Komunikācijas sakņu aizmetņi, jauna manuskripta epizode

2015.gada 13.aprīlis

Tikko uzsāku jaunu grāmatu studentiem. Par komunikāciju. Manuskripts ir svaigs un tikko izcepts. Priecāšos, ja paudīsiet savu viedokli. :)

journalist

Komunikācija ir ļoti plašs jēdziens, kura būtība zinātnēs areālā tiek pārskatīta tieši patlaban – pēdējo dekāžu laikā. Pagaidām nevar veikt visaptverošu secinājumu kopsavilkumu, lai izskaidrotu šīs jomas pētniecības akselerācijas tempus tieši tagad. Taču neapstrīdami, ka viens no izraisītājiem varētu būt tīmekļa komunikācijas jeb interneta izmantojuma pieaugums cilvēces savstarpējā saziņā pēdējo dekāžu periodā. Pateicoties interneta saziņai, pasaule ir sarāvusies un aizvien uzkrītošāk sāk atgādināt ”globālo ciemu” (McLuhan, 1962, p.6). No šejienes izriet forsēta komunicēšanas horizontālo un vertikālo prasmju nepieciešamība.To izjūtam arī mēs – Latvijā.

Pieeja komunikācijas procesam no pētnieku puses pašlaik ir ļoti dažāda, atšķirīga, pat pretrunīga. Humanitārā zinātne līdz šim vairāk pievērsusies komunikācijas efektiem vadībzinātņu jomā, analizējot vadītās, transmisīvās informēšanas gaitu un pieprasot paņēmienu kopumu, kas nodrošinātu vēlamu, iepriekš paredzamu komunikatīvu efektu. Eksaktās zinātnes komunikāciju līdzīgi tiecas aplūkot galvenokārt kā sekundāru, tehnisko paņēmienu skalu, kurā laiktelpa figurē nosacīti, jo tam kas, ”vāra olu” pagaidām nav svarīgs viss virtuves katla lielums, bet gan jēlo olu vārīšanās ilgums – trīs vai septiņas minūtes. Čaumalas biezums, vistas biogrāfija vai ūdens krāsa olu vārītāju joprojām vēl neinteresē. Viņam vajadzīgs noteikts efekts – cieta vai mīksta ola. Tieši tāpat kā ”PR” vērpējam nepieciešama noteikta = vēlamā sabiedrības reakcija uz izraisītajiem komunikatīvajiem procesiem.

Komunikācija joprojām (lielākoties) tiek uzlūkota kā tunelis bez gaisa, apgaismojuma un unikalitātes. To pierāda cilvēces praktizētās, pieļautās nebeidzamās komunikācijas kļūdas. Vēl vairāk – to dominance.

Tāpēc sāksim ar pretējo, ar pašreizējās komunikativistikas prakses noliedzējiem.

Antikomunikācija

”Globālā ciema” izveidošanās pieprasa no cilvēces paaugstinātu komunikatīvo kompetenci visos mūsu sociālo aktivitāšu virzienos. Nevienam nav noslēpums, ka ”cilvēki savā dzīvē nekad nav laimīgi, ja viņi nespēj efektīvi komunicēt ar citiem cilvēkiem. Nepietiek ar to, ka strādāts tiek smagi. Nepietiek pat ar lielisku darba rezultātu. Lai gūtu panākumus ir nepieciešams iemācīties kā var komunicēt ar citiem cilvēkiem” (C.Maxwell, 2010, p.2). Atziņu par to, ka komunikācijas spēja ir sociālās kompetences pamatā, kas, savukārt, nosaka darba rezultātus un cilvēka etablēšanās prasmi vertikālajā sadzīves hierarhijā, šobrīd apstrīdēs tikai retais. Taču modernais laiks un ”globālais ciems” pieprasa arī daudz plašāku komunikācijas procesu apzināšanu.

”Neviens no mums nevar iztikt bez ēšanas. Viss ar ko mēs sevi pabarojam var mūs padarīt vai nu veselākus un laimīgākus vai arī saindēt un nogalināt. Par pārtiku mēs mēdzam domāt tikai tad, kad liekam sev ko mutē, lai apēstu. Taču tas ko patērējam ar acīm, ausīm, degunu, mēli un ķermeni arī ir pārtika. Visa informācijas apmaiņa, kas notiek ap mums un kurā mēs piedalāmies, ir faktiski uzturs ” (Thich Nhat Hanh, 2013, p. 3) mūsu dienišķais ēdiens. Tā uzskata ķīniešu pētnieks, budists un uzsver: ”We can think about our communication in terms of nourishment and consumption. The internet is an item of consumption, full of nutrients that are both healing and toxic. This doesn´t mean you shouldn´t use the Internet, but you shouldn´t be conscious of what you are reading and watching. (turpat, p.4).

Thich Nhat Hanh izvirza arī tēzi par to, ka komunikācija var būt vai nu veselīga vai kaitīga un, ka saruna =saziņa =komunikācija ir tieši tāda pati uzturviela uzturviela mūsu ķermenim kā maize, siļķe vai arsēns. Tātad vai nu labvēlīga vai nelabvēlīga. Pat indīgs, īss ziņojums vai asa piezīme varot izraisīt smagas sekas personai, kas tos saņem. Šajā apgalvojumā nav nekā jauna, tāda, ko mēs agrāk nebūtu zinājuši. Taču viens ir skaidrs – nekad agrāk mediju komunikācijas pētniecībā neesam pievērsušies komunikācijas substancei kā dzīvību nodrošinošam faktoram.

Kā var noskaidrot kas komunikācijā ir veselīgs vai neveselīgs? ”The energy of mindfulness is a necessary ingredient in healthy communication”- pasvītro autors un norāda, ka ”veselīgas” vai ”labvēlīgas” komunikācijas rādītājs ir apzinātība. Tāpēc ikviena saziņa, saruna, verbāls vai audiovizuāls kontakts ir uzskatāms par veselīgu vai neveselīgu, garšīgu vai negaršīgu mielastu, ja tajā ir vai nav apzinātība. Ja jūs no savas puses esat uzsākuši sarunu = ”uzklājuši galdu” un gaidāt viesu, taču saņemt no ciemiņiem atbildes, pilnas ar ironiju, izsmieklu vai apvainojumiem, tad faktiski tiekat pacienāti ar indi un saindējat savu ķermeni, garu un prātu.

Nav svarīgi vai uzbrukums ir nāvējošs vai tikai garāmejošs. Autors salīdzina šos komunikatīvo situāciju ar svēto govi, kurai karstā pusdienlaikā uzbrūk insektu mākoņi. Āda lopiņam palīdz sevi aizstāvēt. Minfulness jeb apzinātība bīstamajā komunikācijā funkcionē tieši tāpat kā govij bieza āda – aizstāv no kaitīgiem un ievainojošiem cirtieniem. Piemēram, brauciens ar savu privāto automašīnu cauri Rīgas centram sastrēgumstundā ir samērā bīstama komunikācijas forma, kas liek novērot neskaitāmus satiksmes notikumu pārkāpējus, kas ciniski bezkaunīgi izturas pret saviem līdzgaitniekiem un jūsu reakcija nereti pret notiekošo ir sarūgtinājuma un aizvainojuma pilna. It kā nevainīga pārvietošanās no darba uz mājām pēkšņi padara mūsu dzīvi nepatīkamu, ievaino garīgo līdzsvaru, radot ciešanas. Mediju komunikācijas jomā novērojams tieši tas pats.

