Veinberga Saeimas deputātu skandalēšanos salīdzina ar sabiedrības ventilāciju

Raksts no lsm.lv

Jaunā 12.Saeima darbu sākusi ar vairākiem skandāliem – vispirms jau aizdomas par balsu pirkšanu vēlēšanās, no kā skaļākā lieta ir par Dzintaru Zaķi („Vienotība”), tad Veiko Spolīša („Vienotība”) braukšana dzērumā, kratīšana Sergeja Potapkina („Saskaņa”) dzīvesvietā, jo ir aizdomas par viņa sievas izvairīšanos no nodokļu nomaksas, un, visbeidzot Artusa Kaimiņa (Latvijas Reģionu apvienība) ālēšanās krogā.

Visi šie gadījumi liecina par Latvijas demokrātijas attīstību, ko mediju un publisko attiecību pētniece Sandra Veinberga Latvijas Televīzijas raidījumā „Sastrēgumstunda” salīdzināja ar ventilāciju.

„Šie piemēri rāda Latvijas demokratizācijas procesa straujāku attīstību. Padomju Savienības laikā mēs par šādām lietām vispār nerunātu [..], bet es to gribētu salīdzināt ar ventilāciju – mēs ventilējam ārā no mūsu sabiedrības negācijas, un tas liecina, ka šī sabiedrība attīstās, tā ir jau nobriedusi tiktāl, ka mēs esam gatavi paskatīties patiesībai acīs,” sacīja Veinberga.

Tikmēr rakstnieks un publicists Otto Ozols nepiekrita Veinbergas viedoklim, ka demokrātija attīstās, jo „Zaķis ir iestrēdzis jau gadiem”, vispirms ar ziņām par lieliem skaidrās naudas uzkrājumiem, tad automašīnas „Volvo” lieta un tagad arī balsu pirkšanas skandāls Latgalē.

Savukārt Saeimas deputāts Edvards Smiltēns („Vienotība”) norādīja, ka visus šos gadījumus ventilē partijas biedri.

„Partijas biedri savā starpā aktīvi vērtē katra deputāta un valdes locekļa darbību, un viņi to pauž, balsojot partijas iekšienē, bet vēlētāji – piedaloties vēlēšanās,” uzsvēra politiķis.

Vērtējot Spolīša rīcību, Smiltēns atzina, ka tā nav deputāta cienīga rīcība un arī frakcijā kolēģi aicinājuši deputātu nolikt mandātu, ber Zaķa gadījumā ir ļoti daudz neskaidru jautājumu, tāpēc tiek gaidīti izmeklēšanas iestāžu secinājumi.

Savukārt, paužot „Saskaņas” nostāju par Potapkina gadījumu, Saeimas deputāts Valērijs Agešins sacīja: „Sergeja ģimene ir nelaimē šobrīd, viņam ir jātiek skaidrībā ar savām ģimenes problēmām. Viņam ir divi bērni, bērnudārzs un skola, viņš ir viens pats, tāpēc viņš devās neapmaksātā atvaļinājumā. Frakcijas viedoklis ir, ka mums nav pamata neuzticēties Sergejam, jo viņš nav aizdomās turētā persona, un uz šo brīdi viņš nav pārkāpis Saeimas Ētikas kodeksu.”

Runājot par Kaimiņa rīcību, viņa partijas biedrs Juris Viļums raidījumā uzsvēra, ka frakcija nosodījusi to, jo „šāda deputāta uzvedība nav savienojama ar amatu, ko viņš ieņem Saeimā, bet tas nenozīmē mandāta nolikšanu, bet var runāt par Ētikas kodeksa pārkāpumu”.

„Tas ir huligānisms, bet nekas vairāk. Es to nevaru savādāk nosaukt kā negadījums. Viņš jau ir vairakkārt publiski atvainojies,” norādīja Viļums.

Noklausoties partiju pārstāvju teikto, Veinberga uzsvēra – rodas sajūta, ka vispār nekas nav noticis un ka viss ir kārtībā. Deputātu nožēlai žurnāliste netic, norādot – morāle un ētika ir garīguma jautājums. Turklāt Kaimiņa gadījumā Veinbergu uztrauc ne tik daudz tas, ka deputāts lietojis alkoholu, bet gan tas, ka sākotnēji viņš to noliedzis.

„Meli nav piedodami, un par tiem atvainoties ir grūtāk nekā par dzērumu krogā,” sacīja Veinberga.

Tāpat viņa netic, ka Potapkins neko neesot zinājis par sievas darbībām, tādēļ rodas aizdomas, „vai šī nauda nav ieplūdusi „Saskaņas” kasē”. Agešins aicināja žurnālisti neuzdoties par prokurori, bet sagaidīt „institūciju lēmumu”.

Savukārt politologs Ivars Ījabs norādīja uz partiju vājumu tajā ziņā, ka tās nevar piespiest deputātu nolikt mandātu. „Tās ir uzticēšanās attiecības starp politiķi un vēlētāju,” viņš teica.

