Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

Māksla, propaganda un zaldātu romāni

2015.gada 16.03

Nezinu neko nejēdzīgāku par karu. Cilvēkbērns dzimst lēni mātes sāpēs, aug lēni,  pierasot sev milzīgu apkārtnes enerģijas potenciālu. Taču karalaukā mirst neticami strauji no vienas lodes. Sekundes acumirklī. Maigums, izturība+ pacetība : varmācību + cietsirdību = vienas monētas divas puses.

Saprotams, ka karš ir nejēdzība arī šodien.

Tagad, kad gandrīz katru dienu varam uzzināt (no medijiem), ka Putins ir uzsācis karu pret ”rietumiem” un viņa pirmā kara pietura ir Ukrainas austrumi. Šodien, kad Latvijā jau ielidojis Vladimira lidojošais vampīrs ar nosaukumu – ”Sputņiks” un Kremļa propagandas buldozers bliež no radio un televīzijas mums virsū savas propagandas samazgas ar pilnu klapi. Tagad ir jāsāk runāt vēl skaļāk par kara nejēdzību. Jo propaganda maļ pūļa smadzenes nežēlīgāk par kalašņikovu.

Mums jau šodien ir arī  upuri. VIņi nav fiziski, bet garīgi miruši. Jo tic Putinam. Ticīgo skaits ir samērā liels arī Rīgā un Liepājā un mums atliek brīnīties par to, ka Latvijas valstij nav stratēģijas sabiedrības izglītošanai par tiem pašiem ”smadzeņu skalošanas” jautājumiem. Diskusijas medijos (vismaz tās, kurās man izdevies piedalīties) pagaidām ir samērā izplūdušas un nekonstruktīvas, radot iespaidu, ka ”neko jau tāpat nevar darīt” un, ka ”gan jau Putins panāks to, ko grib”. Galvu iebāzt smiltīs ir visērtāk, jo domātnespējīgo slānis ir krietni biezāks nekā sākumā šķiet. Ērtāk taču ir nedomāt un pakļauties stiprākajam. Ko pārējie? Vai man ir plāns kā valsts drošību varētu pilnveidot šajā kritiskajā brīdī? Jā, pāris idejas man ir, taču tas nav mans projekts.

Šodien man doma aprunāties ar jums, cienījamo lasītāj, par ko citu. Par mākslas kalpošanu karam. Precīzāk, par tās vienu – pašlaik ļoti aktuālo  veidu – ”zaldātu romānu”. Tas ir atceļojis pie mums no Rietumiem.

Protams, ka varētu (šajā jomā) runāt par Kremļa krievu patriotiskajām filmām, ”analītiskajām programmām”, kas ar savu faktu izkropļošanas absurdumu traģiski strauji tuvojas izklaides žanram. Taču šī analīze neko jaunu mums nepastāstītu, jo mēsls paliek mēsls arī mākslā. Es šoreiz pieskaršos amerikāņiem raksturīgajai kara poetizācijai, jo daudzo karu nebeidzamās sekvences Irākā, Sīrijā ir panākušas jaunu romantiskās literatūras žanra – ”zaldātu romāna” uzplaukumu rietumpasaulē. Tas rod savu pielietojumu arī kino un mēs redzam jaunu īpatnību - klajas nežēlībās ekranizāciju, no kura līdz šim TV un kino izvairījās, taču tagad šķiež miesu un asinis uz visām pusēm tieši tāpat kā skarbajās videospēlēs. Personas ar slepkavnieka sindromu tagad trako pie ekrāniem. Ielas esot tāpēc kļuvušas mierīgākas.

Sākism ar operāciju ”Scooby”, kuras laikā jeņķu karavīri izklaidējās izšaujot suņus Irākā. Tāds hobijs. Tas esot sācies tā: amerikāņu karavīri pieķēra suni, laizot nošauta cilvēka asinis. Pretīgi? Protams. Pēc tam tika uzsāktas masveida suņu medības, lai gan izšaujot suņus šo karu nevar uzvarēt. Jūs atpazīstat šo ainu no Phil Klays darba ”Redeployment”? Būtībā nejēdzīgas medības. Taču tās notiek. Jēgas trūkums ir visu karu un bruņota konflikta būtība. Jaunajos zaldātu romānos tieši šis jēgas trūkums ir pati zīmīgākā parādība, jo agrākie Vjetnamas kara romāni un filmas mums rādīja karavīrus, kuru kaujai un cīņai tomēr bija kāda jēga. Tagad zaldātu dominējošais stāvoklis frontē ir 100% apātija un pretīgums pret visu frontē notiekošo. Iespējams, ka tā kaujinieki frontēs ir jutušie vienmēr (visos laikos) tikai tagad kino un zaldātu romāns to beidzot godīgi mums parāda. Iespējams, ka tā. ”I support our troops but not the war.” Tūliņ mums arī Rīgā nāksies lasīta šos tekstus krievu valodā uz brantmūru malām, uzpūstus ar melnu krāsu, kriļicā. Putins, tāpat kā PSRS, ar vienu roku šauj un ar otru tur pie mutes mikrofonu un dzied ” Lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr būtu debess, lai vienmēr būtu māte, lai vienmēr būtu es!’. Pēc tam gaisā tiks palaisti balti baloži. Miera kareivis, tā teikt, atkal maršēs mums pretī ar kalašņikovu rokās.

