Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā. :)

Kā piedzimst skaudība. 16. jūlija pārdomas.

Dārzs

2014.gada 16.jūlijā

Pa ceļam no jūras uz mājām mums jāiet garām lieliski iekoptam kaimiņu dārzam. Rozes tajā zied visā savā krāšņumā, pārējās puķesi sakārtojušies dekoratīvā dobē gar žoga robežu un priecē ikvienu garāmgājēju.

-Cik skaists dārzs! – saka mana meita, to pirmoreiz ieraugot.

Ļoti skaists! – es piebalsoju un nodomāju, ka ir lieliski, ja pasaule tik tuvu piedāvā mums konfektes acīm. Taču, izrādās, ka visiem tā tas nav. Miķelim šis pats dārzs nepavisam nešķiet apbrīnas vērts. Pēc viņa domām ”tur esot jānomaina ziedi” un ”šeit šīs puķes neiederas” arī ”žogs nekam neder” un ”tur to dīķi viņš būtu racis citādi.” Nē, viņš nekritizējot. Viņš tikai iesakot uzlabot. Galu galā, neesot taču jāapvainojas, ja kāds vēlas piedāvāt labus ieteikumus. Vai ne? Vārdu sakot – nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks. Tā domā MIķelis un viņam līdzīgie.

Tā domā viņi visi ar kopīgo nosaukumu – skauģi.

Kā piedzimst skaudība?

Mūsu vajadzības piedzimst brīdī, kad mēs ko ieraugām un to iekārojam. Visbiežāk tas notiek salīdzinot sevi ar citiem. Mazi bērni salīdzina sevi ar brāļiem un māsām, bērnudārza un skolas biedriem. Pieaugušie tieši tāpat salīdzina sevi (savu dzīves situāciju) ar radiem, kolēģiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. Reizēm mēs paši sev liekamies labāki, gudrāki daiļāki un bagātāki par citiem. Taču nereti iznāk otrādi – ”citi” iznāk labāki par mums.

No malas izskatās, ka skaudības impulss nāk ”no ārpuses”. Cilvēki ap mums provocē, vilina, samulsina, piespiež salīdzināt to, kas ir viņiem un kā mums nav. Rezultātā mums nekad nav gana un visu laiku vajag to, kas ir citiem. Pat vēl vairāk. Mums nepieciešams apsteigt tos, kas izraisījuši mūsu iekāri, triumfējot un gavilējot pārākumā. Šī dziļi iekodētā vajadzība salīdzināt sevi (savu stāvokli) ar apkārtējiem un vajadzība visiem spēkiem ņemt virsroku pār tiem, kas ir labāki, bagātāki, skaistāki vai gudrāki par mums pašiem, biežāk rada vilšanos nevis gandarījumu. Tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka ne vienmēr izdodas apsteigt sava ”parauga” sasniegto. Tādos brīžos pati no sevis ieslēdzas skaudra zaudējuma sajūta, kurai seko, sāpēs, skumjas un dziļa vilšanās, ka iecerēto nav izdevies sasniegt. Lai ”izvilktu sevi ārā” no dziļās pesimisma bedres, kurā paši esam sevi iegrūduši apskaužot kādu cilvēku, kuram kaut kas izdevies labāk, mēs ķeramies pie vispārbaudītākās metodes (skaudības kompensācijas pirmais solis) – mēs devalvējam paskaužamo personu un viņa sasniegumus, iemīdot zemē visu, kas vēl pirms brīža mums šķita apskaušanas vērts. Skaistā sieviete, kuras daiļumam mums tomēr nav izdevies līdzināties, tiek pēkšņi raksturota kā ”izlaidusies palaistuve”, kuras ”skaistums ir mākslīgs” un privātā dzīvē tiek aprakstīta ”kā nožēlojama atkritumu bedre”, uzsverot, ka viņas daiļums nav piešķīris skaistules dzīvei nekādas priekšrocības. Drīzāk gan otrādi – postu.

Faktu sagrozīšana, melīgi apgalvojumi? Protams, ka melīgi, jo skauģis, sevis kompensēšanai, vienmēr izmanto vismelnākos melus. Tieši šis skaudības kompensācijas sirmais solis (salīdzināšanas negatīvais efekts) ir skaudības pirmā jeb pamatsakne.