Savu artavu komunikācijas pētniecībā mēdz dod arī vadošo mediju teorijas klasiķi. Lielākā daļa no viņiem pieskaras tradicionālajām pozīcijām, kas cementē tālāk transmisīvās un atgriezeniskās komunikācijas modeļus, taču gadās arī daži izņēmumi. Piemēram, pazīstamais amerikāņu televīzijas teorētiķis Neils Postmans savā darbā par televīzijas izklaidējošo dabu ”Amusing Ourselves to Death” (1985) uzsver, ka tieši tendence izklaidēt par katru cenu panāk medija vēstījuma neloģiskumu un nokaitina skatītāju: ”es uzdrošināšos savā viedoklī iet līdz galam un uzsvērt, ka izklaidējošā televīzijas ziņu šova sirreālajā ierāmējumā slēpjas pavisam reāla antikomunikācija (autores pasvītrojums). Tā demonstrē sarunu bez loģikas, analīzi bez iedziļināšanās jautājuma būtībā un loģiskas mērķtiecības. Estētikā šādu formātu pieskaita dadaismam, filozofijā nihilismam, bet psihiatrijā šizofrēnijai. Teātra kritiķi to sauktu par vodeviļu” (Postman, 1986, 112.lpp.) un rezultātā” amerikāņi, pateicoties šāda veida komunikācijas no mediju puses, ir kļuvuši” par visvairāk izklaidēto, taču vissliktāk informēto tautu rietumu pasaulē. To es apgalvoju apzināti konfrontējoties ar vispārējo pieņēmumu, ka televīzija ir logs uz pasauli un padarījusi amerikāņus par ļoti labi informētiem cilvēkiem ” (turpat, 113. lpp.), ”uzskatu, ka mēs esam jau sen pazaudējuši jēgu par to, ko nozīmē būt labi informētam. Nemākulību var ārstēt. Taču ko iesākt ja nemākulību sāk uztvert kā zināšanas? (turpat, 114.lpp.).

Komunikācijas satura patiesīgums

Antikomunikācijas impulsus masu komunikācijā pirmais no teorētiķiem aktivizējis jau Walter Lippman 1920. gadā, konstatējot, ka: ”sabiedrību nevar uzskatītu par brīvu un demokrātisku, ja tajā neeksistē metodes, kas palīdz atklāt melus”. Pēc viņa domam melu detektora misija jāuzņemas medijiem. Pirmais šo mediju darba loģiku demokrātijā esot deklarējis Amerikas Savienoto Valstu trešais prezidents Tomas Džefersons (1743.-1826.), norādot, ka mediju kaujinieciskuma misija ir ļoti nozīmīgs demokrātijas stūrakmens. Ja sabiedrībai ir instrumenti (mediji), kas signalizē par varas meliem, negodīgu, negodprātīgu rīcību, tad sabiedrībai vairs nebūs vienlaga kas valstī notiek (Tomass Džefersons, turpat, 115.lpp). Ar šo devīzi šodien strādā vairums pasaules kvalitatīvo mediju, taču sabiedrības reakcija uz mediju atmaskojumiem nereti ir pretēja rakstura un sinhronizējas ar karalienes Viktorijas klasisko secinājumu: ”tas nav aizraujoši un tāpēc mūs neinteresē!”. Neskaitāmi pasaules mediji šos karalienes vārdus mēģina iztulkot kā imperatīvu prasību pēc rekreācijas jeb izklaides. Lai gan karaliene faktiski ar šo piezīmi, iespējams, vēlējās pateikt, ka ”aizraujošs” nozīmē ko vairāk par ”izklaidējošu”, t.i., – saistošu un tādu, kas pievērš sev arī prāta uzmanību.

Informācijas fragmentārisms

”Es pastāvu uz to, ka mēs esam bijuši spiesti pielāgoties TV ziņu loģikai pēc modeļa: ”ar šo mēs pārejam pie nākamās tēmas”. Tādā veidā tiekam pieradināti pie saraustītas pasaules ainas – uzsver N. Postmans, paskaidrojot, ka ziņu izlaidumi TV mums piedāvā aprautas un saraustītas pasaules epizodes, kuras izskatās sastāvošas no savstarpēji nesaistītiem fragmentiem. Ja reiz ekrāns mums piedāvā notikumus kā savstarpēji nesaistītas parādības, ”kurām nav nekāda kopsakarība ar blakus esošiem notikumiem, pagātni, nākotni vai ar citiem procesiem, tad (…) piedāvātais vairs nav nedz interesants nedz, aizraujošs, pat ne izklaidējošs. Vienīgais aizraujošais moments tad ir žurnālistu apjukums par sabiedrības neieinteresētību. Tas izskatās pēc likteņa ironijas, jo tieši tā sabiedrības grupa, kas ir sarāvusi pasauli gabalos ir pārsteigta par to, ka neviens neizrāda nekādu interesi par to un pats negrib salīmēt kopā no šiem gabaliem kopainu” (turpat, 117.lpp.). Mediji traucē mums piedāvāt notikumu un procesu kopainu un brīnās, ka mēs nespējam saprast kas uz šīs planētas īsti notiek.

Reklāmas pauzes ”saraustītības efektu” pastirpina. Grūti iedomāties, ka kāds atļautos pārtraukt romāna lasīšanu Jūsu grāmatā ar reklāmas iespraudumiem 5-7 minūšu garumā. Tie ”izsistu jūs no sliedēm”. Piedāvātajā romānā problemātikā iedziļināties nebūtu iespējams. Tas pats notiek pie televizora ekrāna ”reklāmas paužu” laikā. Neatkarīgi no tā vai reklāmas sludinājumi ir labas vai sliktas kvalitātes, tie traucē iedziļināties TV vēstījumā. Tas visiem ir zināms, taču par to nav pieņemts runāt, jo ”tā notiek visur un viss”. Par to, ka šāda saraustīta vēstīšanas forma noved pie skatītāja uztveres aktivitātes zuduma, nemēdz diskutēt tie, kas pieņem likumus Latvijā par to vai sabiedriskajai televīzijai ir vai nav vajadzīga reklāma. Uzskatu, ka šāda ignorance nav apzināta kaitniecība pret mūsu televīzijas skatītājiem vai tautu kopumā. Paradoksāli, ka šos uztveres specifikas jautājumus neņem vērā arī tie televīzijas ziņu izlaiduma veidotāji, kas ieviesa slīdošo teksta lenti zem kustīgā kadra TV ziņu izlaidumos. Kadrs rāda vienu, diktors stāsta ko citu un visbeidzot ”kustīgā ziņu rinda” vēstī jau trešo informāciju. Līdzīgu efektu panāk arī mūzika radio un TV ziņu izlaiduma fonā = auditorija redz, dzird, bet neko neatceras.

Vēl nav piepildījušies George Orwell paredzējumi par to, ka ”Prezidents pilnībā kontrolē presi” (ja neskaita Putina Krieviju). Nav piepildījies arī Orvela pravietojums par to, ka New York Times vai Washington Post pārvērtīsies par Pravdu un Assosiated Press par TASS. Nav ieviesusies ”melu valoda”, taču noticis ir kas cits – sabiedrība ir pieradusi pie kopsakarību trūkuma un caur izklaidi ir piesavinājusies pie vienaldzību pret visu” (turpat, 117 lpp.). Starp citu vēl labāk šo nekomunikāciju ir raksturojis Huxley. Viņš uzsvēra, ka nav nemaz nepieciešams slēpt kaut ko no tādas sabiedrības, kas nepievērš uzmanību informācijas iekšējām pretrunām un, kas ik dienas tiek narkotizēta ar izklaides tehnoloģiju. Kaut arī Huxley nenorādīja tieši uz televīziju kā sabiedrības psiholoģijas smagāko narkotisko vielu, viņš prognozēja mediju tieksmi pārvērst realitāti par absurdu. Šajā gadījumā nav runa tikai par nopietnas informācijas un problēmu trivilizāciju, bet gan par to, ka mediji ir pieradinājuši mūs pie pseido -dienaskārtības. Piedāvājot faktus izklaides iesaiņojuma (nopietnas analīzes vietā), zilais ekrāns iemācīja arī pārējos medijus rīkoties tieši tāpat. Rezultātā pārējie mediji seko TV dienaskārtības diktātam un apzināti pazemina informācijas kvalitātes līmeni. ”Pateicoties tam, ka televīzija ir iemācījusi laikrakstiem un žurnāliem, ka ziņa ir izklaide un avīzes un žurnāli ir pārliecinājušas televīziju, ka nekas cits nav ziņa kā vienīgi izklaide” (turpat, 119.lpp.) televīzijas žurnālistu vietā ekrānā iesēžas mākslinieki, aktieri un ”mapeti”, kuru vienīgais uzdevums ir padarīt visu par izklaidi gan saturā, gan formā un publika pārstāj skatīties televīziju, aizejot interneta virzienā. Protams, ka ziņas nav vienīgā televīzijas produktīvās žurnālistikas sastāvdaļa, kas piedzīvo uzmanības eroziju. To izjūt arī politika. Ronalds Reigans 1966. gadā esot atzinies, ka politika neesot nekas cits kā šova bizness, (Drew, 1981, 263. lpp)

Pašmārketings ar citronu jeb māksla kļūt populāram. Oskars un mūsu nākamais Prezidents.