Mēs būsim sliktie, bet viņš – labais. Viņš šaus uz mums un mēs? Ko mēs? Iespējams, ka šis karavīrs mūs vienkārši neredzēs. Tāpat kā jeņķi neredzēja savus ienaidniekus Irākā. Tāpat kā norvēģu masu slepkava Breivīks šāva savus ideoloģiski nepareizos tautiešu Utoijas salā kā suņus, austiņās grandot iemīļotajai mūzikai. To pašu jau konstatēja Orvels – ”es esmu pret karu, bet atbalstu mūsu karavīrus”. Tā saucamā ”labā šaušana”, kad nogalina sliktos, ir parasta lieta. Tikai tagad to dara īpaši nežēlīgi. Cietsirdīgi. Tas no kā mēs izvairāmies TV ziņās (neliekot programmā asiņainas reportāžas no kara notikumiem frontē), plaukst un zeļ zaldātu romānā un zaldātu filmās.

Tātad, karu slavinošās mākslas formāts ir sekojošs: mēs atbalstam savu armiju, kas ir labā un cīnās par taisnīgu lietu, taču vienlaikus mēs norobežojamies no kara un to nosodām, jo karš ir slikts. Tā tiek būvēts patriotisms. Visur un vienmēr. Aizmirstot, ka labie karavīri tomēr nešauj gaisā. Zīmīgi, ka videospēles pie tā ir pieradinājušas. Nogalināt vairāk nav grūti. Tālāk jāuzkonstruē ideālais karavīrs, kas godīgi karo aizstāvot mūsu tautu un demokrātiju. Tiktāl vis ir kārtībā ar manipulāciju. Problēmas sākas brīdī, kad karš beidzas, karogs Bagdādes lidostā nolaists un zaldāti atgriežas mājās – mierā un sakārtotībā. Daudzi no viņiem sāka rakstīt grāmatas par piedzīvoto. Terapija pašiem un trauma mums – lasītājiem. Pēc otrā pasaules kara šādu grāmatu nebija, cenzūra to nepieļāva. Tagad tādas ir un mēs jau slīkstam kara veterānu atmiņās. Daudzi no viņiem nespēj domāt, karš ir viņu traumējis neatgriezeniski. Par šo seku traģismu, piemēram Putina Krievijā, neviens nerunā. Taču viņus tas sagaida jau pavisam drīz.

American sniper

Kāds īsti ir šodienas zaldāts? Nevis pompozais Brian Turners ar saviem poētiski lādētajiem memuāriem ”My life as a foreign country”, bet gan uz karu mikroperspektīvā blenzošais snaiperis un sapieris. PIemēram uz Clint Eastwoods ekranizēto Chris Kyles ”Amerikāņu snaiperis” vai Kathryn Bigelow ”Sapieris” The Hurt Locker”. Cilvēks ar sakropļoti psihi. Politiķu lēmumu upuris, kas nekad nespēs dzīvot kā cilvēks nevis slepkava. Cešoties uzgleznot traģisko pēctraumas situāciju, māksla šodien mēģina radīt jaunu kara romantiku, kurā vairs nav redzamu pretinieku, jo irakieši jau neskaitās. Jauns ir tas, ka zaldāts cinās solo.

Zaldāts cīnās viens, monotonā bezcerībā, kompensējoties nevajadzīgā riskā un cīnoties ar neredzamiem pretiniekiem. Pēc tam viņš atgriežas mājās un nekas vairs nav tā kā agrāk. Pieci izmisuma etapi – vispirms trauma par notikušo, pēc tam naids un vēlme atriebties, tam seko – uzbrukumi un nevajadzīgi riski. Tālāk kapitulācija un zaudējuma sajūta. Visbeidzot depresija. Izskatās, ka amerikāņiem ir vēl ļoti tālu līdz pēdējam jeb sestajam etapam – ciešamu procesa noslēgumam, kas saucas esošās situācijas akceptēšana. Tagad, atrodoties uz trešā pasaules kara sliekšņa, es atceros ko teica vecmamma. Viņa bērnībā man glaudīja galvu un teica – ”kaut tev nekad nebūtu jāpiedzīvo karš”. Es ļoti ceru, ka tā arī notiks. Taču pagaidām izskatās, ka mūs jau sen gatavo karam gan propagandas gan arī mākslas dimensijā. Vienīgais kas nav skaidrs – vai mēs paši to saprotam. Vai mēs būsim spējīgi nostāties humānisma pusē tad, kad barbari au klaudzinās pie rūts. Par to jādomā jau tagad. Lasot zaldātu romānus.

Rietumsahāras saule, vējš un problēmas / 1.

2015.10.03.

