Poļitkovska, Ņemcovs. Kurš nākošais?

2015.gada 28.februārī

Tauta kā aitu barsZiņa par krievu opozīcijas līdera Borisa Ņemcova noslepkavošanu Maskavas centrā mūs sasniedza naktī. Pirmais par to ierūcās Twiters un ārzemju TV ziņas. Skatījos tiešraides no naksnīgās Maskavas : priekšā pūlis un tālumā cilveka ķermenis. Puskails. Opozīcijas vadonis, harizmātisks cilvēks, nošauts kā klaiņojošs suns. Kremļa mūru priekšā. Tā arī iznīcinātā politiķa miesa tur gulēja uz pielijušās ietves. Ilgi. Lietū. To apsedza krietni par vēlu. 

Pusnaktī tikai CNN nežēloja komentārus. Pārējie klusēja, jo “kam gan ienāks prātā! (!) paredzēt “karstu ziņu” piektdienas vakarā, visnepiemērotākajā laikā. Mediju muļļāšanās lai paliek citai reizei. Tagad par, manuprāt, galveno.

Notikušais ir ļoti slikta zīme Eiropai. Pateicoties šai politiskajai slepkavībai “Absurdistānas”robežas Krievijā vēršas plašumā un rāda, ka misters Putins vairs netiek galā ar dresētajiem, pašdarinātajiem, zombētajiem vampīriem, kurus pats palaidis ārā no pagātnes zārkiem. Turpat līdzās kā gigantiska ēna spokojās pareizticīgo baznīca, kas savās akcijās sāk aizvien vairāk atgādināt islama armijas zombijus. Zem ticības karoga tagad nogalināts arī Ņemcovs.

Irākā un Sīrijā “kaujunieki” = “islama opolčenci” slepkavo mierīgos iedzīvotājus kā jērus kūtī un pie viena filmē muzeju izlaupīšanu un sagraušanu. Austrumukrainā un Maskavas centrā siro pareizticīgo ekstrēmisti ar Putina kalašņikoviem un šauj nost tos, kas viņiem nepatīk. Putina ideoloģija to piesedz ar savām doktrīnām ” par nodevējiem” (kas ir jāiznīcina) un tāpēc viena krievu sabiedrības daļa vakar notikušo neuztvers kā nejēdzību, bet gan kā svētkus. “Jau sen to vajadzēja izdarīt, kurš būs nākošais” –  apkopo sabiedriskās domas nostāju portāls “Obozrevateļ”. Palasiet šajā saitā pārpublicētos twiterotāju vīterojumus, kas nekautrējas atzīt, ka “paldies Dievam, ka “Ņemcovu nogalināja”, jo “sen jau to vajadzēja izdarīt”.

Kas īsti  notiek? Kā lai domājošs cilvēks iztur dzīvot līdzās ļaudīm, kuri dzīro un svin domājoša krievu opozīcijas līdera nogalināšanu? Tepat Eiropā? Mums līdzās? 

Vieni griež rīkles upuriem TV kameru priekšā Sīrijā, bet otrie sistemātiski izšauj Krievijas galvaspilsētas centrā opozicionārus ar ieročiem un tauta = aitas par to sajūsminās mikroblogos.

Manā izpratnē Islama Armija= Islama valsts  ir tas pats kas Donbasa separātisti.

Tieši tas pats. Lai gan Kremļa TV ekrāns cenšas savējiem pākrāsot vilku par aitu.

Cietsirdības un īpaši zvērīgas izrēķināšanās  paradigma ir klāt.

Tos, kas domā un dara citādāk no jauna var novākt. Idejas un pārliecības vārdā. Vismaz Maskavā var. Tā nav laba zīmē arī mums pārējiem. “Ideoloģijas vēzis” jau tuvojās arī mūsu robežai un nav izslēgts, ka Ņemcova slepkavības svinētāji dzīvo arī Rīgā un Liepājā. 

Raugoties uz nogalināta krievu politiķa līķi pie Kremļa mūriem, es nezkāpēc iedomājos mūsu sabiedrības neseno sajūsmināšanos par Ulmaņa “varoniskumu” un ilgām “pēc stingras rokas”, kas vienai lielai sabiedrības daļai joprojām ir ideālas nākotnes priekšnosacījums. Taču reāla situācija ir pavisam cita  – ikviena “stingrā roka” nāk kopā ar dogmām un sabiedrības pārvēršanu par aitu baru. Iespējams, ka Pasaules Radītājs ir paredzējis arī šos neko nedomājošos cilvēkus ar politisko mazohismu iekodētu asinīs. Iespējams. Taču tagad – 21. gadsimta sākumā, dzīvojot attīstītā sabiedrībā Latvijā= Eiropā, zombēto + nedomājošo līdzpilsoņu skiats nedrīkstētu būt tik liels kā pagājušā gadsimta 30. gados.

Arī es negrasos pagriezt pulksteņa ciparnīcu uz atpakaļ un reanimēt vecus sabiedrības pārvaldes standartus a la HItlera vai a la Staļina garā un sākt atkal (PSRS stilā) riet korī kopā ar valsts ideoloģiskajiem stūrmaņiem.  Nav vairs tie laiki.  Ņemcovu nogalināja tieši par to. Arī viņš nevēlējās turpināt dzīvot paklausīgu aitu barā. Taču vadoņiem ir vajadzīgas tieši nedomājošas aitas. Savu ambīciju dēļ  “vadonis” = Putins ir gatavs pazudināt pat savu tautu, padarot to par garīgu kropļu baru. Ļeņins saka, Staļins turpināja un Putins piebeigs krievu tautu ar savu ideoloģiju un kalašņikoviem.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Darīt visu, kas ir mūsu spēkos, progresīvās un domājošās krievu sabiedrības daļas atbalstīšanai. Mana vecmāmma savulaik, nolūkojoties uz Brežņeva izplūdušo viepli televīzijas ekrānā, teica: ” Nabaga krievu tauta ar kuru neskaitāmus gadus viņu vadoņi  veic nežēlīgus eksperimentus. Nesodīti. Krieviem vajag just līdzi un palīdzēt!”