2015.gada 12.aprīlis

Oscar WIlde Ir Ziemassvētku vakars. 1881. gadā. Dzejnieks Oskars Vailds atrodas uz kuģa, kas, šķeļot viļņus, cenšas nokļūt Ņujorkā. Viņam tobrīd ir 27 gadi un aiz muguras pārtrauktas studijas, parādi + tikai viens, plāns pašfinansēts dzejoļu krājums un garīgi psiholoģiskā nestabilitāte.

Tobrīd (uz kuģa klāja) jaunajam dzejniekam bija jāraksta referāts, taču viņš nodarbojās ar pavisam ko citu – sistemātiski nostājās kuģa priekšgalā un trenējās uzrunāt savu piekritēju pūļus, kuri viņam vēl tikai būs!

Savu jauno lomu viņš iestudēja apmēram nedēļas laikā un pirmais ģenerālmēģinājums notiek jau šķērsojot amerikāņu muitu. Uz jautājumu vai viņam ir priekšmeti, kas būtu muitā deklarējami, viņš noskalda skaidri un gaiši – ”vienīgi mana neatkārtojamā ģenialitāte, nekā cita man nav!”. Vai tā bija vai nebija, to varat izlasīt lieliskajā David M. Friedman grāmatā ” Wilde in America” (Norton & Co), kurā lieliski aprakstīta dzejnieka prasme ”pasniegt” pašam sevi. Viņš zināja un saprata (daudz agrāk nekā mēs pārējie) kas tas ir ”popularitātes ģenerēšana”. Pērējie tikai vēlāk kursos, no grāmatām vai skolās sāka mācīties: ”kā taisīt mārketingu sev pašam”, taču Vailds to zināja pats.

Starp citu – līdz šim PR teorijā mēs maz esam pētījuši slavenu literātu un mākslinieku pašreklāmas paņēmienus, tagad šis brīdis ir beidzot klāt. Sāksim ar Vaildu, lai vēlāk pieķertos, piemēram, Jānim Rainim vai Raimondam Paulam.

Oskars Vailds pašreklāmas jomā bijis patiešām ģēnijs un lielā mērā sagatavojis līdzīgam mārketingam arī sekotājus – Andy Warhol vai David Bowie, kuri arī lieliski izmantoja medijus kā savu māksliniecisko palīglīdzekli.

Tagad pievērsīsimies Vaildam. Tas notiek brīdī, kad viņa slavenākie darbi ” Salome”, ”Misters Ernests” , ”Doriana Greja portrets” un daudzi citi vēl nav publicēti. Viņš ir iesācējs un pagaidām vēl neatzīts dzejnieks. Vailda Amerikas avantūra Ierašanās ASV būtiski izmainīja jaunā dzejnieka lomu publiskajā telpā. Gada laikā viņš apmeklēja 30 pilsētas, sniedza ap 100 interviju, tika aprakstīts 500 avīžrakstos un nolasīja tur 150 lekcijas. Nopelnīja daudz vairāk naudas nekā bija plānojis un nostiprināja sev pašpiešķirto ”estētikas profesora” statusu sabiedrībā, pievācot viedokļus no John Ruskin, Walter Pater, Dantes, Bodlēra, Gētes un Homēra. Viņš uzstājās gan samta pusstopenēs, gan arī samta uzvalkā, šokējot un valdzinot ogļračus, kovbojus, ielasmeitas, vienu komandu Texas Rangers, Henry James, Longfellow un pat Walt Whitman. Viņš apmeklēja ap 200 svinību, kopā ar savu melnādaino kalpu, diviem sekretāriem un menedžeri un centās intensīvi spīdēt visos iespējamos virzienos.

Ko īsti Oskars vēlējās?
 To pašu ko šodienas ”fabrikanti” un ”dejo ar zvaigzni” personības – kļūt slavens un populārs. Brīdī, kad viņš nokāpa no kuģa Ņujorkā, neviens par viņu neko nezināja. Taču neraugoties uz savu anonimitāti, viņš jaunajā kontinentā uzvedās un ģērbās tā, it kā viņu visi pazītu. Izrādās – ar to arī pietika, lai apmulsinātu amerikāņus. Brīdī, kad pēc gada Vailds jau kāpa no jauna atpakaļ Eiropas kuģī, lai atgrieztos dzimtenē, viņš bija amerikāņiem labāk pazīstams nekā karaliene Viktorija.

Kā ”uzbūvēt savu labo slavu”, jaunais dzejnieks esot jau iemācījies bērnībā, no savas mātes. Lēdija Džeina, Frančeska, Agnese Vailda esot pratusi Dublinā izveidot sev pielūdzēju galmu, kas bija gatavi viņu regulāri apciemot, lai klausītos patriotisku dzeju un demonstrētu ekstravagantus tērpus. Tieši māte esot ieteikusi dēlam izteikties paradoksāli un nedaudz nesaprotami, ekscentriski un valdzinoši. Nekad nepiedalīties diskusijās, kur kādam citam var būt labāks viedoklis un dēla iebildumus var arī nesadzirdēt. Ledija Vailda iemācīja dēlam vienmēr dot priekšroku klajiem meliem, banālas patiesības vietā. Piemēram, savu iru uzvārdu Elgee viņa izskaidroja kā atvasinājumu no itāliešu Alighieri un ar to liekot saprast, ka ir cēlusies no Dantes. Mātes slava diemžēl nesniedzās tālāk par Dublinu. Dēls bija nolēmis iet tālāk un iekarot pasauli. Viņš zināja kā tas notiek un kas jādara.

Ko viņš darīja? Vispirms noskuva vaigubārdu, attiecās no tvīda uzvalka un sava īru dialekta. Pēc tam izveidoja sev projektu kā izcelties svešā sabiedrībā. Ataudzēja garus matus, ietērpās modernā uzvalkā, sāka izmantot smalkas manieres un bārstīt ap sevi satraucošus komentārus. Ilgi nebija jāgaida. Samērā drīz viņu sāka citēt baznīcas sprediķos kā ķeceri un grēkotāju. Taču tas jauno dzejnieku nesatrauca, jo viņš bija pamanīts. Piemēram, 1877. gada maijā, Londonas Grosvenor Gallery atklāšanā viņš ieradās ietērpies karnevāla tērpā kā ”čello”. Skaņi sasveicinājās ar visiem, sarunājās skaļi un uzkrītoši un panāca, ka tieši viņam un nevis mākslas darbiem bija pievērsta klātesošo uzmanība. Otrs ceļš bija – apjūsmot esošās slavenības. Tātad kļūt par viņu fanu. Izskatās, ka Oskars Vailds ir bijis pirmais, kas sava PR praksē veiksmīgi izmantojis ”īdolu pielūgšanu” kā savas popularitātes attīstošu instrumentu. Sākumā viņš (šim nolūkam) bija izvēlējies Velsas prinča mīļāko Lillie Langtry, bet pēc tam aktrisi Sarah Bernhardt. Sūtīja savām dievinātajām dāmām katru dienu ziedus, gulēja pie viņu sliekšņa pa nakti un klaigāja visskaļāk publiskos koncertos. Ielūgumi uz pasākumiem viņu slīcināja un katram Vailds esot gatavojies iepriekš rūpīgi izmēģinot jokus un remarkas jau iepriekš – mājās. Reiz dzejinieks esot ieradies uz kādu pasākumiem ekscentriski ģērbts, ar dzīvu čūsku ap kaklu šalles vietā un pamazām panācis populāru personu akceptu savai meistarībai. Ar laiku viņam esot izdevies ”norīt” personas, kuras viņš apbrīnoja, un uzskatīja par atdarināšanas cienīgām, pievācot šo ļaužu šarma efektus sev. PR teorijā to sauc par ”norīšanas efektu” un šodien plaši praktizē vadošu politiķu veidola veidošanā. Protams, ka Vaildu necieta un izsmēja arī. Kā gan citādi. Tika pat uzrakstīta opera ar Vailda parodiju galvenajā lomā, taču to eksportēt uz ASV bija neiespējami, jo tur šo ”joku” neviens nesaprastu.