Ceļojumu uz Rietumsahāru plānoju jau sen. Pēdējā Āfrikas kolonija, kuru Spānija 1975. gadā nevis dekolonizēja, bet gan ”pārdeva” Marokai, mani turpina magnetizēt tik pat spēcīgi kā iepriekš, kad Handijas tirgū nopirku divas rietumsahāriešu maskas. Koka. Vienu ar bruņurupuci, otru ar krokodilu un tām fonā defilēja tālā, mazpazīstamā tuksneša valsts ar mīklaino nosaukumu Spāņu Sahāra – Rietumsahāra. Tepat pāri Atlantijai. Otrs cirtiens bija Handijas kapi, kuros īpaša apbedīšanas vieta bija atstāta bēgļu laivās noslīkušajiem. Visi šie ļaudis bija centušies aizbēgt no savas dzimtenes, kuru kopš 1975. gada okupējusi Maroka. Taču noslīka, kuģītim nogrimstot, un ir ”vienoti apglabāti” Fuerteventūras kapos. Ejot, gar akmenī iegravēto vārdu un uzvārdu rindai, ievēroju vienu kopsaucēju – kopīgo nāves datumu. Apmēram tāpat kā ieskatoties Estonia katastrofas upuru piemineklī Stokholmā – cilvēku vārdi dažādi, tautības un vecums arī, taču nāves diena viena un tā pati.

Kas tu esi Rietumsahāra? Jā, kas tu esi Rietumsahāra, kuru juridiski atzīst jau 84 valstis kā neatkarīgu valstisku veidojumu, taču politiskā vara šajās teritorijās joprojām pieder Marokai un 160 000 rietumsahāriešu nenogurstoši nīkst bēgļu nometnēs Alžīrijas tuksnesī. Tāpat kā palestīnieši. Zviedru rakstniece un Rietumsahāras pētniece (jau 35 gadus) Lena Thunberg uzskata, ka Rietumsahāra ir feodālās, monarhistiskās Marokas okupētā zona. ”Marokieši ir panākuši, ka Rietumsahāras iedzīvotāji šobrīd ir minoritāte paši savā valstī, jo karaliste apzināti, pēdējos 40 gadus ir realizējusi šajā teritorijā arābu imigrācijas politiku”. Jāpiezīmē, ka šo faktu man Dakhlā apstiprināja arī vietējie marokieši, uzsverot, ka Marokas valdība finansiāli atbalsta visus, kas ir gatavi pārcelties no valsts ziemeļiem uz dzīvi Rietumsahārā. Šis process izteiksmīgi atkārto PSRS politiku Baltijas valstīs, kad ar rusifikācijas palīdzību tika mēģināts panākt Baltijas valstu identitātes atšķaidīšanu un pašlaik to uzskatāmi var novērot arī Izraēlas okupētajās teritorijās. Brauciens uz Rietumsahāru tāpēc nebija morāliskas dilemmas pārkāpums: drīkst vai nedrīkst apceļot ”politiski šaubīgas” valstis, bet gan vēlme redzēt kas īsti notiek aiz ”aizvilktā aizkara”, kuru Maroka gadu desmitiem neatvēra svešām acīm.

Tagad žurnālistus ielaiž Dakhlā. Nosacīti.  Āfrikas pēdējā kolonijā, kurā koloniālisms joprojām dzīvs, taču ārēji izskatās neredzams, jo saule tur spīd tāpat kā parasti. Ārēji nekas neliecina, ka mēs atrastos okupētā zonā. Ja neskaita intensīvo armijas klātbūtni katrā pilsētas krustojumā, uz lielajiem ceļiem un ceļu atzariem, viss ir mierīgi. Automašīnas braukā pārgalvīgi, garāmgājēji laipni māj svešiniekiem (kas šeit pagaidām vēl ir retums), ”سوق” tirgo humpalas tāpat kā Čiekurkalna tirgos. Rietumsahāras dienvidu pilsētā Dakhlā izdevās sastapt vairākas sievietes, kas, tērpušās tradicionālajos tuksneša nomadu tērpos, jauniešus, kas rādīja savu akrobātikas meistarību un amatniekus, kas demonstrēja vietējo sienu krāsošanas tehniku. Laipni, sirsnīgi cilvēki. Taču līdz bēdīgi slavenajam ”mūrim” tomēr netikām un nopietnu diskusiju par cilvēktiesībām okupētajā teritorijā izraisīt neizdevās.  1963.gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieprasīja Spānijai dekolonizēt Spāņu Sahāru, kas nozīmēja referenduma sarīkošanu un sabiedriskās domas noskaidrošanu – kurā pusē ”sarāvi” vēlas nostāties – brīvas un neatkarīgas Rietumsahāras formātā vai pievienot savu teritoriju kaimiņvalstīm Marokai vai Mauritānijai. Toreiz Rietumsahāra izlēma par labu savas valsts neatkarībai, taču, spāņiem atkāpjoties, šīs teritorijas steigšus okupēja Marokas karaliste.  Viss. Ar šo brīdi apmēram vienu miljonu lielā nomadu nācija nonāca jaunā politiskā un ekonomiskā atkarībā no kaimiņvalsts Marokas un tās suverenitātes ideju turpināja realizēt partizānu grupējums ar nosaukumu Polisario. Polisario militārās sadursmes ar marokāņu armiju nevienam nav noslēpums jau 40 gadus un (kā norāda rietumu eksperti) tieši no Polisario varot izkristalizēties neatkarīgas Retumsahāras politiķu spektrs. Tas esot sekulārs un radikālās islamistu kustības Polisario grupējumos neesot.