Skaudības pamatsakne

Cilvēki visos laikos un kultūrās ir salīdzinājuši sevi ar apkārtējiem. Labāk vai sliktāk, virs vai zem manis, vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk. Šo tehniku savās domās mēs piekopjam vai ik dienas. Līdzko mūsu priekšā nostājas jauns klases biedrs, darba kolēģis, paziņa vai pavisam svešs garāmgājējs, mēs to ievietojam savā ”klasifikatorā” un salīdzinām ar sevi. Tātad.

Pirmkārt – vienmēr un visur mēs vēlamies būt vislabākie, pārāki, uzvarētāji, visu cienīti ģēniji un pārcilvēki. Ļoti uzkrītoši to var novērot mazu bērnu aktivitātes ģimenes viesību laikā. Gandrīz vienmēr radu viesībās ir kāds bērns, kas visiem spēkiem cenšas sev pievērst apkārtējo uzmanību un kļūst bezgala nelaimīgs, ja pieaugušie tomēr novēršas un turpina sarunas savā starpā. Šādā brīdī bērns ir gatavs atriebties tieši tāpat kā mazais, hiperaktīvais Juhans, kurš sava vecākā brāļa dzimšanas dienā, aiz bēdām par pieaugušo puišu uzmanības zudumu, pielēja ar krāsu visus sava vecākā brāļa sporta apavus. Tie vairs nebija lietojami.

-Vai tagad esi laimīgs?, – puikam vaicāja māte.

-Jā, tagad viņš man samaksās par visu. Nevarēs vairs spēlēt savu basketbolu! Tā vajag! – atcirta mazais brālis, piesārtušiem vaigiem un samiegtām acīm.

Tas nozīmē, ka mūsu ambīcijām nav robežu. Juhana atriebība brālim par uzmanības neizrādīšanu viņa jokiem un ”burvju mākslinieka trikiem” dzimšanas dienas svinību laikā, nav nekas neparasts. Tur pat līdzās kāds cits skauģis mācēja savas emocijas neizrādīt. Savaldījās. Tāpēc mēs pamanījām tikai mazo mazais Juhanu, kurš ”godīgi uzsprāga”. Nodemonstrēja to, ko jūt vairums no mums – ”kādas man ir dusmas, ka es neesmu viņu acīs svarīgs!”.

Ja mēs nepanākam to, ko vēlamies, tad jūtamies pazemoti, neievēroti un bezvērtīgi. Lai šādu situāciju novērstu, Juhans neatkāpās, bet pieprasīja uzmanību ar protestiem. Citi šajā brīdī, cenšas savaldīties uz novilkt (psiholoģiski) ”lielo brāli” zem sava līmeņa, padarot viņa reputāciju = ietekmi par nevērtību. Lūk beidzot esam nonākuši pie skaudības definīcijas.

Tātad skaudība ir mūsu aizsardzības mehānisms (pašaizsardzība) pret ārējiem kairinājumiem (kas demonstrē kādas citas personas, procesa vērtības pārākumu) tos apzināti devalvējot.

Sakaudība pieprasa samazināt to, ko faktiski apbrīnojam.

Tāda ir skaudība. Tā ir atkāpšanās – apzināti apmelojot un pazemojot ”pretinieku”.

Taču tas nav viegls solis. Galu galā mūsu apbrīnas objekts, kuru tikko esam ”samazinājuši” un ”ieminuši zemē” faktiski turpina dzīvotā tālāk un būt tik pat magnētiski pievilcīgas kā agrāk.

Tas nozīmē, ka skaudība piedzimst brīdī, kad sākam salīdzināt sevi ar savu apbrīnas objektu, kas izrādās par mums pārāks. Tā var būt klases biedra glītāka jaka, māsas jaunā skropstu tuša, kolēģa sieva vai drauga flotā automašīna. Tātad salīdzināšana ir starta situācija skaudības nākšanai pasaulē. Mēs nez kāpēc vienmēr salīdzinām savu jaku, skropstu tušu, savu sievu un vīru un savējo autiņu ar citu īpašumā esošām mantām. Taču šajā nejēdzīgajā salīdzināšanas mirklī aizmirstam, ka varam arī zaudēt. Jau pašā sākumā jārēķinās, ka pēc samērošanās ar ”izraudzīto objektu” gala rezultāts var nebūt mums pozitīvs. Mēs varam apmaldīties ”trijās priedēs”.