Pie tā arī paliksim.

 

 

 

 

 

Pārdot savu sirdi var dažādi jeb medicīniskais tūrisms

2015.gada 20.februāris

organu transplantacijaSirds pazaudēšana mēdz saistīties ar mīlestību. Tā bija agrāk. Tiem, kas lasīja dzeju. Tagad šis jēdziens ieguvis daudz skaudrāku un naturālāku jēgu, jo no bruņoto konfliktu zonām un totalitāru valstu ”darba nometnēm” aizvien biežāk sāk sludināt iespēju iegādāties orgānus transplantācijai. Sirdi tagad var reāli nopirkt. Ja agrāk transplantācijas mums nozīmēja izcilu ķirurģijas=zinātnes sasniegumu, tad tagad orgānu pārstādīšana nereti saistās ar pagrīdes ķirurģiju, kad naudas dēļ tiek nogalināti cilvēki, lai iegūtu vajadzīgo orgānu turīgam klientam.

Šajā virzienā ir daudz melu, pieņēmumu, briesmu stāstu un minējumu. Neskaitāmas šausmu filmas un briesmu stāsti mums vēsta par nelietīgām orgānu iegūšanas metodēm, kas amorālās sabiedrībās izvērsušās gigantiskos apmēros.

Taču kā ir patiesībā? Suzanna Lundina (viena no starptautiski pazīstamajām orgānu tirdzniecības ekspertēm) atzīst, ka likumdošana un uzraudzība šajā jomā Eiropā un daudzās pasaules valstīs joprojām ir nepietiekama.

Ko pārdod visbiežāk? Nieres. Tirdzniecība ar nierēm turpina palielināties. Visplašāk šī tirdzniecība esot attīstīta Irānā, Pakistānā, Indijā un Nepālā. Pārtikušo rietumvalstu pacienti dodas uz turieni, lai iegādātos sev jaunus orgānus (nolietoto vietā) legālā un nelegālā ceļā. Medicīniskais tūrisms turpina izplatīties visā pasaulē, arī Latvijā.

Pieprasītākās jomas – orgānu pirkšana, surrogātmātes un cilmes šūnu procedūras. Pēdējais parasti saistīts ar viltus procedūrām, par kurām pacienti maksā dārgi un nepamatoti (pērkot pakalpojumus, kas nav zinātniski/klīniski pamatoti). ”Visdramatiskāk pieaug tirdzniecība ar nierēm un nieru izņemšanas procedūra visbiežāk tiek veikta nemākulīgi, radot lielas problēmas tieši donoriem”, – uzsver Lundīna.

Viņas pētījumi pierāda ka nieres melnajam tirgum piegādā galvenokārt no trūcīgajām valstīm, nesamaksājot donoriem honorāru un atstājot izoperētos cilvēkus necienīgā stāvoklī ar nedzīstošām rētām un pēcoperācijas komplikācijām. Otra joma ir frontes zonas un totalitāras valstis kurās piegādā nogalināto ieslodzīto un frontes upuru orgānus. Šādi fakti medijos parādās par tos apliecina izbēgušie ieslodzītie (Ķīnas gulāgs), taču zinātniski apstiprināt tos pētniekiem pagaidām nav izdevies. Zviedrijā tirgoties ar orgāniem ir aizliegts. Taču citās Eiropas valstīs tas ir atļauts un šo valstu starpā jāatzīmē trīs aktīvākās savu iedzīvotāju orgānu pārdevējas – Serbija, Rumānija un Latvija. Diemžēl. Nepatīkami, ka Latvijā esot ļoti izplatīta nelegāli iegūto orgānu eksporta industrija un pēc Lundīnas domām, šis biznesa veids būtu steigšus jāierobežo, jo no mūsu valsts pasaules melnajam tirgum joprojām piedāvā pa dempinga cenām: nieres, kaulu smadzenes un redzenes. Cilmes šūnu attīstība un jaunu orgānu mākslīga dizainēšana, iespējams, ar laiku apturēs nožēlojamo orgānu tirdzniecības uzplaukumu. Vai mūsu zinātne nevarētu prioritēt šo pētniecisko virzienu? Esošā nieru, redzenes un smadzeņu eksporta vietā?

Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148

Sarkanās līnijas Parīzē un Kopenhāgenā? Baiļu imperatīvs ir klāt?

terors danmark

Dānijas avīzes Ekstrabladet pirmā lapa šodien, 15. februārī.

 

Pēc uzbrukuma Charlie Hebdo Parīzē, zināma sabiedrības daļa centās manifestēt savu solidaritāti ar tiem, kas uzdrošinās paust savu viedokli. No malas tas izskatījās lieliski.

Parīzes notikumu laikā atrados Tuvējos Austrumos, kur (manā tuvumā) neviens ar tekstu ” Esmu Čārlijs” diemžēl ceļā negadījās. Tobrīd vienīgais avots informācijai no Eiropas bija viesnīcas daudzie TV kanāli, kas atšķirīgi pauda savu sašutumu par notikušo traģēdiju franču karikatūru žurnāla redakcijā. Vieni ziņoja, citi nosodīja, vēl trešie uzdrošinājās pat komentēt.

Taču viens visiem kanāliem bija kopīgs – sašutums par nogalināšanu.

Nogalināt nedrīkst.