Kāpēc šīs tuksnešainās valsts liktenis joprojām ”iesprūdis” aizvadītā gadsimta 60. gadu problēmās? Tāpēc, ka nedz Spānija, nedz Francija un Lielbritānija nav ieinteresētas zaudēt Maroku kā sabiedroto un riskēt ar to, ka Spānijai nebūs vairs iespēju tālāk ekspluatēt bagātos zivju resursus Rietumsahāras piekrastē un Francijai būs apdraudēts esošais fosfātu bizness. Labs sabiedrotais Marokas karalis politiski ir arī Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai, tāpēc okupācijas karaspēka ievešana Rietumsahārā 1975. gadā viņiem nav nedz pārdzīvojums nedz problēma. Par šo problēmu būtu jārunā mums. Valstīm, kas nav ekononiski ieinteresētas Rietumsahāras kolonizācijas turpināšanā.

Vai Latvija atzīs Rietumsahāras neatkarību? Pirms dažiem mēnešiem Zviedrijas valdība pieņēma vēsturisko lēmumu atzīt Palestīnas valsts neatkarību. Vienīgā no EU15 grupas valstīm. Tagad zviedriem būtu jāsper nākamais solis – jāatzīst Rietumsahāras neatkarība. Kā rīkosies Latvija? Lūgs atkal padomu ASV arī šajā jautājumā un izliksies, ka viena miljona rietumsahāriešu liktenis uz mums neattiecas? Kā parasti?

Informācija par Marokas okupācijas varas ignoranci pret cilvēktiesībām okupētājās Rietumsahāras teritorijās ir aptveroša un apjomīga. Līdz šim par Rietumsahāras situāciju kritiski ziņoja vienīgi divas galvenās cilvēktiesību uzraudzības organizācijas Amnesty International un Human Rights Watch. Abas publicējušas apjomīgus pētījumus un analīzi par okupācijas specifiku Rietumsahārā un nosoda šo stāvokli (skat. Human Rights Watchm 2008, “Human Rights in Western Sahara and in the Tindouf Refugee Camps“.) Amnesty International ir izveidojusi ziņojumu par situāciju Rietumsahārā Broken Promises un amerikāņu konservatīvā Freedom House savā gadskārtējā ziņojumā Freedom in the World ievietojusi Rietumsahāu ”visdrūmāko” valstu grupā nr; 7. (skat. https://freedomhouse.org/sites/default/files/FIW%202013%20Booklet.pdf). Protams, ka publiskā telpa piedāvā vēl daudz un dažādus pētījumus par situāciju Āfrikas pēdējā kolonijā, to skaitā, piemēram ASV State Department Rietumsahāras ziņojumi (http://www.vastsaharaaktionen.se/files/US%20Dept_of_STATE%20Country%20report%20HR%20WESTERN_SAHARA_2011.pdf)

un citi pieejamie dokumenti.