Tā var notikt.

Skaudības tehnoloģija. Vai vajag grāmatu?

Skaudības posts

Skaudības posts

2014.gada 10.jūlijā

Man šķiet, ka ir pienācis laiks uzrakstīt grāmatu par skaudību.

Kaut vai tāpēc, ka tā ir viena no pašām izplatītākajām parādībām mūsu sabiedrībā.

Es to sajūtu ik uz soļa, un redzu cik daudz posta tā nodara mums visiem.

Mūsu nepiepildāmā vajadzība sasniegt to, kas ”ir otram” nereti noved pie izmisuma un ciešanām. To rezultātā tiek iznīcināti cilvēki, kas ir talantīgāki, gudrāki, spējīgāki un daiļāki par pelēko vairākumu. Viņus iznīcina un nomelno, iemīda zemē un apkauno apzināti viena vienīga iemesla dēļ – tāpēc, ka tie ir labāki par pašu skauģi. Tātad – rada diskomfortu pelēkajai viduvējībai.

Skaudības procesa rezultātā skauģis savas ciešanas deleģē apskaustajam dažādos veidos: fiziski, morāli, materiāli. Ir interesanti izsekot šos ”skaudības tehnoloģijas” procesus.

Kā tas notiek?

Brīdī, kad ”kādam” neizdodas sasniegt iecerēto un apsteigt ”to otru”, notiek apskaustās personas apzināta publiskā samazināšana un degradēšana, kas ir ļoti raksturīga parādība visās sabiedrībās. Ļoti iecienīta arī pie mums Latvijā.

Citu – talantīgāku un gudrāku cilvēku nozīmes un būtības devalvēšana ir pirmā skaudības sakne. Taču ir arī citas.

Piemēram – vēlmē salīdzināt sevi ar citiem. Savu vērtību mēs nereti nosakām salīdzinot sevi ar apkārtējiem.

Skaudība dzimst bērnībā

Skaudība dzimst bērnībā

Šis process sākas jau bērnībā – mēs salīdzinām sevi ar brāļiem, māsām un vēlāk ar kolēģiem, kaimiņiem, populāriem ļaudīm. Visos vecumos un visos laikos.

Kāpēc mums ir tik svarīgi to darīti – salīdzināt sevi ar citiem un tieši salīdzinot konstatēt savu patieso vērtību? Laikam tāpēc, ka tā ir visvieglāk?

Salīdzināt lielāku sēni ar mazāku, lētāku auto ar dārgāku , gudrāku cilvēku ar neveiksminieku, lai noskaidrotu sev lietu vērtības kārtību… Ja salīdzināšanai izmantota olekts izrādās labāka, gudrāka, daiļāka un talantīgāka, tad jūtamies nepelnīti pazemoti, noniecināti un bezvērtīgi. Tas nozīmē, ka iznīcinot ap mums visus, kas ir labāki un spējīgāki par mums pašiem, mēs radam priekšnosacījumus patiesi laimīgai dzīvei ”neuzkrītoša pelēka fona” vidē. Politikā šie procesi izslēdz no ierindas ļoti spilgtas un intelektuāli žilbinoša personības, tas pats novērojams zinātnē, mākslā un kultūrā. Tas nozīmē, ka tieši skaudība ir tā, kas met sprunguļu arī mūsu valsts un sabiedrības attīstības un progresa ceļā pie labākas un pārtikušā kas nākotnes. Mums vajadzētu atrast šos ļoti talantīgos cilvēkus un pielikt pie valsts stūres, izmantojot viņu talantu un prasmes visas sabiedrības labā. Taču mēs rīkojamies pretēji – viņus iznīcinām. Lai nenosmaktu savās skaudības važās, cilvēks šādos gadījumos cenšas spožo personību publiski pazemināt zem sava līmeņa.