Ko mēs no tā varam secināt? To, ka Vailds (vēl pirms David Bowie) prata spēlēt superzvaigzni brīdī, kad viņš vēl nemaz nebija nedz atzīts, nedz slavens, nedz populārs. Deivids Bovijs darīja tieši tāpat – investēja savu naudu jau karjeras sākumā limuzīnā un uzvedās (jau stata brīdī) tā it kā būtu ļoti slavens mākslinieks. Viņš saprata, ka identitāte ir fiktīvs veidojums, ka publiskā telpa faktiski ir skatuve, kur ikviens no mums spēlē lomas. Tās, kuras mēs paši sev esam ierādījuši un piešķīruši. Pats galvenais lai publika (kas skatās) šai lomai notic. Tātad pats galvenais ir ierādīt sev nozīmīgu lomu un pieskaņot to tirgus un publiskās telpas vajadzībām. Pašreizējās diskusijas par nākamo Latvijas valsts Prezidenta posteņa kandidātu ir no šīs pašas operas. Mediji nemeklē atbilstošu, bet publiskajā telpā atzītu personību. TV ziņu izlaidumiem vajadzīgi tie paši paštaisītie “profesori”, kas savu prestižu izveidojuši pašrocīgi ar masu un sociālo meidju palīdzību publiskajā telpā. Mediju karnevāls jeb pašmārketings ar citronu ir klāt. Dzersim tēju un noskatīsimies?

Turpināsim izklaidēties?

Pagaidām vējš

2015.09.04

maroka rietumsahara dahla 2015 marts 138

Manas saknes

lēni tīrās no smiltīm

Drīz tās būs

pavisam skaidri redzamas

Vēl tikai jāsēž un

jāgaida stundām

tas nemierīgais brīdis

kas rādīs

kā ir

Pagaidām vējš

zāģē priedē un

vārnu aiz spārna tur

lai neaizķērkst priekšā

svētam klusumam

Pagaidām saule

karājas debess vidū

un cep pusdienu speķi

lai mākoņi neaizlien priekšā

gaismas vietai

Pagaidām siltums

ar filca čībām staigā

un tinas deviņos lakatos

Lai sals nenosaldē pirkstus

racējam

kurs vēl rok!

Lieldienas vai pavasara saulgrieži. Kā tie atnāca pie mums?

2015.gada 5.aprīlis

pūpoli martā 2015

Lieldienas ir nozīmīgākās kristīgo pasaules svinības, jo atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Taču šie kristīgo svētki pēc savas dabas, faktoloģiskās piesaistes un laika ir cieši piesaistītas jūdu jeb ebreju lieldienām, kuras svin sakarā ar ebreju atkāpšanos no Ēģiptes, saistībā ar tā saucamā verdzības gada noslēgumu. Tāpēc lielākajai daļai tautu Lieldienu nosaukums cēlies no ebreju vārda “פסח” (pesach) = ”paska”, ”posk”, ”pasha” un nozīmē ”atstāt aiz sevis” jeb ”paiet garām”. Tādējādi ir jāuzsver tieši ebrejiskā šo kristiešu svētku izcelsme.

Tā tas ir.

Kristīgo pasaule nosaka Lieldienu norises laiku, izejot no pirmās svētdienas pēc pirmā metona/pavasara pilnmēness pēc 21. marta. Svinēšanas saknes Ebreju Lieldienas jeb pesach dzimušas neuzrūgušās maizes svinību laikā, kas saistīta ar atkāpšanos no Ēģiptes (15 gs. pirms. Kr.dz.), kad naktī jāupurē jēriņš. Tāpēc Sargeņģelis esot pasargājis Izraēlas tautu no bojāejas. Šo tradīciju saglabāja līdz 70.g. (pēc Kr dz.) upurējot jēriņus Jeruzalemes tempļos un apēdot tos nakts mielasta laikā. Šodien Lieldienu jēra maltīte ir aizstāta ar citiem simboliskiem ēdieniem un ”jautājumu – atbilžu” vakaru, kad jaunākais dēls uzdod jautājumus tēvam par tradicionālajiem ebreju Lieldienu notikumiem. Jāuzver, ka šajos svētkos jāēd maize, kuras gatavošanai nelieto ieraugu. Tas norādīts arī Vecajā Derībā, Otrajā Mozus grāmatā 12:17-18, kurā, norādīts, ka šajā dienā ” jums būs ēst vienīgi neuzrūgusi maize”. Tieši ebreju Pashas laikā Jēzus no Nācaretes iejāja Jeruzalemē un pēc tam tur norisinājās visi zināmie notikumi, kurus kristieši šodien atzīmē sākot ar Pūpolsvētdienu un beidzot ar Otrajām Lieldienām. Tātad sākot ar Jēzus ienākšanu Jeruzalemē un beidzot ar augšāmcelšanos pēc nāves. Ar laiku ebreju un kristīgo Lieldienu svinēšanas kalendāri sāka nesakrist un dažādo kalendāru kultūra panāca šo svinību laika nobīdi dažādās valstīs.

Visi nesvin Lieldienas pēc baznīcas scenārija

Daudzās valstīs Lieldienas, tieši tāpat kā Ziemassvētki, ir sekularizējušās un nesaglabā reliģisko saturu. Tāpēc nav nejauši, ka arī daudzās mūsu latviešu ģimenēs šos svētkus svin kā radu un draugu saimes svinības, kurās izmanto gan Kristīgās baznīcas, gan arī mūsu tautas folkloras tradīcijas. Kas nu kuram tuvāks.

Kur radusies tradīcija – krāsot Lieldienu olas? Pavasaris ir atdzimšanas laiks. Šo notikumu dažādās tautas svin atšķirīgi. Ola nozīmē atdzimšanu un auglību, zaķis – virilo. Daudzos avotos uzver sekojošu ”olu ēšanas” izskaidrojumu Lieldienu laikā: zemnieku sētās vistas ziemas laikā olas nedēj (tās atsāk šo aktivitāti tieši pavasarī).Tā kā gavēņa laikā olas ēst nedrīkst, tad ap marta beigām, aprīļa sākumu izveidojas lielas olu rezerves, kuras cilvēki notiesā savu pavasara saulgriežu svētku svinēšanas laikā, pēc gavēņa noslēguma. Tik vienkārši. :)

Ko darīt ar olām Lieldienās?

 

Olu krāsošana kā mākslas forma ir īpaši izplatīts fenomens tieši Austrumeiropā. Daudzām Centrāleiropas tautām Lieldienu olas tiek noklātas ar unikāliem ornamentiem un zīmējumiem. Olu dekorēšana jau sen kļuvusi par atsevišķu lietišķās mākslas formu.

Daudzām tautām te raksturīgs ne tikai apēst nokrāsotās olas, bet arī dāvināt tās tālāk sev tuviem un patīkamiem cilvēkiem. Ja Austrumeiropā šis dāvanu olas joprojām ir paškrāsoti mākslas darbi, tad Rietumeiropa jau sen tās aizstāj ar konfekšu olām jeb ar konfektēm, kas ievietotas kartona kārbās, kuras atgādina olas.