Taču arī šajā imperatīvā pazibēja zemteksti = nogalināt par to nedrīkst, bet tā darīt arī nedrīkst. Liekulība pacēla galvu, jo nākamais – ”solidaritāte vārda brīvībai” izrādījās daudziem grūtāk pārvārāms lēciens.

Aiza, kuru pieradinātais prāts nespēj pārvarēt pat divos piegājienos.

Pēc atgriešanās Eiropā mani pārsteidza negaidītie līdzpilsoņu jautājumi: ”vai galu galā tā drīkst darīt”, ”ticīgie tomēr jāciena” un, ka ”šis franču žurnāls jau tāds dzeltenais mēsls vien ir” , ”tā bija zaimošana” un ”ņirgāšanās”. No izvirzītajām versijās izrietēja loģisks secinājums, ka nošautie karikatūristi saņēmuši to ko pelnījuši – nāvi. Jo ”sarkanās līnijas” neviens nedrīkst pārkāpt arī pie mums Eiropā. Latviju ieskaitot.

Larša Vilka zīmējumi

Dažas L. Vilka karikatūras par reliģijas tēmu no Google

Vai mums joprojām eksistē ”sarkanās līnijas” ?

Tās pašas, kuras nedrīkst pārkāpt PSRS, Ziemeļkorejā, Kubā un Irānā un kuras arī pie mums Latvijā ”neakceptē redakcionālā politika”. Jā, protams, ka tās ir un eksistē daudzu cilvēku galvās joprojām.

”Slikto zēnu” kauslīgums joprojām dažiem šķiet respektējama lieta.

Atvērto, demokrātisko sabiedrību šodien atkal mēģina saindēt ar bailēm.

Vai pateikt atklāti, ka  indēšanu veicina reliģiozie fanātiķi ar savām iecerēm pamazām atkal pārvērst mūsu sabiedrību baznīcas pārvaldītā, rupju, pazemojošu likumu regulētā ticības diktatūrā ar svēto inkvizīciju SS vai KGB vietā?

Vai to drīkst atklāti pateikt?

Vai drīkst atzīties, ka šiem ”ticības diktatūras” krustnešiem pieslejas arī politiskie diktatori , piemēram Krievijas prezidenta Vladimira Putina veidolā, kas lieliski pašlaik izmanto ortodoksālo pareizticību, lai piešķirtu savām ekspansīvajām lielvalsts ambīcijām garīguma auru?

Pēc uzbrukuma karikatūristiem Parīzē pirms mēneša un zviedru māksliniekam Laršam Vilkam Kopenhāgenā vakar, nākas secināt, ka konflikts nav baznīcu vai ticību starpā, bet gan starp ticīgajiem teroristiem un sabiedrības vairākumu, kas vēl pagaidām neatbalsta demokrātijas kolonizēšanas ideju.

”Mēs” un viņi, kuriem ir misija mūs ”atgriezt uz īstenā ceļa”.

Vakar naktī terorists Kopenhāgenā nošāva 55 gadus vecu vīrieti Larša VIika konferences ”Kunst, Blasfemi og Ytringsfrihed” laikā, kas bez policistu apsardzes nebūtu iespējama. Pie viena tika ievainoti trīs policisti, taču pašu mākslinieku, kam ložu kārta bija paredzēta, izdevās izglābt. Pēc tam naktī pie sinagogas tika nogalināts vēl viens cilvēks un trīs ievainoti. Tikai pret rītu policistiem izdevās šāvēju novākt.

Kā mums dzīvot tālāk?

Ar katru nākamo karikatūrists, mākslinieku vai žurnālistu, kas uzdrošinās apšaubīt ”šūnu ķekara” dievišķo jēgu, piegriezīsim pogas un uzrakstīsim aizvien bargākus cenzūras likumus ” lai visi būtu apmierināti”?

Jau tagad Latvijā ir pārsteidzoši liels procents iedzīvotāju, kas vēlas, lai cenzūras spiediens pastiprinās. Vai pie šī efekta vainīgas ir tikai PSRS sekas, jeb tomēr arī pašreizējās mediju vides misijas nekonsekvence?

Varmācība ”vanagu”, ”parādnieku” un ”ušakovu” izskatā

Reliģiozā un politiskā ekstrēmisma balsis dzirdamas arī Latvijā un šī iemesla dēļ mums pārējiem jābūt konsekventiem, nenolaižoties līdz ”viņu līmenim”, atverot arī tālāk vaļā durvis demokrātijai, atvērtībai un humānismam. Nevis naivumam.

Šo pašu aicinājumu pauda arī Norvēģijas premjers Stoltenbergs pēc traģiskās masu slepkavības Utoijas salā, pie Oslo 2011. gadā.

Mēs nedrīkstam atļaut varmācībai triumfēt tikai tāpēc, ka viņi mums draud. Vienalga kāda veidolā šis fundamentālisms sevi piedāvā (”vanagu”, ”parādnieku” vai ”ušakovu” izskatā).

Pēc šāvieniem Kopenhāgenā, konference turpināja darbu.

Audiovizuālās valodas provocētāji turpina savu darbu visos kontinentos.

”Mēs paliekam pie savas demokrātijas. Tikai tā būsim spēcīgi”, – vakar komentēja notikušo dāņu Politiken atbildīgais izdevējs Bū Lindegārds.

Pie mums Latvijā neviens no vadošo mediju vadītājiem pagaidām nav izteicies par šo notikumu vai to komentējis līdzīgi. Nožēlojami.

Slēpjamies aiz pārējo Eiropas valstu vadītāju viedokļu mugurām? Jau atkal.  Vai ”gļēvums parastais” ir izskaidrojums apstāklim, ka Kopenhāgenas notikumi Latvijā šodien nav galvenā mediju ziņa un to nekomentē izsmeļoši.

Eiropas demokrātiju šogad apdraudējuši jau divreiz.