Skaudības slodze sabiedrībā

Skaudības slodze sabiedrībā

Tieši šī vēlme otru – labāku, veiksmīgāku un daiļāku cilvēku pazemināt ”zem sevis”, tā teikt – devalvēt tā patiesu vērtību ir ļoti izplatīts aizsardzības mehānisms, ir pirmā indivīda skaudības postošā izpausme pret savu sabiedrību.

Vai man turpināt rakstīt šo grāmatu par skaudību? Vienkārši parādīt cik postoša ir šī ”ļoti cilvēcīgā īpašība” un cik svarīgi ir ar to cīnīties arī mūsu Latvijas sabiedrībā. Esmu uz starta līnijas. Vai turpināt?

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

Ievads flamenko elementārkursā iesācējiem

2014.gada 26. jūnijs

Flamenco koncerts Granāda 24. jūnijs 2014

Flamenko ir spāņu mākslas forma, kas rod izpausmi dziesmā, mūzikā un dejā. Tās izcelsme ir neskaidra un minējumu šajā virzienā ir daudz. Viena daļa uzskata, ka flamenko dzimtene ir Maroka, Ēģipte vai Grieķija. Vēl citiem šķiet, ka tā radusies Vidusjūras valstīs, bet pārējie uzskata, ka šī mākslas forma ir spāņu romu kultūras noteikta. Flamenko ietver sevī vairākus virzienus: fandango, soleares, zapateado un alegrias, kas ir ļoti atšķirīgi.

Emocionāli ietilpīgi un dramatiski piesātināti. Vienu daļu no tiem izpilda uz skatuves, ikdienā, svētkos, bet solea, piemēram, nereti atskaņo arī bērēs. Flamenko dziedātājs nosaka kārtību un viņa misija ir jūtu un sajūtu, emociju un pārdzīvojuma demonstrējums. To pavada ģitārists vai plaukstu ritms. Ļoti izplatīts ir a capella: plaukstas un deja vai deja + soļu ritms uz klusuma fona.

Flamenko deja mēdz būt ļoti komplicēta un tehniski sarežģīta.

Dejotāja kustības un pozas, ritms un kāju ritms (zapateros) demonstrē sajūtas un emocionālo spriedzi. Kurpes ir flamenko dejotāja pats galvenais instruments, jo pēdas+papēža+purngala piesitieni pret grīdu veido muzikāli atšķirīgu ritmisko zīmējumu un funkcionē kā mūzika. Tāpēc flamenko mēdz dejot ar īpašiem apaviem kājās (kurpēm, zābakiem), kuru papēdis un purngals papildināts ar nagliņām. Plaukstas ar surdīni vai spožumu papildina šos ”instrumentus”. Tātad el cante (dziesma) + el toque (ģitāra) + el baile (deja).

 

Romi esot ieradušies šeit Andalūzijā 15. gadsimtā un sākuši dejot uz ielas.

Šeit – Granādā esot kārts flamenko šūpulis (viena versija), jo tieši te – Alhambras pils pakājē esot pulcējušās dažādas – ļoti atšķirīgas kultūras : mauru, bizantiešu un jūdu. To, starp citu, var just arī šodien. Te flamenko esot nācis pasaulē! :)

Nav izslēgts, ka romi sensitīvi uztvēra šos ļoti dažādos Granādas izpaudumus un ietilpināja savā dejā tieši šeit – Adalūzijas sirdī. Kā viņiem izdevās saglabāt šīs dejas un dziesmas cauri gadsimtiem? Tas 100% joprojām nav skaidrs. Ir tikai zināms ”fināla rezultāts”, jo 18. gadsmita sākumā tiek beidzot pierakstītas Andalūzijas čigānu dziesmas un dejas (flamneko variantā) un tas nozīmē, ka tajā brīdī flamenko jau aptvēra praktiski visu Dienvidspānijas reģionu.