„Kas attiecas uz morāli un ētiku, mēs šeit norakstām minētos cilvēkus, kuriem vienīgais risinājums, pēc sabiedrības domām, bija atkāpties, sēdēt pagrabā, raudāt visu atlikušo mūžu. Mums nevajadzētu pieņemt, ka viņi visi ir dzimuši bandīti un viņiem nav tiesību izpirkt grēkus. Ja reiz runājam par morāli, nevajadzētu būt tik kategoriskiem, ka mēs zinām, ko tieši Spolītim vai Potapkinam vajadzētu teikt savai personīgajai sirdsapziņai,” vērtēja Ījabs.

Vērtējot priekšlikumu dot sabiedrībai iespēju atsaukt konkrētu deputātu no amata, Ozols minēja, ka risinājums ir lielākas partijas, ko rosina arī Valsts prezidents, jo tad būtu lielāka konkurence biedru starpā. Savukārt Viļums piedāvāja kā pilotprojektu izmēģināt pašvaldības.

Pilnu diskusijas video var redzēt šeit.

Kaimiņa atvainošanās nebija paškritiska un nopietna

Raksts  no lsm.lv 

Saeimas deputāta Artura Kaimiņa (Latvijas Reģionu apvienība) atvainošanās par publisku alkohola lietošanu un skandalēšanos kādā Vecrīgas klubā nav bijusi pietiekami nopietna un paškritiska, pirmdienas vakarā LTV „Panorāma” sacīja mediju eksperte Sandra Veinberga.

Viņa uzsvēra, ka līdz šim Kaimiņš sevi parlamentā bija pozicionējis kā cilvēku, kurš cīnās pret netaisnību un tiem, kas neaizstāv taisnību. Šī bija reize, kad Kaimiņš varēja sekot sevis paustajiem principiem un parādīt savu godīgumu.

„Tas nav sīks nodarījums (..) Es gaidu izvērstu un godprātīgu savas rīcības novērtējumu,” akcentēja Veinberga.

Vērtējot kopumā skandālus ap jauno Saeimas sasaukumu – iespējamo balsu pirkšanas skandālu, Veiko Spolīša braukšanu ar auto dzērumā, kā arī Sergeja Potapkina sievas apcietināšanu aizdomās par nodokļu nemaksāšanu lielā apjomā, kā arī jau tagad Kaimiņa publisko skandālu rīkošanu – Veinberga sacīja, ka deputātiem „ir sakāpis galvā”. Taču viņiem vajadzētu saprast, ka darbs Saeimā ir ļoti atbildīgs un to darīt ir liels gods.

Vēstīts, ka naktī uz sestdienu Kaimiņš tika izraidīts no kāda Rīgas naktskluba. Tajā viņš alkohola reibumā sācis izaicinoši uzvesties. Sākotnēji Kaimiņš par notikušo vainoja apsargu, sakot, ka tas viņam ir sitis politisku motīvu dēļ. Taču vēlāk Kaimiņš atzina, ka apsargs nav vainīgs un arī Rīgas pašvaldības policija savu darbu darījusi godprātīgi.

Putina fašisms un krievu propagandas panika

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.


1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Krievu kara lidmašīnu bravūra gaisā. Cik ilgi vēl?

2014.gada 14.decembris

Kastrups

Pirms dažām dienām kāda pasažieru lidmašīna virs Kastrupa lidlauka bija spiesta steigšus mainīt savu maršrutu. Civilā lidaparāta ceļā pekšņi nostājās krievu iznīcinātājs.

Krievu lidmašīna tobrīd atradās mazāk nekā deviņu kilometru attālumā no pasažieru lainera. Tas ir daudz mazāk nekā pieļaujams, ziņo SR.

Tupretī STV, atsaucoties uz SAS pastāv, ka lidmašīnas (kritiskajā mirklī) atradušās 900 m attālumā viena no otras. Dāņu SAS preses dienesta vadītāja Trīne Kromana- Nikelsena tagad mierina SAS pasažierus, ka neeot bijis kolīzijas riska. Viņu centienus nolīdzināt šo negadījumu var saprast. Pasažieri kļūst nemierīgi.

  • Jūs varat tagad gari diskutēt vai tas ir pietiekami vai nav, taču mums tas nozīmē ļoti kritisku situāciju, – konstatē zviedru gaisa spēku šefs Mikaēls Bidēns. Viņš kategoriski noraida krievu medijos izskanējušās versijas par to, ka attālums starp abām lidmašīnām esot bijis 70 km.

Šodien ITAR TASS krievu ģenerālmajors Igors Konašenkovs centās noliegt zviedru medijos izskanējušos faktus, uzsverot, ka nekāda kolīzijas riska gaisā pie Kastrupa neesot bijis. Pasažieru lidmašīna esot varējusi mierīgi lidot tālāk uz Poliju. Pēc krievu ģenerālmajora domām krievu kara lidmašīna esot bijusi 70 km attālumā.

