ukraina ir zaudēta Ukraina, un tāpēc tagad viņš cenšas darīt visu, lai aizšķērsotu ukraiņu ceļu uz rietumu demokrātiju pusi. Lai nodrošinātu pretsparu rietumu demokrātiju aliansēm, viņš mēģina izveidot savējo aliansi, iesaistot tajā Brazīliju, Ķīnu, Indiju un Dienvidāfriku. Viņa mērķis ir iebelzt pa degunu vecajām demokrātijām, Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam, kuru ofisi atrodas Vašingtonā.

Otrs Putina virziens ir «Varšavas pakta» reanimēšana Eirāzijas politiskās ūnijas izskatā ar Baltkrieviju un Kazahstānu galvenajās lomās. Taču daiļākā pērle Putina vainagā joprojām ir Ukraina. Bez Ukrainas šai ūnijai nav jēgas. Tāpēc Krievijas prezidentam tagad ir tik svarīgi ļaut Ukrainai noasiņot.

Putins darīs visu, lai neļautu Maidana revolūcijas rezultātā ievēlētajiem politiķiem nodrošināt stabilitāti savā valstī, veicināt Ukrainas ekonomisko attīstību. Nē, Putinam vajag, lai Ukraina noasiņo postā un kara plosīta. Lai saprot, ka vienīgais glābiņš (izejai no situācijas) ir pazemīga krusttēva Putina rokas nobučošana. Ukraiņiem ir jārada iespaids, ka bez Krievijas viņi nevarēs iztikt nemūžam.

Putina bailes no savējiem

Otrs Krievijas – Ukrainas robežas novājināšanas motīvs ir Putina bailes no pašmāju opozīcijas. Jau 15 gadus viņš piedāvā saviem pilsoņiem šo: es jums nodrošināšu stabilitāti (kara nebūs), bet par to jūs man atļausiet 100% kontroli pār visām Krievijas politiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pagaidām darījums ir pieņemts un protestē tikai daži. Austrumukrainas karš Putinam tagad noder kā iebaidīšanas piemērs paša mājās: «Redz, kas notiek, ja tauta neklausa tētim Putinam!» Protams, neviens nevēlas piedzīvot ko tamlīdzīgu Krievijā. Šāda notikumu attīstība ļauj Putinam «pārvērst» Maidana revolūciju par šantāžas līdzekli: jūs piemeklēs Doņeckas liktenis, ja protestēsiet pret mani līdzīgi Krievijā. Krievu ikdiena tad pārvērtīšoties ellē, jo sprāgšot mīnas un granātas un tūkstošiem iedzīvotāju būšot spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Kurš vainīgs? Prokrievijas separātisti, kas ar Putina piegādātajiem ieročiem turpina destabilizēt šo reģionu? Nē, protams, ka nē! Vainīgie (pēc Putina loģikas) ir ukraiņu revolucionāri, kas Maidana laukumā protestēja pret Krievijas ielikteni Kijevas prezidenta krēslā Janukoviču.

Kremlis turpinās manipulēt ar savu tautu, taču labāk no tā nekļūs. Meli nav izeja no situācijas, ja iedzīvotāju skaits kopš 1993. gada Krievzemē samazinās par 300 000 katru gadu zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ. 3 ANO prognoze Krievijai paredz iedzīvotāju skaita tālāku samazināšanos par 15% un vidējā vecuma stabilizēšanos 42 gadu robežās (līdz 2050). Drīz Kremlim vairs nebūs puišu, kurus piespiest dienēt armijā.

Cik ilgi vēl Putins un viņa kontrolētie krievu mediji melos? Pagaidām izskatās, ka diezgan ilgi, jo nākotne ir jau sākusies. Par nākotni esam nobažījušies tik ļoti, ka pagātnē mēģinām atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem un tāpēc zaudējam saiti ar šodienu. Izmantosim šodienu kā darbarīku un nevis dīvānu. Skatīsimies, kas notiek, un neļausim modernajam laikam nobraukt no sliedēm.

Mūsu augusts ir lielisks. Tā tas ir.

1 Masha Gessen. This Accursed Month. The New Yor Times. August, 19.2013.

2 Aftonbladet. 2014.05.08.

3 Metro, 2014.05.03.

Skaudība ir legāla varmācība/turpinājums

Skaudība

Skaudība

Skaudība kā legāla varmācība
Skaužot skauģis jūtās nelaimīgs un pazemots. Nepalīdz apkārtējo mierinājums, ka ”tas tur” vai ”šī”, nav tev faktiski neko sliktu nodarījuši. Skauģis to nedzird, jo ir nofiksējies pie apskaužamās personas un pats no sava stāvokļa vaļā netiek. Ja nebūtu šī talantīgā puiša vai glītās meitenes, tad skauģa dzīve ritētu tālāk neaptumšota un mierīga. Taču tagad ir citādi. Apskaužamā persona ir sasniegusi kaut ko ”tādu” ko skauģim pašam neizdodas aizsniegt. Tas ir briesmīgi.
Skaistā sieviete, kas tik ļoti patīk jūsu dzīvesbiedram, ir sasniegusi tādu pilnības spožumu, kas jums pašai nav pa spēkam. Enerģiskais darba kolēģis ir sasniedzis tik kolosālus panākumus savā darbā, ka jūs par tādiem varat tikai sapņot. Šie ideālie cilvēki viegli sasniedz to, kas jums pašam smagi izbrienams cauru čūsku purviem un arī vēl tad nebūs droši zināms, vai pūliņi vaiņagosies panākumiem. Taču šai ”padauzai” un ”līdējam” viss izdodas tik viegli un vienkārši, ka ”taisni vai skauž”.
Skaudība piezīžas kā inde.
Jo vairāk skauģa acis seko apskaužamās personas ”alpinismam”, jo vairāk tas vēlas sasniegt to pašu un uzrāpties tais pašos augstumos. Tai pat laikā cerot, ka apskaustā persona beidzot paslīdēs un sāks velties no klints lejup, noripojot zemāk par mūsu pašu līmeni.
Pats svarīgākais – nerunāt par to skaļi. Lai neviens neuzzina skaudības mokas. Apskaustais nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka skauģis cieš tik nopietnas mokas dēļ cita cilvēka panākumiem. Tas nedrīkst notikt. Tā vietā skauģis cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iemītu apskausto personu zemē klusi. Nemanāmi. To pazemojot ar indīgām piezīmēm un padarot sasniegto par muļķīgu un nevajadzīgu untumu.