Publiski, apklāti, brutāli un nejēdzīgi, vēršot galveno triecienu pret attīstītas demokrātijas galveno fundamentu – izteikšanās brīvību.

Kopenhāgenas pagājušās nakts notikumi ir tie paši, kas Francijā – vispirms šauj pa medijiem un pēc tam (pie viena) nogalina ebrejus vai cilvēku, kas apsargā Sinagogu. Radikālajiem islāmistiem tas nav nekas jauns – izteikšanās brīvība un ebreji ir mērķis visiem tiem, kas cīnās pret atvērtu liberālo demokrātiju.

Pagaidām ekstrēmisms ievainojis Franciju un Dāniju.

Kurš būs nākamais?

 

Kafijas trūkums Eiropas politiskajā organismā pēc Minskas nakts maratona

Realitāte2015.gada 12.februārī

Vakar vakarā, pirms gulētiešanas, pamāju ar roku savam televizoram un novēlēju labu izdošanos Angelai Merkelei MInskas nakts sarunu laikā. Šorīt no rīta radio ziņoja, ka plkst. 12.00 mēs uzzināšot vēsturisko iznākumu. Nenoticēju. Neraugoties uz nakts maratona uzkrītošo dramatismu ar moto ”vadošo Eiropas lielvalstu līderi strādā pat naktīs, lai atrisinātu smagas starptautiskas problēmas”, spiedzes intensitāte pasaules politiskajā nervā samanīt nebija iespējams. Nevienā vīlē.

Notiekošais Minskā turpināja izskatīties pēc zivs piedzīvojumiem dušā. Remdeni, liekulīgi un teatrāli. Vienošanās ar okupantu vienmēr būs negodīga un netaisna arī tad, ja visi sarunu dalībnieki būs kārtīgi nomazgājuši rokas.

Taču šodien pusdienlaikā mēs tomēr uzzinājām ka ”kaut kas ir sarunāts”, ka ”visi ir piesardzīgi optimisti” un, ka nekas nav tik slikts, lai nevarētu kļūt vēl sliktāks. Atskaitīšanās ”pa tukšo” parasti izraisa tikai un vienīgi nervozitāti. Tāpēc šoreiz sāksim ar pozitīvo – pats galvenais, ka ”ja uguns pārtraukšana tiešām notiks tā kā šonakt vienojās”, tad būs izbeigsies cilvēku nogalināšana Austrumukrainā. Cerams, ka vismaz tas patiešām notiks. Tas būtu ļoti svarīgi.

Kāpēc mēs turpinām minēt šīsnakts Minskas tikšanās iznākumu? Tāpēc, ka pēc pasākumam (pēc noslēguma) nebija preses konferences, kas normāli notiek šādos pasākumus un ļauj žurnālistiem uzdot jautājumus un noskaidrot neskaidrības. Kāpēc šīs preses konference nenotika? Atbilde nav tālu jāmeklē – politiķiem nav īsti ko mums atbildēt. Tāpēc medijiem un sabiedrībai tagad atliek minēt un nojaust (kā jau kremļaloģijā ir pieņemts), kas notiks tālāk.

Kas notiks?

1) Ir maz cerību, ka ar šo nakts diplomātisko maratonu būtu izdevies pielikt punktu krievu karam Ukrainā. Putina atbalstītie separātisti septembrī nekādas vienošanās neņēma galvā. Tāpēc nav pamata ticēt, ka šoreiz viņi daudz nopietnāk izturēsies pret šodienas vienošanās punktiem un tos izpildīs.

2) 50 kilometru garā ”bufera zona”, no kuras tikšot aizvākti ieroči, izskatās labi, taču velns parasti slēpjas detaļās un šajā gadījumā tas iekārtojies aplenktajā Debaļtceves dzelzceļa mezglā, kas pašlaik ir kauju epicentrs. Par to nakts maratona nekās nav tiekts vai atrisināts.

3) Nav skaidrs, kā īsti ukraiņi nosargās Ukrainas robežu separātistu kontrolētajās zonās.

4) Donbasam tikšot piešķirts īpašs statuss. Taču nevar izslēgt, ka tur ”parīt” nenotiks vēlēšanas pēc Krimas scenārija, jo šo reģionu šodien praktiski kontrolē Krievija.

5) Minskas sarunu rezultātā ekonomiskais nodrošinājums un sagrautās infrastruktūras atjaunošana jāveic Kijevai. Iznāk tā, ka ukraiņiem jāmaksā separātistu domubiedriem pensijas, pabalsti un jāgarantē novecojušo industrijas gigantu reanimācija.

6) Starptautiskais valūtas fonds pašlaik ir gatavs dot naudu, lai nostādītu Ukrainas ekonomiku uz pekām. Lieliski. Taču, kurš ir drošs un pārliecināts, ka Putins šoreiz atkal nespēlēs ”aklās vistiņas”, nerunās vienu un nedarīs citu (kā to pieredzējām Krimas invāzijas laikā).

7) Putins ir apsēsts realizēt Krievijas robežu paplašināšanu un viņam tas pagaidām ir lieliski izdevies. Atriebjoties rietumiem par PSRS sabrukumu, viņš apņēmīgi turpina pievienot Krievijai jaunas un jaunas Eiropas teritorijas, nošķaudoties uz lieto normālu kārtību, toleranci un cieņas pilnu līdzāspastāvēšanu. Jā, viņam vajag dižkrieviju un viņš to arī panāks ar ieročiem, ja vajadzēs. Šis nepatīkamais konstatējums pārvelk svītru pāri visam, ko Vācijas un Francijas vadītāji šonakt mēģināja panākt MInskā.