Taču kas šobrīd īsti notiek Rietumsahārā? gada ziņojumā Amnesty International informē, ka okupācijas varas institūcijas diskriminē rietumsahāriešus un jebkādas prasības ar Rietumsahāras neatkarības atjaunošanu tiek cenzētas. Liela daļa protestējošu rietumsahāriešu tiek apcietināti, spīdzināti un pakļauti represijām tikai par to, ka viņi piedalījušies protestu demonstrācijās pret Marokas okupāciju Rietumsahārā. Liela daļa no protestētājiem ir studenti, kas notiesāti par pretošanos varas pārstāvjiem, lai gan būtībā ir piedalījušies mierīgās demonstrācijās pret savas valsts okupēšanu. Tas pats attiecināms uz nereģistrēto nevalstisko organizāciju biedru vajāšanu. Marokas viedoklis ir sekojošs – okupētā Rietumsahāras teritorija ir likumīga Marokas valsts sastāvdaļa. Tāpēc šeit funkcionē marokāņu likumi. Tā tas rakstīts uz papīra, taču reālajā dzīvē aina esot citāda – varas institūcijas un policija var vajāt un sodīt rietumsahāriešus nesodīti, ja viņiem tas šķiet vajadzīgs. Tā ziņo Human Rights Watch. Viņu ziņojumā minēti vairāki gadījumi, kad marokāņu policisti nav saņēmuši sodu par vietējo iedzīvotāju vajāšanu un piekaušanu. Pēc Marokas varas iestāžu domām šie vietējas nozīmes protestētāji ar savām demonstrācijām pārkāpj Marokas likumus un apdraud šīs valsts teritoriālo integritāti. Pēc Marokas varas viedokļa tie rietumsahārieši, kas cīnās par Rietumsahāras autonomiju vai arī vēlas panāk iedzīvotāju referendumu par šo jautājumu, faktiski ir teroristi un partizāņu organizācijas Polisario dalībnieki. Rietumsahārieši esot alžīriešu aģenti un pēc marokāņu domām, nekādas neatkarīgas Rietumsahāras nevarot būt, jo viņu cīņa esot režisēta no Alžīras un vajadzība atkarot šo teritoriju no Marokas esot tikai Alzīrijas alkatība pēc Atlantijas okeāna piekrastes. Starptautiskie eksperti domā citādi un uzskata, ka Retumsahāru būtu jāatzīst kā neatkarīgu valsti. Hāgas tiesa uzskata, ka Rietumsahārai ir tiesības pieprasīt savas suverenitātes atzīšanu. Kāpēc šī atzīšana ir aizkavējusies? Tāpēc, ka eksistē Marokas pretošanās šim procesam. Tāpēc, ka eksistē arguments, kas runā pretī šim solim, un tas skan: rietumsahārieši pašlaik paši nespēj kontrolēt savu teritoriju. Starptautiskajā plāksnē turpinās diskusijas par tiesību aspektiem šajā konfliktā un par to kādas sekas paredzamas ja Rietumsahāra tomēr pēkšņi atgūtu savu neatkarību. Lai iedziļinātos šajā jautājumā dziļāk, iespējams palasīt britu pētnieka Jacob Mundy analīzi, kurš izpētot Starptautiskās Tiesas dokumentus sakarā ar Mautritānijas un Marokas prasību pievienot savai teritorijai Rietumsahāru (1974-1975) nonāk pie secinājumiem, ka Rietumsahārai esot tiesības saglabāt sevi kā neatkarīgu valsti (http://www.icj-cij.org/docket/files/61/6195.pdf) Rietumpasaule tomēr pagaidām neizrāda lielu entuziasmu šīs nelielās tuksneša valsts atbalstam, ko var izskaidrot ar apzinātu pasivitāti (Peter wan Walsum, 2006. – 2008. Kofi Anana (ANO) īpašais eksperts Rietumsahāras jautājumā) un formāli ņemot arī Latvija var atzīt Rietumsahāras suverenitāti, ja vien vēlētos.

Eiropas Savienības loma

Jāatzīst, ka šī loma ir samērā divkosīga. No vienas puses ūnija cenšas pievērsties šim jautājumam, taču no otras puses  Francija, Lielbritānija un Spānija aktīvi sadarbojas ar Maroku un tāpēc nav ieinteresētas Rietumsahāras jautājuma atrisināšanā. Šis aprēķins  neatkarības centienus anulē. Starp citu, Spānija ir ļoti ieinteresēta izmantot Rietumsahāras piekrasti saviem zvejas kuģiem un nozvejas līgumi ar marokāņiem viņiem pašlaik ir ļoti izdevīgi. Pateicoties minētajā lielvalstīm, Marokai ir superizdevīgs tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību un tieši Maroka saņem no ES vislielākos pabalstu Vidusjūras valstu zonā. Pagaidām šajā vizrienā nekas īpašs nenotiek, izņemot Western Sahara Resource Network, WSRW aicinājums pārskatīt Marokas līgumu ar ES. Tas ir 420 organizāciju aicinājums pārskatīt ūnijas sadarbību ar Maroku http://www.wsrw.org/a105x801

 

Ekonomika un dabas resursi

Rietumsahāras teritorijā atrodas pasaulē lielākie fosfātu krājumi un paši bagātākie zivju rajoni pasaules okeānā. Tiek pieņemts, ka piekrastē ir lieli dabas gāzes un naftas krājumi. Pēc starptautisko novērotāju domām, tieši šie izcili bagātie dabas resursi ir iemesls kāpēc Maroka tiecas saglabāt savā pārziņā Rietumsahāras teritorijas. Pašlaik okupētās teritorijas tiek aktīvi ekspluatētas un jautājums par tirdzniecības ētiku (šajā virzienā) joprojām nav atrisināts. No vienas puses Marokai liekas, ka attīstot rūpniecību un lauksaimniecību šajās okupētajās zonās, tā attīsta šo reģionu un veic lielisku darbu. No otras puses Rietumsahāru (ar Marokas atļauju) pašlaik ekspluatē neskaitāmi ārzemju un marokāņu uzņēmumi, kas iedzīvojas uz salīdzinoši lētajām ražošanās izmaksām okupētajās teritorijās. Vietējie iedzīvotāji šo peļņu neredz un spiesti pārtikt no ekonomiskajiem pabalstiem, bezdarba dēļ. Pašlaik Maroka veic diezgan apjomīgu ekonomisko aneksiju šajā reģionā. Izmantojot ne tikai jau zināmos resursus – naftu, fosfātus (mākslīgā mēslojuma svarīgākā izejviela), zelta raktuves, bet arī uzsākot apjomīgu lauksaimniecības produktu ražošanu tuksnesī un zivju eksporta attīstību piekrastē. Nesen ir ierīkotas trīs beznodokļu zonas Dakhlā un Elaijonē, kurās ārzemju investētāji var rīkoties brīvi un netraucēti. Jāuzsver, ka tieši sadarbība ar Eiropas Savienību faktiski vecina Rietumsahāras teritoriju tālāku ekspluatāciju.