Kāpēc piedzimst skaudība, kas cieš klusumā un baidās izrādīt savu patieso dabu? To pašu, kuru Peteris nekautrējās atzīt Tomasa dzimšanas dienā, svētās dusmās sašķaidot uzdāvināto spēļu mūzikas instrumentu.
Mūsu sabiedrībā nav pieņemts mesties atklāti virsū apskaustajai personai un nežēlīgi to piekaut, ja tai ir izdevies sasniegt vairāk par mums. Līdz šim tas nebija pieņemts. Tagad ir citādi: Uldis mācījās jau otrajā klasē kad kaimiņu Jānis saņēma dāvanā volejbola bumbu. Taču Jāņa prieks bija īss, jo pēc pārdesmit minūtēm bumba pazuda un neviens to vairs nevarēja atrast. Tikai dažas nedēļas vēlāk sadurtā bumba atradās kaimiņu dīķī. Uldis to bija nobēdzinājis, jo viņam pašam šāda bumba esot bijusi vairāk vajadzīga nekā mazajam sešgadniekam Jānim. Kapēc bumbu vajadzēja sadurt un slīcināt? Tāpēc, ka otram nedrīkst piederēt tas, kas nepieder man, – atzinās Uldis bez stomīšanās.

Tās pašas sajūtas mēs redzam publiskos konkursos, kuros jāizraugās ierēdņi atbildīgiem valsts amatiem. Kādā Latvijas konkursā no 35 dalībniekiem konkursu neizturēja neviens. Pirmajā mirklī šķiet, ka šajā gadījumā vakantajām vietām pieteikušies nekompetenti muļķi, taču nopietni padomājot, kļūst skaidrs, ka vainīgā ir konkursa atlases komisija, kas vienas personas sastāvā ne tikai izbrāķēja visus pretendentus, bet arī lieliski nodemonstrēja savu skaudību pret jaunajiem, talantīgajiem cilvēkiem, kas uzdrošinās pretendēt uz amatiem, kas pašai atlases vadītājai nav pieejami.
Šo pašu apsēstību var manīt sieviešu skatienos, kad telpā ieslīd daiļāka būtne par klātesošajām. Šī skaudība ir ļoti izplatīta, ikdienišķa parādība kas izpaužas nepamatotā, varmācīgā agresivitātē, kuru sabiedrība atklāti neakceptē, bet kas turpina plaukt uz zelt klusībā. Starp citu plašāk šo tēmu apraksta René Girard ”La violence et le sacaré”, B.Gaseset, Paris.1972.

Publiski sabiedrība nosoda skaudības lēkmes, taču no tā skauģu uzbrukumi apskaustajiem nemazinās. Pret šo kaiti neviena apdrošināšanas kompānija neņemas mūs aizstāvēt.
Bērnībā vecāki un skola ir centušies iemācīt, ka skaust nav glīti un apskaust nav labi. Ir grēks vēlēt citam ļaunu tikai tāpēc, ja tam izdodas ko izdarīt labāk nekā skauģim pašam.
Jā, skaudība ir grēks.
Tā tas ir.
To zina visi, taču turpina skaust.
Vēl vairāk – gandrīz visās sabiedrībās un visos laikos pati sabiedrība ir nodrošinājusi skauģiem iespēju izmantot savu skaudības agresivitāti ikdienas dzīvē un paust to publiski. To legalizējot.
Piemēram, dueļi, divkaujas un gladiatoru kaujas mums patīk.
Jaunam ienācējam, ierodoties darba vietā, sporta klubā, armijā, cietumā vai skolā ir jāiztur ”kristības’” jeb pazemojuma pārbaude. Nepazīstamo ienācēju uzreiz mēģina pagrūst, izsmiet, piekaut līdz asinīm, lai viņš neceltu degunu pārāk augstu un nenostātos ”vecajiem” līdzās kā līdzīgs. Šajā situācijā skaudības agresijai tiek piešķirts legālas pārbaudes statuss. Lai pēc tam ienācējam piešķirtu noteiktu vietu esošajā hierarhijā.
”Vietas piešķiršana” hierarhijā arī ir skaudības izpausme jo nekādā veidā neatspoguļo ienācēja patieso intelektuālo, sociālo vai radošo kapacitāti, bet gan piekārto sabiedrību esošās elites vajadzībām. Vislabāk to var saskatīt tenisa rangu tabulā, kurā visi spēlētāji savietoti pēc nopelniem.
Sabiedrība savās ”rangu tabulas” veidošanā nerīkojas līdzīgi. Te lielākā nozīmē ir esošās elites kritērijiem un ”griestu politikai”, kad augšējās vietas jau sen ir sadalītas un klātpienācēji drīkst pretendēt tikai uz stāvvietām otrajā balkonā. Dueļi starp stāviem šeit vispār nav iespējami.
Kapitālisma sabiedrībā skaudība ir pazīstams fenomens. Tā pieprasa, lai skaudība tiktu apkarota atklātā cīņā – kā konkurence, sacensības censoņu starpā. Publikas simpātijas iegūst tie, ka cenšas, cīnās un kāpj augstāk. Spēj apsteigt savu konkurentus un piedāvāt progresīvākus risinājumus.

Īpaši ASV vienmēr centusies izcelties ar savu brīvās konkurences ideoloģiju, kas it kā iznīcina skaudību un dodot visiem vienādas iespējas izaugt no cūkgana līdz miljonāram. ”Nepadodies, cīnies tālāk!”, – aicina šī ideoloģija un sola, ka uzvar tikai cīnītāji. Pie kam – ir jāievēro likumi un jāsamierinās, ja uzvarēs pretinieks. Vēl vairāk – jāpiespiežas pat apsveikt uzvarētāju.
Otra, līdzīga joma ir politika. Ir jārespektē pretinieki un jāsamierinās ar konkurenci savā ikdienā. Jāspēlē godīgi.
Nākamā sfēra finanses ir līdzīga. Ja esat finansistu komandā, tad nedrīkstat vienlaikus spēlēt arī politiķu komandās. Tik vienkārši tas ir. Ja spēlē godīgi.

Politiķis ir redzama persona, publiski atpazīstams un tāpēc pakļauts daudz spēcīgākiem skaudības riskiem. Priekšvēlēšanu kampaņu laikā viņiem jārēķinās ar konkurentu ”atmaskojumiem” medijos un pazemojumiem publikas priekšā. Jo spēcīgāks un harizmātiskāks ir politiķis, jo lielāks konkurentu un skauģu izaicinājums atrast viņam vainas, kļūdas un grēciņus. Būtībā politiķim vajadzētu, tieši tāpat kā sportistam, mēģināt noskaidrot sev un saviem partijas biedriem kāpēc konkurentu partijas politiķi ir tautā iecienītāki un kas ir viņu panākumu atslēga, lai ar to atslēgtu arī savu vēlētāju sirdis.
Kāpēc A izdodas tas, kas neizdodas B? Kādā ziņā viņš ir labāks par mani? Vai viņš ir intelektuālāks? Godprātīgāks? Idejām bagātāks? Nē, šādi jautājumi priekšvēlēšanu kampaņas autoriem – reklāmistiem nav aktuālāko nodarbju sarakstā. Galvenais izspīlēt savu egocentrismu un salīmēt savas fotografijas uz visiem autobusiem un taksometriem, ar cerību nomākt vēlētāja veselo saprātu ar trulu propagandu Kimirsena stilā.