Olu spēles

Daudzās ģimenēs Lieldienu rītā notiek spēles ap un ar šīm krāsotajām olām. Tās meklē noslēptas. Vai nu dārzā vai telpās. Mīts par Lieldienu zaķi ir cēlies Vācijā jau 16. gadsimtā un dažādi izplatījies pārējās Eiropas valstīs. Piemēram pie mums Latvijā Lieldienu zaķis ir populāra persona un lielākā daļa mūsu bērni tic ka Olzaķis nes bērniem Lieldienu olas. Turpretī Skandināvijā lieldienu zaķis ”kā olu piegādātājs” nav iedzīvojies un ir pazīstams vienīgi šokolādes konfektes formā. Arī olu krāsošana visās mūsu kaimiņvalstīs nav vienādi populāra lieta.

Lieldienu dekoriSkandināvi vairāk nodarbojas ar Lieldienu dekorāciju veidošanu – greznojot bērzu zarus vai pūpolus ar krāsainām vistu spalvām. Vācieši mēdz ”izpūst” jēlas olas un pēc tam čaumalas izkrāsot. Pēc tam tās iekar ar krāsainām lentītēm pus plaukušos bērzu zaros. Tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas, taču visām kopīga ir olu ēšana. Krieviem raksturīgo ”pashu” ēd tikai slāvu valstīs, bet degvīnu pie Lieldienu olām laikam dzer tikai zviedri. ”Olu kaujas” esot cēlušās Polijā jau 14. gadsimtā. Tagad šo ”sporta veidu” Lieldienās turpina daudzas tautas, ieskaitot arī mūs – Latvijā. ”Olu ripināšana” kā Lieldienu tradīcija esot cēlusies Vācijā, 15. gadsimtā. Tolaik olu ripinātāji esot bijuši bagātie bērni, bet olu savācēji – trūcīgie mazuļi. Vēlāk olu vietā šajos svētkos vācieši sākuši ripināt arī greznotus ābolus un apelsīnus. 17. gadsimtā Zviedrijā sākuši Lieldienu olu mešanas mačus – kurš savu olu aizmetīs tālāk. Šo maču rīkojuši pludmalē, pie jūras. Galvenokārt Baltijas jūras piekrastē.

Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 18. gs. rīko olu ripināšanas mačus, kuru laikā olas ”dzen uz priekšu” ar karotēm vai slotas kātiem. Uzvar tas, kurš aizripina savu olu līdz finiša līnijai pirmais. Šo tradīciju amerikāņi saglabājuši līdz šodieni.  Otrajās Lieldienās olu ripināšana notiek parkā pie Baltā nama.

Zviedru bērni Lieldienu rītā sapulcējas nogāzītē un uzsāk savu olu ieripināšanu ar dēlīšu, cepešpannu vai kāda cita palīginstrumenta palīdzību. Pēc tam kad olas jau ir ieripinātas un lielā ātrumā traucās lejā pa nogāzīti, uzvar tā, kura pa ceļam ”saplēš” = saskrambā citas olas. Ja jūsu ola saskrambā kaimiņu Dārtas olu, tad abas ir jūsējās. :)

Lieldienu sestdienas vakarā ir pieņemts iedegt Lieldienu ugunskuru. Skandināvijas rietumu piekrastē un Somijā. Šī tradīcija esot ieceļojusi no Holandes. Uguni var iedegt arī šovakar ar mērķi aizdzīt projām ļaunos garus un raganas.

Priecīgas Lieldienas!

 

 

Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

Māksla, propaganda un zaldātu romāni

2015.gada 16.03

Nezinu neko nejēdzīgāku par karu. Cilvēkbērns dzimst lēni mātes sāpēs, aug lēni,  pierasot sev milzīgu apkārtnes enerģijas potenciālu. Taču karalaukā mirst neticami strauji no vienas lodes. Sekundes acumirklī. Maigums, izturība+ pacetība : varmācību + cietsirdību = vienas monētas divas puses.

Saprotams, ka karš ir nejēdzība arī šodien.

Tagad, kad gandrīz katru dienu varam uzzināt (no medijiem), ka Putins ir uzsācis karu pret ”rietumiem” un viņa pirmā kara pietura ir Ukrainas austrumi. Šodien, kad Latvijā jau ielidojis Vladimira lidojošais vampīrs ar nosaukumu – ”Sputņiks” un Kremļa propagandas buldozers bliež no radio un televīzijas mums virsū savas propagandas samazgas ar pilnu klapi. Tagad ir jāsāk runāt vēl skaļāk par kara nejēdzību. Jo propaganda maļ pūļa smadzenes nežēlīgāk par kalašņikovu.

Mums jau šodien ir arī  upuri. VIņi nav fiziski, bet garīgi miruši. Jo tic Putinam. Ticīgo skaits ir samērā liels arī Rīgā un Liepājā un mums atliek brīnīties par to, ka Latvijas valstij nav stratēģijas sabiedrības izglītošanai par tiem pašiem ”smadzeņu skalošanas” jautājumiem. Diskusijas medijos (vismaz tās, kurās man izdevies piedalīties) pagaidām ir samērā izplūdušas un nekonstruktīvas, radot iespaidu, ka ”neko jau tāpat nevar darīt” un, ka ”gan jau Putins panāks to, ko grib”. Galvu iebāzt smiltīs ir visērtāk, jo domātnespējīgo slānis ir krietni biezāks nekā sākumā šķiet. Ērtāk taču ir nedomāt un pakļauties stiprākajam. Ko pārējie? Vai man ir plāns kā valsts drošību varētu pilnveidot šajā kritiskajā brīdī? Jā, pāris idejas man ir, taču tas nav mans projekts.

Šodien man doma aprunāties ar jums, cienījamo lasītāj, par ko citu. Par mākslas kalpošanu karam. Precīzāk, par tās vienu – pašlaik ļoti aktuālo  veidu – ”zaldātu romānu”. Tas ir atceļojis pie mums no Rietumiem.

Protams, ka varētu (šajā jomā) runāt par Kremļa krievu patriotiskajām filmām, ”analītiskajām programmām”, kas ar savu faktu izkropļošanas absurdumu traģiski strauji tuvojas izklaides žanram. Taču šī analīze neko jaunu mums nepastāstītu, jo mēsls paliek mēsls arī mākslā. Es šoreiz pieskaršos amerikāņiem raksturīgajai kara poetizācijai, jo daudzo karu nebeidzamās sekvences Irākā, Sīrijā ir panākušas jaunu romantiskās literatūras žanra – ”zaldātu romāna” uzplaukumu rietumpasaulē. Tas rod savu pielietojumu arī kino un mēs redzam jaunu īpatnību – klajas nežēlībās ekranizāciju, no kura līdz šim TV un kino izvairījās, taču tagad šķiež miesu un asinis uz visām pusēm tieši tāpat kā skarbajās videospēlēs. Personas ar slepkavnieka sindromu tagad trako pie ekrāniem. Ielas esot tāpēc kļuvušas mierīgākas.