8) Putinam esot draudēts ar ASV ieroču piegādēm ukraiņiem. Maz ticams, ka bijušo čekistu, kas saprot manipulāciju, bet nospļaujas uz ekonomiku, iespējams nobaidīt ar kara eskalāciju. Izskatās, ka viņš šai notikumu attīstībai jau sen ir gatavs un bauda ārpasaules apjukumu reālās kara situācijās priekšā.

9) Eiropas ūnija turpinās sankcijas pret Krieviju. Rezultātu mēs šonedēļ redzam Maskavā ļoti simboliskā veidā – Krievijā atdzimst valūtas veikali. Atkal veras vaļā ”Berjozkas” un mūsu Latvijas putinisti drīz sāks sūtīt uz Krieviju eirozīmes ar Mildas portretu, lai turienes iedzimtie var nopirkt valūtas veikalā dienišķo desu, platformenes un džinsu bikses. Nožēlojami, bet atgriežas pagājuša gadsimta trīsdesmitie gadi, jo Putinam ekonomikas kolapss ir svešvārds joprojām.

Tas nozīmē, ka nakts maratons neko nav devis. Tas nozīmē, ka krievi turpinās šausmināties par rubļa lejupslīdi, tukšajiem veikaliem un Putina TV nenogurs viņiem skaidrot, ka pie labklājības kraha ir vainīgi ”rietumi” un ”ukraiņi”.

Ukraiņi turpinās bruņoties un mēs izliksimies, ka uz mums tas neattiecas. Neko konstruktīvu Minska nav devusi. Tikai nogurumu un kafijas trūkumu Eiropas politiskajā organismā.

Tikai to.

Putina troļļu atzīšanās melos un mūsu izredzes trešā pasaules kara sākumā

2015.gada 9.februārī

Informācija ir ūdens

Informācija ir ūdens

Zviedru Dagens Nyheter pagājušajā nedāļā publicēja rakstu ar Putina interneta troļļu atzīšanos. Viņa tīmekļu provokatoru centrs atrodoties Sanktpeterburgā, bet Twiterī un Facebbok rīdītāji izvietoti visā pasaulē. Tā zviedru medijiem apliecina divi Kremļa digitālā kara dezinformācijas armijas karotāji: Darja un Mihaīls. Viņu darba līgumā ietilpa Putina slavināšana zem dažādu pseidonīmu aizsega. Darba līgums paredzēja Rietumvalstu un Ukrainas noliegumu un tur notiekošā izsmiešanu.

Tātad – metode ir jauna, bet biznesa ideja veca kā pasaule

Propaganda vienmēr tiecas izplatīt sev nepieciešamas, melīgas idejas ar mērķi panākt auditorijas apjukumu, bailes un lojalitāti sev. Ukrainas gadījumā tas redzams ļoti skaidri – kopš Maidana pirmās demonstrāciju dienas krieviem no Kremļa tiek stāstīts, ka šos notikumus ”režisē” no Vašingtonas un Briseles. Tālāk troļļiem jau tiek sagatavotas ”ideoloģiskas uzlīmes”, kas jāuzlīmē uz Maidana kustības savos komentāros: 1) Maidans ir fašistiska kustība, 2) nacisma perēklis, 3) to vada ebreji, 4) ar mērķi sagraut un pazemot Krieviju. Šim mērķim var izmantot visu (ieskaitot melus), kas pie rokas – pat safabricēt videokadrus, kas it kā rāda mazus bērnus, kuriem ”nekrietnie ukraiņu fašisti” iegriezuši ādā kāškrustus.

Pēc tam nākamais aģitācijas postaments ir Krimas tēls. Tur interneta aģitatoriem jāiestāsta visiem (kas diskutē tīmeklī), ka Krimu atbrīvoja vietējie patrioti (nevis šo aneksiju režisēja Putins no Kremļa). Tātad vietējie Krimas iedzīvotāji ne no šā ne no tā = pēkšņi ”vairs nevarēja izturēt” ukraiņu virskundzību un gāza vietējo ukraiņu varu ar mērķi “pievienoties Krievijai”.  Kremļa rīkotais referendums šajā (troļļu interpretācijā) tiek traktēts kā vietējo Krimas iedzīvotāju pašiniciatīva ar kuru Kremlim un Maskavai (patiesajiem iniciatoriem) nav nekāda sakara.

Tas pats notiek ar Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu. Kurš šo lidmašīnu notrieca? Maskavas piekritējiem tas joprojām ir atklāts jautājums ar norādi, ka šauts no Ukrainas teritorijas. Taču pārējiem, kas seko starptautiskajām ekspertīzēm un lasa kaut vai Wikipedia, viedoklis ir pavisam cits – lidmašīnu notrieca krievu separātisti no okupētajām teritorijām Ukrainā.

Protams, ka Kremļa troļļu mērķis ir samulsināt demokrātiskās/brīvās pasaules cilvēkus, īpaši aktīvi vēršoties pie krieviem ārzemēs. Tāpēc meli ir jāmaskē? Kremļa TV raidījumos tiek aktīvi izmantoti ”aculiecinieki’, kas attiecīgajā notikumā pat nav piedalījušies, kadri, kas rāda vienu robežu, bet komentē pavisam ko citu, emocionālas epizodes, kas bez argumentiem panāk vajadzīgās emocijas. Patiesība ir jāmaskē ar meliem, jo Putina iniciatīvas nav godīgas pret tautu, tāpēc jāizdomā insinuācijas un puspatiesības nacionālisma mērcē, lai pārliecinātu “caurmēra Ivanovu”, ka Putina politika ir tautas, nevis merkantīlu interešu vārdā vadīta.

Vārdu sakot, mediju blefs. Totāli meli un bezkaunīga manipulācija.

To var skaidri redzēt.