Kas tad glābj politiķus no skauģu ofensīvas? Kāpēc viņi paliek ierindā, neraugoties uz ilgstošu un postošu svešas skaudības aneksiju?
Viņus glābj partija. Viņu sabiedrotie. Grupa. Vajāts politiķis nekad nav viens. Aiz viņa stāv viņa ”partija”: biedri, atbalstītāji, PR un spiediena stratēģi. Skaudības ofensīvas kulminācijas brīdī viņiem palīdz partijas biedri un stratēģiskā aizmugure. Pat uzvarēts politiķis nekad nav viens, jo aiz viņa stāv partija.
Taču ar privātpersonām ir citādi. Parasta konkurence jeb ”maizes naids” var pārvērsties legālā vajāšanā. Pēc PSRS sabrukuma arī pie mums Latvijā daudzi bijušie Komunistiskās partijas bosi vienā rāvienā pārvērtās ticīgajos, ieņēma augstus amatus un sāka apkarot apskaužami pastāvīgas personas ”ar krustu” vai ”ar amatu” tieši tāpat kā to agrāk bija darījuši komunistu laikos. Suns maina kažoku, bet tikumu nē.

Spēcīgas personības vienmēr ir izraisījušas varas un etablēto slāņu nepatiku. Šie procesi nesairst ideoloģijas iespaidā. Protams, ka amerikāņi var censties mums pierādīt, ka pateicoties kapitālisma loģikai, viņiem ir izdevies ”cik necik” ierobežot skaudības izplatību sabiedrība. Vai vismaz panākt, ka uzvarētājs tiek godināts nevis apmētāts ar skauģu dubļiem. Taču arī jeņķiem nav izdevies iznīdēt ”maizes naidu” no savas ikdienas un tieši šī iemesla dēļ sabiedrība turpina vajāt īpaši apdāvinātas, daiļas un talantīgas personas, kas izceļas no apkārtnes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Strādāt par žurnālistu un pateikt sabiedrībai patiesību nav viegli. Aprējēji tūliņ būs klāt un darīs visu, lai saplosītu spožu oratoru gabalu gabalos. Vienkārši tāpēc, ka spoža mediju zvaigzne ”duras acīs” un ir jāiznīcina, lai neizraisītu vienas publikas daļas skaudības atraugas. Tas nekas, ka lielākā skauģu daļa paši nekad neuzstāsies televīzijas ekrānā, pie radio mikrofona vai nerakstīs rakstus mediju slejai. Nē, to viņi nevar un tas nemaz nav viņu ”maizes darbs”. Taču internets dod iespēju šiem anonīmajiem cilvēkiem izvemt savu skaudību pret spožu personu ēterā un kāpēc gan neizmantot šādu iespēju?! Ja tīmeklis palīdz iemīt zemē kādu, kas ir labāks par mums pašiem pilnīgi bez iemesla, tad kāpēc to nedarīt?
Rezultātā internets izveidojas par publisku publiskas linčošanas skatuvi, kur katrs var brīvi izvērst savu balto skaudību pret sev svešām, taču apskaužamām personām. Nesodīti.
Vai publiskajā telpā eksistē arī zemiskas atklātas ofensīvas pret konkrētām personām, kas nav politiķi?
Jā, eksistē.
Tikko piedzīvoju šādu uzbrukumu sava kolēģa dēļ. Rakstu portālā TVNET kopā ar vairākiem kolēģiem no kuriem viens ir izvēlējies sev māksliniecisku pseidonīmu darba drošības dēļ. Cits citu atbalstām un priecājamies, ja kolēģim izdodas labāks raksts par pašu. Tas ir normāli.
Mazās sabiedrībās, kurās ”cits citu pazīst” žurnālistikā godprātīgi darboties nav iespējams, ja autors atklāti pauž savu vārdu. Šodien, interneta ērā, katrs ”sētas miets” neizlasa rakstu līdz galam, taču ir gatavs mest ar akmeni autoram, ja publicistiskā darba saturs neatbilst brēcēju interesēm un vajadzībām. Lai aizsargātu autorus no agresīvā pūļa un ”ieinteresēto personu” uzbrukumiem, nopietnas redakcijas pieprasa saviem autoriem darbā izmantot pseidonīmus vai praktizē tā saucamo ”kolektīvo žurnālistiku’”, kad neviens no publikāciju autoriem neparaksta savus darbus ar savu vārdu un uzvārdu.
Olivers Everts ir viens no šādiem gadījumiem. Būtībā taču ir vienalga kā sauc autoru un kā viņš izskatās. Pats svarīgākais ir kā viņš raksta. Taču mazos dīķos, tādos kā Latvija, valda strikta iekšējā hierarhija un jaunu seju parādīšanās mediju ēterā, izraisa smagu konkurentu un kritizēto personu skaudības lēkmi. Tas, ka Olivers raksta labi, ir skaidrs.Tieši tāpēc jāsāk vajāt viņš kā persona un jāmēģina noskaidrot ”kas viņš” ir lai, piesistu krustā pēc esošajiem spēles noteikumiem. Jo varžu dīķī visu nosaka stārķis.
Tagad tīmeklī var apskatīt visādas karikatūras par šo kolēģi un uzzināt, kas esot šis autors, faktiski esot es pati! Oj,oj,oj! Kas par pseidoatklājumu!
Tātad – lasītājs nevis apspriež aktualizēto problēmu, bet cenšas nogalināt nelāgas ziņas nesēju. Nositot autoru problēmas vairs nebūs?
Protams, ka par šo nepatieso atklājumu var pasmaidīt.:) Var gandarīti uzjautrināties par to kā plosās Olivera apskādētas Latvijas amatpersonas, viņa kritizētie politiķi, reklāmisti un ierēdņi. Kā cītīgi skricelē pasūtījuma tekstus kādreizējās Atmodas ”buldozeristes” rīta avīzēs. Taču pārsteidz kas cits. Proti: cik tomēr viegli sabiedrību var iešūpot 100% melīga apgalvojuma spēks. Konkrēti, ietekmīgi skauģi iešūpo publiskās domas laivu + apmelo autoru+ pielīmē viņa personību man un publika nekritiski aplaudē, pat neiedomājoties, ka viss notiekošais ir konkrētu cilvēku skaudības lēkme. Pseidonotikums.
Protams, ka man bija amizanti uzzināt, ka esmu vienlaikus gan vīrietis gan sieviete. Protams, ka normāls žurnālists saprot – divus spēcīgus rakstus viens autors katru nedēļu nevar uzrakstīt. Tas nav iespējams. Protams, ka mūsu stils atšķiras. To redz pat ”piedzēries ezis”, taču tas netraucē centīgiem muļķiem uzsākt apmelojumu kampaņu pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu priekšvakarā nav uzpērkami. Skaudība rullē. Te nu jūs to redzat.
Kuri ir šie skauģi – konkurenti un Olivera rakstos kritizētās personas.
Tagad mēs redzam atvērtu un atklātu skaudības uzbrukumu, kurā neviens vairs neslēpjas. Arī ”atmaskojošo rakstu” un ”falšo fotomontāžu” pasūtītājus var lieliski atpazīt. Skaudība triumfē publiski.