Sākism ar operāciju ”Scooby”, kuras laikā jeņķu karavīri izklaidējās izšaujot suņus Irākā. Tāds hobijs. Tas esot sācies tā: amerikāņu karavīri pieķēra suni, laizot nošauta cilvēka asinis. Pretīgi? Protams. Pēc tam tika uzsāktas masveida suņu medības, lai gan izšaujot suņus šo karu nevar uzvarēt. Jūs atpazīstat šo ainu no Phil Klays darba ”Redeployment”? Būtībā nejēdzīgas medības. Taču tās notiek. Jēgas trūkums ir visu karu un bruņota konflikta būtība. Jaunajos zaldātu romānos tieši šis jēgas trūkums ir pati zīmīgākā parādība, jo agrākie Vjetnamas kara romāni un filmas mums rādīja karavīrus, kuru kaujai un cīņai tomēr bija kāda jēga. Tagad zaldātu dominējošais stāvoklis frontē ir 100% apātija un pretīgums pret visu frontē notiekošo. Iespējams, ka tā kaujinieki frontēs ir jutušie vienmēr (visos laikos) tikai tagad kino un zaldātu romāns to beidzot godīgi mums parāda. Iespējams, ka tā. ”I support our troops but not the war.” Tūliņ mums arī Rīgā nāksies lasīta šos tekstus krievu valodā uz brantmūru malām, uzpūstus ar melnu krāsu, kriļicā. Putins, tāpat kā PSRS, ar vienu roku šauj un ar otru tur pie mutes mikrofonu un dzied ” Lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr būtu debess, lai vienmēr būtu māte, lai vienmēr būtu es!’. Pēc tam gaisā tiks palaisti balti baloži. Miera kareivis, tā teikt, atkal maršēs mums pretī ar kalašņikovu rokās.

Mēs būsim sliktie, bet viņš – labais. Viņš šaus uz mums un mēs? Ko mēs? Iespējams, ka šis karavīrs mūs vienkārši neredzēs. Tāpat kā jeņķi neredzēja savus ienaidniekus Irākā. Tāpat kā norvēģu masu slepkava Breivīks šāva savus ideoloģiski nepareizos tautiešu Utoijas salā kā suņus, austiņās grandot iemīļotajai mūzikai. To pašu jau konstatēja Orvels – ”es esmu pret karu, bet atbalstu mūsu karavīrus”. Tā saucamā ”labā šaušana”, kad nogalina sliktos, ir parasta lieta. Tikai tagad to dara īpaši nežēlīgi. Cietsirdīgi. Tas no kā mēs izvairāmies TV ziņās (neliekot programmā asiņainas reportāžas no kara notikumiem frontē), plaukst un zeļ zaldātu romānā un zaldātu filmās.

Tātad, karu slavinošās mākslas formāts ir sekojošs: mēs atbalstam savu armiju, kas ir labā un cīnās par taisnīgu lietu, taču vienlaikus mēs norobežojamies no kara un to nosodām, jo karš ir slikts. Tā tiek būvēts patriotisms. Visur un vienmēr. Aizmirstot, ka labie karavīri tomēr nešauj gaisā. Zīmīgi, ka videospēles pie tā ir pieradinājušas. Nogalināt vairāk nav grūti. Tālāk jāuzkonstruē ideālais karavīrs, kas godīgi karo aizstāvot mūsu tautu un demokrātiju. Tiktāl vis ir kārtībā ar manipulāciju. Problēmas sākas brīdī, kad karš beidzas, karogs Bagdādes lidostā nolaists un zaldāti atgriežas mājās – mierā un sakārtotībā. Daudzi no viņiem sāka rakstīt grāmatas par piedzīvoto. Terapija pašiem un trauma mums – lasītājiem. Pēc otrā pasaules kara šādu grāmatu nebija, cenzūra to nepieļāva. Tagad tādas ir un mēs jau slīkstam kara veterānu atmiņās. Daudzi no viņiem nespēj domāt, karš ir viņu traumējis neatgriezeniski. Par šo seku traģismu, piemēram Putina Krievijā, neviens nerunā. Taču viņus tas sagaida jau pavisam drīz.

American sniper

Kāds īsti ir šodienas zaldāts? Nevis pompozais Brian Turners ar saviem poētiski lādētajiem memuāriem ”My life as a foreign country”, bet gan uz karu mikroperspektīvā blenzošais snaiperis un sapieris. PIemēram uz Clint Eastwoods ekranizēto Chris Kyles ”Amerikāņu snaiperis” vai Kathryn Bigelow ”Sapieris” The Hurt Locker”. Cilvēks ar sakropļoti psihi. Politiķu lēmumu upuris, kas nekad nespēs dzīvot kā cilvēks nevis slepkava. Cešoties uzgleznot traģisko pēctraumas situāciju, māksla šodien mēģina radīt jaunu kara romantiku, kurā vairs nav redzamu pretinieku, jo irakieši jau neskaitās. Jauns ir tas, ka zaldāts cinās solo.

Zaldāts cīnās viens, monotonā bezcerībā, kompensējoties nevajadzīgā riskā un cīnoties ar neredzamiem pretiniekiem. Pēc tam viņš atgriežas mājās un nekas vairs nav tā kā agrāk. Pieci izmisuma etapi – vispirms trauma par notikušo, pēc tam naids un vēlme atriebties, tam seko – uzbrukumi un nevajadzīgi riski. Tālāk kapitulācija un zaudējuma sajūta. Visbeidzot depresija. Izskatās, ka amerikāņiem ir vēl ļoti tālu līdz pēdējam jeb sestajam etapam – ciešamu procesa noslēgumam, kas saucas esošās situācijas akceptēšana. Tagad, atrodoties uz trešā pasaules kara sliekšņa, es atceros ko teica vecmamma. Viņa bērnībā man glaudīja galvu un teica – ”kaut tev nekad nebūtu jāpiedzīvo karš”. Es ļoti ceru, ka tā arī notiks. Taču pagaidām izskatās, ka mūs jau sen gatavo karam gan propagandas gan arī mākslas dimensijā. Vienīgais kas nav skaidrs – vai mēs paši to saprotam. Vai mēs būsim spējīgi nostāties humānisma pusē tad, kad barbari au klaudzinās pie rūts. Par to jādomā jau tagad. Lasot zaldātu romānus.

Rietumsahāras saule, vējš un problēmas / 1.

2015.10.03.

Ceļojumu uz Rietumsahāru plānoju jau sen. Pēdējā Āfrikas kolonija, kuru Spānija 1975. gadā nevis dekolonizēja, bet gan ”pārdeva” Marokai, mani turpina magnetizēt tik pat spēcīgi kā iepriekš, kad Handijas tirgū nopirku divas rietumsahāriešu maskas. Koka. Vienu ar bruņurupuci, otru ar krokodilu un tām fonā defilēja tālā, mazpazīstamā tuksneša valsts ar mīklaino nosaukumu Spāņu Sahāra – Rietumsahāra. Tepat pāri Atlantijai. Otrs cirtiens bija Handijas kapi, kuros īpaša apbedīšanas vieta bija atstāta bēgļu laivās noslīkušajiem. Visi šie ļaudis bija centušies aizbēgt no savas dzimtenes, kuru kopš 1975. gada okupējusi Maroka. Taču noslīka, kuģītim nogrimstot, un ir ”vienoti apglabāti” Fuerteventūras kapos. Ejot, gar akmenī iegravēto vārdu un uzvārdu rindai, ievēroju vienu kopsaucēju – kopīgo nāves datumu. Apmēram tāpat kā ieskatoties Estonia katastrofas upuru piemineklī Stokholmā – cilvēku vārdi dažādi, tautības un vecums arī, taču nāves diena viena un tā pati.

Kas tu esi Rietumsahāra? Jā, kas tu esi Rietumsahāra, kuru juridiski atzīst jau 84 valstis kā neatkarīgu valstisku veidojumu, taču politiskā vara šajās teritorijās joprojām pieder Marokai un 160 000 rietumsahāriešu nenogurstoši nīkst bēgļu nometnēs Alžīrijas tuksnesī. Tāpat kā palestīnieši. Zviedru rakstniece un Rietumsahāras pētniece (jau 35 gadus) Lena Thunberg uzskata, ka Rietumsahāra ir feodālās, monarhistiskās Marokas okupētā zona. ”Marokieši ir panākuši, ka Rietumsahāras iedzīvotāji šobrīd ir minoritāte paši savā valstī, jo karaliste apzināti, pēdējos 40 gadus ir realizējusi šajā teritorijā arābu imigrācijas politiku”. Jāpiezīmē, ka šo faktu man Dakhlā apstiprināja arī vietējie marokieši, uzsverot, ka Marokas valdība finansiāli atbalsta visus, kas ir gatavi pārcelties no valsts ziemeļiem uz dzīvi Rietumsahārā. Šis process izteiksmīgi atkārto PSRS politiku Baltijas valstīs, kad ar rusifikācijas palīdzību tika mēģināts panākt Baltijas valstu identitātes atšķaidīšanu un pašlaik to uzskatāmi var novērot arī Izraēlas okupētajās teritorijās. Brauciens uz Rietumsahāru tāpēc nebija morāliskas dilemmas pārkāpums: drīkst vai nedrīkst apceļot ”politiski šaubīgas” valstis, bet gan vēlme redzēt kas īsti notiek aiz ”aizvilktā aizkara”, kuru Maroka gadu desmitiem neatvēra svešām acīm.