Kā radies pats mākslas nosaukums – flamenko? Klīst baumas, ka nosaukuma izgudrotājs esot Kastīlijas karalis Filips (Filips Daiļais, 1478 -1506), kas pielīdzinājis flamenko dejotāju putnam. Tātad – putna deja debesīs ir flamenko. Nu ko? Pieņemam. :)
Faktiski ir jau vienalga vai šī deja cēlusies Indijā (Kadalso vēstules no Marokas 1774) jeb Ziemeļāfrikā, tās ir spēcīga un suverēna deja, kuru var izpildīt solo variantā, grupā vai kā pāra deju. Gan kungi, gan dāmas. Galvenais, ka šī māksla mums ir.

Sieviešu dejā jūtamas orientālas un Ziemeļāfrikas folkloras pieskaņas, turpretī vīriešu deja vairāk manifestē Vidusjūras valstu dramatisko dejas amplitūdu. Neaizmirsīsim arī klasisko spāņu baletu, kas dominē voltās un visa veida flamenko piruetēs. Protams, ka bija jāapiet laiks, lai flamenko kā mākslu ielaistu iekšā smalkajos salonos un atbrīvotu vietu uz solīdajām skatuvēm. Spāņi strauji adoptēja flamenko un pieskaņoja to sava klasiskā baleta tradīcijām. Pirmās profesionālās skolas un skatuves Spānijā attīstījušās Kadifā un Seviļjā no 1765. līdz 1860. gadam. Toreiz flamenko drīkstēja eksistēt vienīgi svētku un svinību gadījumos.

Sākumā flamenko nebija muzikāla pavadījuma. To pirmais ieviesa Julian Arcas, sākot rakstīt mūziku tieši flamenko vajadzībām. Laikā no 1860. – 1919. gadiem sākas strauja flamenko kā mākslas attīstība – gan instrumentāli, gan vokāli gan arī dejas horeogrāfijas pilnveidošanā.

Tagad deja kļūst ļoti pompoza, nedaudz patētiska un atvadās no savas pieticīgās pagātnes laukuma centrā un bruģakmeņiem.

Laikā no 1910 līdz 1955 gadam attīstās tālāk tieši fandango virziens, kuru mēdz saukt arī par ”flamenko operu” un kurā novērojama spēcīga Latīņamerikas ietekme (emigranti to attīstīja tālāk, izceļojot pāri Atlantijas okeānam).

Deja kļūst intelektuāla. Piemēram 1922. gadā intelektuāļu kopa ”Paaudze 27” organizēja Granādā apjomīgas progresīvā flamenko sacensības, lai piesaistītu jaunus spēkus šim unikālam mākslas veidam un attīstītu to tālāk. Flamenko vēsture ir gara un plaša un saistāma ar daudzu ievērojamu izpildītāju vārdiem (Antonio Mairena, Paco de Luca, Manuel Sanlucar u.c.).

Par tiem vairāk vēlāk, ja jūs tas interesēs vienījamo lasītāj!

Tagad sēžot uz Granādas mauru namiņa sliekšņa un skatoties cipresēs, varu teikt, ka ir pienācis laiks plašāk attīstīt šo mākslu arī Latvijā. Šodien šī mākslas forma ir tik plaša, ka spēj piemēroties ne tikai džeza, salsas vai plaukstiņpolkas ienākšanai, bet ir gatava sakrustot savā plašajā zonā visas patiesas mākslas izpausmes, kas stāv pat visai tālu no Andalūzijas stila.

Vakar noskatījos uz Granādas lieiskajā flamenko krodziņa skatuves savu skolotāju Estefaniju (Estefania Martinez) un viņas darbu uzskatuves kopā ar lielisko ģitāras virtuozu Jose Cortes (El Pirata) un dziesminieku Sergio (El Colorado) + dejotāju Adrian Meijas. Pavērojiet arī Jūs! Tagad man jāiet uz flamenko tehnikas 2 stundām pie profesora Raimundo Benitez. Būs smagi un sviedraini pavadīts laiks, bet tas ir to vērts. Pēc tam 2 stundas coreografia pie Estefania Martinez Puyol.

Iesaku!

Jauku dienu!