  • Nav skaidrs ko viņš ar to domā. Iespējams, ka šo attālumu viņš fiksējis brīdī, kad pasažieru lidmašīnu strauji novirzot no paredzētā kursa, izdevās atvirzīt maksimāli tālu”, – konstatē Zviedrijas Radio.

Fakts paliek fakts: piektdien pusdienlaikā krievu kara lidmašīna pēkšņi parādījās gaisa telpā uz dienvidiem no Malmes pilsētas Zviedrijā un bija faktiski neredzama lidostas dispečeriem Kastrupa lidostā, kas koordinē civilas aviācijas lidmašīnu trases. Krievu lidmašīna bija apzināti izslēgusi transponderu, kas signalizē par lidaparāta atrašanās vietu gaisā.

Tas nozīmē, ka šādas lidmašīnas pasažieru lidmašīnu novērotāji neredz.

Krievu ģenerālmajors uzsver, ka ”šādi rīkojas arī NATO kaujas lidmašīnas Baltijas jūras zonā”, pie Krievijas robežām”. Pie kam, liktenīgajā brīdī, tirpat netālu esot bijis arī NATO lidaparāts.

 Tātad – visi rīkojoties tāpat. Vai tā ir?

Pēc Mikaēla Bidēna domām šāds apgalvojums ir nepamatots. Virs Baltijas jūras regulāri lido ļoti daudz lidmašīnu. Pagaidām nav novērots, ka NATO kara lidmašīnas šādi riskētu, tuvojoties ar izslēgtiem transponderiem lidostām vai kādām citām intensīvas gaisa satiksmes zonām.

Vai arī NATO lido ar šādi izslēgtiem lidaparātiem?

  • Varu atbildēt tikai par tām zinām, kuras pieder vai robežojas ar mūsu valsti. Līdz šim šādu uzvedību no viņu puses neesam piedzīvojuši, – uzsver SR MIkaēs Bidēns.

Tātad tikai krievu lidmašīnas tā uzvedas?

  • Šajā telpā tā tas ir, – uzsver zviedru gaisa spēku šefs.
  •  Tas ir ļoti nopietni. Tas ir neakceptējami. Tas ir bīstami”- sestdien konstatēja Zviedrijas aizsardzības ministrs Pēters Hultkvists.

Krievijas lidmašīnu pirātiskās uzvedības dēl Somijas aviodispečeri tagad sāk mainīt civilo lidmašīnu trajektorijas.

 

Par Krievijas zemūdenēm un to “piedzīvojumiem Baltijas jūra” mēs jau zinām. Tās pieķert nozieguma vietā gandrīz nav iespējams.

Tagad redzam krievu kara lidmašīnu eksperimentus ar Eiropas gaisas satiksmes lidaparātiem.  Kur vispār šodien ir droši un Putina impērija neuzmācas ar saviem spēka paraugdemonstrējumiem?

Zem zemes?

 

Krievu neofašisms jeb «Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams»

Dugins

Krievu neofašists Aleksandrs Dugins. 2007.gads, Maskava, Krievija. Foto: ITAR-TASS/Scanpix no TVNet

Links uz TVnet.

Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, piedzima krievu neofašisms. Patlaban tas ieslēdzies un aizbarikādējies Kremlī un veido Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku. No turienes (tāpat kā «ļaunuma impērijas» (1) laikā) šī ideoloģija tiek intensīvi izplatīta ar Putinam paklausīgu un varai lojālu krievu mediju palīdzību visā pasaulē. Neofašisma dogmas atrod dzirdīgas ausis arī Latvijā. Diemžēl.

Kremļa ideologs – Aleksandrs Dugins

Jau 1991. gada decembrī krievu filozofs Aleksandrs Dugins publiskoja krieviem paredzēto «jauno ticību», publicējot to savā žurnālā Elementi (Элементы). Šī publikācija nozīmē jaunkrievu modernās, šovinisma ideoloģijas koncepcijas starta brīdi. Savus nacionālboļševisma uzskatus noslīpēt Duginam tobrīd bija palīdzējusi vietējās nozīmes «ideologu smēde» jeb pagrīdes neonacistu grupējums «Melnā SS ordenis» (2), kura līderis un vadonis, mistiķis Jevgeņijs Golovins sevi (līdzīgi Heinriham Himleram) dēvēja par «reiha vadītāju» un nodevās PSRS laikā aizliegto autoru studijām. To skaitā bija arī Itālijas ezotēriķa, dadaista, fašisma un nacionālsociālisma piekritēja Juliusa Evolas darbi, pagājušā gadsimta vācu konservatīvo revolucionāru idejas un krievu «Eirāzijas» emigrantu diskusijas Berlīnē.