Tomātu plantācija Dakhlā

Netālu no Dakhlas man izdevās apmeklē gigantistu tomātu plantāciju. Tuksnesī. Zem jumta, vairāku simtu hektāru teritorijā ir izvietoti tomātu stādi, kas ražo kokteļtomātus mūsu pusdienu galdam. Marokas pārstāvji rādīja mums šo objektu kā piemēru veiksmīgai uzņēmējdarbībai šajā industriāli salīdzinoši atpalikušajā zonā. Taču vietējie rietumsahārieši ar šo lauksaimniecības industrializācijas paraugmodeli nav apmierināti. Pēc viņu domām siltumnīcu ūdens apgāde var izraisīt ļoti nopietnas ūdens piegādes problēmas šajās teritorijās nākotnē. Pašlaik Dakhlas zonā ir gruntsūdeņi un ūdeni var iegūt no zemes dzīlēm, kas nav, piemēram, iespējams Omanā vai Katarā. Tur dzeramā ūdens trūkumu kompensē ar rūpnīcām, kas (pateicoties dārgai tehnoloģijai) ražo dzeramo ūdeni no jūras ūdens. Ja ūdens sūknēšana tomātu plantācijām, šajā tuksneša zonā turpinās esošajos tempos, tad 2030 gadā Dakhlas zonā gruntsūdeņu apjoms būs samazinājies līdz nullei un nāksies importēt ap 20 miljoniem kubikmetru saldūdens. Otrs ”āķis” ir gigantisko un moderno tomātu plantāciju īpašnieki, kas pēc zviedru avotu informācijas ir pats Marokas karalis Muhameds VI un viņam tuvu stāvoši ļaudis. Darbu šajās plantācijās varot iegūt tikai marokāņu ienācēji, sahāriešiem šeit strādāt netiek atļauts ( http://www.vastsaharaaktionen.se/dakhlas-vattenf-rs-rjning-hotas-av-t-rstiga-tomatodlingar). Viesojoties šajā plantācijā, novēroju, ka darbs patiešām norisinās intensīvi, moderni un ārēji nekas neliecināja, ka situācija būtībā ir tik traģiska kā norāda zviedru avoti.

Dakhla deja.2

 

Kultūra un sports

No svarīgākajiem kultūras notikumiem noteikti jāatzīmē slavenais kinofestivāls jeb Sahara International Film Festival http://festivalsahara.com.

Tāpat arī Sahāras maratons/ Sahara Maratons, un riteņbraukšanas safarī jeb Sahara Bike Race. Viens no pašiem interesantākajiem piedzīvojumu veidiem, manuprāt, ir sērfinga centri, kas izvietojušies plašā spektrā gar visu Dakhlas piekrasti. Īpaši atzīmējams, man šķiet, Dakhla Attitude centrs par kuru lasiet turpinājumā.

Līdz rītam!

 

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena

womens-day Piedāvāju jums šodien = 2015. gadā palasīt pirms trim gadiem rakstītu bloga tekstu. Vai šodien ir labāk?


2015.08.03.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk ir zaudējuši. Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās. Nevajag apsveikt sievietes 8. martā, jo iznāk, ka viņas tiek godinātas par savu tiesību,iespēju nevienlīdzību. Pazemojoši.

Arī tad, ja “apsveikums bija domāts”, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no nosodījuma.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža. Staļinistu loģika “sieviešu dienā” joprojām ir dzīva arī Rēzeknē, Rīgā un Liepājā. Diemžēl.

Par PSRS laika tumsonības pēdām Rīgā iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu. Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”. Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.
To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos. Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena.

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”. Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama. Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi. Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem” un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy” turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā. Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes. Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”. Man nevajag šādu pārprastu dienu. Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai. Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu. Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā. ⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes. Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū. Pazemojumus publiskajā telpā. Devalvāciju zinātnē un mākslā. Pakārtotību amatos.Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu. Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.
Labākais veids kā pazemot sievieti – uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas ar diskrimināciju. Vai savos apsveikumos var krist vēl zemāk?

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

2015.gada 8. marts

Pirms četriem gadiem sāku rakstīt par liekulības tulpju svētkiem = 8. martu. Piedāvāju šos tekstus šodien no jauna, jo parkā pie Nacionālā teātra atkal  (arī  2015. gadā) izvietotas afišas ar tekstiem Ušakova gaumē par “sieviešu dienu” + RIMI Alfā tirgo apvītušus lakstus no nosaukumu ‘tulpes priekš sievietēm”.

http://autoskolaripo.lv/sirsnigi-sveicam-visas-damas-8-marta/

8.marts, 2015, Rīga

2011.gada 8. marts

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā!

”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”!

Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks. Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli.

Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu. Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās.

Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā!

Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās visā pasaulē, solidarizējoties ar sievietēm citās valstīs. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās.

Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”.

Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem.

Turpinām vērot.

Poļitkovska, Ņemcovs. Kurš nākošais?