Granādā šodien līst…

Neticami, bet fakts: Granādā šodien līst. Nākot no skolas un laipojot pa akmeņaino ielu, centos nezaudēt līdzsvaru lietū, kas smidzināja savu silto dušu no debesīm. Vienā rokā sagrābusi garos flamenko svārkus un otrajā stiepjot somu ar kurpēm un vēdekli lieliski iekļāvos Sakramontes rajona ainavā. Lai viņi mani fotografē (tūristi) kā vietejo. OK. Viņi meklē flamenko un kā redzams – arī atrod. :) Baltās ēkas bija man atbilstošs fons. Noder arī arī sirmās spāņu kundzes melnā, kas kopj savas ģerānijas un sasveicinās aizdomīgi. Te atrodas mana flamenko skola. Līdz manai pagaidu mītnei Chumberos, kas ir sena arābu celtne (ar vienu dzīvokli un iekšējo dārzu) no Karmenas skolas ir tikai dažu minūšu gājiens. Taču tūristi šeit spieto mākoņiem un fotografē visu, kas viņiem noder. Ierašanās Granādā (aizvakar) bija apgrūtinoša. Ar taksometru ēciņai nevarēja piebraukt klāt, jo tā atrodas pašā Sakromontes vecpilsētas nogāzē. Ar skatu uz Al Hambras pili. Tāpēc koferi nācās stiept pašai, vertikāli uz augšu. Kā gliemezim. Starp citu, tos te ēd visur un visi, tā, ka knakšķ. Vakar nosvinējām Līgo svētkus spāņu stilā kā Noche de San Juan en el Sacromonte. Alus vietā dzērām spāņu vīnu un Jāņu siera vietā lietojām kazas sieru. :) Arī labi. Šodien te svētā Juhana diena jeb Jāņi. Redzēs kā to svinēs šovakar. Par to uzrakstīšu vakarā. Tagad atkal jāiet dejot. Otrā nodarbība 15.30. Līdz vakaram!

Tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju

 

2014.gada 24.jūnijā

No malas raugoties šķiet, ka Latvijai nav atmiņas. Tā pazudusi melnajā caurumā, kas negausīgi turpina aprīt aizvien jaunas valsts vadošo politiķu un ekonomiskās spices mahinācijas + zādzības valsts kasē. Kamēr amatpersonas neko nenoskaidro līdz galam un neatrisinātas lietas «pabāž zem tepiķa» (Parex, Zolitūdes traģēdija u.c.), rodas iespaids, ka tie, kam ir vara un nauda, var nesodīti darīt visu. Pārējiem atliek noskatīties un sašust par to kā līderu grēki tiek piedoti, sodu viņi nesaņem.

Pat vēl vairāk – pēc grēkā krišanas (kārtējās apzagšanās vai reiderisma) šie cilvēki nokļūst vēl siltākās vietiņās nekā līdz šim (valsts un privāto uzņēmumu politiski konstruētajās valdēs) un turpina dzīvot cepuri kuldami tepat Latvijā.

Citadeles bankas mīklainā pārdošana

Šonedēļ uzzinājām par konsultantu un Privatizācijas Aģentūras sagatavoto ziņojumu Citadeles pārdošanas rīkotājam – Latvijas Ekonomikas ministrijai. Atkal tas ir slepens un pat valsts ministri ar tā saturu varējuši iepazīties tikai jautājuma izskatīšanas brīdī. Summas, par kurām gatavojas pārdot bankrotējušās Parex bankas «labāko daļu» ar pašreizējo nosaukumu «Citadeles banka» esot no 99 -140 miljoniem eiro, – min portāls http://www.pietiek.com.

No neoficiāliem avotiem esot zināms, ka starp «atlasītajiem pretendentiem» esot AS Norvik banka, aiz kuras stāvot ASV un pašmāju kapitāls, kura izcelsme esot sms jeb ātro kredītu biznesā un krievu miljardieris ar saknēm alkohola biznesā un vēl citi nenoskaidroti un nezināmi pircēji. Ēnu spēlētāji ir klāt.

Lielā slepenība ap šo darījumu, īpatnējie pircēju segvārdi: Capri, Navy, Silver, Egglpant, Olive ļoti atgādina mafjas izdarīšanos.