Gaļēdāji pret zālēdājiem. Kurp ejam?

Gaļa

Gaļa

2014.gada 20.augustā

Tagad, kad mediju telpu pārpludinājušas vaimanas par pārtikas produktu embargo Krievijas virzienā un Latvijas preču pārpalikumu, es vēlētos parunāt par gaļēdājiem un zālēdājiem.

Pārmaiņas pēc.

Par karnisismu.

Amerikāņu publiciste un pētniece Malanie Joy savā grāmatā ”Kāpēc mēs mīlam suņus, ēdam cūkas un ģērbjamies govs ādā?” pirmā aktualizē tēmu par to ko domā mūsu mājdzīvnieki, kurus nokauj, lai mēs tos apēstu. Viņa pievērš mūsu uzmanību faktam, ka mēs esam gandrīz 100% pārliecināti, ka tie, kurus mēs apēdam ir tik stulbi, ka nekad par savu likteni par neiedomājas.

Jā, veģetāriešiem šī tēma ir pazīstama. Jā, veģetārisms kļūst aizvien populārāks. Morālu vai praktisku apsvērumu pēc? Laikā, kad visā Rietumeiropā pieaug gaļas patēriņš un ļaudis ir aizrāvušies ar Atkinsa un visām citām proteīna dietām, kad restorāna īpašnieki ar saviem gumijas priekšautiem vairāk atgādina bendes nevis maltīšu virtuozus, mēs redzam strauju veģetāriešu pulciņa paplašināšanos ne tikai novājēšanas dēļ. Ir pārāk daudz iemeslu kāpēc patērētājam rodas pretenzijas pret gaļu. Tāpēc, ka gaļa ir pilna ar nekontrolējamām vielām, zālēm un citiem mēsliem, ko negribas nogaršot. Tāpēc, ka lopiņi tiek turēti neatbilstošos apstākļos, baroti ar neatbilstošu barību un tiek vesti uz kaušanu rentablās kautuvēs. Nē, tas nav normāli. Nav.

Slavenības viena pēc otras publiski atzīstas, ka pievērsušās veģetārismam. Vairākas amerikāņu un britu avīzes 2014. nodēvēja par veģetāriešu ”buma gadu” vēl pirms Beyoncé un Jay-Z deklarēja savu pāreju uz zālēdāju statusu. Veģetāriešu ir daudz, taču sevi viņi neafišē, jo uzskatām, ka veģetārisms galvenokārt ir saistīts ar savas privātās veselības saglabāšanu. Taču arī šeit neiztikt arī bez ideoloģijas, jo tā pati Beyoncé savā veģetārisma dzīves perioda laikā izpelnījās nosodījumu tikai tāpēc, ka bija uzvilkusi dabīgās kažokādas kažoku. Veģetāriešiem ir svarīgi ne tikai principi, bet arī ētiskie un vides aizsardzības jautājumi.

Ir daudz dzirdēts par vegāņiem, kas laiž ārā no spostiem kažokzvērus, lai tie sajūsmā joztu uz mežu un tur nobeigtos. Ir redzēts kā dārgu kažoku īpašnieces lielpilsētu centros apskādē ar krāsu flakoniņu saturu.

Mēs zinām, ka dzīvojam gaļēdāju kopienā un šeit dominē sprosta un kautuves klusā loģika. Tai pretoties var tikai neuzkrītoši, nemanāmi un klusi. Tā, lai neviens neredz, to skaļi neafišējot. Savā virtuvē. Citādi var norauties pa spārniem.

Kāpēc Melanie You lecas un raksta šādas grāmatas? Grāmatas autore ir militāro vegāņu tipāžs. Mazliet pārspīlējumi viņai ir un daudz kategorisma arī pietiek. Taču grāmata piedāvā arī vielu pārdomām, kas manuprāt ir galvenais mākslas un literatūras uzdevums. Vai tas, ka mēs esam nolēmuši, ka mums ir tiesības ēst dzīvniekus un pakļaut tos savai ēdienu kartei ir ētiski vai nav? Vēsturiski un filozofiski tā tas ir pieņemts. Lai izvairītos no sajūtas, ka mēs slepkavojam, ir pieņemts uzskatīt, ka lopi neko nesaprot un nejūt. Pirmais šo jautājumu aktualizēja Jeremy Bentham: ”The question is not, Can they reason? nor, Can they talk? but, Can they suffer”. Neraugoties uz savām šaubām, Džeremijs pats tomēr turpināja ēst kotletes un desas. Pēc viņa domām, mājdzīvnieki neko nedomā, viņi nespēj baidīties no nāves un tāpēc viņiem nav vajadzības justies kā upuriem. Ja Džeremijs būtu zinājis to, ko šodien dzinām mēs (cūkas labi novēro apkārti, iedraudzējas un atceras savas attiecības), tad viņam būtu bijis grūtāk iekosties karbonādē. Varbūt tad viņš domātu tā kā dzīvnieku tiesību aizsargātāji Tom Regan un Gary Francione. Šie aktīvisti ir jau neskaitāmas reizes pierādījuši, ka lopiņi nav bejūtīgas un trulas būtnes, ka viņi jūt stresu, sāpes un bailes tāpat kā mēs.

Pirms 2500 gadiem Pitagorsun viņa simpatizētāji raksturoja ”gaļas ēdējus” kā barbarus. Līdzīgu viedokli pauda arī antīkais Plutarhs savā ”Morālē”. Tagad Joy runā par fundamentālu patriarhālisma idoloģiju, kurā gaļas ēšana ir normāla un neitzrūkstošas sastāvdaļa par kuru diskutēt vairums pat neuzdrošinās. Karnims ir gaļas ēšanas legalizācijas ideoloģija. Grupas spiediens. Visi tā dara. Tāpec arī Tu tā darīsi. Ēd gaļu un nerunā pretī. Viss. Ja kāda no govīm pēkšņi aizbēg no kravas, kura paredzēta vešanai uz kautuvi, mēs visi gavilējam un vēlamies, lai viņa izglābjas. Mēs dzeram pienu saulei rietot un jūsmojam par laukiem. Pēc tam nākamajā dienā mēs mierīgi noskatāmies kā govis regulāri apsēklo, kā viņu bērnus – teliņus nodod kaušanai. Normāli. Mēs skatāmies filmas ar cūciņu galvenajā lomā un pēc tam brīnāmies, ka pēc filmēšanas galvenās lomas tēlotāja ir nokauta un apēsta.