Taču putinistu propagandā ir nācis klāt arī kas jauns (ja salīdzinām ar Staļinu vai Hitleru). Tā ir patiesības fakta apšaubīšana.

Šī pozīcija ir jauna politiskajā demagoģijā. Agrāk tirāni  savā propagandā klaji blefoja, nesatraucoties par to vai krievi/vācieši/ziemeļkorejieši un viņu fani to apšaubīs vai nē, jo citu informācijas avotu apspiestai tautai nebija. Tagad – līdz ar interneta parādīšanos, citu viedokļu mediji ir pieejami. Šajā situācijā Kremļa propagandas mašīna liek lietā jaunu doktrīnu.

Iedveš cilvēkiem ilūziju, ka patiesības vispār nav. Tā teikt – katram esot sava patiesība: Kremlim viena, Vašingtonai un Briselei – cita.  Tātad – tas, kas kadrā kaut ko stāsta, vienmēr melo savā labā un objektīvas jeb bezkaislīgas patiesības vispār nav. Tā ir blēža loģika, jo šādus imperatīvus var apgalvot cilvēki = propagandisti, kas paši regulāri melo un savu nelietību reflektē uz visiem pārējiem. Tā teikt – ja Jānis melo, tad melo it kā arī 100% visi pārējie. Tā teikt zaglis kliedz – ķeriet zagli!

Ko Kremlis ar šo vēlas panākt?:

1) mazināt rietumu mediju informatīvo triecienspēju Krievijā,

2) samulsināt rietumu publiku.

Šādā veidā pāri reāliem notikumiem mediju vidē tiek noklāta ”dūmu kārta” – tiek radīts publikas apjukums un iespaids, ka patiesības Ukrainas notikumos vispār nav.

Visi esam bijuši miglā. Tajā atrasties nav patīkami, jo ir apgrūtināta orientēšanās spēja. Tieši šo pašu efektu var radīt mediju vidē, iedvešot cilvēkiem, ka nekā skaidra šajā pasaulē nav, viss ir iluzors, izplūdis un dažādi interpretējams…

Piemērtam, vai  “šodien ir pirmdiena”?  Vai  ir? Vai visiem šodien ir pirmdiena? 100% visiem uz pasaules un saules sistēmā? Citiem varbūt nav? Ar šo vienkāršo apmulsināšanas metodi (izraujot vienu filozofijas virzienu no konteksta) var sagraut elementāru lietu loģiku mediju ziņojumā. Var padarīt slepkavu par atbrīvotāju=opolčencu un brīvības cīnītājus par teroristiem. To sauc par “akcentu nomaiņas metodi”.

Putina troļļi  intensīvi menedžē šo dūmu mākoni, jo psiholoģiskie ieroči ir svarīga Putina kara sastāvdaļa. Vai Latvijā hibrīdkarš ir jau sācies? Hibrīdkarš vairs nenotiek tikai Ukrainā. Tas pie mums Latvijā notiek jau sen, tikai mēs paši nevēlamies to atzīt. 

Tikko putinisti pievienoja frontei arī Franciju, kas saņēma pirmo triecienu krievu valodas ziņu kanāla formātā. Latvijā un Igaunijā šis karš notiek tikmēr, kamēr mūsu krieviski runājošā minoritāte saņem informāciju no Putina pa tiešo – viņa kontrolēto mediju veidolā, dzimtajā valodā. Tas, ka mūsu krievu minoritāti Putins apstrādā tepat Rīgā, Narvā, Pērnavā vai Liepājā, nozīmē, ka mēs jau sen atrodamies kara stāvoklī ar Krieviju, tikai paši to cenšamies neapzināties.

Savādi, ka mūsu valdība joprojām ir tik akla un reāla pretspēka vietā tiek rīkoti remdeni simpoziji un vārgulīgas diskusijas NATO režijā par to – ”kas notiek?”, nevis ”ko darīt tālāk?”.

Aināra Dimanta (radio un TV padomes) idejai par jaunu latgaļu TV kanālu un ES iniciatīvai (Baltijas valstis+Dānija, Lielbritānija) par jauna krievu valodas kanāla veidošanu Briseles pārziņā, nav dzīvotspējas. Nekad nevajag brēkt pretī brēcējam vai pretoties Putina kampaņām ar viņa metodēm. Izveidojot jaunu kanālu vai pieņemot likums nav iespējams iznīcināt manipulatīvu propagandu.

Mans pieņēmums – ir nepieciešams atbalstīt progresīvos medijus Krievijā un progresīvos krievu žurnālistus Latvijā. Tos, kuri savai etniskajai dzimtenei vēl labu. Tos, kuri ir spējīgi atbalstīt Krieviju ar nākotni bez Putina lieluma mānijas ideoloģijas. Viņus vajag atbalstīt visādos veidos. Arī Latvijā.

Vampīri un troļļi mirst gaismā. Nav svarīgi, kādā valodā tie runā. Tāpēc mūsu uzdevums ir jau tagad pievērst lielāku uzmanību mediju manipulācijas tēmai ne tkai iespiestajos, bet īpaši audiovizuālajos medijos. Apbruņot esošos Latvijas medijus ar spēcīgāku komentāru kompetenci un satura substanci, lai arī krieviem būtu ko skatīties, dzirdēt un redzēt. Ir pienācis laiks izglītot tautu par mediju misiju, pienākumiem un meliem. Nevis izklaidēt līdz nāvei plaģiētās Supernovās un dejās ar zvaigznēm.

Ir pienācis laiks. Jau sen.

Kā Krima pārvērtās par Krievzemes šūpuli

ABC news.com

 

 

 

 

 

2015.gada 7.februāris

Tieši tajā liktenīgajā brīdī, kad Kremlis okupēja Krimu, zibenīgi tika pārvietots arī Krievzemes šūpulis un tā dislokācijas vieta krievu vēstures grāmatas. No Kijevas uz Krimu. Tāpēc, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vienmēr noder ”pareizi noformēta vēsture”: gan propagandai medijos gan pašreizējās valsts politikas attaisnošanai līdzcilvēku galvās.