Lai gan šāds pārdošanas žargons esot raksturīgs lieliem finanšu darījumiem (Societe Generāle birokrātu jaunrade) un šādi esot vieglāk apzīmēt pircējus pēc viņu kapitāla izcelsmes, kas atrodoties ofšoros, t.i., nekontrolējamā zonā ar līdzīgiem nosaukumiem, tas tomēr duras acīs un nemaz nepārliecina.

Tātad, uzmanību! Latvijā jau atkal, kārtējo reizi aizvelk priekšā priekškaru ļoti lielam darījumam, kas attiecas uz mums visiem. Šoreiz šis nav parasts pirkšanas- pārdošanas akts, kurā franču banka Societe Generale Latvijā var spīdēt ar savām rutīnas koķetērijām un poker face. Šoreiz ir runa par lielas, bankrotējušas bankas pārdošanu, kuras glābšanā tika iesaistīta visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda.

Glābjot šo banku, valdība toreiz tik pamatīgi iztīrīja mūsu Latvijas valsts kasi, ka pati valsts nogrima kā gludeklis vannā. 2008. gadā, kopā ar ūdeni no vanniņas, tika ieliets kanalizācijā arī pats bērns. Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka Latvijas toreizējais premjers Ivars Godmanis izlēma «glābt Parex banku», iepludinot tajā valsts kases naudu. Tā toreiz tā izlēma valsts stūrmaņi. Līdz ar to « Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas cieta vissmagāk, jo tai bija nepieciešama finansu palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības. Par to vienojās 2008. gadā. Būtisks krīzes iemesls bija Parex bankas krahs, kas tobrīd bija lielākā vietējas pārvaldes banka šajā reģionā» (Anders Åslund, Lärdomar av den baltiska finanskrisen, 2007 – 2010. Timbro). Visbeidzot 2009. gada 20. janvārī Ivara Godmaņa valdība atkāpās, jo baumas par gaidāmo lata devalvāciju kļuva aizvien intensīvākas un valsts stūrmaņi ar sastrādāto netika galā.

Vai Kargins pirks Citadeli, kuru izglābām mēs?

Vai Latvijā ir bijusi tiesa pret šiem cilvēkiem, kas iegrūda Latviju finanšu krīzes apkampienos, jo toreiz pieņēma nepareizus lēmumus?

Nē, nav bijusi. Ivars Godmanis pēc tam pat tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un pavada savu dzīvi joprojām pārticībā un mierā.

Vai no valsts uzraudzības institūciju puses tika darīts viss, lai sodītu bankrotējošās Parex bankas akcionārus un viņu privāto labklājību? Nē netika darīts viss. Viņiem atļāva laupīt tālāk, jo kā norāda http://www.pietiek.com, ir pamats aizdomām, ka šonedēļ, starp saņemtajiem pieciem «Citadele» bankas pircējiem ir kādreizējo «Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka iespējamās intereses un kapitāls» (TVNET, 18.06.2014).

Mēs visi labi zinām, ka tagadējās Citadeles bankas bijušie īpašnieki pieļāva savā darbā rupjas kļūdas, kas noveda pie Parex bankas valsts «pārņemšanas». Valsts par to samaksāja ar mūsu nodokļu naudu. Labu gribot. Tas, savukārt ,radīja ilgstošu postu Latvijas finanšu situācijā un izraisīja tālejošas, katastrofālas sekas visai valstij (valsts sektora sabrukšana, masu emigrācija uz ārzemēm utt.).

Tātad, Parex nopirkām mēs visi kopā. Glābjot slīkstošo. Tagad slīcinātāji atkal ir klāt un gatavojas lēkt tai pašā laivā iekšā. Vēlreiz. Mēs samaksājām viņu parādu ar savas valsts bankrotu, bet viņi paši no tā (kā izrādās!) nav cietuši nemaz.

Kā tas iespējams tiesiskā valstī? Izrādās, ka ir iespējams. Diemžēl.

Ja reiz Parexa slīcinātāji ir atkal zirgā un auļos metas virsū laupījumam, tad mūsu pienākums ir publiski izraudzīt šo procesu.

Tagad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums visiem kopā skaidri un gaiši sekot kā šo banku pārdod. Kam pārdod, par cik pārdod un kāpēc pārdod. Šoreiz šis process nav tikai parasts finanšu darījums.