Es nevēlos šeit runāt par veģetārismu, bet gan par to cik ļoti mēs ierokamies konservatīvos priekšstatos un turpinām tos attīstīt, nemaz neiedziļinoties to patiesajā morālajā būtībā. Mūs bērnībā iemācīja ēst gaļu. Vai ar to pietiek, lai turpinātu?

Vai brauksim uz Liepāju, lai noslīktu Bernātos?

Varadero.Kuba. Peldēt aizliegts!

Varadero.Kuba. Peldēt aizliegts!

2014.gada 20.augustā

TVNET

Pirms nedēļas, 10. augustā, jūrā pie Bernātiem noslīka trīs cilvēki. Tas notika svētdienas vakarā. Jau pa dienu tur zaudēja dzīvību kāds 38 gadus vecs vīrietis. Pēc tam pievakarē traģiski gāja bojā abi Liepājas teātra aktieri. Bezgala skumji, ka jūra laupījusi dzīvību atkal trim mūsu valsts iedzīvotājiem. Šīs vasaras statistika rāda, ka noslīkušo cilvēku skaits Latvijā 2014. gadā jau sasniedzis rekordu.

Neraugoties uz to, ka katru nedēļu mediji ziņo par jauniem un jauniem noslīkušiem cilvēkiem, līdz šim nekas neliecināja, ka melnās statistikas drūmie skaitļi ietekmētu pārgalvīgos riska peldētājus. Tagad izskatās, ka abu populāro cilvēku – aktieru traģiskā nāve jūras viļņos beidzot būs pievērsusi sabiedrības uzmanību peldēšanās drošības jautājumiem atklātajās ūdenstilpēs Latvijā. Pludmales pie Liepājas šonedēļ bija neparasti tukšas. Par to pārliecinājos pati savām acīm.

Kā novērtēt peldvietu jūrā?

Vieta, kur bojā gājušie Liepājas teātra aktieri devās peldēties, ir populāra liepājnieku peldvieta. Pati esmu Pērkonē pavadījusi pāris vasaras un varu liecināt, ka piekraste ir lieliska, taču tajā nereti novērojamas slīdošas smiltis, pēkšņas bedres un viļņu situācijā arī spēcīgas zemūdens straumes. Līdzīgi spriež arī citi. «Vietā, kur šie cilvēki devušies peldēties, ūdens nav bijis dziļš – tikai līdz vēderam. Bet tur bijušas bedres un straume,» secina «Kurzemes Vārds» (12.08.2014.). Liepājas pludmales Glābšanas dienesta priekšnieks Kristiāns Brūvers laikrakstam atzinis, ka «svētdien jūra bijusi samērā mierīga un glābēju apsekojamajā teritorijā Liepājā bīstamības nav bijis un apstākļi peldēšanai esot bijuši normāli». Tātad – pēc skata jūra bijusi mierīga, «vien uz pievakari pie otrā, trešā sēkļa parādījās nelieli vilnīši, taču apstākļi peldēšanai bija normāli» (Kristians Brūvers, «Kurzemes Vārds», 12.08.2014.). Taču tieši šajā – «normālajā vietā» jūra laupīja dzīvību trim pieaugušiem cilvēkiem. Kā tas varēja notikt?

Šķiet, ka šoreiz vainīga nav neprasme peldēt, bet gan upuru nespēja novērtēt piekrastes situāciju.

Kā novērojis «Kurzemes Vārds, «svētdienas vakarā Dienvidrietumu pludmalē pie Glābšanas stacijas bija uzvilkts dzeltenais karogs. Tas nozīmē, ka peldēties ir bīstami,» konstatē avīze, un tieši šis fakts arī uzskatāms par izšķirošo.

Kā novērtēt pludmali brīdī, kad esat izkāpuši no savas automašīnas, sakārtojušies peldei un nonākuši jūrmalā Liepājā, pie Bernātiem?

Lieljūra, mazjūra un mēs

«Ar aci» peldētgribētājam ir grūti vai gandrīz neiespējami novērtēt situāciju un saprast, cik atklātā jūra ir labvēlīga vai bīstama spontānai peldei. To spēj paveikt tikai «rūdīti vietējie iedzīvotāji» vai profesionāls glābšanas dienests.

No malas jūras viļņi var izskatīties nelieli un pieticīgi, taču reālā aina zem ūdens var izrādīties pavisam cita.

To svētdien, kad bojā gāja abi aktieri, arī es mazliet peldējos atklātā jūrā. Netālu no Liepājas. Tur novēroju slīpos un šķērsos viļņus, kas veido «atvarus». No malas tie izskatās nelieli un plīst uz otrā sēkļa, radot mānīgu iespaidu, ka, aizejot «aiz tiem», var izdoties lieliska peldēšanās. Diemžēl krusteniskie viļņi atgriežas jūrā atpakaļ ar lielu spēku. Skalojot smiltīs bedres un paraujot sev līdzi pat sekmīgus peldētpratējus. Peldēties tobrīd nebija ieteicams. Bridu ārā.

Tas būtu jāņem vērā.

Tāpēc Nīcas novada pašvaldība un viesu nami pašlaik gatavojas izvietot brīdinājuma zīmes, cerot ar to nobremzēt pārkarsušu liedaga viesu peldētgribēšanu. Taču teksti uz staba diez vai sabaidīs viesus, jo atbraucēji no Rīgas, Valmieras vai Aizputes brīdinājumiem neticēs.

Kāpēc neticēs? Tāpēc, ka viņi agrāk ir jūrā peldējušies Saulkrastos, Svētciemā, Kaltenē vai Bulduros un nekas slikts tur nav noticis.

Jūra paliek jūra? Tik vienkārši tas nav. Šajā gadījumā ir runa par atklāto jūru: lieljūru jeb dižjūru (kā to sauc vietējie). Tā salīdzinājumā ar Rīgas jūras līča peldvietām ir pavisam cits areāls un daudziem pavisam nepazīstama teritorija. Īpaši tiem, kuriem nav pieredzes un pietiekamu zināšanu par dižjūras gražīgumu.

PSRS okupācijas laikā šis Latvijas krasts bija mūsu atpūtnieku masām slēgts. Te viesu vietā 50 gadus valdīja padomju armijas kara bāzes, kas ne tikai iznīcināja vietējo zvejniecību, kuģošanu (sadedzinot laivas un izmētājot enkurus pa krūmiem), bet arī bloķēja atpūtnieku pieeju jūrai. Jūras pieredze tautas apziņā caur to tika anulēta. Mazjūra vai Rīgas līcis šajā LPSR laikā bija galvenā un praktiski vienīgā mūsu Baltijas jūra, un tāpēc atklātās jūras daba daudziem arī šodien ir samērā neskaidrs jautājums.