2015.gada 28.februārī

Tauta kā aitu barsZiņa par krievu opozīcijas līdera Borisa Ņemcova noslepkavošanu Maskavas centrā mūs sasniedza naktī. Pirmais par to ierūcās Twiters un ārzemju TV ziņas. Skatījos tiešraides no naksnīgās Maskavas : priekšā pūlis un tālumā cilveka ķermenis. Puskails. Opozīcijas vadonis, harizmātisks cilvēks, nošauts kā klaiņojošs suns. Kremļa mūru priekšā. Tā arī iznīcinātā politiķa miesa tur gulēja uz pielijušās ietves. Ilgi. Lietū. To apsedza krietni par vēlu. 

Pusnaktī tikai CNN nežēloja komentārus. Pārējie klusēja, jo “kam gan ienāks prātā! (!) paredzēt “karstu ziņu” piektdienas vakarā, visnepiemērotākajā laikā. Mediju muļļāšanās lai paliek citai reizei. Tagad par, manuprāt, galveno.

Notikušais ir ļoti slikta zīme Eiropai. Pateicoties šai politiskajai slepkavībai “Absurdistānas”robežas Krievijā vēršas plašumā un rāda, ka misters Putins vairs netiek galā ar dresētajiem, pašdarinātajiem, zombētajiem vampīriem, kurus pats palaidis ārā no pagātnes zārkiem. Turpat līdzās kā gigantiska ēna spokojās pareizticīgo baznīca, kas savās akcijās sāk aizvien vairāk atgādināt islama armijas zombijus. Zem ticības karoga tagad nogalināts arī Ņemcovs.

Irākā un Sīrijā “kaujunieki” = “islama opolčenci” slepkavo mierīgos iedzīvotājus kā jērus kūtī un pie viena filmē muzeju izlaupīšanu un sagraušanu. Austrumukrainā un Maskavas centrā siro pareizticīgo ekstrēmisti ar Putina kalašņikoviem un šauj nost tos, kas viņiem nepatīk. Putina ideoloģija to piesedz ar savām doktrīnām ” par nodevējiem” (kas ir jāiznīcina) un tāpēc viena krievu sabiedrības daļa vakar notikušo neuztvers kā nejēdzību, bet gan kā svētkus. “Jau sen to vajadzēja izdarīt, kurš būs nākošais” –  apkopo sabiedriskās domas nostāju portāls “Obozrevateļ”. Palasiet šajā saitā pārpublicētos twiterotāju vīterojumus, kas nekautrējas atzīt, ka “paldies Dievam, ka “Ņemcovu nogalināja”, jo “sen jau to vajadzēja izdarīt”.

Kas īsti  notiek? Kā lai domājošs cilvēks iztur dzīvot līdzās ļaudīm, kuri dzīro un svin domājoša krievu opozīcijas līdera nogalināšanu? Tepat Eiropā? Mums līdzās? 

Vieni griež rīkles upuriem TV kameru priekšā Sīrijā, bet otrie sistemātiski izšauj Krievijas galvaspilsētas centrā opozicionārus ar ieročiem un tauta = aitas par to sajūsminās mikroblogos.

Manā izpratnē Islama Armija= Islama valsts  ir tas pats kas Donbasa separātisti.

Tieši tas pats. Lai gan Kremļa TV ekrāns cenšas savējiem pākrāsot vilku par aitu.

Cietsirdības un īpaši zvērīgas izrēķināšanās  paradigma ir klāt.

Tos, kas domā un dara citādāk no jauna var novākt. Idejas un pārliecības vārdā. Vismaz Maskavā var. Tā nav laba zīmē arī mums pārējiem. “Ideoloģijas vēzis” jau tuvojās arī mūsu robežai un nav izslēgts, ka Ņemcova slepkavības svinētāji dzīvo arī Rīgā un Liepājā. 

Raugoties uz nogalināta krievu politiķa līķi pie Kremļa mūriem, es nezkāpēc iedomājos mūsu sabiedrības neseno sajūsmināšanos par Ulmaņa “varoniskumu” un ilgām “pēc stingras rokas”, kas vienai lielai sabiedrības daļai joprojām ir ideālas nākotnes priekšnosacījums. Taču reāla situācija ir pavisam cita  – ikviena “stingrā roka” nāk kopā ar dogmām un sabiedrības pārvēršanu par aitu baru. Iespējams, ka Pasaules Radītājs ir paredzējis arī šos neko nedomājošos cilvēkus ar politisko mazohismu iekodētu asinīs. Iespējams. Taču tagad – 21. gadsimta sākumā, dzīvojot attīstītā sabiedrībā Latvijā= Eiropā, zombēto + nedomājošo līdzpilsoņu skiats nedrīkstētu būt tik liels kā pagājušā gadsimta 30. gados.