Melnā Ordeņa brāļus Krievijā 90. gadu sākumā aizrāva elitisma idejas, kas savā būtībā bija izteikti neproletāriskas. Šajā brīdī Dugins esot sajutis misijas aicinājumu un sācis izstrādāt krievus apvienojošu nacionālu ideju. Iespējams, ka viņu uzmundrināja viņa darba vieta. Viņš tobrīd (1990 -1992) bija GBB – PSRS Valsts drošības komitejas slēgto arhīvu atslepenotāju skaitā un izlēma, kuri dokumenti būs publiski pieejami un kuri ne. Iespējams, ka viņš, tāpat kā Vladimirs Putins, pārliecinājās, ka čekas arhīvs vienmēr nav objektīvas informācijas krātuve (skat. Vladimira Putina izteikumi intervijā ITAR-TASS pirms nedēļas), un saprata, ka Krievijas garīgā dzīve jāturpina turēt hermētiski noslēgtas konservu kārbas statusā.

Tobrīd Dugins pēkšņi kļuva arī par ticīgo. Kā jau savas ticības fundamentālists, viņš iekļāva savu pareizticīgo pārliecību arī jaunkrievu ideoloģijā un vienlaikus kļuva par Ļimonova krievu nacionālboļševiku partijas biedru.

Lielu ietekmi uz jaunkrievu neofašima ideoloģijas radītājiem tobrīd esot atstājis sirmais beļģu fašists Žans Fransuā Tiriars (Jean-François Thiriart, 1922 – 1992), kas sava Maskavas apmeklējuma laikā 1992.gadā iedvesmojis un spārnojis arī Duginu. Toreiz «Jaunās Eiropas atbrīvotājs no atlantisma» skarbi deklarēja, ka pasauli nomācot neciešama amerikānisma vara (ar ebrejiem visās atslēgas pozīcijās) un šis esot izejas punkts nebeidzamiem metafiziskiem konfliktiem ar atlikušo pasaules daļu, kas balstās uz eirāziskās, kontinentālās domāšanas principiem.

Šī toņkārta bija jau noskanējusi Berlīnes krievu emigrantu un boļševiku loģikā, kas deklarēja «krievu unikalitāti», «krievu nācijas izcilību» un viņu atbildību civilizācijas attīstības priekšā. Duginam atlika tikai to mehāniski pārņemt un idejiski adoptēt.

Tiriārs toreiz aicināja krievus reanimēt eiropadomju impēriju ar galveno misiju – iznīcināt visļaunāko no ienaidniekiem, briesmoni viņpus okeāna – Amerikas Savienotās Valstis, tādējādi atbrīvojot pasauli no atlantisma. Tādā kārtā Krievija pamazām kļūtu par «progresīvā nacisma» mantinieci. Pēc šīs loģikas Hitlers bija nodevis Staļinu, pārkāpjot Molotova-Ribentropa 1939. gada paktu. Pasaule toreiz bija strikti sadalīta «pareizo nāciju» starpā, un tādai tai bija jāpaliek «ideoloģisko ajatolu» Staļina + Hitlera kontrolē visu atlikušo zemes griešanās laiku.

Dugina domubiedri

Dugins steigšus dibināja savu nacionālboļševiku partiju un bija gatavs iekļauties ekstrēmistu kustībā. Taču, kā jau tas mēdz notikt ar praviešiem, kurus tēvzemē neatzīst, arī viņam drīz vien kašķu dēļ nācās no savas partijas aiziet. 2006. gadā viņš sāk strādāt Maskavas Valsts universitātē, tur nodarbojoties ar zinātni (3) un lasot lekcijas par tēmu postfilozofijā un izdodot savu ideju orgānu Elementi. Turpat līdzās iknedēļas izdevumu Djen (Diena), kuru parakstīja rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kas kļuva slavens jau Brežņeva ēras laikā kā fanātisks Afganistānas kara varoņdarbu un kodolieroču romantisma apdziedātājs. Arī viņš bija kļuvis par Tiriara ideju atbalstītāju un savā izdevumā Zavtra (Rītdiena) stutēja Dugina sapņus par Padomju Savienības atjaunošanu.

Pats galvenais kopsaucējs bija skumjas pēc zaudētās Krievijas cara impērijas un Josifa Staļina «stiprās rokas». Tā sakot, monarhisma un staļinisma savienojums kļuva par Dugina grupas ceļazvaigzni, pilnīgi bez Ļeņina klātbūtnes. Tā vietā neofašisma koncepcijā (kā parasti) tika iekļautas konspirācijas teorijas par liktenīgajiem ienaidniekiem (ebrejiem), ieskaitot cara falsificētos «Cionas gudro protokolus». Pēc viņu domām, ebreji (jau atkal) bija pie visa vainīgi, ieskaitot Krievijas, Gorbačova un Jeļcina samulsināšanu un valsts «pareizās attīstības» izsišanu no sliedēm. Liberālisms un kapitālisms tika izsmieti un degradēti kā nejēdzīgs pretstats senajai krievu kolektīvisma idejai. Kulminācija krievu neonacistu atdzimšanai tika piedzīvota 1993. gadā, kad Jeļcins apspieda konservatīvo grupējumu sacelšanos un bojā gāja demonstranti. Ar šo brīdi (pēc neonacistu domām) Krievija bija jāuzskata par svešas varas okupētu valsti un visi šīs kustības ienaidnieki ir jāuzlūko kā krievu nīdēji jeb rusofobi.