Tātad – peldes apstākļi mazjūrā (līcī) un dižjūrā (atklātajā jūrā) ir ļoti atšķirīgi. To apstiprina ne tikai glābšanas dienests, bet arī vietējie iedzīvotāji, kas lieliski zina, kā «Viņa» katru gadu iet uz priekšu, aprij kokus, namus, zemi un «ierauj iekšā» vieglprātīgus laivotājus un peldētājus. Vietējie, kas paaudzēm dzīvojuši piekrastē, prot jūras garastāvokli nolasīt. Viņi uzmanīgi pārliecināsies, vai «Viņas» garastāvoklis viļņos ir labs, un tikai pēc tam uzmanīgi bridīs putu mežģīnēs iekšā. Taču atbraucēji no Rīgas, Cēsīm vai Daugavpils «Viņu» nolasīt nespēs. Iespējams, ka abi traģiski bojā gājušie Liepājas aktieri arī «Viņu» nenolasīja pareizi.

Šī situācija nedrīkst atkārtoties. Peldoties Liepājā pie Bernātiem, mums jābūt drošiem, ka upuru vairs nebūs.

Kā to panākt?

Karogi un radio

Lai neatkārtotu 10. augusta Bernātu traģēdiju, būtu nopietni jāapsver jaunu tradīciju ieviešana Latvijas atklātās jūras liedagu apsaimniekošanā.

Pirmkārt, ne tikai oficiālajās publiskajās peldvietās, bet arī visās pārējās piekrastes peldvietās (pie maksas autostāvvietām) būtu jāizvieto brīdinājuma karogi. Tie paši, kas visās pasaules pludmalēs brīdina viesus par peldēšanas drošību. Liepājas, Ventspils un Pāvilostas glābšanas dienesti ir pienākumu augstumos un var atbildēt par sava reģiona pludmaļu informētību. Pašvaldības zina, kurās piekrastes zonas atrodas maksas autostāvvietas un kempingi, kuriem nepieciešami brīdinājuma masti pludmalē. Valsts savā zonā – pludmalē var atļaut pašvaldībām šos karogmastus uzstādīt pie maksas stāvvietām. Apsaimniekotāji attiecīgi lai atbild par karogu uzvilkšanu.

«Jā, tā būtu laba ideja, taču nezinu, kā pašvaldības pārvarēs visus birokrātiskos šķēršļus, kurus šāda iniciatīva izraisīs,» atzīst Pāvilostas ostas pārvaldnieks Ronalds Griškēvičs. Viņš uzsver, ka Pāvilostā ir savējais glābšanas dienests un laiva, kas esot darba kārtībā, lai dotos palīgā. Pirms trim gadiem Pāvilostā esot noticis līdzīgs negadījums, taču tagad nekas tāds neatkārtošoties. «Atklātā jūra nav nevainīgs izklaides objekts,» viņš konstatē.

Otrkārt, Kurzemes, valsts sabiedriskais radio savās ziņās varētu sezonas laikā regulāri informēt atpūtniekus par viļņu aktivitātēm mūsu peldvietās. Zinātniski apšaubāmās «labvēlīgās» un «nelabvēlīgās» laika prognozes vietā beidzot piedāvājot klausītājiem reālu peldvietas izmantojuma raksturojumu. Daudziem tas palīdzētu izšķirties – lēkt vai nelēkt iekšā viļņos dižjūrā.

Ezeri, upes, dīķi un peldētprasme

Par jūru tiktāl būtu skaidrs. Taču vēl briesmīgāka statistika Latvijā novērojama citās – daudz mierīgākās ūdenstilpēs, kur šķērsviļņi netraucē. Pirms divām nedēļām Strenčos kāds vīrietis mēģinājis pārpeldēt pāri upei un noslīcis. Līdzīgu varoņdarbu centies paveikt kāds cits 30 gadus vecs vīrietis Lielupē pie Jūrmalas. Arī viņš noslīcis. (TVNET, 20.08.2014.). Lecot Gaujā no plosta, 26 gadus vecs vīrietis atsities ar galvu pret akmeņiem (upe šajā vietā bijusi sekla) un pēc tam smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā. Vienlaikus Bolderājas karjerā noslīka 36 gadus un Zemgales dīķī 44 gadus vecs vīrietis. (TVNET, 20.07.2014.). 78 gadus veca sieviete bez dzīvības pazīmēm izvilkta no Mežezera Jaunolainē, bet Aknīstes novadā no ūdenstilpes glābēji izcēluši 16 gadus vecu noslīkušu jaunieti; 30 gadus vecs vīrietis noslīcis Mārupē, bet Rēzeknē dīķī dzīvību zaudējusi 50 gadus veca sieviete (05.08.2014.). Vai turpināt? Uzskaitījums stindzinošs. Skaidri redzams, ka Latvijā slīkst nenormāli daudz cilvēku ar šausminošu regularitāti.

Par to liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku liecības. Šovasar no ūdenstilpēm glābēji izvilkuši bojā gājušo rekordu. «Kopumā līdz 12.augustam šogad Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā nogādātas 125 noslīkušu cilvēku mirstīgās atliekas. Centra direktore Aina Mežsarga atzīst, ka lielākā daļa – 74 – bijuši alkohola reibumā. Ap 90% noslīkušo ir gados salīdzinoši jauni – līdz 50, tāpat noslīkuši 15 bērni un pusaudži. (Diena, 13.08.2014.). Tiesu mediķi norāda, ka tikai viens vai divi no 125 cilvēkiem bijuši pašnāvnieki, kuri lēkuši no tiltiem. Pārējie vienkārši devušies nopeldēties.

Tātad Latvijā katru vasaru slīkst cilvēki, kas grib «vienkārši nopeldēties», un katrs sestais no tiem ir bērns vai pusaudzis.

Analizējot salīdzinoši augsto Latvijas iedzīvotāju mirstību uz ūdens, var piesaukt neiznīdējamo un absurdo mačo loģiku, kuras dēļ mirst vīrieši spēka gados. Var kaunināt tos, kas lec ūdenī iereibuši, un var formāli izvietot draudīgas brīdinājuma zīmes pie visām peldvietām, kā Austrālijā. Šķiet, ka ar to nebūs līdzēts.