Vēsture kā politikas mārketinga līdzeklis

Krievijas valdošā elite vienmēr uzsvērusi savas valsts vēstures nozīmi modernā laika politikā. To pašu mēdz akcentēt arī Latvijas politiskie pesimisti, mēģinot iegalvot, ka “nekas uz šīs zemes nav jauns”, “viss iet pa loku” un “ir jau iepriekš noteikts”. Putinisti iet krietni tālāk par pašmāju vulgārajiem materiālistiem un reāli falsificē vēsturi, piekārtojot to sev un savām vajadzībām.Tieši tāpat kā saskrūvējamu krēslu sēdētājam. Īpaši uzkrītoši tas novērojams patlaban, pēc Krimas okupācijas un Ukrainas hibrīdkara laikā. Apzināta vēstures falsifikācija no Krievijas vadošo politiķu puses ir kļuvusi par radiikālu aktualitāti. Nevienam nav noslēpums, ka krievu vadītāju tieksme izmantot vēsturi kā sev ērtu un praktiski izmantojumu ”naratīvo elementu” izskaidrojama ar autoritāro valsts pārvaldi, kur pat zinātni izmantos tā kā Putinam vajag. Tas ka vēstures doktora zinātniskais statuss jau PSRS laikā bija cieši saistīts ar kompartijas ideoloģiju + vēstures ”pētījumi” un disertācijas lielā mērā bija vadošās partijas nostādņu ideoloģiski noteiktas, nevienam nopietnam pētniekam jau sen vairs nav noslēpums. Jau sen ir skaidrs arī tas, ka katras valsts vēstures traktējums ir lielā mērā saistīts ar valsts politiskā režīma tipu un to cik lielā mērā valdošās aprindas ir gatavas izmantot vēsturiskos mītus savā labā.

Mītus izmanto praktiski visas valstis.

Visas politiskās sistēmas, mediji un māksla. Stabilas, liberālās demokrātijas ir daudz mazāk atkarīgas no patriotisma un ”kopības veidotājiem” = vēsturiskajiem naratīviem, turpretī diktatūras dzīvo tikai uz patriotisma superlatīvu bāzes. Krievijas ikdienā tas šodien sajūtams īpaši skarbi un ofensīvi. Nesen Putins uzsvēra, ka vēsture esot zinātne, kuru neesot iespējams pārrakstīt. To viņš uzsvēra savas tikšanās laikā ar jaunajiem krievu vēsturniekiem. Lielā publikas daļa ir pārliecināti, ka vēsturi neviens nevar ”nepareizi pierakstīt” un ”kļūdaini izstāstīt” un tā ir objektīva. Taisnīga un patiesa tā esot bijusi PSRS un vēlāk Krievijā. Visu laiku. Jaunākie Krievijas publiskās domas pētījumi liecina, ka 60% krievu ir pārliecināti, ka līdzšinējās vēstures versijas nav nepieciešams pārskatīt, ja ir parādījušies jauni pētījumi un liecības. Tikai 31% aptaujāto domā, ka vēstures interpretācija ir nepārtraukti notiekošs process un to vajag revidēt. 79% uzskata, ka skolās jāizmanto tikai viena vēstures grāmata, lai ”nesamulsinātu skolēnus” ar citām interpretācijām par to ”kas tāpat 100% ir skaidrs”. Šis primitīvais vēstures uztvērums lieliski noder propagandistiem brīdī kad jāpiedāvā iedzīvotājiem vienkāršota simbolika un ”vienvirziena ceļš” elites plānu realizācijai. Lai iestāstītu pilsoņiem teiku par to, ka tikai spēcīga roka (vadonis, līderis) spēj celt valsti no posta un apakšslāņiem tas nekurnot jāpacieš, nepieciešams falsificēt pagātni un iestāstīt caurmēra krievam, ka ”tā vienmēr Krievijā ir bijis”. Putina variantā var redzēt, ka viņa pieredze KGB palīdz nesaudzīgi realizēt īpaši nežēlīgu kaujas metodi ar sabiedrisko domu – cilvēkus var nomanipulēt sev vajadzīgajā virzienā tikai pēc tam tad viņiem ir iedēstīts smadzenēs pats galvenais – ko viņi vēlas.

Pašlaik Putina vara nav demokrātiska, tā ir sagrāvusi virkni brīvas valsts mehānismu un Vladimira Putina nākotnes redzējumā nav ne miņas no krievu labklājības, pārticības vai valsts progresa. Tā vietā tik būvēta murgaina nākotne politiskā un ekonomiskā pašizolācijā, zem fanātiska ortodoksās ticības karoga. Normālam krievu cilvēkam šāda nākotnes versija sajūsmu nevarētu izraisīt. Tā kā Putins nespēj un negrib piedāvāt saviem tautiešiem labklājību, progresu un demokrātiju, tad nākas ķerties pie totāliem meliem – sagrozot vēstures stāsta versiju sev par labu, tā piešķirot Kremļa politikai leģitimitati. Tāpēc Putinam nākas iebaidīt krievus ar agresīviem, netikumīgiem kaimiņiem + draudēt ar postu un iznīcību, ja viņi vārds vārdā neticēs savam līderim un nepielūgs viņa nosprausto Krievijas faktiskās deģenerācijas trajektoriju. Pati galvena Putina problēma šodien ir tā, ka Kremļa režīmam faktiski nav nekāda projekta Krievijas nākotnes attīstībai. Valsts atrodas grāvī, kur šoferis Putins to ir iestūrējis. Tā kā loģiski šo stāvokli nekādi nevar attaisnot un aizstāvēt, tad viņam neatliek nekas cits kā iestāstīt saviem vasaļiem, ka šādi rīkoties viņu piespiež valsts vēsturiskā pieredze. Te novērojami divi galvenie atbalsta punkti: 1) visa pagātne ir jāstāsta tā, lai tā stiprinātu krievu nacionālo lepnumu, 2) nekādā ziņā nedrīkst pieļaut tādu vēstures versiju, kas radītu krieviem vainas sajūtu. Pēc Putina receptes krieviem jārada ilūzija, ka viņi vienmēr rīkojušies nemaldīgi, godīgi taisnīgi un realizējuši atbrīvotāju misiju.