1998.gada krīze piespieda Borisu Jeļcinu atkāpties. Viņa krēslā zibenīgi iesēdās bijušais čekists, sarkanmelnās, krievu neonacisma kustības piekritējs Putins. Automātiski tika nomainīts Krievijas attīstības scenārijs.

Baznīca un postsovjetisma politikas spiediens

Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Par pareizticīgiem konvertējās vairums vadošo krievu politiķu. Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais (par to varējām pārliecināties skandalozajā Pussy Riot lietā).

Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs ar šo uzsāka savu kauju pret pašformulēto «krievu dvēseles izvarošanu, kuru bija panācis Jeļcins». Viņš deklarēja četras krievu sabiedrības piedzīvotās impērijas fāzes: viduslaiki, Pētera I periods, 19.gadsimts un Staļina laiki. Tagad Krievijai esot jāsāk savs piektais impērijas periods. Tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm A. Prohanovs izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā.

Putina pretinieki bija arī viņa ienaidnieki, un tāpēc viņš tikko uzaicināja uz dueli Kremļa nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Makarēviču. Kaušoties ar saksofoniem. «Manu saksofonu sameistaros Kalašņikovs, bet Makarēvičs lai aizstāvas ar savu M-16» (Комсомольская правда, 2014.20.11.)

Aleksandrs Dugins nekaujas ar saksofoniem. Viņš lasa lekcijas Maskavas Universitātes studentiem un armijas virspavēlniecības ģenerālštābam. Ar šo akadēmisko aizmuguri viņam labi izdevās attīstīt tālāk nevis zinātni, bet gan savu ideoloģisko ieceri. Viņš nodibināja ciešus kontaktus ar ārzemju neonacistiem (grieķu Zelta ausma un ungāru Jobbik, zviedru neonacistu līderiem, kas apciemoja oficiāli Maskavu 2012. gadā). Ar savām idejām viņš savaldzināja Putinam tuvus cilvēkus, tādus kā Sergejs Glazevs (Rodina), neslēpjot pauda savu apbrīnu Krievijas prezidenta politikai arī šādā veidā: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» (Александр Дугин, Известия, 2007.17.09.). Šādā ideoloģiskā kontekstā Ukrainas austrumu aneksija kļūst par pašsaprotamu lietu, nevis neakceptējamu agresiju pret kaimiņvalsti.

Postkrimas sindroms un ētera varmācība

Pēc Krimas okupācijas šis process beidzot sasniedzis kulmināciju, nonācis atklātībā un mēs – novērotāji varam labi redzēt, kā ekstrēmisms pārņem Krievijas publisko telpu. Vispirms uzkrītoši tiek marķēti nepareizie un nepareizi domājošie cilvēki – tie ir liberāļi. Tos var apsaukāt Krievijā skaļi par nodevējiem, neliešiem, dzimtenes nodevējiem. Arī latviešu valodā strauji tiek tulkoti saukājamie vārdi no krievu valodas, ar kuriem var apveltīt ikvienu personu, kas publiski atļaujas nepakļauties Dugina doktrīnai. Zaļo cilvēciņu aktivitātes Latvijā (kā redzat) nav tikai militāra rakstura. Tām, pirmkārt, ir ideoloģiskas daba, jo plašas tautas masas ir jānoskaņo par labu Dugina ideju realizācijai arī kaimiņvalstī Latvijā.

Putina kontrolētie mediji neierobežoti piedāvā Maskavas TV dīvānu Duginam un Prohanovam vislabākajā ētera laikā. Rezultātā jau šodien Dugins daudzu krievu acīs ir kļuvis par Krievijas garīgo pestītāju un 2011. gada aptaujas liecina, ka Dugins atrodas 36. vietā Krievijas intelektuālāko personu sarakstā (www.livelib.ru).

Šodienas Krievijas līdzība 1919. gada Vācijai ir uzkrītoša: pazemota nācija ceļas kājās, lai atriebtos. Tā šo situāciju vēlas traktēt neofašisti, un šiem tēlojumiem piebalso Dugina publiskā sludināšana krievu medijos par to, ka «pasaules bezgalīgā telpa pieprasa krievu gara un garīguma atgriešanos». Tālākais nemaz nav burtiski jāsludina, jo mēs nojaušam, ka tieši Dugina krievu garīgums ir gatavs glābt pasauli no liberālisma posta.