Ir pienācis laiks pārskatīt obligāto peldēšanas apmācību mūsu mazuļiem bērnudārzos un pamatskolās, ieviešot pakāpeniskās peldētprasmes testēšanas sekvences un teorētisko apmācību (līdzīgi Ziemeļvalstu praksei). Esam jūras valsts, tāpēc visiem Latvijas bērniem jāprot ne tikai peldēt, bet viņiem arī jāiemāca novērtēt peldvietu un savu gatavību lēkt vai nelēkt ūdenī nepazīstamā ūdenskrātuvē. Bērni pamācīs arī savus vecākus un vecvecākus.

Izglītība ir katras nācijas vislabākais un vislētākais aizsardzības ierocis.

Sāksim ar to un brauksim uz Liepāju. Peldēsimies jūrā. Nenoslīkstot Bernātos.

Skaudības līkloči, turpinājums: Emmas problēma un iemīlējies skauģis

Iemīlēšanās

Iemīlēšanās

2014.gada 17.augustā

Emmas problēma
Tagad ķersimies klāt daudz, daudz smagākai tēmai – skaistumam. Tā ir ļoti jutīga zona un sensitīva joma ikvienam no mums, kas lasa šīs rindas. Tā taču ir! Vai ne?
Brīdī, kad mums līdzās nostājas kāda persona, kas vaigā ir daiļāka par mums un pievērš sev pretēja dzimuma uzmanību, visas problēmas arī sākas.
Sniegbaltītes pamāte pasakā jautā: ” Spogulīt, spogulīt, saki man tā. Kura ir visskaistākā” un spogulis parasti atbildēja, ka visdaiļākā uz pasaules ir tieši pati vaicātāja – karaliene. Taču reiz spogulis vairs neapstiprināja šo ”stabilo patiesību” un pateica, ka skaistāka par karalieni ir viņas audžumeita. Skaudība iegailējās zinās liesmās un pasaka varēja sākties! Karalienei bija skaidrs, ka audžumeita ir jānoindē vienkārši tāpēc, ka tā ir kļuvusi pārāk skaista.
Kā rīkojas cilvēks, kas uzzina, ka kāds cits konkrētajā vietā un apstākļos tiek traktēts kā skaistāks un pievilcīgāks?
Emma to uzzināja guļot slimnīcā. Palāta bija liela un (kā jau uzņemšanās nodaļā pieņemts) cilvēku tajā daudz. Visi skaļi sarunājās dažādās valodās un divas sievietes, netālu no Emmas, apsprieda jauno pacientu izskatu. Abas nevarēja iedomāties, ka Emma viņu runātos tekstus saprata arī svešvalodā:
– Paraug to tur! To, kas guļ uz tās kušetes.
– To ar gariem peisakiem?
– To pašu.
– Paskat tik! Nu nekāda paskata viņai nav! Bet puisietis viņai līdzās gan smuks kā bilde.
– Re kur tā tur otrā pusē! Tā gan ir smuka. Daudz smukāka par to pirmo. Kā bilde!
– Ā, jā… bet vīrišķis gan viņai pagalam neglīts un vārgs.
– Slims laikam…
– Jā, nez kur tās nesmukās tos glītos puisiešus ķer? – noteica otra un sieviešu saruna aprāvās. Tikai pēc krietna mirkļa Emma saprata, ka mērķēts ir uz viņu un viņas draugu. Abas sieveles Emmu uzskatīta par neglīteni, bet viņas puisi par skaistuli. Kādas šausmas! Nejēdzība! Emma pati sevi spogulī vienmēr uztvērusi kā daiļu būtni un tagad šīs divas nejēdzīgās lauku sievas ar savu sarunu bija iedūrušas dunci viņas pašapziņas centrā.
Protams, ka divas lauku tantes svešā valstī, svešvalodā nav kvalitātes kritērijs, taču izdzirdēt kaut ko ”tādu” par sevi nav patīkami. Ko darīt tālāk?
Pirmais ceļš ir tas, kuru izvēlējās Emma. Viņa nepieprasīja, lai viņas ”daiļais draugs” atrisina situāciju, bet aprunājās vakarā ar sev labvēlīgu vecāku draudzeni. Par to pašu hamletisku jautājumu: esmu vai neesmu skaista?”.

Vai tiešām spogulis nerāda patiesību?
Pasaulē neeksistē viena veida, unificētas skaitums. Jaunā sieviete, kuru abas sirmgalves slimnīcā pozitīvi apsprieda, bija dienvidnieciska tipa: smalks ķermenis, lielas tumšas acis un mati, uz robežas ar vulgaritāti. Emma bija robustākas ķermeņa būves, taču ļoti maigi veidota ar līganām ķermeņa līnijām un plastisku graciozitāti. ”Tavs skaistums ir unikāls un tas rūpīgi jākopj, lai regulāri akcentētu tavas priekšrocības”, – teica Emmas gudrā konsultante. Pamazām Emma iemācījās izkopt, attīstīt savu šarmu un saprata kuros sociālos lokos viņas skaistums ir pieprasīts vairāk nekā draudzenes kolorītais košums. Viņas skaudībai nebija laika piedzimt, jo savas vērtības apziņa cementēja drošību un pārliecību par savu estētisko izstarojumu. Abas ir draudzenes joprojām.
Šajā gadījumā skaudības pirmā fāze funkcionēja kā impulss spītībai un radošiem meklējumiem. Taču šis pats notikums varēja arī izraisīt pavisam citas sekas.
Liela daļa cilvēku pēc šādas nejauši dzirdētas sarunas par sevi, iekrīt depresijā, jūtas ļoti slikti un atsakās no centieniem vērst situāciju sev par labu ar godīgām metodēm. Starp citu – man liekas, ka ikviens no mums, cienījamo lasītāj, esam bijuši šādā situācijā! Iekrituši dziļā depresijas un skumju bedrē tikai tāpēc, ka kādam citam – konkurentam, draugam, kolēģim ir izdevies kas labāk nekā mums pašiem. Tas mēs jūtamies smagi zaudējuši. Tad mūsu priekšā atveras bezdibenis un mēs speram soli uz priekšu, lai mestos izmisuma bedrē iekšā. Stop! Uzmanību! Nekādas reālas bedres faktiski nav. Neviens mums to nav izracis un šī bedre faktiski neeksistē. To esam izdomājuši mēs paši. Izrakuši paši sev, savā iztēlē. Taču mēs par to nedomājam – mēs gribam krist bedrē, speram soli uz priekšu, pagrūžam paši sevi un krītam bezdibenī iekšā, jūtoties bezpalīdzīgi un pazemoti.
Kurš vainīgs? Skaudība. Tā liek mums justies slikti, būt bezpalīdzīgiem un iedveš, ka neko vairāk nevar darīt!
Tātad, Emmas gadījumā esam nonākuši pie divām jaunām skaudības izpausmēm – A) konkurētspējīgā un B) depresīvā skaudība.
Taču ir vēl trešā – C) apsēstības skaudība.