Ukrainas meli

Neraugoties uz krietno PSRS laika pieredzi šajā jomā, tomēr jāuzsver, ka nekad agrāk Kremlis nav melojis saviem vasaļiem tik nekaunīgi kā tagad – Ukrainas krīzes laikā. Pirmā fāze šajā propagandas totalitārismā bija novērojama Krimas aneksijas laikā, kad vilki tika saukti par aitām. Tagad šī pati līnija tiek turpināta Austrumukrainā, dēvējot Doņeckas teroristus par ”antifašistiem” un uzgrūžot vainīgā statusu Rietumu pasaulei nevis konflikta patiesajam iniciatoram Kremlim.

Grieķu vēturnieks Tukidīds piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstījā šī kara vēsturi. Patiecoties šai grāmatai viņš joprojām tiek uzskatīts par vēstures zinātnes tēvu, jo centās attēlot notikumus tā, kā tas bija patiesībā. Senais vēsturnieks nodala divas pieejas kara izskaidrošanai: pirmā tā, kuru izdomā valsts, lai attaisnotu savu līdzdalību karā: (proschêmata) un otra – patiesais kara līdzdalības iemesls (prosphaesis). Pirmā pieeja parasti tiek izskaidrota ar reliģiju, vēsturi vai ideoloģiju. Lai gan īstie kara izraisīšanas iemesli mēdzot būt vieni un tie paši gandrīz vienmēr: savtīgas intereses, bailes vai gods.

To paši mēs šodien redzam Ukrainas krīzes situācijā. Krimas karš (1853.- 1856) starp krievu un Otomāņu imperiju tika traktēts kā cara Nikolaja Pirmā svēts pienākums, aizstāvēt savus pareizticīgos padotos Jeruzālemē (kas tai laikā atradās sultanāta jurisdikcijā), kas tobrīd atradās konflikta situācijā ar katoļiem cīņa par privilēģijā izmantot vairākas kulta celtnes/baznīcas svētajā pilsētā. Pašreizējā Krimas krīze no Kremļa puses tiek argumentēta līdzīgi: Maskavai esot pienākums aizsargāt krieviski runājošus cilvēkus visā pasaulē, to skaitā arī Krimā, kurā atrodoties Hersonas, krievu garīgumam tik svarīgā strūklaka. Tieši tur princis Vladimirs 900. gadā esot kļuvis par īstenu pareizticīgo un uzsācis kristietības izplatību savā valstī. Tāpēc tagad Krima pēkšņi ir kļuvusi krieviem par kaut ko līdzīgu musulmaņu, ebreju tempļa kalnam vai raudu mūrim. Tātad Krimā tagad pēkšņi atrodas kaut kas tik izšķiroši svarīgs, ka ”tā dēļ” var nekavējoties pat uzsākt svēto karu. Putins, tieši tāpat kā cars Nikolajs, tiecas uzsvērt, ka tiek aizstāvētās krievu vai pareiztīcīgo intereses aiz Krievijas robežām. Tātad – visur tur, kur dzīvo krievi, Kremlis drīkst iebrukt un šī rīcība jāuztver kā palīdzība savējiem. Tas nozīmē, ka Krievijas impērija drīkst iebrukt citās valstīs, ja tai šķiet, ka tur krieviem dara pāri. Lai gan Nikolaja Pirmā laikā kara patiesais iemesls bija cara pretenzijas uz Konstantinopoli, lai iegūtu kontroli arī pār Vidusjūru. To paši mēs šodien redzam Putina ambīcijās un viņa vēlmē kontrolēt Melno jūru, nostiprinot savu flotes bāzi Sevastopolē. Te labi redzams no cara mantotais plāns= vīzija – pārvērst Krieviju par jaunu pasaules supervaru, iekarojot aizvien jaunas teritorijas. Taču patiesais iemesls, protams, ir šauru ekonomisku grupu intereses, bailes + goda un cieņas apdraudējums. Pašlaik Putns ir zaudējis Kijevu – slāvu identitātes šupuli un Dņepru kā kopīgo kristību upi. To vietā tagad tiek bīdīta Krima ar visām savām strūklakām un Bezdelīgu ligzdām. Pārdislocējot slāvu dzimšanas vietu uz Krimu, Putins pamazām mēģina izdzēst Ukrainu un Kijevu kā krievu vēstures svarīgus un nozīmīgus simbolus. Tagad sāk izskatīties, ka Krima vienmēr ir bijusi krievu teritorija un Krimas tatāriem un turkiem jāstāv ”pie ratiem”, jo Putina tā vajag.

Nebrīnīšos, ka pavisam drīz uzzināsim Putinam nepieciešamus jaunus vēstures sagrozījumus, kas ”liecinās” par to kā pie Glika ozoliem faktiski atrodas carienes ”asaru ezers” un Karostā Putina ”opolčencus” jau sen gaida katedrāles liktenīgie gravējumi jūrmalas smiltīs. Kā redzat – vēsture pacieš visu. Arī falsifikācijas politiskā mērcē.