Arī es negrasos pagriezt pulksteņa ciparnīcu uz atpakaļ un reanimēt vecus sabiedrības pārvaldes standartus a la HItlera vai a la Staļina garā un sākt atkal (PSRS stilā) riet korī kopā ar valsts ideoloģiskajiem stūrmaņiem.  Nav vairs tie laiki.  Ņemcovu nogalināja tieši par to. Arī viņš nevēlējās turpināt dzīvot paklausīgu aitu barā. Taču vadoņiem ir vajadzīgas tieši nedomājošas aitas. Savu ambīciju dēļ  “vadonis” = Putins ir gatavs pazudināt pat savu tautu, padarot to par garīgu kropļu baru. Ļeņins saka, Staļins turpināja un Putins piebeigs krievu tautu ar savu ideoloģiju un kalašņikoviem.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Darīt visu, kas ir mūsu spēkos, progresīvās un domājošās krievu sabiedrības daļas atbalstīšanai. Mana vecmāmma savulaik, nolūkojoties uz Brežņeva izplūdušo viepli televīzijas ekrānā, teica: ” Nabaga krievu tauta ar kuru neskaitāmus gadus viņu vadoņi  veic nežēlīgus eksperimentus. Nesodīti. Krieviem vajag just līdzi un palīdzēt!”

Pie tā arī paliksim.

 

 

 

 

 

Pārdot savu sirdi var dažādi jeb medicīniskais tūrisms

2015.gada 20.februāris

organu transplantacijaSirds pazaudēšana mēdz saistīties ar mīlestību. Tā bija agrāk. Tiem, kas lasīja dzeju. Tagad šis jēdziens ieguvis daudz skaudrāku un naturālāku jēgu, jo no bruņoto konfliktu zonām un totalitāru valstu ”darba nometnēm” aizvien biežāk sāk sludināt iespēju iegādāties orgānus transplantācijai. Sirdi tagad var reāli nopirkt. Ja agrāk transplantācijas mums nozīmēja izcilu ķirurģijas=zinātnes sasniegumu, tad tagad orgānu pārstādīšana nereti saistās ar pagrīdes ķirurģiju, kad naudas dēļ tiek nogalināti cilvēki, lai iegūtu vajadzīgo orgānu turīgam klientam.

Šajā virzienā ir daudz melu, pieņēmumu, briesmu stāstu un minējumu. Neskaitāmas šausmu filmas un briesmu stāsti mums vēsta par nelietīgām orgānu iegūšanas metodēm, kas amorālās sabiedrībās izvērsušās gigantiskos apmēros.

Taču kā ir patiesībā? Suzanna Lundina (viena no starptautiski pazīstamajām orgānu tirdzniecības ekspertēm) atzīst, ka likumdošana un uzraudzība šajā jomā Eiropā un daudzās pasaules valstīs joprojām ir nepietiekama.

Ko pārdod visbiežāk? Nieres. Tirdzniecība ar nierēm turpina palielināties. Visplašāk šī tirdzniecība esot attīstīta Irānā, Pakistānā, Indijā un Nepālā. Pārtikušo rietumvalstu pacienti dodas uz turieni, lai iegādātos sev jaunus orgānus (nolietoto vietā) legālā un nelegālā ceļā. Medicīniskais tūrisms turpina izplatīties visā pasaulē, arī Latvijā.

Pieprasītākās jomas – orgānu pirkšana, surrogātmātes un cilmes šūnu procedūras. Pēdējais parasti saistīts ar viltus procedūrām, par kurām pacienti maksā dārgi un nepamatoti (pērkot pakalpojumus, kas nav zinātniski/klīniski pamatoti). ”Visdramatiskāk pieaug tirdzniecība ar nierēm un nieru izņemšanas procedūra visbiežāk tiek veikta nemākulīgi, radot lielas problēmas tieši donoriem”, – uzsver Lundīna.

Viņas pētījumi pierāda ka nieres melnajam tirgum piegādā galvenokārt no trūcīgajām valstīm, nesamaksājot donoriem honorāru un atstājot izoperētos cilvēkus necienīgā stāvoklī ar nedzīstošām rētām un pēcoperācijas komplikācijām. Otra joma ir frontes zonas un totalitāras valstis kurās piegādā nogalināto ieslodzīto un frontes upuru orgānus. Šādi fakti medijos parādās par tos apliecina izbēgušie ieslodzītie (Ķīnas gulāgs), taču zinātniski apstiprināt tos pētniekiem pagaidām nav izdevies. Zviedrijā tirgoties ar orgāniem ir aizliegts. Taču citās Eiropas valstīs tas ir atļauts un šo valstu starpā jāatzīmē trīs aktīvākās savu iedzīvotāju orgānu pārdevējas – Serbija, Rumānija un Latvija. Diemžēl. Nepatīkami, ka Latvijā esot ļoti izplatīta nelegāli iegūto orgānu eksporta industrija un pēc Lundīnas domām, šis biznesa veids būtu steigšus jāierobežo, jo no mūsu valsts pasaules melnajam tirgum joprojām piedāvā pa dempinga cenām: nieres, kaulu smadzenes un redzenes. Cilmes šūnu attīstība un jaunu orgānu mākslīga dizainēšana, iespējams, ar laiku apturēs nožēlojamo orgānu tirdzniecības uzplaukumu. Vai mūsu zinātne nevarētu prioritēt šo pētniecisko virzienu? Esošā nieru, redzenes un smadzeņu eksporta vietā?