Paradoksāli, ka Ukrainas demokrātijas piedzimšana pēc Janukoviča patriekšanas no valsts putinistu leksikā tiek dēvēta par fašistu nākšanu pie varas Kijevā, jo Svoboda un Pravij Sektor bija maidanistu rindās un ir iekļauti arī jaunajā valdībā. Taču to īpatsvars pret Maidana sacelšanās kopumu ir niecīgs, ja salīdzinām ar pašas Krievijas neonacistu īpatsvaru iedzīvotāju slāņos: šodien neonacistu Vladimiru Putinu Krievijā atbalsta vismaz 80% krievu).

Viņi ir gatavi atbalstīt Putina iedibināto jauno Krievijas līniju, kas paredz publisko debašu ierobežošanu, demonstrāciju aizliegumu, blogu un mediju cenzūras pastiprināšanu un patriotisma iesakņošanu skolās un kultūrā. Pat ievērojamas krievu kultūras un sporta personības, kuras lielā mērā var uzskatīt par publiskā viedokļa noteicējām, uzskata: «Līdz šim Krievijā nekad nav bijis tik jauns, enerģisks un sportisks prezidents. Mums, sportistiem, viņš jau sen ir mūsu vecākais treneris. Viņš ir mūsu līderis, mūsu valsts komandas kapteinis!»(vairākkārtēja olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina, 2007.26.11.); «ar Putina vārdu man saistās manas valsts un mana personīgā goda un cieņas atgūšana» (kinorežisors Ņikita Mihalkovs, 2007.27.11. TV programma «Судите сами»).

Dugins pamazām iemācījies apvaldīt savu sākotnējo sajūsmu par neonacistisko ordeņa brāļu idejām, kuras viņš kādreiz uzskatīja par intelektuālo oāzi. Viņa domas tagad Krievijā jau atbalsta pat citi profesori, to skaitā Andraniks Migranjans, kas domā, ka Hitlers pareizi vien rīkojās, jo trīsdesmitajos gados esot demonstrējis sevi kā tālredzīgu un gudru politiķi. Pēc Migranjana domām Hitlera aneksijas esot pamatotas, un neko sliktu viņš nevarot teikt arī par Kristāla nakti un ebreju grautiņiem.

Prohanovs televīzijas ekrānā, labākajā ētera laikā, atklāti paziņoja, ka «ebreju fašisti» Ukrainā gatavojas jaunai krievu iznīcināšanai pasaules mērogā un tam esot jāpretojas. Viņam piebalsoja arī krievu TV programmas vadītāja, kas uzsvēra, ka ebreji ar savu naudu savulaik jau reiz esot noveduši Hitleru līdz «pirmajai sabiedrības attīrīšanas akcijai» (SvD, 2014.07.05.), kas būtībā ir nepiedodami smags antisemītisma izpaudums.

Putina neonacisti un Rietumeiropas ekstrēmisti

Nevienam nav noslēpums, ka krievu putinisti šodien ir atraduši ideoloģiskus kontaktus ar daudzām vecās pasaules nacionālistu partijām. Vienīgais izņēmums pagaidām ir rumāņu PRM un zviedru Svenskarnas partija, kas ir izteikti pretkrieviskas. Vairums no tām tēloja «objektīvus novērotājus» pavasara Krimas vēlēšanu publiskās teātra izrādes laikā. Kā galvenais rīkotājs šajā pasākumā uzstājās beļģu institūts, kas joprojām saglabā Tirarda ideoloģisko mantojumu. Šajā kontekstā Duginam ir izdevies iesakņot ideju, ka Krievijas uzdevums ir atbrīvot ne tikai Ukrainu, bet arī lielu daļu Eiropas. Kādā TV intervijā Dugins neslēpj, ka gan Polija, Somija, gan arī Ziemeļzviedrija, piemēram, var uz laiku kļūt par Krievijas satelītvalstīm. Tas būšot nepieciešams gigantiskajā kaujā pret atlantismu, globalizāciju un modernitāti.

«Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi pašlaik lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis,» uzsver krievu neonacisma ideologs, piebilstot, ka pasaule vēl tikai redzēs un būs spiesta rēķināties ar krievslāvu asinīs iekodēto diženumu.

Ar šo Krievija ir atklāti spērusi platu un redzamu soli atklāta neonacisma virzienā.

To vairs nav iespējams nedz pārprast, nedz tulkojumā mīkstināt.

Tas ir noticis un skar arī mūs.

  1. Bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana apzīmējums Padomju Savienībai_
  2. Никита Каледин «Терапия оказалась бессильной перед манией Дугина-младшего переустроить мир», «Стрингер» № 7, 01.05.2003.

    1. gadā Maskavas Valsts Universitāte atstādinājusi Duginu no Sociālo zinātņu fakultātes dekāna amata. Гaзета.ру 01.07.2014.

_

Meža zemenīšu vieta un GPS. Apmaldīšanās neiespējamība.