Tā ir sociālpolitiski nozīmīga valsts nozīmes akcija, kas visiem iedzīvotājiem jānoskatās tiešraides režīmā pie iedegtas gaismas un normālā skaņas translācijas režīmā. Vienkārši tāpēc, ka

Latvijas finanšu krīze bija Parex-Citadeles bankas izraisīta un par to mēs visi samaksājām ar savas valsts eksistenci.

Ja šis process tiks turpināts ar «kļičkām» aiz slēgtām durvīm, kā parasti (kā to iespējams var normālos apstākļos darīt Francijā vai Monako), tad pesimisms un melnais nesodāmības caurums Latvijā vērsīsies plašumā. Šoreiz šādi rīkoties nedrīkst, jo sabiedrībai ir jāpārliecinās (ar savām acīm!), ka šajā darījumā valsts intereses tiek stādītas augstāk par «iekšējām rebēm» un nedz vecie īpašnieki nedz «ātro kredītu» vai Krievijas alkohola mafijas haizivis pie Citadeles bankas stūres klāt netiks. Parex-Citadeles bankas pārdošana tādējādi kļūst par vienu no svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā 2014. gadā. To nedrīkst risināt anonīmi un bez pietātes pret publiskajām attiecībām. Starp citu, man nav pārliecības, ka FKTK ar visu Kristapu Zukuli priekšgalā patiešām izvērtēs patiesā pircēja reputāciju un kapitāla izcelsmi tā kā tas bija Zviedrijā, kad bēdīgi slavenais «Krājbankas» īpašnieks Antonovs mēģināja iegādāties zviedru autokoncerna SAAB kontrolpaketi. Viņam zviedri toreiz nepārdeva koncerna akcijas sliktas reputācijas un pagātnes grēku dēļ. Pareizi darīja.

Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un

nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.

Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».

Šoreiz jābūt citādi.

Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,

tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums. Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.

Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?

Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk – pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.

Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju – iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.

Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča – vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?

Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika – Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» – toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.

Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.

Ko islandieši izdarīja, bet mēs – nē?

Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.

Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).

Tātad – viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs – nē.

Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs – nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs – nē.

Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs – nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs – jā. Kurš modelis jums patīk vislabāk?

Nav grūti uzminēt.

Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.

Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?

 

1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva

Nesen pārlapojot tēva padomju laikā rūpīgi slēptos fotoalbūmus, atradu interesantas fotogŗafijas, kas liecina par to, kāda Rīga un Latvija izskatījās varu maiņas  gados sākot no 1939. gada, kad Ribentropa un Molotova slepenā protokola ēnā notika brīvvalsts pēdējās 18. novembra svinības un kāda tad bija izdekorēta Rīga. Par to pirmajā attēlu galerijā.

Otrajā galerijā  tēva uzņemti skati no Latvijas un Rīgas neilgi pirms padomju okupācijas, apceļojot Latviju.

Trešajā fotogalerijā Rīgas centra vietas jau ar padomju dekorācijam 1940. gada 7. novembrī, kad Rīga bija spiesta svinēt padomju režīma svētkus. .

Ceturtajā fotogalerijā Rīgas skati 1941. gada 1. jūlijā pēc baigā gada, kad PSRS armija bija pametusi Rīgu un pilsētai tuvojās jau vācu armija, kas vēl nebija ienākusi. Tēvs tolaik bija padsmitgadnieka vecumā un tāpēc arī kadros jūtama skats uz notiekošo no nepieredzējuša jaunekļa skatu punkta.

Taču fotohobijs tēvam vēlāk kara laikā palīdzēja atrast darbu kā kara korespondentam laikrakstā Daugavas Vēstnesis un izvairīties no iesaukuma vācu armijā.Tēvs bija tas, kurš arī iedvesmoja mani studēt žurnālistiku.

© Sandra Veinberga, NordicBaltic Communications

Pirmā fotogalerija: Rīga 1939. gada 18. novembrī. 

Otrā fotogalerija: 1940. gada vasara neilgi pirms PSRS okupācijas

1940. gads pēc padomju okupācijas: Rīga 1940. gada 7. novembris

1941. gada vasara Rīga: pēc Sarkanās armijas atkāpšanās