Iedomājieties divus zinātniekus. Jaunus un talantīgus. Viens no viņiem pamazām iegūst panākumus un pakāpeniski stabilizē savu statusu universitāšu pasaulē. Viņš ieņem salīdzinoši augstu un ietekmīgu akadēmisko pozīciju savā valstī. Taču kāds cits viņa kolēģis, bez līdzvērtīga akadēmiskā statusa, pēkšņi izdod grāmatu, kas apraksta negaidītu zinātnisko problēmu risinājumu un vienā rāvienā kļūst ļoti populārs medijos. Pirmais nevar ciest, ka otrais pēkšņi kļuvis populārs un dara visu, lai sabojātu sava konkurenta dzīvi. Viņš kritizē savu kolēģi studentiem, kolēģiem, aizliedz lasīt viņa grāmatas, dara visu iespējamo, lai izspiestu konkurentu no nozares. Šāda skaudība vairs nav mirkļa impulss. Tā ir apsēstība, kas būtiski ietekmē abu zinātnieku dzīves un visu viņu pētījumu nozari. Tā ir jau apsēstība.
Visbiežāk nākamais solis skaudības spirālē ir ceturtais skaudības veids jeb D) ļaunu vēlošā skaudība. Liela daļa cilvēku ik dienas lieto šo ”ļaunu vēlošo skaudību” savā dzīvē kā ikdienišķu, normālu instrumentu. Viņu attiecības ar kolēģiem tiek būvētas uz šīs skaudības modeļa matricas: visos gadījumos panākt apkārtējo iemīšanu dubļos un pazemot tos. Šie cilvēki tik ļoti aizraujas ar šo destruktīvo nodarbi, ka ir pat gatavi paši riskēt ar savu labklājību, lai tikai pazudinātu konkurentu. Viņi gūst lielāku gandarījumu no citu cilvēku neveiksmēm, kļūdām nekā no saviem panākumiem.
Tālāk šim skaudības veidam pieslejas E) ”alkatības skaudība”, kad gados vecāki cilvēki, kuriem sabiedrībā ir augstāki amati un lielāka ietekme, izmanto neglītas metodes, lai apzināti iznīcinātu gados jaunākus talantus. Esat pavērojuši kā jūsu sacerējumu lasa šāds priekšnieks vai priekšniece, kas smīn un vaibstās par jūsu tekstā atklāto? Esat ievērojuši kā jūsu aktierspēli pēkšņi ledaini iznīcina gados vecāka primadonna, kuru jūs līdz šim teātrī esat dievinājuši!? Vai šajā gadījumā vispār var runāt par skaudību? Jā, var. Loģiski jaunajam cilvēkam būtu jābūt skaudīgam uz gados veco direktoru, priekšnieku, kam pieder viss, ko jauns cilvēks vien var iekārot: slava, stāvoklis, nauda utt. Taču reālajā dzīvē notiek otrādi – vecais un treknais ”celms” cieš no jaunu talantīgāku personu parādīšanās pie horizonta. Viņš vēlas par katru cenu saglabāt tikai sev ”saules vietu mežā” un ir gatavs ar uguni un zobenu iznīdēt ik vienu, kas parādās pie horizonta ar radošām un spējīga konkurenta ambīcijām. Jaunībai ir nākotne, kuras ”vecajam celmam” vairs nav. Par to arī atriebība.
Tātad – ikvienā no mums skaudība ir iekodēta. Ja mēs palaižam vaļā šo jomu sevī, tad skaudība var radīt milzum daudz problēmu mums pašiem, mūsu apkārtnei un pat visai sabiedrībai, jo tā balstās uz iedomām.

Iemīlēšanās
Mīlestības sākuma fāze ir iemīlēšanās. Arī šīs cēlās jūtas satur zināmu skaudības substanci. Sākuma fāzē skaudība neaptur mūs no mērķa un neiedarbina ļaunvēlību. Mēs ejam cīņa ar sāncenšiem, dodamies ceļā pie sava mīlas objekta. No vienas puses mums gribas ķircināt savu mīlas objektu, jo neesam droši, ka pirmā atbilde būs pozitīva, taču kāds neredzams spēks dzen mūs uz priekšu un mēs darbojamies = cīnāmies par savu laimi. Cenšamies uzrunāt šo cilvēku, iepazīt to labāk, apbrīnojam to, cenšamies tam līdzināties, vēlamies iedraudzēties. Skaudība pret iemīlēšanās objektu pamazām pārvēršas F) impulsa skaudībā.
Jā, arī tas ir skaudības veids: noslēgšanās apbrīnojama objekta priekšā. Pavisam cits stāvoklis ir mīlestība jeb pasija, kad sajūtas atveras pozitīvā akordā. Bet mīlestība ir kas pavisam cits. Par to parunāsim nākošajā grāmatā. OK?
Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie skaudības.
Pieņemu, ka daudziem no jums, cienījamo lasītājs, šķiet, ka iemīlēšanās stadijā skaudība neeksistē. Taču tā eksistē gan. Retais no mums godīgi atzīsies pat vecam draugam: ” Jā, es nevaru dzīvot bez šī cilvēka, man ir vajadzīgs viņa tuvums, es redzu viņa seju sapņos un nomodā. Es ienīstu sevi un savas sajūtas, jo netieku ar šo emocionālo situāciju galā un būtu gatavs viņu noslepkavot, ja tā varētu atbrīvoties no šī iemīlēšanās posta!”.
Pazīstams teksts, vai ne? Atzīties, ka šajā situācijā mēs esam superskauģi, ir pagrūti. Taču šis process ripo uz priekšu brīdī, kad esam smagi iemīlējušies. Lai atzītos būtu jāatklāj savi slepenākie sapņi, dziļākās domas un sapņi, cerības un ilgas, bailes kļūt smieklīgam, atraidītam un pazemotam.
Skaudība pret mīlas objektu palīdz mums saglabāt savu statusu paša acīs. Snobisma un augstprātības staus quo. Mēs cenšamies tēlot apkārtnei, ka ”nekādas iemīlēšanās nav” un pamēģinām to iegalvot arī savai apkārtnei un visiem, kas ir gatavi klausīties. Mēs pat mēģinām darīt sliktu savam mīlas objektam, lai ar šādu rīcību celtu savu prestižu sabiedrībā. Daudzas dzirksteles apdziest šajā skaudības orģijā, jo iemīlējies cilvēks bieži nav gatavs iet soli uz priekšu. Iepazīt jaunas sajūtas un izstiept roku sveicienam. Tā vietā iemīlējies skauģis sāk publiski pazemot savu mīlas objektu tikai tāpēc, ka pats nav spējīgs izspraukties ārā no pašizveidotā augstprātības karcera.
Tas nozīmē, ka skaudība rosina uz neatļautu vardarbību pat pret cilvēku, kurā esam iemīlējušies.
….