2014.gada 29.novembrī

papardes zied

Viņa augstība ”gadījums” izšķir visu.

Vai nu ”tas” notiek vai nē. Vai nu mēs ”kādu” satiekam vai nē. Vai nu mēs nonākam ”tur” kur mums vajadzēja nonākt, vai atkal dzīvojam tālāk savu pelēko, paralēlo dzīvi.

Lai nonāktu savā īstajā vietā vajag vispirms apmaldīties. Tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tā esam iekārtoti.

Tajā liktenīgajā vasaras dienā es apmaldījos mežā.

Gāju viena pati. Saule durstīja zarus cauri egļu jumtiem un sūnas kā atsperes piedāvāja palēcienu uz katra soļa. Mani džungļi bija papardes un ceļa stabi kadiķi. Viss likās liels, vienreizējs un mīklaini vilinošs. Kā jau bērnībā tas notiek. Tad notika neparedzētais. Tas, ko piedzīvo tikai tie, kas apmaldījušies.

Aiz kārtējās paegļu pulcēšanās vietas pēkšņi parādījās neredzēti daiļa pļaviņa krietna galda virsmas lielumā. Apaļa, dzirda, pilna piebērta sārtām meža zemenīšu krellēm. Burvju telpā var pārvietoties tikai piesardzīgi lidojot. Lai nesabradātu brīnumu. Tā arī darīju. Uz pirkstu galiem aplidoju apkārt savam jaunatklātajam noslēpumam un sapratu, ka šī ir mana meža zemenīšu vieta, kuru neviens cits nezina un nekad neatklās. Ūūūh, jāāā! Tā bija manējā! Mans noslēpums. Tas pieder tikai man vienīgajai.

m zemenes

Lidojot lasīju meža zemenes uz garas, zaļas un līganas smilgas kā krelles. Pēc tam aprunājos ar vietējiem viršiem, vienu vaboli un noslēpuma miesassargiem – kadiķiem. Viņi dievojās, ka nekad šo noriņu neatstās un apstiprināja manas īpašuma tiesības uz to. Tu viņu atklāji, tā ir tavējā, – teica ”tas” ar rūsu uz priekšauta. Pārējie paegļi viņam piebalsoja un tobrīd es pat nesāku brīnīties par to kāpēc saprotu viņu valodu.

Tādos brīžos viss notiek pats no sevis. To zina tikai tie, ka paši ko līdzīgu ir piedzīvojuši.

zied meža zemenes

Tagad apmaldīties nav iespējams, jo modernas navigācijas ierīces, kas iebūvētas arī mūsu telefonos, atklās ikvienam mūsu atrašanās vietu. Kuģi, automašīnas, lidmašīnas. Lēkājoši bērni mežā. Visi šodien var noskaidrot savu atrašanās vietu uz zemeslodes. ”You are here: From the compass to GPS, the history and future of how we find ourselves” (Basic Books) zīmē Hiawatha Bray savu verbālo ainavu par to cik ilgi un cik ļoti cilvēki ir vēlējušies precīzi zināt savu atrašanās vietu. To dokumentēt un par to ziņot citiem.

Vai mēs šodien vairs spējam apmaldīties?

Agrāk cilvēki pārvietojās ļoti ierobežotā telpā un viņiem bija milzīgas iespējas atklāt sev ko jaunu, ja kādam tas bija nepieciešams. Kartes vienmēr bija neprecīzas un varēja sagādāt milzuma daudz pārsteigumu un problēmu, rosinot iztēli un fantāziju. Taču cilvēks ir negants, viņš par katru cenu nevēlas neapmaldīties.

Agrāk, senās Ēģiptes un antīkās pasaules laikā orientējās pēc zvaigznēm, pēc tam senais kartogrāfs Claudius Ptolemy pirms 300 gadiem mēģināja aprēķināt zemes apkārtmēru un izveidot ideālu karti. Taču kļūdījās un šī iemesla dēļ Kolumbs sasniedza Ameriku, lai gan viņam bija paredzēts zēģelēt uz Āziju.

Kompasu izgudroja ķīnieši 14. gadsimtā un tobrīd jau bija iespējams sakarīgāk notiekt savu atrašanās vietu un izplānot virzienu.

kompass

Taču arī šajā virzienā kļūdu īpatsvars bija milzīgs. Ttikai vēlāk cilvēks saprata kāpēc tas tā notiek un kāpēc kompasa adata visbiežāk grib norādīt uz ziemeļiem.

Izejot no polārzvaigznes un pārzinot trigonometriju cilvēks varēja noteikt latitūdi jeb ”platuma grādus” – vietu cik tuvu vai tālu ceļotājs atrodas no ekvatora. Grūtāk cilvēcei gāja ar ” garumu” jeb meridiāniem uz austrumiem un rietumiem. 18. gs. soli uz priekšu šajā virzienā spēra Nevil Maskelynes, kas izveidoja tabulas ar norādījumiem par vairāku debesu ķermeņu relatīvajām pozīcijām, raugoties no Grīnvičas. Izmantojot sekstantu un šīs tabulas jau bija vieglāk noteikt ”kur tu atrodies”.