Tagad žurnālistus ielaiž Dakhlā. Nosacīti.  Āfrikas pēdējā kolonijā, kurā koloniālisms joprojām dzīvs, taču ārēji izskatās neredzams, jo saule tur spīd tāpat kā parasti. Ārēji nekas neliecina, ka mēs atrastos okupētā zonā. Ja neskaita intensīvo armijas klātbūtni katrā pilsētas krustojumā, uz lielajiem ceļiem un ceļu atzariem, viss ir mierīgi. Automašīnas braukā pārgalvīgi, garāmgājēji laipni māj svešiniekiem (kas šeit pagaidām vēl ir retums), ”سوق” tirgo humpalas tāpat kā Čiekurkalna tirgos. Rietumsahāras dienvidu pilsētā Dakhlā izdevās sastapt vairākas sievietes, kas, tērpušās tradicionālajos tuksneša nomadu tērpos, jauniešus, kas rādīja savu akrobātikas meistarību un amatniekus, kas demonstrēja vietējo sienu krāsošanas tehniku. Laipni, sirsnīgi cilvēki. Taču līdz bēdīgi slavenajam ”mūrim” tomēr netikām un nopietnu diskusiju par cilvēktiesībām okupētajā teritorijā izraisīt neizdevās.  1963.gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieprasīja Spānijai dekolonizēt Spāņu Sahāru, kas nozīmēja referenduma sarīkošanu un sabiedriskās domas noskaidrošanu – kurā pusē ”sarāvi” vēlas nostāties – brīvas un neatkarīgas Rietumsahāras formātā vai pievienot savu teritoriju kaimiņvalstīm Marokai vai Mauritānijai. Toreiz Rietumsahāra izlēma par labu savas valsts neatkarībai, taču, spāņiem atkāpjoties, šīs teritorijas steigšus okupēja Marokas karaliste.  Viss. Ar šo brīdi apmēram vienu miljonu lielā nomadu nācija nonāca jaunā politiskā un ekonomiskā atkarībā no kaimiņvalsts Marokas un tās suverenitātes ideju turpināja realizēt partizānu grupējums ar nosaukumu Polisario. Polisario militārās sadursmes ar marokāņu armiju nevienam nav noslēpums jau 40 gadus un (kā norāda rietumu eksperti) tieši no Polisario varot izkristalizēties neatkarīgas Retumsahāras politiķu spektrs. Tas esot sekulārs un radikālās islamistu kustības Polisario grupējumos neesot.

Kāpēc šīs tuksnešainās valsts liktenis joprojām ”iesprūdis” aizvadītā gadsimta 60. gadu problēmās? Tāpēc, ka nedz Spānija, nedz Francija un Lielbritānija nav ieinteresētas zaudēt Maroku kā sabiedroto un riskēt ar to, ka Spānijai nebūs vairs iespēju tālāk ekspluatēt bagātos zivju resursus Rietumsahāras piekrastē un Francijai būs apdraudēts esošais fosfātu bizness. Labs sabiedrotais Marokas karalis politiski ir arī Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai, tāpēc okupācijas karaspēka ievešana Rietumsahārā 1975. gadā viņiem nav nedz pārdzīvojums nedz problēma. Par šo problēmu būtu jārunā mums. Valstīm, kas nav ekononiski ieinteresētas Rietumsahāras kolonizācijas turpināšanā.

Vai Latvija atzīs Rietumsahāras neatkarību? Pirms dažiem mēnešiem Zviedrijas valdība pieņēma vēsturisko lēmumu atzīt Palestīnas valsts neatkarību. Vienīgā no EU15 grupas valstīm. Tagad zviedriem būtu jāsper nākamais solis – jāatzīst Rietumsahāras neatkarība. Kā rīkosies Latvija? Lūgs atkal padomu ASV arī šajā jautājumā un izliksies, ka viena miljona rietumsahāriešu liktenis uz mums neattiecas? Kā parasti?

Informācija par Marokas okupācijas varas ignoranci pret cilvēktiesībām okupētājās Rietumsahāras teritorijās ir aptveroša un apjomīga. Līdz šim par Rietumsahāras situāciju kritiski ziņoja vienīgi divas galvenās cilvēktiesību uzraudzības organizācijas Amnesty International un Human Rights Watch. Abas publicējušas apjomīgus pētījumus un analīzi par okupācijas specifiku Rietumsahārā un nosoda šo stāvokli (skat. Human Rights Watchm 2008, “Human Rights in Western Sahara and in the Tindouf Refugee Camps“.) Amnesty International ir izveidojusi ziņojumu par situāciju Rietumsahārā Broken Promises un amerikāņu konservatīvā Freedom House savā gadskārtējā ziņojumā Freedom in the World ievietojusi Rietumsahāu ”visdrūmāko” valstu grupā nr; 7. (skat. https://freedomhouse.org/sites/default/files/FIW%202013%20Booklet.pdf). Protams, ka publiskā telpa piedāvā vēl daudz un dažādus pētījumus par situāciju Āfrikas pēdējā kolonijā, to skaitā, piemēram ASV State Department Rietumsahāras ziņojumi (http://www.vastsaharaaktionen.se/files/US%20Dept_of_STATE%20Country%20report%20HR%20WESTERN_SAHARA_2011.pdf)

un citi pieejamie dokumenti.