Punktu šiem minējumiem pielika 1760. gads (hronometrs). Beidzot “garuma grādi” kļuva izmantojami praksē. Lai gan instrumenti bija slikti, dažiem ceļotājiem izdevās tos pielietot nevainojami, skat. piemēram James Cook perfektās kartes ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju.

Kamēr cilvēks meklēja karti un zināja, ka var apmaldīties, māksla mums piedāvāja Odiseja sensuālos ceļojumus un Ansīša un Grietiņas dramatiskos piedzīvojumus Vācijas mežā.

Tagad atliek tikai neaizmirst mājās savu mobilo telefonu un policija jūs atradīs jebkurā pagrabā vai bradātāju pamestā tornī.

XX gadsimts uzsāka ražot pozīcijas noteikšanas verķus jau konveijera cītībā. Šodienas satelītnavigācija esot aukstā kara sekas. Amerikāņu militāristi esot iedomājušies izmantot satelītus ienaidnieka pozīcijas noteikšanai arī aiz dzelzs priekškara. Pēc tam piedzima GPS un Google Earth. Tā saucamie tranzīta satelīti bija lieliski savam laikam, taču nespēj konkurēt ar šodienas GPS (Global Positioning System), kas šodien var noteikt mūsu atrašanās vietu ar šausminoši decentu precizitāti. Tehnika, kas palīdz ne tikai karā, bet arī mūsu ikdienā, ja vajag atrast kafejnīcu Starbucks vai Boulangerie. Visus ansīšus un grietiņas visos vācu mežos.

Balto plankumu uz mūsu zemeslodes praktiski vairs nav.

Robinsonam šodien vairs nevajag  trīs gadus, lai izpētītu Kongo upes gultni. ”Slikta orientēšanās” šodien tiek izskausta ar Waze, taču… vai Jums, cienījamo lasītāj, joprojām nav vilinoši apmaldīties svešās valstīs, mežos un ūdeņos?

Wifi saite šodien ir praktiski visos verķos un štrumentos, kurus mēs iegādājamies elektronikas veikalos. Google turpina vākt informāciju par neskaitāmu tūkstiošu telefonu GPS un Wifi pozīcijām, spējot notiekt kur mēs pašlaik atrodamies un ar ko nodarbojamies. Uzraudzības sistēma ir lielā brāļa modrā acs no kura noslēpties šodien nespēj pat tauriņa sapnis.

Google maps šodien aptver 142 miljonus kilometru 187 valstīs. Gadā 30% no pašām populārākajām aplikācijām mūsu iPhone vai androīdos bija tieši tās, kas palīdz noteikt īpašnieka ģeogrāfisko pozīciju. Lai arī esat pārtraukuši spēlēt savu ”Angly Birds”, šie ”motoriņi” turpina čekot Jūsu atrašanās vietu un ziņo par to tiem, kam tas nepieciešams. Šodien nav iespējams būt anonīmam un apmaldīties Brīvdabas muzejā.

Cilvēce ir atrisinājusi ”atrašanās vietas problēmu” ar šo ievaot jaunu ēru – visi ir redzami un viss jau ir atklāts. Noslēpties vai apmaldīties vairs nav iespējams.

Vai esam tāpēc laimīgāki?

vasara būs

Lettland verschleppt Aufklärung von Dacheinsturz

Dienstag, 18. November 2014

Eurotopics

Vor einem Jahr sind beim Dacheinsturz eines Supermarktes in Riga 54 Menschen ums Leben gekommen. Das Internetportal Tvnet analysiert die Aufarbeitung des Unglücks: “Es war das größte Unglück seit der Unabhängigkeit Lettlands 1991 und eine der größten Tragödien in europäischen Bauobjekten in den vergangenen 20 Jahren. … Das Gebäude hat sogar den lettischen Architekturpreis erhalten. Kein Preisträger ist bis jetzt vor die Öffentlichkeit getreten, keiner hat sich entschuldigt. … Der Staat hat nach der Katastrophe die Geschäfte des größten Bauunternehmers Re&Re nicht gestoppt und sie arbeiten tüchtig weiter an den wichtigsten Bauprojektes des Landes [Rigaer Schloss, Nationalmuseum]. … Der Generalstaatsanwalt benennt nicht die Schuldigen und die Kriminalpolizei scheint auch keine Eile zu haben. … Das Parlament gründet erst ein Jahr nach der Katastrophe eine Untersuchungskommission. Auf die Frage, wer genau Schuld ist, haben bis jetzt nur das an der Tragödie beteiligte Bauunternehmen und der Rigaer Bürgermeister geantwortet: Für sie trägt der Staat die Schuld.”

» zur gesamten Presseschau vom Mittwoch, 19. November 2014