Taču kas šobrīd īsti notiek Rietumsahārā? gada ziņojumā Amnesty International informē, ka okupācijas varas institūcijas diskriminē rietumsahāriešus un jebkādas prasības ar Rietumsahāras neatkarības atjaunošanu tiek cenzētas. Liela daļa protestējošu rietumsahāriešu tiek apcietināti, spīdzināti un pakļauti represijām tikai par to, ka viņi piedalījušies protestu demonstrācijās pret Marokas okupāciju Rietumsahārā. Liela daļa no protestētājiem ir studenti, kas notiesāti par pretošanos varas pārstāvjiem, lai gan būtībā ir piedalījušies mierīgās demonstrācijās pret savas valsts okupēšanu. Tas pats attiecināms uz nereģistrēto nevalstisko organizāciju biedru vajāšanu. Marokas viedoklis ir sekojošs – okupētā Rietumsahāras teritorija ir likumīga Marokas valsts sastāvdaļa. Tāpēc šeit funkcionē marokāņu likumi. Tā tas rakstīts uz papīra, taču reālajā dzīvē aina esot citāda – varas institūcijas un policija var vajāt un sodīt rietumsahāriešus nesodīti, ja viņiem tas šķiet vajadzīgs. Tā ziņo Human Rights Watch. Viņu ziņojumā minēti vairāki gadījumi, kad marokāņu policisti nav saņēmuši sodu par vietējo iedzīvotāju vajāšanu un piekaušanu. Pēc Marokas varas iestāžu domām šie vietējas nozīmes protestētāji ar savām demonstrācijām pārkāpj Marokas likumus un apdraud šīs valsts teritoriālo integritāti. Pēc Marokas varas viedokļa tie rietumsahārieši, kas cīnās par Rietumsahāras autonomiju vai arī vēlas panāk iedzīvotāju referendumu par šo jautājumu, faktiski ir teroristi un partizāņu organizācijas Polisario dalībnieki. Rietumsahārieši esot alžīriešu aģenti un pēc marokāņu domām, nekādas neatkarīgas Rietumsahāras nevarot būt, jo viņu cīņa esot režisēta no Alžīras un vajadzība atkarot šo teritoriju no Marokas esot tikai Alzīrijas alkatība pēc Atlantijas okeāna piekrastes. Starptautiskie eksperti domā citādi un uzskata, ka Retumsahāru būtu jāatzīst kā neatkarīgu valsti. Hāgas tiesa uzskata, ka Rietumsahārai ir tiesības pieprasīt savas suverenitātes atzīšanu. Kāpēc šī atzīšana ir aizkavējusies? Tāpēc, ka eksistē Marokas pretošanās šim procesam. Tāpēc, ka eksistē arguments, kas runā pretī šim solim, un tas skan: rietumsahārieši pašlaik paši nespēj kontrolēt savu teritoriju. Starptautiskajā plāksnē turpinās diskusijas par tiesību aspektiem šajā konfliktā un par to kādas sekas paredzamas ja Rietumsahāra tomēr pēkšņi atgūtu savu neatkarību. Lai iedziļinātos šajā jautājumā dziļāk, iespējams palasīt britu pētnieka Jacob Mundy analīzi, kurš izpētot Starptautiskās Tiesas dokumentus sakarā ar Mautritānijas un Marokas prasību pievienot savai teritorijai Rietumsahāru (1974-1975) nonāk pie secinājumiem, ka Rietumsahārai esot tiesības saglabāt sevi kā neatkarīgu valsti (http://www.icj-cij.org/docket/files/61/6195.pdf) Rietumpasaule tomēr pagaidām neizrāda lielu entuziasmu šīs nelielās tuksneša valsts atbalstam, ko var izskaidrot ar apzinātu pasivitāti (Peter wan Walsum, 2006. – 2008. Kofi Anana (ANO) īpašais eksperts Rietumsahāras jautājumā) un formāli ņemot arī Latvija var atzīt Rietumsahāras suverenitāti, ja vien vēlētos.

Eiropas Savienības loma

Jāatzīst, ka šī loma ir samērā divkosīga. No vienas puses ūnija cenšas pievērsties šim jautājumam, taču no otras puses  Francija, Lielbritānija un Spānija aktīvi sadarbojas ar Maroku un tāpēc nav ieinteresētas Rietumsahāras jautājuma atrisināšanā. Šis aprēķins  neatkarības centienus anulē. Starp citu, Spānija ir ļoti ieinteresēta izmantot Rietumsahāras piekrasti saviem zvejas kuģiem un nozvejas līgumi ar marokāņiem viņiem pašlaik ir ļoti izdevīgi. Pateicoties minētajā lielvalstīm, Marokai ir superizdevīgs tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību un tieši Maroka saņem no ES vislielākos pabalstu Vidusjūras valstu zonā. Pagaidām šajā vizrienā nekas īpašs nenotiek, izņemot Western Sahara Resource Network, WSRW aicinājums pārskatīt Marokas līgumu ar ES. Tas ir 420 organizāciju aicinājums pārskatīt ūnijas sadarbību ar Maroku http://www.wsrw.org/a105x801

 

Ekonomika un dabas resursi

Rietumsahāras teritorijā atrodas pasaulē lielākie fosfātu krājumi un paši bagātākie zivju rajoni pasaules okeānā. Tiek pieņemts, ka piekrastē ir lieli dabas gāzes un naftas krājumi. Pēc starptautisko novērotāju domām, tieši šie izcili bagātie dabas resursi ir iemesls kāpēc Maroka tiecas saglabāt savā pārziņā Rietumsahāras teritorijas. Pašlaik okupētās teritorijas tiek aktīvi ekspluatētas un jautājums par tirdzniecības ētiku (šajā virzienā) joprojām nav atrisināts. No vienas puses Marokai liekas, ka attīstot rūpniecību un lauksaimniecību šajās okupētajās zonās, tā attīsta šo reģionu un veic lielisku darbu. No otras puses Rietumsahāru (ar Marokas atļauju) pašlaik ekspluatē neskaitāmi ārzemju un marokāņu uzņēmumi, kas iedzīvojas uz salīdzinoši lētajām ražošanās izmaksām okupētajās teritorijās. Vietējie iedzīvotāji šo peļņu neredz un spiesti pārtikt no ekonomiskajiem pabalstiem, bezdarba dēļ. Pašlaik Maroka veic diezgan apjomīgu ekonomisko aneksiju šajā reģionā. Izmantojot ne tikai jau zināmos resursus – naftu, fosfātus (mākslīgā mēslojuma svarīgākā izejviela), zelta raktuves, bet arī uzsākot apjomīgu lauksaimniecības produktu ražošanu tuksnesī un zivju eksporta attīstību piekrastē. Nesen ir ierīkotas trīs beznodokļu zonas Dakhlā un Elaijonē, kurās ārzemju investētāji var rīkoties brīvi un netraucēti. Jāuzsver, ka tieši sadarbība ar Eiropas Savienību faktiski vecina Rietumsahāras teritoriju tālāku ekspluatāciju.

Tomātu plantācija Dakhlā

Netālu no Dakhlas man izdevās apmeklē gigantistu tomātu plantāciju. Tuksnesī. Zem jumta, vairāku simtu hektāru teritorijā ir izvietoti tomātu stādi, kas ražo kokteļtomātus mūsu pusdienu galdam. Marokas pārstāvji rādīja mums šo objektu kā piemēru veiksmīgai uzņēmējdarbībai šajā industriāli salīdzinoši atpalikušajā zonā. Taču vietējie rietumsahārieši ar šo lauksaimniecības industrializācijas paraugmodeli nav apmierināti. Pēc viņu domām siltumnīcu ūdens apgāde var izraisīt ļoti nopietnas ūdens piegādes problēmas šajās teritorijās nākotnē. Pašlaik Dakhlas zonā ir gruntsūdeņi un ūdeni var iegūt no zemes dzīlēm, kas nav, piemēram, iespējams Omanā vai Katarā. Tur dzeramā ūdens trūkumu kompensē ar rūpnīcām, kas (pateicoties dārgai tehnoloģijai) ražo dzeramo ūdeni no jūras ūdens. Ja ūdens sūknēšana tomātu plantācijām, šajā tuksneša zonā turpinās esošajos tempos, tad 2030 gadā Dakhlas zonā gruntsūdeņu apjoms būs samazinājies līdz nullei un nāksies importēt ap 20 miljoniem kubikmetru saldūdens. Otrs ”āķis” ir gigantisko un moderno tomātu plantāciju īpašnieki, kas pēc zviedru avotu informācijas ir pats Marokas karalis Muhameds VI un viņam tuvu stāvoši ļaudis. Darbu šajās plantācijās varot iegūt tikai marokāņu ienācēji, sahāriešiem šeit strādāt netiek atļauts ( http://www.vastsaharaaktionen.se/dakhlas-vattenf-rs-rjning-hotas-av-t-rstiga-tomatodlingar). Viesojoties šajā plantācijā, novēroju, ka darbs patiešām norisinās intensīvi, moderni un ārēji nekas neliecināja, ka situācija būtībā ir tik traģiska kā norāda zviedru avoti.

Dakhla deja.2

 

Kultūra un sports

No svarīgākajiem kultūras notikumiem noteikti jāatzīmē slavenais kinofestivāls jeb Sahara International Film Festival http://festivalsahara.com.

Tāpat arī Sahāras maratons/ Sahara Maratons, un riteņbraukšanas safarī jeb Sahara Bike Race. Viens no pašiem interesantākajiem piedzīvojumu veidiem, manuprāt, ir sērfinga centri, kas izvietojušies plašā spektrā gar visu Dakhlas piekrasti. Īpaši atzīmējams, man šķiet, Dakhla Attitude centrs par kuru lasiet turpinājumā.

Līdz rītam!